Pēdējā gada laikā savā konkurences tiesību praksē esmu saskāries ar klientu bažām, vai viņu uzdotie jautājumi man kā advokātam būs drošībā. Ir plaši zināmas konkurenci aizsargājošo iestāžu tiesības ierasties pēkšņās pārsteiguma vizītēs, kas juristu slengā tiek dēvētas par «rītausmas reidiem» (no angļu valodas – dawn raids).
Šādās vizītēs dodas gan Konkurences padome, gan Eiropas Komisija, kas, piemēram, pagājušajā rudenī negaidīti ar savu ierašanos pārsteidza mūsu lielāko gāzes piegādes uzņēmumu. «Rītausmas reidu» laikā iestādēm ir tiesības nokopēt datoru cietos diskus, iegūt serveru kopijas un tā faktiski iepazīties ar visu uzņēmuma un tā darbinieku elektroniskā pasta saraksti. Bieži tieši šī sarakste kalpo kā būtiskākais pierādījums, ja uzņēmums tiešām ir iesaistījies kartelī (tā tas notika bēdīgi slavenajā Samsung lietā).
Taču jautājums, vai konkurences iestādes tik tiešām var izskatīt un izmantot pret uzņēmumu visu atrasto saraksti un dokumentus? Vai arī tomēr ir kāds vairogs, kas daļu no izņemtajiem dokumentiem aizsargā? Šāds vairogs ir Advokatūras likumā paredzētā advokāta un klienta saziņas konfidencialitātes garantija. Tas ir atzīts arī Eiropas Komisijas un Tiesas līmenī kā vispārīgs Eiropas tiesībām raksturīgs princips – advokāta sniegtā juridiskā palīdzība klientam ir konfidenciāla un aizsargāta.
Praktiski tas nozīmē: ja klients man kā advokātam ir rakstījis e-pastu, kurā lūdz palīdzību par kādu juridisku jautājumu, un es pēc tam viņam šādu atbildi sniedzu, tad konkurences iestādes nedrīkst pat iepazīties ar šo saraksti, un vēl, jo vairāk, nedrīkst izmantot to kā pierādījumu. Konfidencialitātes garantija attiecas gan uz pašu faktu, ka klients ir vērsies pie advokāta, gan arī uz lūgtās palīdzības saturu. Tāpat tiek aizsargāts arī advokāta sagatavotais juridiskās palīdzības saturs – piemēram, atzinuma vai sagatavotā dokumenta teksts.
Tiesa, vairogs nav tik liels, lai aizsargātu pilnīgi visu uzņēmuma saziņu par juridiskiem jautājumiem. Ir divi būtiski nosacījumi:
Konfidencialitāte attiecas uz saraksti un dokumentiem, kas radīti, lai sniegtu klientam juridisko palīdzību. Tātad netiks aizsargāts klienta ielūgums advokātam ierasties uz mājas ballīti vai randiņu. Kā arī noteikti aizsardzība netiktu piešķirta situācijā, ja advokāts darbotos kā apzināts karteļa starpnieks, pārsūtot korespondenci starp karteļa biedriem. Nemaz nerunājot par paša advokāta profesionālo atbildību šādā situācijā, tādas darbības arī neveido juridisko palīdzību un tādēļ netiek aizsargātas.
Konfidencialitāte attiecas tikai uz saziņu ar zvērinātiem advokātiem vai to palīgiem. Aizsardzība netiek piešķirta saziņai ar uzņēmuma iekšējiem juriskonsultiem. Kā arī aizsardzība neattiecas uz saziņu ar juristiem, kuri nav zvērināti advokāti, piemēram, dažādiem juridisko vai finanšu konsultāciju sniedzējiem.
Šeit arī rodas reāla problēma, ar kuras risināšanu man ir nācies nodarboties savā praksē: kā konkurences iestādēm noteikt, vai saziņa atbilst minētajiem kritērijiem, vienlaikus nodrošinot tās konfidencialitāti? Īstenībā, ja precīzi ņemam vērā Advokatūras likumu, tad tas aizliedz iestādei šādus dokumentus vispār no uzņēmuma izņemt, vai, vēl, jo vairāk, pievienot lietai. Tādēļ ideāli būtu panākt, ka iestāde šādus dokumentus (kuri ir konfidenciāla advokāta-klienta sarakste, un kuri nav attiecināmi uz konkrēto lietu) vispār netiktu izņemti inspekciju ietvaros.
Latvijas Konkurences padome šobrīd ir izvēlējusies tikai daļēji pieņemamu risinājumu: tā izņem visus uzņēmuma dokumentus un saraksti, bet uzdod vienam darbiniekam pienākumu izskatīt to saraksti vai dokumentus, ko uzņēmums uzskata par konfidenciāliem, un sniegt vērtējumu. Vismaz teorētiski šis darbinieks nav nekādi iesaistīts faktiskajās lietas izmeklēšanas darbībās (ceru, ka tā tas arī ir praksē).
Darbinieks izvērtē saraksti (taču nedrīkst tajā iedziļināties), lai noteiktu, vai tā atbilst aizsargātās juridiskās palīdzības kritērijiem. Uzņēmuma un šī darbinieka viedokļi var atšķirties, un man ir nācies palīdzēt klientam argumentēt, kāpēc tomēr konkrētais dokuments ir uzskatāms par aizsargātu. Šādās situācijās ļoti palīdz Eiropas Tiesas prakse, kas ir noteikusi vairākus nozīmīgus principus. Piemēram – ja advokāta sagatavotais atzinums pēc tam tiek pārsūtīts un apspriests starp uzņēmuma darbiniekiem, uz to vienalga attiecas konfidencialitātes prasība.
Tādēļ varu teikt, ka Latvijas tiesību akti lielā mērā nodrošina, ka klienta uzdotie jautājumi advokātam būs drošībā. Citādi jau nemaz nebūtu iespējama uzticēšanās, kas ir svarīga klienta un advokāta attiecību sastāvdaļa. Klientiem ir svarīgi to apzināties. Tomēr šo tiesību aktu praktiskā piemērošana būtu uzlabojama. Gadījumā, ja konkurences iestāde ir kā Harijs Poters no zila gaisa uzradusies ciemos rīta agrumā, nekavējoties ir jānorāda, ka konkrētus dokumentus un saraksti nedrīkst izņemt un izskatīt, jo tie satur aizsargātu klienta un advokāta saziņu. Iestāde drīkst tikai uzņēmuma pārstāvja klātbūtnē pārliecināties, ka dokuments atbilst konfidencialitātes kritērijiem. Ja arī šādi konfidenciāli dokumenti nonāk konkurences iestādes rīcībā, tad jau tālākas pārbaudes ietvaros uzņēmumam ir stingri jāprasa, lai iestāde respektē likumā noteikto advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti.