Izvērtēt 2020.gadu pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk nekā tas patiesībā ir. Gads daudziem šķitis kā viens no "sliktākajiem" ja ne visas dzīves laikā, tad pēdējā desmitgadē noteikti.

Tomēr tas nesis arī iespaidīgus zinātnes sasniegumus un saprāta atgriešanos starptautiskajā politikā, par ko liecina ASV vēlēšanu iznākums un Brexit vienošanās. Tas ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Skaidrs, ka riski vēl joprojām saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, kas nozīmē, ka vajadzēs pielāgot vakcīnas, attālinot Covid-19 uzveikšanu. Taču, pat pieņemot, ka viss rit kā pa diedziņu, proti, pandēmija atkāpjas un 2021. gads ir pirmais no vairākiem izaugsmes gadiem, Covid-19 stāsts vēl nebūs beidzies. Jau daudz runāts par krīzes ietekmi uz globalizāciju un digitalizāciju, bet, iespējams, mazāk diskutēts par to, ka tā ir neatgriezeniski izmainījusi valsts un privātā sektora attiecības, saasinājusi eksistējošās nevienlīdzības problēmas, un mudinājusi aktīvāk ķerties pie klimata pārmaiņu draudu risināšanas. Šie ir daži no faktoriem, kuru dēļ varam sacīt, ka Covid-19 ietekme pasaules un Latvijas ekonomikā būs jūtama vēl daudzus gadus.

Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Darba tirgu no pārlieku lielas atdzišanas turpmāk turēs valdības atbalsta programmas, kuru efektivitāte būs izšķiroša, nosakot ekonomikas tālākās atgūšanās pozīcijas, un, jo vairāk darbinieku tiks noturēti darba tirgū, jo spēcīgāka tā būs, norāda "SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis.

Augstākais līmenis

Šī gada pirmajā ceturksnī bezdarbs Latvijā ir palielinājies līdz augstākajam līmenim pēdējos divos gados un sasniedza 7,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati. Salīdzinājumā ar 2019. gada pēdējo ceturksni bezdarbs Latvijā ir pieaudzis par 1,4 procentpunktiem, kas ir straujākais bezdarba kāpums Latvijā kopš 2009. gada, saka AS "Citadele banka" ekonomists Mārtiņš Āboliņš Taču COVID-19 izraisītā krīze ekonomikā un ne tikai attīstās ļoti dinamiski, tādēļ mēnesi vai divus veci makroekonomiskie rādītāji faktiski jau ir novecojuši un maz raksturo situāciju ekonomikā šobrīd. Tas redzams arī darba tirgū. Kopš marta beigām bezdarbs Latvijā ir strauji audzis un reģistrētais bezdarbs šobrīd pārsniedz 8%, savukārt, skaitot klāt dīkstāves pabalstu saņēmējus, faktiskais bezdarbs ir sasniedzis 13%. Tik augsts bezdarbs Latvijā pēdējos reizi piedzīvots 2013. gadā un pēc eksperta prognozēm, bezdarbs šogad kopumā Latvijā varētu sasniegt 10%.

Patlaban ir pāragri runāt par atbalsta izbeigšanu Covid-19 krīzē skartajiem uzņēmumiem, atzina Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs Kārlis Vilerts.

Viņš stāstīja, ka, raugoties uz norisēm ekonomikā, līdz ar ierobežojumu daļēju mīkstināšanu virkne uzņēmumu atsāk darbu un apritē atgriežas arī darbinieki. Tomēr viņš uzsvēra, ka Covid-19 pandēmija nav beigusies, saslimstības rādītāji ir augsti un spēkā joprojām ir virkne ierobežojumu, tādējādi daudzi uzņēmumi un darba ņēmēji joprojām ir smagas krīzes skarti.

Ņemot to vērā, Vilerts secināja, ka šis nav īstais brīdis, lai atceltu valsts atbalsta pasākumus. "Par atbalsta pasākumu izbeigšanu jādomā brīdī, kad vīrusa izplatība būs apturēta un vairs nebūs epidemioloģiskie ierobežojumi. Kamēr ir pandēmija, tikmēr atbalsta pasākumi ir jāsaglabā," uzsvēra Latvijas Bankas eksperts.

Pirmais Covid-19 vilnis bija liels pārsteigums visiem, tomēr katrs nākamais vilnis ekonomikai nodara arvien mazāku skādi, izriet no Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes sacītā Parlamentārās izmeklēšanas komisijā par valdības rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanā.

Viņš stāstīja, ka Covid-19 krīze būtiski atšķīrās no visām citām krīzēm, ko Latvija jebkad ir piedzīvojusi. Pēc viņa paustā, pandēmijas viļņveidīgā ietekme ir radījusi ekonomikā tādus kā "amerikāņu kalniņus", jo krīzes radītais sākotnējais ekonomikas kritums bijis ļoti straujš.

Konfidences rādītāji, kas raksturo vispārējo konjunktūras situāciju tautsaimniecībā, esot būtiski nokritušies, un sekojot saslimstības un ierobežojumu gaitai, ekonomikas attīstība bijusi viļņveidīga.

