Japānas centieni «restartēt» savu tautsaimniecību un pārvarēt deflāciju ar finansiālu instrumentu palīdzību ir viens no lielākajiem ekonomikas eksperimentiem vēsturē, raksta Business Insider.

Medijs norāda, ka ASV, kura līdzīgos gadījumos ir spējusi panākt veiksmīgu rezultātu, savas tautsaimniecības stimulēšanai izmantojusi gan monetāros, gan arī fiskālos līdzekļus. ASV ir arī daudz labvēlīgāka demogrāfiskā situācija nekā Japānā.

ASV Centrālās bankas – Federālo rezervju sistēmas – vadītājs Bens Bernanke nereti iepriekš paudis uzskatu, ka centrālās bankas apņēmīga rīcība var izbeigt valstī deflāciju. Japānā notiekošais, kā uzskata analītiķi, varētu kļūt par B. Bernankes izvirzītā viedokļa apstiprinājumu vai arī noraidījumu. Jebkurā gadījumā, tas ir nebijis eksperiments, raksta medijs.

Db.lv jau vēstīja, ka Japāna uzsākusi jenas vērtības samazināšanu, lai tādējādi padarītu lētāku valsts eksportu, kas veicinātu tautsaimniecības izaugsmi. Tāpat Japāna apņēmusies cīnīties ar ievērojamo deflāciju, kas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem atstāj nopietnu iespaidu uz valsts ekonomiku.

Lai iegūtu reālus datus par būvniecības izmaksām Latvijā, Centrālās statistikas pārvalde varētu veidot divus rādītājus – vienu pelēkajai ekonomikai, kas nemaksā nodokļus un kura nepārtraukti uzrādīs deflāciju, un otru – nodokļu maksātājiem.

Šādu viedokli Db.lv pauda Skonto Būves līdzīpašnieks Guntis Rāvis, kurš, tāpat kā citi nozarē strādājošie par lielu netaisnību uzskata to, kā statistikā tiek rēķināta būvniecības izmaksu inflācija vai deflācija, ko ietekmē gan darba algas, gan materiālu izmaksas.

«Esmu pārliecināts, ka būvniecības nozarē ēnu ekonomika veido apmēram 50%. Kamēr statistikas pārvaldes uzrāda, ka katastrofāli samazinās darba algas, tikmēr tajos objektos un tajās kompānijās, būvnieku stratēģiskos apvienību dalībniecēs, kur tiek maksāti visi nodokļi - algas darbiniekiem nesamazinās jau divus trīs gadus. Tādējādi sanāk, ka kompānijas, kas pārstāv tos otrus 50% izkropļo koeficientus, kuru piemēro arī tām kompānijām, kas maksā nodokļus. Tādi koeficientu pēc savas būtības legalizē nodokļu nemaksāšanu,» sašutis G. Rāvis.

Pēdējā gada laikā, kad statistiķi Latvijā ir fiksējuši deflāciju, vislielāko cenu pazemināšanos izjutuši rīdzinieki, jo viņi 44% gadījumu uzskata, ka preces un pakalpojumus var nopirkt lētāk. Savukārt Latgalē cenu samazināšanos pamanījuši tikai 24%, kamēr 38% iedzīvotāju apgalvo, ka jutuši to pieaugumu.

Jaunākajā DnB NORD Latvijas barometrā noskaidrots, ka vēl salīdzinoši bieži (43% gadījumu) deflāciju izjutuši zemgalieši un kurzemnieki (40%). Cenu pieaugumu biežāk nekā pārējie pamanījuši vidzemnieki, no kuriem 36% sacīja, ka cenas ir ievērojami vai nedaudz paaugstinājušās, kā arī 35% Pierīgā dzīvojošo.

