Pagājušā gada 9.decembrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa nāca klajā ar spriedumu lietā Nr.2015-07-03 «Par Ministru kabineta 2012.gada 15.maija noteikumu Nr. 341 «Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojumu tarifu» 3.punkta atbilstību Latvijas Satversmes 1. un 105.pantam».
Neraugoties uz to, ka Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz īpašumu, spriedums ir nelabvēlīgs Pieteikuma iesniedzējiem.
Īsumā to var komentēt sekojoši, ka Latvijas Republikā sabiedriskā transporta pakalpojuma nodrošināšana ir labdarības pasākums, jo iesaistītajiem uzņēmumiem, lai tie nodrošinātu normatīvajiem aktiem un līgumiem atbilstošus pārvadājumus, ir jācieš zaudējumi, kurus neviens šiem uzņēmumiem nekompensēs.
Diemžēl, nu ir redzamas tās sekas, uz kurām norādīja biedrība «Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija» (LPPA) jau pirms noteikumu pieņemšanas. Pēc «vidējās temperatūras» kritērijiem uzņēmumiem, kuri pārsniedza ATD aprēķināto vidējo pašizmaksu nozarē par vairāk kā 5%, par 2013. un 2014.gadu netika kompensēti zaudējumi, kuri pārsnieguši šo robežu. Līdz ar to vairākiem uzņēmumiem jau ir iestājušās pazīmes ar maksātnespējas draudiem.
Kaut pieteikumu Satversmes tiesā bija iesnieguši divi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji, būtībā noteikumi ir ietekmējuši 2013.gadā 17 pasažieru pārvadātāju uzņēmumu darbību, 2014.gadā 12 pasažieru pārvadātāju uzņēmumu darbību, bet 2015.gada pirmajā ceturksnī 17 pasažieru pārvadātāju uzņēmumu darbību.
Šāds spriedums ir kārtējais signāls uzņēmējiem, ka Latvijā uzņēmējdarbības vides uzlabošana un labvēlīgas vides radīšana investīcijām ir tikai ierēdņu skaļa runāšana, bet patiesībā ar likumdošanu tiek darīts viss, lai uzņēmējdarbību Latvijā iznīdētu!
Papildus šiem Noteikumiem Nr.341 pasažieru pārvadātāju darbība tiek ierobežota arī ar citiem normatīvajiem aktiem. Tiek uzlikti pienākumi nodrošināt noteiktas kvalitātes prasības (vidējais autobusu vecums 9 gadi, audio vai vizuālā informācijas sniegšana, 100% transporta aprīkošana, lai pārvadātu pasažierus ar funkcionāliem kustību traucējumiem, ergonomiskie sēdekļi transportlīdzekļos, u.t.t.), pasūtītājs nosaka braukšanas tarifu (viens visā starppilsētu satiksmē) un izpildāmos apjomus (maršrutu, reisu skaitu un kilometrus), kuri netika mainīti, neraugoties uz to, ka no 2010.gada tika ievērojami samazināts finansējums zaudējumu segšanai sabiedriskajam transportam valsts budžetā. Rezultātā Satversmes tiesa norāda, ka pakalpojumu sniedzējiem bija pietiekams pārejas laiks, aptuveni seši mēneši, lai pārskatītu savu komercdarbības praksi un nodrošinātu izdevumu iekļaušanos apstrīdētajā normā un Noteikumu Nr.341 1.pielikumā noteiktajās maksimālajās kompensējamo izdevumu robežās. Šeit jānorāda, ka uzņēmumiem no 2009.gada ir terminēti līgumi, kuri iegūti konkursu kārtībā sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanā un komercdarbība bija plānota atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un investīciju plāniem. Papildus tam jānorāda, ka uzņēmumi to, vai iekļaujas noteiktajās maksimālajās kompensējamo izdevumu robežās, uzzināja tikai deviņus mēnešus pēc 2013.gada. Investīciju plāni uzņēmumos līguma darbības laikā mērāmi vairākos miljonos euro un ir saistīti ar saistību uzņemšanos attiecībā pret finanšu iestādēm. Par kādu pārejas periodu tad šeit var runāt?
Vietā ir jautājums, kas valstī rada pievienoto vērtību, IKP pieaugumu un nodokļus, no kuriem veidojas valsts budžets?
Interesanta loma tiesas spriedumā ir pieaicinātajai personai - tā sauktajam transporta nozares ekspertam, kurš bez nopietniem aprēķiniem, pamatotas argumentācijas un analīzes, bet ar vispārīgām frāzēm pauž viedokli par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu ar autobusiem. Diemžēl, nākas secināt, ka cienījamais eksperts ir nodemonstrējis absolūtu nekompetenci šajā jomā, ja nespēj saprast, ka zaudējumi tiek kompensēti tikai nerentablajos maršrutos un reisos. Ignorēts tiek arī tas, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji ir piedalījušies konkursā par sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu, kura rezultātā valsts noslēdza ar šiem pārvadātājiem terminētus līgumus, uz laiku līdz 12 gadiem, un uz šo laiku uzņēmums nosauca vidējo viena kilometra pašizmaksu, kas ir bijis viens no galvenajiem konkursa vērtēšanas un uzvarētāju noteikšanas kritērijiem. Līdz šim šī vidējā pašizmaksa no uzņēmumu puses netiek pārsniegta.
Kopumā, izanalizējot esošo Satversmes tiesas spriedumu, tā arī paliek neatbildēta vesela virkne jautājumu, kurus diemžēl Satversmes tiesa tā arī padziļināti nav spējusi aplūkot. Būtiskākie no tiem:
- MK noteikumu Nr.341 1.pielikuma formulas un tajā ietverto pārvadātāju faktiskās pašizmaksas koriģējošo koeficientu ekonomiskais pamatojums;
- vai uzņēmumi, kas ieguldījuši resursus ritošā sastāva (autobusu) atjaunošanā atbilstoši sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtītāja – VSIA «Autotransporta direkcija» kvalitātes prasībām, tādejādi nodrošinot pasažieriem drošus, komfortablus un pieejamus pakalpojumus, kas ir iemesls noteiktās maksimālās kompensējamo izdevumu robežas pārsniegšanai, ir rīkojušies pretēji sabiedrības interesēm;
- sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtītāja – VSIA «Autotransporta direkcija» – loma un atbildība braukšanas tarifu noteikšanā un līdz ar to pārvadātāju ieņēmumu regulēšanā, kas ir būtiskais faktors, kurš nosaka zaudējumu apmēru.