"Ekonomika svārstās, bet fundamentālas problēmas ekonomikā nav," secinājis eksperts. Viņaprāt, tas nozīmē, ka jāpalīdz ekonomikai pārdzīvot krasās svārstības, neradot paliekošas negatīvas sekas.

Pazīstamais ASV sociologs, notikumu vērotājs un komentētājs Neits Silvers savā grāmatā "Signāls un trokšņi: kāpēc tik daudz prognožu nepiepildās, bet dažas piepildās" raksta, ka signāls ir patiesība, bet trokšņi mūs novirza no tās.

Pamatjautājums ir līdzīgs tam, ar ko ikdienā sastopas ārsti, – prast orientēties daudzo rādītāju kopumā un izcelt tos, kuriem konkrētajā situācijā ir lielākā ietekme. Tas palīdz labāk noteikt diagnozi un īstenot sekmīgāku ārstēšanu.

Šīs pārdomas ir būtiskas arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, uzņēmējiem un politikas veidotājiem, kuriem ir vēlme veidot savu darbību un prognozēt finanses ilgtermiņā, piemēram, pieņemot lēmumus par nekustamā īpašuma pirkumu, izmaiņām ģimenē, darba maiņu. Vieni vēlētos pēc iespējas sekmīgāk pārdzīvot krīzi (piemēram, uz to laiku samazinot parādus), savukārt citiem tā var būt lielā iespēja (piemēram, cerot uz nekustamā īpašuma cenu krišanos u.tml.).

"Altum", "Baltic International Bank" un "Imprimatur" vadītāju saruna par biznesa finansēšanu krīzes apstākļos un pēckrīzes laikā.

Puse no 2020. gada ir pagājusi. Aizvadītie seši mēneši ir nesuši negaidītas, neprognozējamas pārmaiņas, ar kurām tikai tagad sākam aprast un sadzīvot. Viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc pandēmijas ierobežošanas ir un būs ekonomikas stabilizēšana, uzņēmumu atgriešanās ekonomikā. Būtisks faktors tam, lai bizness spētu nostāties uz kājām un atsākt attīstīties jaunajos apstākļos, ir finanšu pieejamība. Tāpēc biznesa kreditēšana kļūst par vienu no 2020. gada otrās puses aktualitātēm. Vai globālās ekonomikas sarukšana un tradicionālo biznesa nozaru pielāgošanās jaunajai, dziļi digitalizētajai realitātei ir mūsu iespēja? Vai pēckrīzes laikā esam gatavi izdzīvot, vai arī, iespējams, šis laiks ir piemērots atsevišķu nozaru attīstības izrāvienam? Par aktualitātēm uzņēmumu finansēšanā diskutēja "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, "Baltic International Bank" valdes priekšsēdētājs Viktors Bolbats un riska kapitāla fonda "Imprimatur Capital" partneris Jānis Janevics.

Covid-19 izraisītā krīze smagi skārusi visas pasaules ekonomikas, un neviena no tām šādai krīzei nebija gatava. Labāk veicas valstīm, kas spēja laicīgi rīkoties, kuru veselības aprūpes sistēma ir augstā līmenī, ekonomiskā attīstība bijusi sabalansēta, valdības var atļauties balstīt privāto sektoru, un kuru uzņēmumi un iedzīvotāji ir ar augstām digitālajām prasmēm, teikts jaunakajā "Swedbank" Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskatā.

Krīzes laikā reformas uzsākt ir vienkāršāk nekā "miera" laikos, kad nav steidzamības sajūtas un jācīnās ar politiskās gribas trūkumu. Tāpēc gan Latvijai, gan pārējām Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona ekonomikām krīze rada iespēju uzlabot iedzīvotāju, uzņēmumu un valsts nākotnes attīstības iespējas, norāda eksperti.

Ziemeļvalstu un Baltijas pozīcija cīņā ar Covid-19 drīzāk vērtējama kā laba, tomēr krīze izceļ arī trūkumus. Piemēram, Latvijas veselības nozare nav sakārtota, un tās finansējums jau gadiem bijis nepietiekams. Latvija arī ievērojami atpaliek no reģiona kaimiņiem digitalizācijas ziņā. Krīze rada iespēju šos un citus trūkumus risināt. Latvijas trumpis ir spēja ātri reaģēt gan valdības, gan uzņēmumu un iedzīvotāju līmenī, lai veiktu nepieciešamās reformas, pārorientētos, un atrastu jaunas iespējas arī grūtos laikos.

Covid-19 izraisītā krīze ir smags pārbaudījums katrai valstij, noteiktie valstu ierobežojumi ir apstādinājuši daudzas nozares, savukārt, pētījumi lēš, ka Eiropā varētu tikt zaudēts ap 12 miljoniem pastāvīgo darba vietu [1].

Šāds "sitiens" ekonomikai nepārprotami atstās ilgtermiņa sekas, tādēļ gan valstu valdības, gan arī Eiropas Savienības (ES) institūcijas strādā pie nākotnes plāniem, kas vērsti tieši uz ekonomikas atveseļošanos pēc globālās krīzes.