Jautājot respondentu viedokli par cenu kritumu vai pieaugumu tuvākajā nākotnē, DnB NORD Latvijas barometrā noskaidrots, ka visoptimistiskākie un vispesimistiskākie vienlaikus ir Pierīgā dzīvojošie. Viņi 20% gadījumos pauduši atbildi, ka cenas samazināsies, turpretim 35% domā, ka tās pieaugs, bet 32% uzskata, ka saglabāsies nemainīgas.

Sarūkošie ienākumi deflāciju Latvijā padarīs par šā gada ikdienu. Tā uzskata vairāki aptaujātie speciālisti un uzņēmēji.

Pēc pirmajiem aplausiem deflācija vēlāk kļūs par objektu, pret kuru cīnīsies tāpat kā iepriekšējos gados, kad nemitīgs cīņas objekts bija inflācija. Turklāt tiek izteiktas versijas, ka deflācija ir daudz briesmīgāka sērga nekā inflācija, turklāt ar deflāciju esot daudz grūtāk cīnīties. Tādu iespējamo nākotnes scenāriju neizslēdz vairāki aptaujātie.

«Latvijā pagaidām vēl nav deflācijas, bet gan tikai cenu korekcija, ja patiešām eirozona (pietiks pat ekonomiski attīstītās valstis, tādas kā Vācija un Francija) nonāks deflācijā, tad visi lauzīs galvu, kā no tās izkļūt,» skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Deflācija ir sava veida apburtais loks, izejai no kura pat viņš nezina nevienu labu piemēru, kā «izkāpt» no šī deflācijas apburtā loka ar iespējami mazākām traumām. Pēc K. Klausa domām Latvija ir valsts ar mazu ekonomiku, kas deflāciju tās vārda vistiešākajā izpratnē var sajust citādāk nekā lielās ekonomiski attīstītās valstis.

Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna:

Mēneša deflācija turpinājās paātrināties arī jūlijā un sasniedza -0.6%. Tas gan ir nedaudz mazāk, nekā mēs bijām gaidījuši, jo pārsteidzoši maz krita cenas apaviem un apģērbam (par 4% mēneša laikā pretstatā -6.5% pagājuša gada jūlijā). Arī akcīzes nodokļa pacelšana alkoholam ietekmēja cenas nedaudz vairāk nekā mēs gaidījām. Patēriņa cenu indeksu palielināja arī finanšu pakalpojumu sadārdzināšanās.

Savukārt turpinās pārtikas cenu kritums, ko vēl pastiprināja sezonālie faktori, kā arī mājokļa uzturēšanas izmaksu samazināšanās (piemēram, dabasgāzes un siltumenerģijas tarifi). Tas īpaši palīdz mazāk nodrošinātiem iedzīvotājiem, jo viņi šiem produktiem un pakalpojumiem patērē lielāku daļu no kopējiem ienākumiem.

Prognozes liecina, ka jau nākamgad visas Baltijas valstis būs eirozonā, eksportētāji berzē rokas, bet lietuvieši baidās no inflācijas.

Neraugoties uz mūsu dienvidu kaimiņu ilgāku un, iespējams, vairāk pārdomātu minstināšanos par to, cik ātri aizstāt savu nacionālo valūtu ar eiro, jau šobrīd samērā droši var prognozēt, ka nākamgad arī Lietuva atradīsies eirozonā. Jau tagad gan uzņēmēji, gan finansisti domā par potenciālajiem ieguvumiem, ko nodrošinās visu trīs Baltijas valstu atrašanās vienotās valūtas zonas mehānismā.

Ja vērtē no ekonomiskā viedokļa, tad Lietuvas gatavība ieviest eiro ir līdzīga Latvijai pērnā gada sākumā, un tieši abu pārējo Baltijas valstu atrašanās eirozonā ir iemesls, kāpēc arī Lietuva vēlas pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai, skaidro SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.

Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas, uzskata uzņēmējs un bijušais politiķis Ainārs Šlesers.

