"Es nav nekāds zaglis" – tādu aizstāvības runu kāds apsūdzētais esot teicis 17.gadsimta Anglijas tiesas zālē. Uz ko tiesnesis salti atbildējis: "Tev tas jāpierāda."
Domājams, ka nabaga vīrs tika pakārts, jo tā laika kriminālprocesā iespējas sevi aizstāvēt tikpat kā neeksistēja. Apsūdzētajam nebija tiesības uz advokāta pārstāvību, jo tika uzskatīts, ka tiesa var pildīt gan aizstāvja, gan soģa funkciju. Tas strādāja tā, ka nereti tiesnesis, noklausījies prokurora apsūdzību, ieteica apsūdzētajam atzīties "sevis paša labā". Apsūdzētajam arī netika izsniegts pilns apsūdzības raksts, bet vienīgi tiesas dienā nolasīts tā kopsavilkums, faktiski izslēdzot iespēju sagatavoties savai aizstāvībai. Savukārt tāda aizstāvības stratēģija kā klusēšana tolaik bija pašnāvnieciska – ja klusē, tātad vainīgs.
Agrīnā modernā kriminālprocesa loģika bija piespiest apsūdzēto kalpot par aculiecinieku. Tikai vēlāk advokātiem izdevās pārliecināt tiesu, ka nevienu nedrīkst piespiest uz nodevību pret sevi pašu (no latīņu val.: nemo tenetur prodere seipsum), un attīstījās mūsdienu tiesību uz aizstāvību būtiskā garantija – tiesības klusēt.
21.gadsimta Latvijā kāda iestāde, šķiet, ir iedvesmojusies no aizgājušo laiku kriminālprocesa īpatnībām. Konkurences padome vienlaicīgi darbojas gan kā izmeklētājs, gan kā tiesa; apsūdzētajam uzņēmumam tiek dotas vien 20 dienas, lai iepazītos un atbildētu uz apsūdzības argumentiem un pierādījumiem, kurus Konkurences padome vākusi 2 gadu garumā; un nupat Konkurences padome ir arī pateikusi, ka apsūdzētajam nav tiesību klusēt.[1]
Ilustrējot ar Holivudas trillera piemēru - aktierim, kas tēlo policistu, kuram izdevies noķert bīstamu noziedznieku, nogrūst to uz zemes un uzsēsties jāteniski virsū, pašam sviedriem un asinīm noplūdušam, pēc Konkurences padomes scenārija tagad būtu jāsaka: "You have no right to remain silent!"
Plašākai sabiedrībai Konkurences padomes nosaukums droši vien neko daudz neizsaka. Noteikti ne tik daudz kā Valsts ieņēmumu dienests. Tāpēc jāmin, ka Konkurences padome ir tā iestāde, kas apturēja "Tīrīgas" projektu. Un tā pati iestāde, kuras ilggadīgā vadītāja Skaidrīte Ābramas kundze nesen paziņoja, ka pamet savu posteni, lai gan līdz pilnvaru termiņa beigām vēl palikuši 2 gadi. Un Konkurences padome ir arī tā iestāde, kas plašākai sabiedrībai gluži nemanāmi ir kļuvusi par bīstamāku izmeklētāju kā policija, prokuratūra vai KNAB. Jo vienīgi Konkurences padome atļaujas atklāti sodīt par tiesību uz aizstāvību izmantošanu.
Pirms dažiem gadiem Konkurences padome atklāja būvmateriālu tirgotāju karteli. "Depo" (SIA "Depo DYI"), "Kesko" (AS "Kesko Senukai Latvia") un "TNK" (SIA "Tirdzniecības nams "Kurši"") neatzina savu vainu un saņēma pamatīgus naudas sodus. "Depo" tika uzlikts bargākais sods – 3,7 miljoni eiro. Savukārt "Krūza" (SIA "Krūza") un "Knauf" (SIA "Knauf" un NORGIPS SP. Z O.O.) izlīga ar Konkurences padomi, samaksājot mazākas soda naudas.
"Depo" pārsūdzēja Konkurences padomes lēmumu par karteli administratīvajā tiesā. Un parasti tas nozīmē, ka tiesvedība klusi rit savu gaitu gadus piecus vai pat ilgāk līdz galīgajam tiesas spriedumam. Ar galīgo spriedumu Konkurences padomes lēmumu vai nu atzīst par pareizu un vainīgajam tad jāmaksā naudas sods vai arī lēmumu atceļ un attaisnotais uzņēmums tad var sākt attīrīt savu reputāciju.
Bet šoreiz viss bija citādāk. 2019.gada nogalē "Depo" saņēma vēl vienu lēmumu par naudas sodu un atkal iekļuva mediju ziņās. 700 tūkstoši eiro par tiesību uz aizstāvību izmantošanu! Konkurences padome gan to sauc par "nepilnīgas informācijas sniegšanu pēc Konkurences padomes pieprasījuma".