Nedz Eiropas Komisija, nedz arī Eiropas Parlaments nav nākuši klajā ar oficiālu paziņojumu par nozarēm, kuras dalībvalstīm būtu jāatbalsta Covid -19 krīzes laikā vai pēc tās. Piemēram, saistībā ar valsts atbalsta nosacījumu pagaidu noregulējumu Komisija ļauj pašām valstīm izvēlēties, kā un kam tiks piešķirts atbalsts. Padarot elastīgākus valsts atbalsta nosacījumus un ieviešot pagaidu noregulējumu valsts atbalsta piešķiršanai, Komisija atstājusi katras valsts ziņā noteikt, kam atbalsts būtu jāpiešķir un pēc kādiem kritērijiem jāvadās atbalsta piešķiršanā.

Ekonomikas izaugsmes bremzēšanās ir vērojama, taču vismaz tuvāko gadu laikā tik dziļa krīze kā iepriekš nav gaidāma.

Tā "Dienas Bizness" sadarbībā ar "Luminor" un "Latvenergo" organizētajā konferencē "Biznesa prognozes 2020" atzina eksperti.

"Krīze, visticamāk, nebūs ne nākamajā, ne aiznākamajā gadā, ne pēc pieciem gadiem," uzskata "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš, kurš tāpat kā pārējie diskusijas eksperti, uzsvēra, ka globālās nestabilitātes ietekme, protams, uz Latvijas ekonomiku būs vērojama, taču tā nebūs milzīga.

"Lai sāktos krīze, jāsakrīt vairākiem iekšējiem faktoriem. Vai iespējams nosaukt šādu faktoru kopumu, kas liecina par krīzi? Piemēram, 2006. un 2007.gadā Latvijas uzņēmumu un mājsaimniecību neto aizņemšanās līmenis bija 20%, taču šobrīd šis skaitlis ir -3% no IKP. Desmit gadus mūsu sabiedrība ir dzīvojusi izteiktā piesardzības režīmā atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm, kas dzīvo drošāk, un šādi esam arī upurējuši savu izaugsmes daļu," viņš piebilda.

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Palīdzības plāns ārkārtas situācijas dēļ skartajiem uzņēmumiem ir izstrādāts pavirši, jo tiek ņemts vērā uzņēmuma pēdējo trīs mēnešu apgrozījums, bet netiek domāts par uzņēmējiem, kurus krīze skāra arī vasarā, komentēja koncertaģentūras "PositivusMusic" vadītājs, koncertzāles "Palladium" līdzīpašnieks Ģirts Majors.

Viņš norādīja, ka pašlaik atbalsta pasākumi attiecas uz uzņēmumiem, kuri izjutuši apgrozījuma kritumu vien pēc ārkārtējās situācijas ieviešanas. "Daudzi ir nonākuši situācijā, kad to darbība tika apturēta jau pirms ārkārtējās situācijas ieviešanas. Ko darīt šiem uzņēmējiem?" vaicāja Majors.

Viņš uzskata, ka, lai vērtētu to, vai uzņēmumu ir skārusi krīze vai nē, bija jāraugās uz pirmskrīzes rādītajiem, nevis uz vasarā nopelnīto. "Ir uzņēmēji kuriem vasarā ir bijis kaut kāds apgrozījums, bet koncertu rīkošanā atsevišķos sektoros jau no marta nav apgrozījuma. Sanāk, ka šajā situācijā palīdzības rīki uz viņiem neattiecas, tātad arī nepalīdz, kaut arī šos uzņēmumus krīze ir skārusi visvairāk," teica Majors.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Nozarē bieži uzskata, ka jādara tā, kā ir citur Eiropā. Bet, ja redzam, ka Latvijas IKP uz personu ir otrajā vai trešajā vietā no apakšas pēc Rumānijas un Ungārijas, ja mēs redzam, ka ekonomikas bāze ir ļoti zema – mums vēl nav trešās vai ceturtās kapitāla uzkrāšanas paaudzes –, ja mēs gribam panākt attīstītāko valstu dzīves līmeni, mums jābūt labākiem par citiem, nevis tādiem pašiem.

Tā intervijā "Dienas Biznesam" pauž Viktors Bolbats, Baltic International Bank valdes priekšsēdētājs.

Fragments no intervijas

Jūs pārstāvat banku, kuras klienti pārsvarā ir turīgi cilvēki. Kā šī krīze ietekmē jūsu banku un tās klientus?

Krīze, protams, ietekmē visu ekonomiku. Esam tādā krīzē, kas skārusi jau visu pasauli. Ja atskatāmies pagātnē, tad 1998. gada krīze vai it īpaši 2008., 2009. gada krīze, ko mēdz saukt par pasaules finanšu krīzi, skāra daudzas valstis, bet ne visas, savukārt šī pandēmija skārusi visu planētu. Tas mūsu laikmetā ir kaut kas nepiedzīvots. Mūsu bankas pamats ir private banking un, kā jūs teicāt, turīgu klientu apkalpošana. Sākot no 2017. gada, līdz ar jaunas vadības komandas darba sākumu un jaunas stratēģijas apstiprināšanu, mūsu banka orientēta uz to, kā to un tās infrastruktūru padarīt pieejamāku, pieprasītāku vietējiem uzņēmējiem. Mūsu klienti ir tie, kas vēlas saņemt mazliet citādu – personiskāk orientētu – servisu ar individuālu apkal pošanu. Un būtiski, ka šādu apkalpošanu šodien var saņemt arī cilvēki, kas klasiskā, vecās skolas izpratnē pat neskaitās ļoti turīgi. Es teiktu, ka šī ir banka uzņēmējiem. Bet skatāmies uz to arī plašāk. Uzņēmējs, protams, ir uzņēmuma īpašnieks, vadītājs, viņa ģimenes locekļi, bet arī dažāda līmeņa vadītāji, kuri tāpat varētu vēlēties personiskākus bankas pakalpojumus.