Kad raidījums Nekā personīga jums uzdeva jautājumu par stāvēšanu aiz KPV LV, vai jūs tiešām līdz galam atbildējāt uz šo jautājumu?

Pēdējā laikā ir izskanējušas dažādas baumas par to, vai es esmu stāvējis aiz kādas partijas, vai esmu stāvējis aiz premjera amata kandidāta Alda Gobzema. Jāsaka, ka es esmu ilgstoši bijis politikā. No 1998. līdz 2011.gadam es biju aktīvajā politikā. Esmu piedalījies gan vēlēšanu kampaņās, gan dažādu valdību veidošanā. Kopš 2011. gada neesmu aktīvajā politikā, bet mani kā Latvijas pilsoni, kurš dzīvo un strādā Latvijā, kuram ir ģimene un pieci bērni, interesē, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē. Tāpēc es vēlos skaidri pateikt, ka Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vēlētāji grib, lai Latvijā sākas attīstība. Lai beidzas stagnācija. Un tā dzirksts, kas ir redzama Gobzema acīs un jūtama visā viņa darbībā, ir tā, kas nepieciešama Latvijai.

Vispārpieņemtais viedoklis ir tāds, ka Latvija, tāpat kā citas valstis ar fiksētu valūtas koridoru, nevar valūtu devalvēt. Taču Latvija nevar turpināt arī tāpat kā līdz šim. Centrālā banka strauji izdeg, ar rezervju palīdzību sargājot svārstību koridoru, raksta Financial Times.

Ja tā notiktu, tad maksa par ārvalstu valūtu aizņēmumiem dramatiski pieaugtu un privātie aizņēmēji bankrotētu.Taču Latvija nevar turpināt arī tāpat kā līdz šim. Centrālā banka strauji izdeg, ar rezervju palīdzību sargājot svārstību koridoru. Tikmēr ekonomika sarūk par 20 %. Demokātijas nevar pieļaut šādu deflāciju, kaut arī Argentīnas ekonomika saruka par 67 %, pirms atstāja svārstību koridoru.

Tomēr ir iespējama izeja no strupceļa. Latvijas patērētāji ir aizņēmušies aptuveni 17 miljardus eiro, kas ir ekvivalents 90 % no iekšzemes kopprodukta. Var pieņemt, ka tas tiktu mainīts uz latiem, kā norāda pētījumu kompānija Gavekal, kas ir likumīgi. Tad, piemēram, lats tiktu devalvēts par 40 %. Zviedrijas bankas, Latvijas lielākie aizdevēji, uzreiz ciestu septiņu miljardu eiro lielus zaudējumus. Taču tie var zaudēt tieši tikpat arī tad, ja nebūtu devalvācijas. Sliktie kredīti bieži vien sasniedz 35 % no kopējā kredītu apjoma jaunattīstības valstu krīzēs, aprēķinājusi Citigroup. Latvijas valdība varētu bankām, piemēram, pusi summas kompensēt ar valdības obligācijām. Tā kā Latvijas valsts parāds ir tikai 20 % no IKP, Rīga to var atļauties. Eiropas Savienība varētu palīdzēt ar obligāciju garantijām.

Pieprasījuma samazināšanās turpina spiest uz leju inflāciju, turklāt nākamajos mēnešos pastāv iespēja sagaidīt deflāciju, jaunākajā SEB Eastern European Outlook paredz eksperti.

Tomēr šogad kopumā inflācija vēl būs 3 %, savukārt nākamajā gadā Latvija piedzīvos deflāciju 2.5 % līmenī.

IKP šajā gadā kritīs par 12 %, paredz eksperti, bet nākamajā gadā kritums samazināsies līdz 3 %.

Bezdarba līmenis uzliesmo un šogad tas varētu pieaugt līdz 15 %, bet nākamajā gadā samazināties līdz 13 %. Tāpat eksperti paredz ievērojamu kritumu atalgojumā gan privātajā, gan publiskajā sektorā un algu samazinājumu nākamajos divos gados.

