Kaut kā muļķīgi sanāca – dzīvojām normāli, te pēkšņi mums grib aizliegt žāvēto gaļu ēst. Bet pašrocīgi kūpināta gaļa, sevišķi šašlika veidā, kā zināms ir latviešu svētku godājama sastāvdaļa. Kā bez tās nosvinēt Jāņus? Nekādi. Un ja Jāņi netiks pienācīgi nosvinēti, tad saulīte nebūs ielīgota un izjuks viss dabas ritms. Tādēļ jau uzbrukums nacionālajai virtuvei trāpījis pa tautas kolektīvajiem arhetipiem – šķiet, žāvētas gaļas apdraudējumam veltīts vairāk publicistikas, analīzes un politiķu vērtējumu kā nacionālās valūtas maiņai. Un pareizi ir – par savām tiesībām ir jāiestājas!
Priekšvēlēšanu entuziasmā gatavo iestāties netrūkst. No ierindas deputātiem līdz pat jaunajai premjeres kundzei – visi noskaņoti kareivīgi. Latviešu virtuve – svēta lieta, vēl tikai drusku, un kājām aizmaršēs līdz Briselei, lai parādītu stingro gribu šajā jautājumā. Vienīgi nelielas pārdomas raisās – kur bija visi tie mūsu Eiroparlamenta deputāti pirms trim gadiem, kad šo iniciatīvu Briselē parakstīja? Labi, vēl var saprast Alfrēdu Rubiku – viņam, kā godīgam komunistam, žāvēta gaļa šķiet sapuvušās valdošās šķiras reakcionāra atlieka. Arī Robertam Zīlem pēdējās dienās, latviski runājot, ne līdz žāvētai gaļai – viņš velta visas pūles, lai savam elektorātam attaisnotos, ka Briselē, pretēji tenkām, nav mācījis četrgadīgai meitenei pašapmierināties. Bet Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere un vēl pārītis, kas saņem daudzus tūkstošus eiro katru mēnesi par to vien, lai pārstāvētu mums svarīgas lietas Briseles gaiteņos? Nupat uz īsu brīdi ieskrējuši mūsu provincē kā galvaspilsētā studējošie brāļabērni, viņi pilnas avīzes un ētera laiku pierunājuši par savām smagajām dienām eksotiskajā Eiroparlamentā. Kādos tikai daudzos un dažādos veidos, izrādās, latviešu intereses tur netiek aizstāvētas. No rīta līdz vakaram, negulētām naktīm un līdz ausīm pārblīvētām dienām. Bet par spīti grūtībām, viņi lūdz tikai vienu – ļaut tur palikt vēl vienu termiņu.
Protams, kaut kā jau šo regulu mēs varam apiet – ja galīgi nekā citādi, tad pasludinot žāvētu gaļu par nacionālo bagātību un tautas kultūras mantojumu. Bet nesmuki vienalga sanāk. Pirms trim gadiem Briselē latvieši smaidiem platajās sejās paraksta visus papīrus un svēti solās, ka nebūs nekādu problēmu. Bet kad jāpilda apsolītais, tad iepleš izbrīnā acis un tēlo, ka pirmo reizi ko tādu dzirdējuši. Tas vienkārši nerada labu iespaidu par mums visiem. Zinot, cik viegli un ātri izplatās stereotipi, katrs šāds izgājiens noslēdz ceļus daudzām potenciālām sadarbībām. Kuram tad gribētos uzticēties ļaudīm, kuri pazīstami kā bēdīgi slaveno Viņķeles «čuriku» turētāji? Turklāt, apņemšanās vairs neēst pašrocīgi sažāvētu gaļu nav vienīgais šāds gadījums. Daudz lielākos mērogos, bet tajos pašos principos, ir ieturēta, piemēram, gāzes tirgus liberalizācija. Nu un, ka valsts kādreiz kaut ko apņēmās un parakstīja? Kā māca tautas gudrība– solīts makā nekrīt. Un kā pierāda bijušā Ekonomikas ministra Pavļuta piemērs – galvenais ir kaut kā nebūt tikt pie varas. Pārējais tad atnāk pats no sevis.
Ne jau par to, cik labi vai slikti ir liberalizēt gāzes tirgu, vai cik neveselīgs ir pašmāju kūpinājums, šeit būtu runa. Bet par to, ka mūsu sabiedrībā parakstītas vienošanās pat netiek uzskatītas par neko īpaši nopietnu, un kaut kādas mutiskas apņemšanās vai, nedod Dievs, solījumi ir ignorējami pēc definīcijas. Vēl sīkums, ja tā būtu tikai ētiska problēma, taču sekas ir pat ļoti ekonomiskas. To, kā uzticamības līmenis sabiedrībā korelē ar tās ekonomisko attīstību apliecina ne tikai mūsdienu Skandināvijas piemēri. Labi zināma no vēstures ir pirmā patiesi globālā finansu korporācija, ko iedibināja ebreju tautības proto-banķieri. Tās pamatā bija tikai un vienīgi spēja paļauties uz kopienas locekļiem – iedodot naudu jūdam Grieķijā varēja būt drošs, ka šo pašu summu varēs saņemt no jūda Mazāzijā. Tādi visas starptautisko transfēru sistēmas necilie pirmsākumi.
Bet ja šeit cilvēki paši apsolās vairs nekūpināt gaļu un pēc trim mēnešiem skandalējas, kad viņiem par to atgādina, tas nav nekāds gaišās nākotnes priekšvēstnesis. Protams, šī problēma būtu izpalikusi, ja vien daudz apdziedātais darba tikums eksistētu arī ārpus folkloras apcirkņiem. Ja Kalniete, Kariņš, Vaidere un pārējie būtu vienkārši darījuši savu labi apmaksāto darbu, tad mūsu vēdera intereses Briselē būtu pārstāvētas biežāk nekā reizi gadā, tieši pirms Eiroparlamenta vēlēšanām. Bet tikmēr mēs varam mierināt sevi ar domu, ka tā aizraušanās ar gaļas kūpinājumiem jau nemaz nav nekāda īstenā latviešu tautas tradīcija. Kā skaidri māca senču gudrība no tautasdziesmām: Pienu, sieru meitiņām / Kāpostiņus puisēniem. / Bieza putra, tauka gaļa / Tā māc manu dvēselīti.