Latvijā pašlaik par maz tiek investēts attīstībā un pārlieku piesardzīgi šajā jautājumā ir gan uzņēmumi, gan komercbankas, kuru risku novērtējums nav atbilstošs šodienas apstākļiem, uzsvēra Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

“Iepriekšējos gados investīciju trūkums Latvijas ekonomikā ir bijis ļoti uzskatāms. Tas nozīmē, ka ražīguma kāpums ir lēnāks. Tas nozīmē, ka izaugsmes temps ir lēnāks. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju ienākumi aug lēnāk. Eiropas vidējo līmeni mums noķert arvien ir ļoti grūti un tas ir tāls uzdevums. Tādēļ manuprāt investīciju trūkums ir ļoti kritiska lieta Latvijas ekonomikā,” norādīja Kazāks.

Tajā pašā laikā dati liecina, ka nu jau vairākus gadus Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju uzkrājumi ir krietni lielāki nekā kredītsaistības.

“Viens no elementiem šeit ir uzņēmumu spēja un vēlme investēt. Te es uzņēmējiem viennozīmīgi varu teikt – nekrājiet, investējiet! Neesiet tik piesardzīgi! Ja mēs skatāmies uz datiem, tad uzņēmumu depozīti Latvijas komercbankās ir auguši par vairāk nekā 20% gada laikā. Šī nauda ir jāiegulda biznesā, jo nākotnes izaicinājumi ir ļoti plaši un investīcijas ir nepieciešamas,” aicināja centrālās bankas vadītājs.

Francijas prezidents Emanuels Makrons otrdien paziņojis, ka pasaules politiskā sistēma ir «līdz šim nepieredzētā krīzē», aicinot veidot jauna veida alianses un sadarbības formas, lai atrisinātu pasaules problēmas.

«Mūsu starptautiskajā sistēmā mēs atrodamies līdz šim nepieredzētā krīzē,» Francijas prezidents norādīja, uzrunājot Parīzes Miera foruma dalībniekus.

Makrons, kurš kopš nākšanas pie varas 2017.gadā centies iegūt nozīmīgu vietu starptautiskajā politikā, uzsvēra, ka valstu un organizāciju starpā esot nepieciešami «jauni sadarbības veidi, jaunas alianses». Viņš sūkstījās, ka pat Apvienoto Nāciju Organizācija «ir iestrēgusi».

Elizejas pils saimnieks žēlojās, ka pasaules politiskās un finanšu sistēmas kopš Otrā pasaules kara beigām ir darbojušās labi, bet tagad nonākušas krīzē.

«Sistēma iedarbīgi strādāja 70 gadus, bet tā ļāva veidoties jaunām nevienlīdzībām,» paziņoja Makrons un piebilda, ka «mūsu demokrātijas krīze ļāva atdzimt vienpusīgumam».

Šis gads, ņemot vērā krīzes ietekmi, Latvijas ekonomikai būs īpašs, taču turpmākajos gados gaidāma strauja Latvijas ekonomikas atgūšanās, taču paredzams, ka tautsaimniecība iepriekšējā līmenī visdrīzāk atgriezīsies 2022.gadā, vebinārā "Mājokļu tirgus: cenas, piedāvājumi, tendences" prognozēja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Pasaules ekonomikas prognozes iepriekšējā līmenī turējās līdz marta sākumam, un šķita, ka 2020.gads būs mierīgs un garlaicīgs, bet martā notika straujas izmaiņas, tādēļ aprīlī lielās starptautiskās institūcijas un bankas šīs prognozes pārskatīja, sagaidot, ka eirozonā ekonomikas kritums varētu būt 7-8%.

Šķiet, ka Latvijā kritums varētu būt mazāks, ņemot vērā, ka vīrusa gadījumu skaits ir salīdzinoši zems un rūpniecības eksporta struktūra ir tāda, kurai vīruss draud mazāk, taču skaidrs, ka šis gads nebūs labākais, kāds bijis, atzīst eksperts.

Akciju tirgi, kas savā ziņā ir ekonomikas noskaņojuma mērītāji, pēc lielā šoka sāk atgūties, taču nav zināms, cik ilgi šī atgūšanās turēsies, un ir daļa analītiķu, kuri prognozē vēl vienu kritumu. Tiesa gan, eksperts uzsver, ka šāds kritums tiek prognozēts jau mēnesi un nekas slikts nenotiek, tādēļ patlaban grūti prognozēt turpmāko virzību. Finanšu tirgu stabilitāte ir bijusi nopietni satricināta, taču notiek situācijas stabilizācija un tirgos atgriezies relatīvs miers.