Latvija cieš no konsekvencēm, kas radušās ātrās izaugsmes un bezatbildīgās fiskālās politikas rezultātā, ieskaitot rezervju neveidošanu grūtākiem laikiem. Pērn budžeta deficīts sasniedza 3 % no IKP un tas neatbilst Māstrihtas kritērijiem, lai ieviestu eiro.

Pašreizējās tendences gan preču biržās, gan ražotāju un mazumtirdzniecības cenās norāda uz to, ka cīņa ar deflāciju vēl nav galā

Pēdējie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina par aizvien izteiktākām, uz deflāciju virzītām tendencēm Latvijas rūpniecībā. Saskaņā ar tiem, Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumi novembrī savu produkciju pārdevuši par 1,3% lētāk nekā pagājušā gada vienpadsmitajā mēnesī un 1,3% – 1,4% liela ražotāju cenu mazināšanās gada izteiksmē ir vērojama jau kopš augusta. Salīdzinājumam – gada pirmajos mēnešos rūpniecības produkcijas cenu kritums bija 0,8% apmērā. Šis samazinājums lielākoties tiek saistīts ar izejvielu cenu krišanos, kas zināmā mērā ļauj cerēt uz kaut kādiem ietaupījumiem ražošanas procesā. Taču vienlaikus tas norāda uz to, ka tirgū ir ļoti augsta konkurence un patiesībā izejvielu cenu samazināšanās vismaz daļēji var būt saistīta ar zināmām galaprodukta realizācijas grūtībām. To, ka tirgus piesātinājums ir augsts, atzīst arī rūpnieku organizāciju pārstāvji. Tādēļ gan izejvielu, gan realizācijas cenu krišanās lielā mērā ir izskaidrojama ar zemu patērētāju aktivitāti.

Visticamāk, nākamo mēnešu laikā vidējās patēriņa cenas svārstīsies aptuveni pašreizējā līmenī bez skaidri izteiktas tendences, uzskata Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.

Dažus mēnešus būs neliels kritums, piemēram, tāds varētu būt vērojams augustā pārtikas cenu sezonālo izmaiņu ietekmē, bet citos mēnešos – pieaugums, paredz eksperts.

«Patēriņa cenu pieaugums jūlijā, salīdzinājumā ar jūniju ir pilnībā izskaidrojams ar gāzes cenu pieaugumu. Pamata cenu līmenis faktiski nemainījās, galvenajās preču un pakalpojumu grupās kāpums bija vērojams ar mājokli saistītajiem izdevumiem un pārtikas cenām, bet šo pieaugumu kompensēja cenu kritums apģērbam un apaviem. Stabils pamata cenu līmenis pēdējo mēnešu laikā savienojumā ar nelielu mazumtirdzniecības apjomu pieaugumu pret gada pirmo ceturksni norāda, ka iekšzemes pieprasījums vai vismaz tā lielākā daļa, ko veido mājsaimniecību tēriņi, otrajā ceturksnī ir pārstājis kristies,» uzsver A. Strazds.

Kamēr cenu kritums visam, sākot no benzīna līdz pat kafijai ir laba ziņa patērētājam, inflācijas samazinājums padara grūtāku parādu atmaksu un peļņas palielināšanu, raksta Bloomberg.

Vēl bīstamāka situācija kļūst tad, kad inflācijas samazinājums kļūst par deflāciju, kas veicina mājsaimniecības atlikt iepirkumus, gaidot vēl zemākas cenas, savukārt kompānijas – atlikt investīcijas un jaunu darbinieku pieņemšanu darbā, jo sarūk pieprasījums pēc to produkcijas.