No publiski pieejamā lēmuma teksta varam rekonstruēt, kas notika. Vairāk nekā gadu pēc karteļa lietas ierosināšanas Konkurences padome izsauca uz nopratināšanu "Depo" darbinieku, kurš lēmumā šifrēti nosaukts par "pers. A", bet šeit labskanības dēļ sauksim viņu par Liecinieku. Nopratināšanas laikā Lieciniekam tika uzrādīta 12 gadus veca e-pasta sarakste ar "Knauf" un pieprasīti paskaidrojumi. Liecinieks atteicās e-pastus komentēt – jo tie ir pārāk seni, būtu jāredz plašāks sarakstes konteksts un nevēlas izteikt pieņēmumus par e-pastu saturu. No lēmuma teksta arī redzams, ka Liecinieks bija ieradies uz nopratināšanu kopā ar advokātu. Tātad, iespējams, Liecinieks nerīkojās uz savu galvu, bet gan šādu aizstāvēšanās stratēģiju bija ieteicis advokāts.
Tik tālu viss bija labi. Konkurences padomes amatpersonas varbūt bija saīgušas par tādu atbildi, taču nekādas inkvizīcijas metodes pret Liecinieku nepielietoja, un viņš laimīgi tika ārā no Brīvības ielas 55 ēkas.
Taču divus gadus vēlāk, tiesā, Liecinieks pēkšņi sāka runāt. Liecinieks bija izpētījis e-pasta saraksti kontekstā ar citiem lietas pierādījumiem un savas e-pasta kastītes arhīvu un (domājams, atkal pēc advokāta ieteikuma) sniedza tiesai detalizētus paskaidrojumus par šo e-pastu nozīmi lietā. Protams, tādus paskaidrojumus, kas nesaskanēja ar Konkurences padomes apsūdzību.
Un te nu Konkurences padomes amatpersonas aizsvilās. Šāda aizstāvības stratēģija "Depo" izmaksāja 700 tūkstošus eiro.
"Depo" ir pārsūdzējis arī šo Konkurences padomes lēmumu, un kā ieinteresēta vērotāja no malas es apsveicu šo "Depo" soli.
Pat, ja pieņemam, ka Liecinieks nebija gluži godīgs pret iestādi – ka viņam jau toreiz, nopratināšanas laikā, bija skaidrs, kādā kontekstā rakstīti viņam uzrādītie e-pasti, - izvēle klusēt un nekomentēt bija pilnīgi tiesiska. Kāpēc gan Lieciniekam, kuram nopratināšanas brīdī nav zināms, par ko īsti ir lieta un kādus vēl pierādījumus Konkurences padome ir savākusi, būtu pārsteidzīgi jārunā un, iespējams, jāatklāj iestādei ko tādu, kas pilnīgi droši tiks izmantots pret viņu pašu vai viņa uzņēmumu?
Kāpēc gan lai Liecinieks aktīvi sadarbotos ar varas pārstāvi, kurš zem vienas cepures gan vāc apsūdzības pierādījumus, gan lemj par sodu un kurš turklāt nav neatkarīgs (Konkurences padome ir ekonomikas ministra pārraudzībā)? Ir saprotama tāda aizstāvības stratēģija kā iestādes nopratināšanā klusēt, sagaidīt pilnu apsūdzības rakstu, iepazīties ar pierādījumiem, izstrādāt aizstāvības argumentāciju un paskaidrojumus sniegt vienīgi tiesai. Atšķirībā no iestādes, tiesa ir neatkarīga un tiesa nav ieinteresēta pierādīt pārkāpumu – tiesa spēj būt relatīvi objektīva.
Savukārt Konkurences padomes izvēli – nevis atstāt lietu tiesas ziņā (tas, vai Liecinieka paskaidrojumi ir ticami, vai nē, tiks vērtēts spriedumā), bet gan uzlikt vēl vienu sodu, varētu jau nosaukt par procesu ar ‘vintage’ elementiem. Taču īstais apzīmējums būtu – arhaiska metode, kā piespiest liecināt pret sevi. Jo, ja vien tiesa šo Konkurences padomes lēmumu neatcels, nopratināšana Konkurences padomē arī turpmāk notiks pēc principa: "Jums nav tiesību klusēt. Viss, ko Jūs teiksiet, tiks izmantots pret Jums."
[1] Paralēles starp Konkurences padomes procesu un kriminālprocesu nav nevietā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka sankcijas, ko piemēro par konkurences tiesību pārkāpumiem, var tikt pielīdzinātas kriminālsodiem. Savukārt mūsu Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnešu kopsapulce atzinusi, ka Konkurences padomes izmeklēšanas darbības saturiski atbilst kriminālprocesuālām darbībām un, konkrēti, kratīšanai.