Līdzšinējā, daudziem cilvēkiem pierastā sociāli ekonomiskā sistēma – visu lēti saražo Ķīnā, un tiek noturēta salīdzinoši zema inflācija – atrodas beigu fāzē. ASV un ES konfrontācija ar Ķīnu pieaugs, bet Latvijai jāmaina attieksme pret uzņēmējiem, jo investīciju klimats pie mums ir ievērojami sliktāks nekā kaimiņvalstīs, un nav pārsteigums, ka mūs jau ir apsteigusi Lietuva, bet Igaunija atrodas tālu priekšā, un, neko nedarot, Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm tikai pieaugs.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Prudentia partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis. Viņaprāt, Latvijā ir jāmaina saimnieciskais uzstādījums un pārdales ekonomikas vietā jārada jaunrades tautsaimniecība, jo, nodarbojoties galvenokārt ar pārdali, nekas nerodas un arvien mazāk paliks, ko pārdalīt. Savukārt valsts pārvaldes un pašmāju politiķu attieksmi pret uzņēmējiem varētu mainīt arvien pieaugošā Lietuvas un Igaunijas uzņēmēju darbība (ieguldījumi) Latvijā un viņu neizpratne par to, kāpēc Latvijā ir citāda kārtība nekā viņu mītnes valstīs, kaut arī visa Baltija ir ES.

Fragments no intervijas

Kādas pārmaiņas radījusi Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze?

Latvijā nav tādu derīgo izrakteņu kā nafta, gāze vai slānekļa degviela, līdz ar to mēs lielā mērā esam atkarīgi no pasaules energoresursu cenām, taču nākotnē šī atkarība būtu jāsamazina, domā enerģētikas eksperts Āris Žīgurs.

Intervija notika pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Šobrīd Baltijas valstis spēj saražot vien apmēram 50% no šim reģionam nepieciešamās elektroenerģijas, pārējais apjoms tiek importēts, norāda Ā. Žīgurs, uzsverot, ka tas ir vissliktākais rādītājs starp Eiropas Savienības(ES) dalībvalstu grupām.

Lai palielinātu savu enerģētisko neatkarību, mums noteikti ir jādomā par papildu bāzes jaudām, turklāt tādām, kas nav atkarīgas no meteoroloģiskajiem apstākļiem, spriež eksperts. Latvijas gadījumā vidējā termiņā šim mērķim ir iespējams izmantot divus resursus – gāzi un atomenerģiju, skaidro Ā. Žīgurs. Viņš atzīmē, ka jau šobrīd valdība ir uzdevusi Ekonomikas ministrijai (EM) izveidot darba grupu un diskutēt par atomenerģijas nākotnes iespējām Latvijā, kas nozīmē, ka tuvākajā laikā varētu aktualizēties arī jautājums par atomelektrostacijas (AES) būvniecību.

Jau 3. novembrī, notiks konference Latvijas Bankas simtgades konference "Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku". Uz to pulcēsies Eiropas finanšu sektora līderi – Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis, ECB Padomes loceklis un Banque de France prezidents Fransuā Vileruā de Galo, ECB Valdes loceklis Frenks Eldersons, ECB Padomes loceklis un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un daudzi citi. Pirms konferences Uldis Rutkaste apraksta būtiskākos eiro zonas izaicinājumus, ar kuriem saskarsimies nākotnē.

Pēdējo 15 gadu laikā pasaules ekonomika ir piedzīvojusi virkni nozīmīgu satricinājumu, kas atstājuši paliekošas pēdas daudzu pasaules valstu tautsaimniecībās. Varētu pat teikt, ka krīzes ugunsgrēku dzēšana ir kļuvusi par ekonomiskās politikas veicēju ikdienu. Lielā finanšu krīze, Eiropas parādu krīze, deflācijas draudi un gausā ekonomikas virzība, pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, enerģētikas krīze un vairākas desmitgades nepieredzēti augsta inflācija, ko vērojam šobrīd – visi šie notikumi ir prasījuši izšķirošus lēmumus un pat ekonomiskās politikas paradigmu maiņu, lai mazinātu negatīvās sekas valstu tautsaimniecībām un iedzīvotājiem. Raugoties atpakaļskata spogulī, droši vien ne visi lēmumi bijuši optimāli un pareizi. Tomēr krīžu līkločos esam mācījušies un uzlabojuši savu sniegumu. Arī Latvijā.

Eiropas Komisija (EK) maija beigās publicēja priekšlikumus par Covid-19 krīzē cietušās Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, kura ietvaros paredzēts atbalsts visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Saskaņā ar piedāvājumu – tuvākajos 7 gados Latvijai no ES budžeta varētu būt pieejams gandrīz 12 miljardu eiro jeb tik, cik pēdējos 15 gados kopā. Kā Latvijai veiksmīgi un pilnvērtīgi iekļauties jaunajā ES ekonomikā? Kur investēt gudri, lai modernizētu ekonomiku laikā, kad to darīs visa Eiropa? Kurp virzīt skatu nākotnē, nevis (tikai) labot pagātnes kļūdas? Par to pārdomas turpmākajā rakstā.