ASV Federālo Rezervju sistēmas (FRS) vadītājs Bens Bernanke un viņa kolēģi, kas pārstāv citas centrālās bankas, cenšas mazināt deflācijas risku, iepludinot tirgū papildus naudu un samazinot procentu likmes. Tādējādi viņi ir veicinājuši strauju pieaugumu akciju tirgos un mājokļu cenu kāpumu, kas varētu uzlabot patērētāju un uzņēmumu noskaņojumu, tādējādi paātrinot izaugsmi un palielinot inflāciju. Tomēr patlaban viņiem ir šis temps jāuztur vai jāpaātrina, tādējādi arī palielinot risku, ka šie pasākumi tirgum vairāk kaitē, nekā dara labu, jo dzen akciju un nekustamā īpašuma cenas pārlieku augstu.

Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds:

«Atbilstoši mūsu prognozēm augustā patēriņa cenas kritās jau piekto mēnesi pēc kārtas, galvenokārt iekšzemes pieprasījuma krituma ietekmē, kas spiež uzņēmumus samazināt cenas, lai bremzētu pārdošanas apjoma kritumu, kurš pretējā gadījumā būtu vēl lielāks. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, augustā inflācija turpināja samazināties, taču kritums bija salīdzinoši neliels bāzes efekta dēļ – arī pagājušā gada augustā cenas kritās, salīdzinot ar jūliju. Cenu krituma paātrināšanās, protams, ir laba ziņa patērētājiem, jo palīdz bremzēt reālās pirktspējas kritumu situācijā, kad ienākumi samazinās. Tāpat Latvijā cenu kritums ir nepieciešams, lai Latvijas eksportētāji varētu uzlabot konkurētspēju pasaules tirgū, pastāvot fiksētam valūtas kursam.

Iekšējās devalvācijas scenārijs ir devis rezultātus, taču darba tirgus atveseļošanās liecinot, ka konkurētspējas uzlabošana caur darbaspēka izmaksu samazināšanu un deflāciju lielā mērā sevi jau izsmēlusi. Konkurētspējas uzlabošana esot jāturpina, kāpinot produktivitāti, secināts Swedbank Ekonomisko Pētījumu daļas apskatā.

Šā gada otrajā ceturksnī pirmo reizi kopš 2008.gada vidus vērojams nodarbinātības pieaugums, turklāt beidzies arī algu kritums. Minētie apstākļi veicināja arī mājsaimniecību patēriņu. Tomēr darba tirgus atveseļošanās joprojām ir ļoti trausla, un uzlabojumiem ir daļēji sezonāls raksturs, skaidro Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna.

Viņa norāda, ka izmaiņas darba tirgū liecina, ka konkurētspējas uzlabošana caur darbaspēka izmaksu samazināšanu un deflāciju lielā mērā sevi ir jau izsmēlusi. Šobrīd plaisa starp produktivitāti un algām jau ir gandrīz izzudusi un, turpinoties produktivitātes kāpumam, ir pamats arī algu pieaugumam. Tomēr situācija dažādās nozarēs ir atšķirīga. «Straujš produktivitātes kāpums, pateicoties saražotās produkcijas apjomu pieaugumam, vērojams apstrādes rūpniecībā, kamēr dažās uz iekšzemes pieprasījumu orientētās nozarēs produktivitāte joprojām stagnē,» norāda eksperte.

Izejvielu cenu kritums tuvina deflāciju, kas nepatīk finanšu tirgiem, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Neskatoties uz to, ka vēsturiski janvāra sākums akciju tirgiem mēdz padoties visai veiksmīgs, šogad tas tā nav. ASV Standard & Poor’s 500 indeksa vērtība kopš pagājušā gada beigām sarukusi jau par 2,7%, bet kopš decembra otrajā pusē sasniegtajiem vēsturiskajiem maksimumiem – par 4,3%.

