"Šī nav krīzes vadība, un man ir zināma pieredze un zināšanas par šiem procesiem. Es to drīzāk sauktu par koordinēšanu, viedokļu izlīdzināšanu, ja vēlaties, moderēšanu – jebko, bet tā nav vadība. Jo krīzē jābūt kādai personai, organizācijai, kas vada procesus uz kaut kādu konkrētu mērķi".

Tā intervijā laikrakstam Diena saka Krīzes vadības nodaļas vadītājs Kaspars Druvaskalns.

Fragments no intervijas

Jūs dažādu krīžu vadīšanā asistējat, iespējams, jau kādu desmito valdību. Vai šī valdība tiešām tik dramatiski atšķiras, vai vienkārši krīze ir nepieredzēta, ka mums tik slikti sokas ar tās vadību?

Nu te droši vien ir komplicēti jāatbild. Krīze neapšaubāmi ir nebijusi, tas ir jāatzīst. Bet atšķirības, protams, arī ir. Salīdzinot ar citām valdībām, šajā valdībā, ja es tā tīri subjektīvi varu vērtēt, nav vadības, process netiek vadīts. Šī nav krīzes vadība, un man ir zināma pieredze un zināšanas par šiem procesiem. Es to drīzāk sauktu par koordinēšanu, viedokļu izlīdzināšanu, ja vēlaties, moderēšanu – jebko, bet tā nav vadība. Jo krīzē jābūt kādai personai, organizācijai, kas vada procesus uz kaut kādu konkrētu mērķi. Šobrīd bieži vien ir grūti saprast un izdibināt, kāds ir mērķis, sasniedzamais rezultāts.

Kas tur par vainu – premjera personība, ministri, koalīcijas sastāvs, lēmumu pieņemšanas modelis?

Es pieņemu, ka gan – gan. Ir jāatzīst arī, ka šī koalīcija, politiskā struktūra ir ļoti, ļoti fragmentēta, ar dažādām, droši vien gan ideoloģiskām, gan praktiskām, gan resoriskām interesēm. To es nevarētu nosaukt par līderu komandu, uzvaras komandu, kas mūs ved ārā no krīzes. Kā bijušajam karavīram, virsniekam man būtu ļoti skumji un es ar šausmām iedomājos situāciju, ja mums nebūtu Covid-19 pandēmija, bet būtu kāds, kas spēlē pret mums, mūsu lēmumiem, mūsu rīcību. Tad mēs būtu vienkārši neapskaužamā situācijā, šādā veidā koordinējot darbību.

Ja mums pretī stāvētu nevis vīruss, bet līdzvērtīgs vai bīstamāks pretinieks?

Jā, vīrusu mēs izzinām un ar katru brīdi kļūstam gudrāki, bet rīcība neuzlabojas, jo, kā mēs redzam, otrais krīzes gads ir aizvien sliktāks un sliktāks, lai gan mums ir aizvien vairāk instrumentu, vakcīnas, pieredze, zināšanas, kaudzēm pētījumu. Bet lēmumu pieņēmēji dzīvo savu dzīvi, eksperti un zinātne dzīvo savu dzīvi, un ierēdniecība pamatā apkalpo politisko dzīvi. Apmēram tā. Un neviens pa vidu nesatiekas. Katrs šis segments lēmumu pieņemšanas ķēdē, kuru pat par ķēdi ir grūti nosaukt, ir drīzāk kokteilis, kur visi it kā piedalās, bet neviens nesatiekas vai nedzird. Visi, kuri bija gatavi brīvprātīgi iesaistīties ar savām zināšanām, līdzekļiem un darbību pagājušajā gadā, arī eksperti, jūtas nodoti, aizvainoti un tagad ir novērsušies no valdības, un ir palikusi šī politiskā šļura ar ierēdniecību gandrīz viena. Bet krīzes vadībā būtu jābūt gluži otrādi, tā, kā es mēģināju darīt pagājušā gada pavasarī, vēl pirms mums pirmais Covid-19 pozitīvais parādījās, – tieši kolekcionēt zinošus cilvēkus pie mūsu ierobežotajiem resursiem, lai viņi piedalītos, lai viņi būtu blakām, palīdzētu ar savu padomu.

Ne pēc viena viļņa nav bijis pēcnotikumu rīcības analīzes. Mēs bieži dzirdam – "uz riskiem balstīta pieeja", "risku analīze" – tādus ļoti pareizus vārdus, ko lieto ļoti daudzi šajā procesā iesaistīti cilvēki, arī ministri. Un te man ir jautājums – vai jūs kādu risku novērtējumu esat redzējuši? Jebkurā no šīm krīzēm. Kurus riskus tad jūs vadāt? Vai mēs esam apzinājuši, kādus riskus? Jo pareiza risku vadība ir, pirmkārt, identificēt riskus, otrkārt, novērtēt šos riskus, tad prioritizēt, ar kuriem riskiem kas ir jādara. Un tad paliks trīs lietas, ar ko var spēlēt: riskus var akceptēt, riskus var mazināt, un riskus var novērst. Tā būtu tā risku vadīšana.

Jūlijā es pats pēc savas iniciatīvas sagatavoju šo risku novērtējumu un arī rezolūcijas projektu, ar kuru premjers mums varētu dot uzdevumu gatavoties. Šāds uzdevums vēl šodien nav saņemts. Viss, ko mēs piedāvājām, bija mūsu pašu iniciatīva.Tos premjera izteikumus, ka ierobežojumus ieviesa tikai tagad, jo situācija izrādījusies drūmāka, nekā eksperti paredzēja, es sauktu par klajiem meliem. Tas tika nemitīgi iepriekš zīmēts, stāstīts, kā būs, pieņemot šādu lēmumu, un tika arī stāstīts, kā būs, ja lēmumu nepieņems vai pieņems novēloti. Mums bija skaidrs, ka no tā sauktā lokdauna (lai gan šobrīd mums vēl aizvien nav īsta lokdauna) neizbēgt, bet, ja lēmumu pieņem vēlāk, – arī tas tika rādīts un aprēķināts. Tas, kas notiek, ir precīzi tā, kā tika rādīts, pat nedaudz sliktāk. Šie premjera apgalvojumi neatbilst patiesībai. Tas ir tas, ko es uzsvēru iepriekš, ar ko atšķiras pirmais vilnis, kad bija tik daudz nezināmā un nebija vakcīnas, no šī viļņa, kad mēs visi esam kļuvuši zinošāki un jau no jūnija dažādi eksperti un mediķi zīmēja rudens bildes ne pārāk krāsainās krāsās. Tajā pašā laikā valdības rīcība bija nekāda.

Visu interviju lasiet 1.novembra laikrakstā Diena!