Tātad, 27. maijā EK iepazīstināja ar savu izstrādāto Eiropas atveseļošanas plānu (turpmāk – EK plāns), pirmo reizi piedāvājot dubultā finansējuma pieeju. Jaunais EK plāns paredz papildu ierastajam 7 gadu budžetam (1.1 triljonu eiro apmērā) ieviest ārkārtas 4 gadu instrumentu 750 miljardu eiro apmērā. Tādējādi kopā Eiropas atveseļošanas plāna īstenošanai EK piedāvā rezervēt 1,85 triljonus eiro.

Vēsturiski cilvēce ir pazinusi daudz dažādu energoresursu – koksne, akmeņogles, kūdra, nafta un daudzi citi. Tomēr elektrība ir viens no enerģijas veidiem, ko izmantojam gandrīz nemitīgi mājās, darbā, ražošanas procesos un citur. Iedomāsimies – vien pirms dažām paaudzēm elektrība bija reti izmantota, galvenokārt apgaismojumam. Savukārt simt gadus vēlāk – ir izbūvēta milzīga infrastruktūra elektrifikācijas nodrošināšanai pat visattālākajās vietās, neviens mājokļa renovācijas projekts nav iedomājams bez papildu rozešu ierīkošanas, kā arī – teju visas mājsaimniecības ierīces darbina elektrība. Un nu tiek piedāvāti arī elektroauto, meža un dārza tehnika ar akumulatoriem un daudz kas cits! Ikdienas elektrības patēriņš ir milzīgs, un tas nozīmē, ka ir iespēja domāt arī par energoefektivitātes risinājumiem!

Stabila energoapgāde – iespēja turpināt darbu pat krīzes apstākļos

Kaut arī visu pasauli ir pārņēmusi koronavīrusa radītā krīze, daudzās nozarēs darbs var turpināties, pateicoties nepārtrauktai energoapgādei, kas ļauj izmantot ražošanas iekārtas, internetu, video straumēšanu un citus attālinātos pakalpojumus. Ja kaut kādu iemeslu dēļ tiktu traucēta energoapgāde, krīze būtu daudz dziļāka un smagāka. Tāpat elektrība nepieciešama medicīnas iestādēm, lai darbinātu aprīkojumu, kas uztur pie dzīvības un palīdz atveseļoties koronavīrusa upuriem.

Analizējot, kā vīrusa izraisītā krīze ir skārusi visas pasaules ekonomiku, skaidri iezīmējas nepieciešamība pēc stabilas energoapgādes. Elektrība nav pašsaprotams resurss, kas būs pieejams vienmēr. Gluži otrādi – uzbūvētā elektrifikācijas sistēma ir komplicēta un daudzslāņaina – no elektroenerģijas ražošanas līdz pat sīkāko ierīču darbināšanai. Tas nozīmē, ka, izejot no krīzes, uzmanība jāvelta arī šī resursa stiprināšanai.

Latvijas ekonomikā kritums šogad varētu arī pārsniegt 10%, taču sekas no šāda iekšzemes kopprodukta (IKP) krituma būs pilnīgi atšķirīgas nekā iepriekšējā ekonomikas krīzē, otrdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Viņš uzsvēra, ka šobrīd nenoteiktība ir ļoti augsta, tāpēc nav iespējams precīzi prognozēt ekonomikas sabremzēšanās apmēru.

"Runāt par ļoti konkrētiem cipariem ir krietni pāragri, jo mēs nezinām, kad un kā vīrusa izplatība beigsies. (..) Nenoteiktība ir ļoti augsta. Pašreizējā brīdī stāsts vairāk ir par to, vai šogad sabremzēšanās būs viencipara skaitlis, vai ieslīdēs teritorijā virs mīnus 10%," pauda Kazāks.

Vienlaikus Latvijas Bankas prezidents uzsvēra - pat, ja šoreiz kritums ekonomikā būs dziļāks nekā 10%, tas būs nevis uzņēmumu bankrotu, strauja bezdarba kāpuma un milzīgas emigrācijas dēļ, kā tas bija iepriekšējā reizē, bet gan saistībā ar "ekonomikas uzlikšanu uz pauzes".

Sākotnēji varētu likties, ka pandēmijas krīze pasaulē varētu būt raisījusi mājokļu cenu samazināšanos, jo, neskaidrībai esot milzīgai, parasti lieli pirkumi tiek atlikti. Šajā krīzē bijis citādāk, jo lielākajā daļā Rietumvalstīs mājokļu cena turpinājusi augt – vairākos gadījumos turklāt tas noticis visai strauji.

Manāmas aplēses, ka, ierobežojumiem mazinoties, mājokļu cenas pasaulē var piedzīvot pat tālāku strauju kāpumu. To var noteikt tas, ka Rietumvalstu patērētāji pēc ilgstošas tupēšanas savās mājvietās nocietušies tērēt. Tāpat dažādi apsekojumi liecina, ka lielai daļai cilvēku uzkrājumi šajā krīzē pat strauji palielinājušies. To nosaka tas, ka valdības bieži vien “aizliegušas” uzņēmumu bankrotu un šajā krīze iedzīvotāji tādējādi spējuši saglabāt savas darbvietas un ieņēmumus (savukārt tēriņu iespējas ir bijušas ierobežotas).

Mājokļu cenas tikai turpinās kāpt 

Maz ir jomu, kuras pandēmija nav īpaši skārusi, un mājokļu segments ir...