Šobrīd tirgū manāms daudz runu par to, ka akciju cenu kritums saistīts ar strauju naftas cenu samazināšanos. Šonedēļ, piemēram, Ziemeļjūras jēlnaftas Brent vērtība uz brīdi nonāca pat zem apaļās 50 ASV dolāru par barelu atzīmes. Ir saprotams, ka uz naftas un daudzu citu energoresursu cenu krituma fona sarūk to kompāniju akciju vērtības, kuras saistītas ar šī resursa ieguvi, pārstrādi vai pārdošanu. Tomēr kāpēc gan sarūk viss kopējais tirgus un nepārliecinoša akciju cenu dinamika ir visaptveroša parādība (akcijām šā gada sākums nav padevies diez ko spīdošs ne Eiropā, ne Āzijā)? Lielākajai daļai kompāniju zemākas naftas cenas taču nozīmē, ka sarūk to izdevumi! Tāpat naftas un daudzu citu izejvielu cenu kritumam par labu vajadzētu nākt tām valstīm, kas pārsvarā ir to importētājas (piem., tās pašas Eiropas un Āzijas valstis).

Aprīlī eirozonas patēriņa cenas augušas lēnāk nekā ekonomisti prognozēja, tādējādi turpinot radīt spiedienu uz Eiropas Centrālo banku, lemjot par iespējamiem soļiem, lai izvairītos no deflācijas riska, raksta Bloomberg.

Gada inflācija aprīlī bija 0,7%, kas gan ir lielāka nekā martā, kad tā bija 0,5%, taču ir mazāka nekā 0,8%, ko gaidīja Bloomberg aptaujātie ekonomisti.

Šodienas dati varētu būt izšķiroši turpmākai ECB rīcībai, kas izvērtē potenciālos soļus, sākot no negatīvām procentu likmēm līdz kvantitatīvās mīkstināšanas pasākumiem. ECB vadītājs Mario Dragi pagājušajā nedēļā sacīja, ka centrālā banka varētu sākt plašus aktīvu iepirkumus, ja pasliktināsies inflācijas perspektīvas.

«Inflācija 0,7% līmenī nav lieliska, tomēr tā var nedaudz mazināt bažas par deflāciju,» saka IHS Global Insight ekonomists Hovards Arčers. «ECB nesaskata deflāciju kā būtisku risku, tomēr viņi ir nobažījušies par pārāk ilgu, ļoti vāju inflāciju, īpaši, ja tā ir zem 1%,» norāda eksperts.

Interesanti, ka saistībā ar Latvijas pievienošanos eirozonai iepriekš bija bažas par inflāciju, bet eirozonā satraukumu patlaban rada tieši pretējs efekts jeb cenu kritums, saka EY partneris Baltijā Guntars Krols.

Eiropas Centrālajai bankai šobrīd ir īpaši svarīgi nepieļaut deflācijas iestāšanos, kas visdrīzāk bija pamatā novembra negaidītajam lēmumam, samazināt refinansēšanas likmi līdz 0,25%. Arī Latvijai deflācija eirozonā nebūtu izdevīga, jo parādu nasta, kas reālā izteiksmē būs kļuvusi lielāka, un ieņēmumu kritums var bremzēt Latvijas preču importētāju pieprasījumu, skaidro G. Krols.

Jaunākais EY pētījums Eurozone Economic Forecast, kas pirmo reizi eirozonas analīzē ietver arī Latviju, paredz, ka eirozonas ekonomika nākamgad augs par 0,9%, kam sekos aptuveni 1,6% izaugsme nākamajos trīs gados. Šogad eirozona noslēgs ar aptuveni 0,5% iekšzemes kopprodukta samazinājumu, lai arī gada vidū un trešajā ceturksnī vienotās valūtas zona uzrādīja nelielu atgūšanos 0,1 – 0,2% līmenī.

Pasaules lielākais pārtikas uzņēmums Nestle SA samazinājis pilna gada finanšu rezultātu prognozi, ņemott vērā, ka deviņu mēnešu ienākumi pieauguši lēnākajā tempā vairāk nekā desmit gadu laikā, raksta Bloomberg.

