Valdībā jau gadiem tiek risināta problēma par slimības lapu apmaksas kārību. Jau gadiem šī problēma tiek aktualizēta, risināta un atlikta, tomēr joprojām nekas nemainās. Ilgtermiņā valdība ir izvēlējusies vieglāko ceļu - uzvelt šo nastu uzņēmējiem, liekot apmaksāt pirmās 14 darba ņēmēja slimošanas dienas. Vērtējot šo situāciju Baltijas valstu kontekstā, var teikt, ka mēs neesam konkurētspējīgi. Turklāt uzņēmēju vidū ir nostiprinājusies pārliecība, ka, ja valdības solījumi nav apstiprināti Saeimā un nav ierakstīti likumā, tad tiem nav nekādas vērtības, jo kā gan var nesolīt.
Pavērtējot situāciju mazajos uzņēmumos Latvijā, ir redzams, ka attiecībā uz valdības rīcību valda sava veida apātija un vienaldzība, un nav vairs nekādas ticības solījumiem. Ja deviņdesmitajos gados šī ticība vēl bija, tad tagad tā sen jau ir zudusi. Dialogs var notikt tikai tad, ja runā abas puses. Pašreiz notiekošais ir uzņēmēju monologs. Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards intervijā Dienas biznesam nesen izteicies, ka slimības lapas būtu jāapmaksā no sociālā budžeta, turklāt no pirmās dienas, bet, kā mēs redzam, nekas nenotiek. Pašlaik vēlētos redzēt grozījumus likumdošanā, jo, kamēr to nav, uzskatu, ka tā ir pilnīgi tukša runāšana, un nekas uz priekšu nevirzās. Šī otra puse – valdība – nemaz neieklausās uzņēmējos un dara, kā grib. Tā dzird, ka mēs kaut ko runājam, bet nevienu neinteresē – ko tieši, jo tā vietā ir jāvērpj savas intrigas. Un slimības lapas ir tikai viens no jautājumiem, kas netiek risināts. Lai risinātu problēmu, būtu jānāk pie galda un jārunā, bet, lai tas notiktu, tik tiešām ir arī jārunā. Savukārt tagad viss tiek vienīgi atlikts uz nākotni, un tas jau uzņēmējus arī visvairāk kaitina.
Šobrīd aktuāls ir jautājums par konkurētspēju. Ja mūsu ražotāji nespēj konkurēt, ir jāmeklē risinājumi, kā uzņēmējam Latvijā palīdzēt. It kā valdībā kaut kas tiek darīts – ir neskaitāmas darba grupas, kuras it kā strādā, tomēr nevar redzēt jebkādus rezultātus. Vēl Aigara Kalvīša valdība solīja apmaksāt šīs slimības lapas no desmitās dienas, kam bija jāstājas spēkā šogad, bet, kā mēs redzam, nekas nav mainījies. Laba skola valsts amatpersonām būtu uz īsu brīdi apmainīties vietām ar uzņēmējiem, jo tad viņi paši varētu izbaudīt, cik grūti ir strādāt šādā nenoteiktības situācijā. Turklāt domāju, ka mēs, uzņēmēji, varētu valsti sakārtot daudz efektīvāk un ātrāk. Uzņēmēji nevar atļauties nelietderīgi tērēt līdzekļus un aktīvi seko līdzi izmaksām.
Domāju, jautājums par slimības lapu apmaksu ir jārisina un valdībai tam ir jārod finanšu iespējas. Grozījumiem vajadzētu būt pieņemtiem līdz 2009. gada 1. janvārim. Ļoti gribētos, lai mūs tomēr sāk sadzirdēt. Ja reiz pat finanšu ministrs ir teicis, ka valsts budžets pildās līdz ar nagu galiem, tad ir jāpadomā par to, kurš šo budžetu pilda. Uzņēmēji ir gatavi kompromisiem, tomēr par kādiem kompromisiem var būt runa, ja nav iespējams vairs ticēt nevienam solījumam, kurš nav pieņemts Saeimā vai Ministru kabinetā.
Šobrīd naudas summas, kas tiek izlietotas slimības lapu apmaksām, uzņēmumos nav tādas, lai uzņēmumu slēgtu ciet, un nebūtu pareizi apgalvot, ka šo slimības lapu apmaksa pašreizējā līmenī apdraud uzņēmuma dzīvotspēju. Tomēr ražošanas uzņēmumos, kurus tas vairāk iespaido, tam ir savs svars. Tajā pašā laikā tas neapdraud tik ļoti, lai uzņēmumu uzreiz slēgtu. Šis jautājums ir aktuāls, jo šādi valdība arī rāda pretimnākšanu uzņēmējiem. Ar ūdens pilieniem var arī akmeni sadrupināt. Tāpēc, liekot klāt papildu izmaksas vēl un vēl, veidojas šis drauds konkurences mazināšanai.
Runājot par mikrouzņēmumiem, – ja citur Eiropā domā, kā mazināt šos birokrātiskos šķēršļus mazajiem uzņēmējiem, mums viss ir ačgārni. Ir tik daudz lietu, no kurām katra atsevišķi nav biedējoša, savukārt viss šis kopums apgrūtina uzņēmuma darbu. Arī tad, ja 2009.gada 1.janvārī nekas nemainīsies, mēs spītīgi strādāsim un cīnīsimies par izdzīvošanu, tomēr var kardināli mainīties mūsu attieksme. Tuvojas vēlēšanas, un līdz ar to valdībai ir jādomā arī par uzņēmējiem, kas arī ir vēlētāji. Var jau mūs apbižot, bet ir jāzina mērs. Piketus nerīkosim, tomēr uzņēmēji var sākt domāt, kāda biznesa vide ir citur, un izvērtēt tās potenciālu nopietnāk.
Ja mēs salīdzinām pašreizējo situāciju ar to, kā notika pirms 17 gadiem, tad redzam, ka bija rekets, bet pastāvēja skaidri noteikumi. Šodienas valsts rekets no valdības puses ir nežēlīgs, turklāt spēles noteikumi mainās spēles laikā. Vajadzētu atcerēties, ka, ja reiz mēs spēles noteikumus esam akceptējuši, pastāv tāda kā nerakstīta vienošanās, ka tie arī tiks pildīti. Savukārt tagad katrs sola kaut ko savu, un nekas no solītā netiek pildīts. Būtībā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānā 2008. gadam, kas pašreiz tikai tiek skatīts valdībā, ir iekļauts arī šis punkts par slimības lapu apmaksu. No pieredzes skatoties, zinu, ka ne jau viss tiek pildīts. Tomēr, pretējā gadījumā, var arī sākt rasties jautājumi par to, kāda jēga ir visām šīm koncepcijām.