Visai strauji

Lai nu kā, piemēram, The Economist ziņo, ka ASV līdz janvārim mājokļu cenas 12 mēnešos palēkušās par veseliem 11%, kas ir straujākais pieaugums 15 gados. Tāpat ļoti strauji – par attiecīgi 9% un 8% - tas esot augušas Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Savukārt, piemēram, Jaunzēlandē šis pieaugums esot 22% apmērā. Kopumā 25 valstīs, kurās The Economist seko līdzi šim tirgum, mājokļu cena 12 mēnešu periodā palielinājusies vidēji par 5%, kas ir visvairāk 10 gados. Savukārt The Wall Street Journal izceļ, ka strauji – par 16% - mājokļu cenas augušas arī, piemēram, Ķīnas pilsētā Šeņdžeņā.

Jāteic, ka arī Latvija nav izbēgusi no vispārējās mājokļu cenu palielināšanās. Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī mājokļu cena mūsu valstī gada skatījumā palielinājusies par 3,1%, ja vērtē Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā mājokļu cenu indeksa izmaiņu. Redzams, ka straujāk – par 6,4% - palēkusies jaunu mājokļu cena. Savukārt lietoto mājokļu cena pieaugusi par 2,3%. Var spekulēt, ka arī mūsu valsts gadījumā, ierobežojumiem mazinoties, šajā tirgū būs vērojama vēl tālāka izaugsme.

Pamatā tie norādīts, ka arī mājokļu vērtībai augt palīdzējuši dāsnie valdību stimuli uz zemo procentlikmju laikmets, kas nozīmējis, ka aizņemšanās pamatā ir visai lēta. Jau ziņots, ka pandēmijas apstākļos Eiropā turpinājušies zemo procentlikmju laiki, ko pamatā noteikusi reģiona centrālās bankas politika. Turklāt dažās vecajās Eiropas valstīs ir arvien vairāk tādi gadījumi, kad komercbankas naudu saviem klientiem, aizdevumu likmei esot negatīvai, pat pārskaita.

Uz nomalēm un laukiem

Vēl tiek izcelta Covid-19 vīrusa atnestā tendence, kas paredz to, ka augusi interese par mājokļiem mazāk pārpildītās vietās. Proti, mājokļu cenas piepilsētās augušas straujāk nekā pašās pilsētās. Faktiski tas ir pilnībā pretēji jau gadiem ierastajai tendencei, kad patērētāju lielākā interese bija par mājokļiem pašās pilsētās. Piemēram, mājokļu cenas ārpus Vācijas septiņām lielākajām pilsētām pagājušogad pieauga par 11%. Savukārt šajās pilsētās tās pieauga par 6%. Vēl šajā ziņā tiek izcelta Londona un Sidneja, kur centrālajā pilsētas daļā mājokļu cena pieaugušas attiecīgi par 4% un 3%. Tikmēr šo pilsētu nomalēs cena esot kāpusi straujāk. Savukārt Ņujorkā Manhetenā tās pat esot sarukušas par 4%. Šajā ziņā esot skarts arī īres tirgus, kur šādas cenas rukušas daudzu lielpilsētu centros. Piemēram, Ņujorkā tās esot sarukušas par 9% un Manhetenā – par veseliem 15%, teic nekustamā īpašuma uzņēmuma Zillow pārstāvji.

“Ir notikusi gandrīz globālā “atiestatīšanās” - cilvēki karantīnas periodā ir paspēruši soli atpakaļ un pārvērtējuši savu dzīvesveidu,” klāstījuši, piemēram, Knight Frank eksperti. Kopumā gan tiek izteikta prognoze, ka pandēmijā iezīmētā tendence cilvēkiem migrēt prom no pilsētām līdz ar Covid-19 ēras beigām varētu kļūt mazāk izteikta. Tiek norādīts, ka dauzi cilvēki patiešām joprojām domās par iespēju dzīvot ārpus cilvēku drūzmām. Tomēr, atjaunojoties starptautiskajai cilvēku plūsmai, šo tendenci Rietumu pasaulē kompensēšot kaut vai to pašu imigrantu un studentu plūšana uz lielajām pilsētām.

Svarīgs faktors būs pandēmijas strādāšanas no mājām eksperimenta rezultāts. Ja uzņēmumu vadītāji nospriedīs, ka šāda strādāšana būtiski netraucē darba efektivitātei, cementēsies pieņēmumu, ka daudzas lietas tomēr var veikt no mājām, kas vienā mierā var būt arī piepilsētā vai laukos. Manpower veiktās aptuveni 20 tūkst. darba devēju aptaujas rezultāti liecina, ka divas piektdaļas no bosiem plāno atļaut saviem darbiniekiem lielākā mērā strādāt no mājām arī pēc šī pandēmijas.