Ieņēmumu kāpums bremzējies, ņemot vērā izaugsmes bremzēšanos jaunattīstības tirgos un deflāciju Eiropā un Ziemeļamerikā.

Kompānija prognozē, ka šajā gadā ienākumi augs par aptuveni 3,5%, salīdzinot ar iepriekšējo prognozi 4,2% līmenī.

Jau vairākus gadus Nestle un tās konkurenti Unilever un Danone cīnās ar deflāciju Eiropā, kas neļauj tām celt cenas. Pretēja situācija ir jaunattīstības valstīs, jo augošās izejmateriālu cenas liek celt preču cenas tādās valstīs kā Brazīlija, atbaidot pircējus.

Trešajā ceturksnī Nestle pacēla cenas par 1,3%, taču pārdošanas apjomu pieaugums palēninājās par 1,9%, salīdzinot ar 2,7% otrajā ceturksnī.

Eiro bāzes procentu likmēm jāturas zemā līmenī ilgāku laika periodu, un tās var tikt samazinātas vēl, lai nodrošinātos pret iespējamu deflāciju eirozonā, atsaucoties uz Eiropas Centrālās bankas padomes locekli Kristianu Nojeru, raksta Bloomberg.

Centrālo banku pārstāvjiem jāievieš politikas, lai sasniegtu cenu stabilitāti gadījumā, ja vispārpieņemtā monetārā politika nestrādā, norāda K. Nojers, uzsverot, ka ECB ir atvērta nākamo soļu speršanai pēc pārsteidzošā inflācijas samazinājuma.

«Mēs prognozējam, ka inflācija kādu laiku saglabāsies zemā līmenī,» uzsvēris ECB pārstāvis, piebilstot, ka banka turēs likmes zemas ilgāku laika periodu vai pat samazinās, lai nodrošinātu cenu stabilitāti.

Arī ECB valdes loceklis Benuā Koure sacījis, ka inflācijas bremzēšanās Eiropā visdrīzāk turpināsies, tomēr tā nepārvērtīsies par deflāciju, jo ekonomika atveseļojas un tiek prognozēts, ka inflācija turēsies aptuveni 2% līmenī.

Eiropas Centrālajai bankai (ECB) būtu mazāk jāuztraucas par inflācijas fantoma risku un tā vietā jākoncentrējas uz pieaugošajiem deflācijas draudiem, kas varētu rasties no valūtu kara, rakstā Roubini Global Economics klientiem norādījis ekonomists Nouriels Raubini (Nouriel Roubini), vēsta CNBC.

ECB bažas par inflācijas draudiem eirozonā nosmacē eirozonas parādu nomākto valstu - Portugāles, Itālijas, Īrijas, Grieķijas un Spānijas (PIIGS) atlabšanu, uzskata Raubini un piebilst, ka tā vietā bankai būtu jāapdomā turpmāka kvantitatīvā mīkstināšana (quantitative easing) kā to dara britu un amerikāņu kolēģi.

«Spītīgā ECB drīzāk nogalinās jebkādas PIIGS atlabšanas izredzes, nevis apsvērs turpmāku kvantitatīvo mīkstināšanu, ko tā uzskata par nepieņemamu, atsaucoties uz inflācijas kāpuma draudiem,» rakstījis Raubini.

«Deflācija, nevis inflācija, ir risks, kas nomoka PIIGS,» viņš piebildis.

Lielā pasaules ekonomikas vētra pavasarī ietekmēja arī patēriņa cenas, radot pirmo deflāciju jeb patēriņa cenu samazināšanos gada griezumā kopš naftas un citu izejvielu zemo cenu perioda 2016. gadā. Cenas par 0,2% gada griezumā samazinājās arī augustā, taču deflācija neturpināsies ilgi.

Šāda prognoze izteikta "Luminor" ekonomikas apskatā.