Pat burbuļa bažas

Līdz ar šādu cenu izaugsmi gan nomanāmas arī zināmas bažas. Mājokļu cenu inflācijai draudot kļūt arvien lielākai, ir bažas, ka šajā tirgū var veidoties kaut kas līdzīgs burbulim. Attiecīgi vairākās vietās pasaulē ar kādu papildu regulēšanu šajā tirgū jau iesaistās vai vēl tikai grib iesaistīties valdības. Proti, nomanāms satraukums, ka esošā politika draud vairāku aktīvu cenu uzvest uz ilgākā termiņā neuzturamas taciņas. Tas savukārt jau rada riskus, ka, šādam burbulim plīstot, kaitējums kopējai ekonomikai būs daudz lielāks. Piemēram, Nīderlandes centrālie baņķieri The Wall Street Journal piebilduši, ka straujš īpašumu cenu lēciens cilvēkus var iedrošināt uzņemties pārmērīgus riskus, lai finansētu nākamā mājokļa iegādi. Nīderlandē mājokļu cena pagājušogad esot pieaugusi gandrīz par 8%. Savukārt 2019. gadā tā augusi par 6,9%.Bažu sarakstā ir arī šīs krīzes izceltā nevienlīdzība. Proti, tiek izcelts, ka augošas mājokļu cenas sevišķi sāpīgas ir mazāk turīgajai sabiedrības daļai, kuru ienākumus pandēmija kā reiz skārusi vairāk. Tāpat apdraudēto grupu vidū tiek minēti jaunieši un jaunie pieaugušie, kuri uz vēl nenoteiktāku laiku, tiem izpaliekot reālai iespējai atļauties mājokli, var atlikt domas par ģimeņu veidošanu.

The Economist eksperti gan pauž pārliecību, ka šoreiz vismaz burbuļa bažas varētu būt pārspīlētas. Tas tādēļ, ka aizņemšanās mājokļu iegādei daudzviet Rietumu pasaulē joprojām esot piezemēta. Tāpat nesot pierādījumi, ka būtiski krituši aizdevumu izsniegšanas standarti, un turklāt pašu aizņēmēju “kvalitāte” esot augsta. Dažkārt arī tiek izcelts apstāklis, ka pandēmijas ierobežojumi nozīmējuši to, ka mājokļu tirgū darījumu skaits ne vienmēr bijis tas pats lielākais. Rezultātā arī šis apstāklis var nozīmēt, ka realitāti šāds cenu pieaugums nemaz tik labi neataino.

Multifunkcionālais mājoklis

Pat drīzāk būtu jāizceļ tas, ka pandēmijas apstākļos cilvēku mājokļiem ir bijis jāpaliek par ofisiem, skolām, sporta zālēm jeb - jāspēj pildīt dažnedažādas funkcijas. Rezultātā ievērojami auguši tēriņi, ko cilvēki atvēl savu mājvietu labiekārtošanai. Piemēram, “dari pats” preču lielpārdevēja ASV Home Depot ieņēmumi pagājušogad pieauga par piekto daļu. To saoduši arī vērtspapīru mijēji, kur šī uzņēmuma akcijas cena kopš pagājušā gada sākuma ir palielinājusies teju par 70%.The Economist vēl ziņo, ka Apvienotajā Karalistē atļauju skaits, lai, piemēram, paplašinātu mājas, palielinājies par trešo daļu, ja salīdzina ar iepriekšējo trīs gadu vidējo rādītāju. Mājokļu cenu dinamika būs atkarīga gan no notikumiem ekonomikā, gan politikas noteicēju rīcības. Pagaidām vispārēji tiek gaidīts straujš ekonomikas uzrāviens, kas, ja nenotiks brīnumi, arī tāds būs. Tomēr jau visai ātri var parādīties bažas par ekonomikas pārkaršanu. Tāpat vēl jāņem vērā, ka kādā brīdī atbalsta pasākumi beigsies, un pandēmijas rēķina nomaksāšanai tiks celti nodokļi.

"Šī nav krīzes vadība, un man ir zināma pieredze un zināšanas par šiem procesiem. Es to drīzāk sauktu par koordinēšanu, viedokļu izlīdzināšanu, ja vēlaties, moderēšanu – jebko, bet tā nav vadība. Jo krīzē jābūt kādai personai, organizācijai, kas vada procesus uz kaut kādu konkrētu mērķi".

Tā intervijā laikrakstam Diena saka Krīzes vadības nodaļas vadītājs Kaspars Druvaskalns.

Fragments no intervijas

Jūs dažādu krīžu vadīšanā asistējat, iespējams, jau kādu desmito valdību. Vai šī valdība tiešām tik dramatiski atšķiras, vai vienkārši krīze ir nepieredzēta, ka mums tik slikti sokas ar tās vadību?

Nu te droši vien ir komplicēti jāatbild. Krīze neapšaubāmi ir nebijusi, tas ir jāatzīst. Bet atšķirības, protams, arī ir. Salīdzinot ar citām valdībām, šajā valdībā, ja es tā tīri subjektīvi varu vērtēt, nav vadības, process netiek vadīts. Šī nav krīzes vadība, un man ir zināma pieredze un zināšanas par šiem procesiem. Es to drīzāk sauktu par koordinēšanu, viedokļu izlīdzināšanu, ja vēlaties, moderēšanu – jebko, bet tā nav vadība. Jo krīzē jābūt kādai personai, organizācijai, kas vada procesus uz kaut kādu konkrētu mērķi. Šobrīd bieži vien ir grūti saprast un izdibināt, kāds ir mērķis, sasniedzamais rezultāts.