"Arī šoreiz deflāciju radīja galvenokārt notikumi izejvielu tirgos, tai palīdz arī eiro kursa pieaugums, kā arī darba tirgus krasā, kaut īslaicīgā atdzišana pandēmijas dēļ. Ja eirozonā pamatinflācija augustā samazinājās līdz visu laiku zemākajam līmenim (0,4%), tad Latvijā cenu lejupvērstais spiediens ir daudz mazāks nekā 2009. - 2010. gadā," skaidro "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš norāda: "Jaunākās prognozes, kā arī nākotnes darījumi vēsta, ka naftas cenas ilgstoši varētu palikt zem līmeņa, kurā tās bija 2020. gada sākumā. Tātad ir cerības, ka Latvija ilgstoši baudīs zemu importa cenu ieguvumus. Šajā scenārijā cenu izmaiņas būs tuvu nullei līdz brīdim, kad beigsies sākotnējā importa cenu krituma bāzes efekts jeb līdz 2021. gada martam un aprīlim."

Vidējā termiņā jaunas finanšu nelīdzsvarotības izveidošanās vai nekontrolētas inflācijas risks pasaules ekonomikā ir samērā mazs. Vienlaikus augošās pārtikas cenas drīzumā nedaudz inflāciju palielinās, globālo norišu ietekmi uz Latvijas inflācijas rādītāju vērtē SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.

Viņaprāt, riski rodami arī naftas cenu attīstībā, kur centrālā loma būs notikumiem Tuvajos Austrumos. Ja spriedze starp Izraēlu un Irānu vērsīsies plašumā, tas izraisīs naftas cenas pieaugumu un nopietni aizkavēs gan globālās, gan Latvijas ekonomikas atveseļošanos, uzskata SEB ekspert.

Viņš piebilst, ka taupības politikas ietvaros nodokļu palielināšana daudzās valstīs, jo īpaši Dienvideiropā, palīdzēs uzturēt augstāku inflāciju.

«Neskatoties uz recesiju Dienvideiropā, inflācija šajās valstīs ir apmēram tāda pati kā pārējā eirozonā. Tas nozīmē, ka, lai izlīdzinātu atšķirības konkurētspējā starp Eiropas dienvidiem un Vāciju, būs nepieciešams ilgs laiks,» paredz D. Gašpuitis.

Eiro nav nekāda brīnumnūjiņa un nevajag cerēt, ka, ieviešot vienoto valūtu, viss uzreiz būs labi, norāda Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna, piebilstot gan, ka eiro ieviešana nav arī biļete uz Titāniku. «Eiro ir instruments, un, ja mēs to labi spēsim izmantot, mums būs ļoti uzskatāmi ieguvumi,» tā ekonomiste.

Raksturojot Latvijas spēju izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai ieviestu eiro, Strašuna saka, ka pirms gada lielākā problēma bija inflācija un valsts budžeta deficīts, taču šos kritērijus Latvijai ir labas izredzes izpildīt, un patlaban vislielākās neskaidrības ir par valdības obligāciju procentu likmju kritērija izpildīšanu.

«Ekonomikai augot, budžeta situācija uzlabojas, budžeta ieņēmumi pārpilda prognozes, un Latvijai nebūs problēmu šogad noturēt budžeta deficītu ap 2% no iekšzemes kopprodukta. Arī inflācija samazinās - gan izejvielu cenu dēļ, jo bija vērojams naftas cenu kritums, gan arī vietējais spiediens uz cenām ir diezgan neliels,» teica ekonomiste. Krīzes gados tika pacelti nodokļi, kas arī veicināja cenu kāpšanu, tagad šī spiediena vairs nav. «Protams, kritērija izpilde ir lielā mērā minēšana, jo situācija būs atkarīga no citām valstīm. Tomēr pašlaik izskatās, ka viss būs kārtībā,» sacīja Strašuna.