Nav vairs nekāds noslēpums, ka tirgus dalībnieka, kas sodīts par konkurences tiesību pārkāpumu, nedienas ar Konkurences padomes vai citas Eiropas Savienības konkurences iestādes nosodošu lēmumu vien nebeidzas. Jebkurš šāds lēmums paver plašas iespējas zaudējumu prasībām pret nosodīto uzņēmumu. Tomēr, neskatoties uz to, ka Konkurences padome arvien uzstājīgāk vērš sabiedrības uzmanību uz tiesībām prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, pie tiesām nebūt nav vērojamas zaudējumu prasītāju rindas. Kāda tad īsti ir realitāte, ar kuru tirgus dalībniekiem un patērētājiem nākas saskarties šobrīd un vai tuvākajā laikā sagaidāmas būtiskas pārmaiņas?
Konkurences likuma 21.pants paredz, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem. Tāpat tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un nacionālo konkurences tiesību pārkāpumiem jau vairākus gadu desmitus ir atzītas ES tiesu judikatūrā.
Jānorāda, ka Latvijā zaudējumu atlīdzināšanu ir iespējams prasīt vispārējās jurisdikcijas tiesā neatkarīgi no tā, vai konkurences pārkāpumu ir konstatējusi Latvijas Konkurences padome vai jebkura cita konkurences iestāde ES.
Tomēr spēkā esošais regulējums acīmredzami nav pierādījis savu efektivitāti, jo līdz šim Latvijā ir zināmas tikai pāris lietas, kurās civilprocesuālā kārtībā tiesā ir prasīta zaudējumu atlīdzināšana uz konkurences normu pārkāpuma pamata. Pagaidām tikai vienā no lietām (AS PKL Flote pret Rīgas Brīvostas pārvaldi, lieta Nr.C04293109) tiesa ir piespriedusi zaudējumu atlīdzību un tikai 3% no prasītāja pieprasītās summas, turklāt šajā lietā vēl gaidāms galīgais kasācijas instances spriedums.
Iemesli minētajam galvenokārt ir saistāmi ar prasītāja grūtībām pierādīt pārkāpumu (prettiesisku rīcību) un konkrēto zaudējumu apmēru, kas savukārt ir cieši saistīts ar prasītāja ierobežotajām iespējām iegūt pierādījumus.
Atbilstoši spēkā esošajam regulējumam ES Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts konkurences tiesību pārkāpums un kurš stājies spēkā, ir saistošs nacionālajai tiesai un tā vairs nevar atkārtoti vērtēt, vai pārkāpums (prettiesiskā rīcība) ir notikusi. Attiecībā uz Latvijas Konkurences padomes vai tiesas nolēmumu, ar kuru konstatēts konkurences pārkāpums, šādas prezumpcijas nav. Līdz ar to prasītājam atbilstoši regulējumam jābūt gatavam atkārtoti pierādīt, ka konkurences pārkāpums ir noticis. Tas savukārt ir praktiski neiespējami, ņemot vērā, ka prasītājam ir apgrūtināta pieeja pierādījumiem, kas satur komercnoslēpumu un nav publiskoti, taču bija Konkurences padomes rīcībā, pieņemot lēmumu. No otras puses gan jāpiemin, ka ar gaidāmo Augstākās tiesas Senāta spriedumu minētajā AS PKL Flote lietā, iespējams, judikatūrā tiks nostiprināta atziņa, ka arī Konkurences padomes lēmums ir pamats prezumpcijai, ka pārkāpums ir noticis, kas ir saistoša vispārējās jurisdikcijas tiesām.
Vienlaikus nupat Ministru kabineta komitejā ir izskatīti un tuvākajā laikā Saeimā tiks iesniegti 2013.gada beigās Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātie Konkurences likuma grozījumi.
Paralēli citiem ne mazāk būtiskiem jautājumiem, šie grozījumi paredz izmaiņas arī Konkurences likuma 21.pantā, nosakot, ka:
- Jebkura persona, kura ir cietusi zaudējumus Konkurences likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt pienācīgu atlīdzību, kas nodrošina šai personai tādu stāvokli, kāds tai būtu bijis, ja pārkāpums nebūtu izdarīts, un kas ietver faktisko zaudējumu, kā arī zaudētās peļņas, ieskaitot procentus, atlīdzību.
- Ja pārkāpums izpaužas kā vertikālā vienošanās (vienošanās starp uzņēmumiem, kas darbojas dažādos tirgus līmeņos) ierobežot pircēja iespēju noteikt tālākpārdošanas cenu vai par tirgus sadali attiecībā uz pircējiem vai teritoriju, vai karteļa vienošanās, tiek prezumēts (ar iespēju atspēkot), ka šādi konkurences tiesību pārkāpumi ir radījuši kaitējumu un ka cena ir paaugstināta par 10 procentiem.
- Aizliegtās vienošanās dalībnieki atbild solidāri par nodarīto kaitējumu. Iecietības programmas dalībnieks atbild tikai dalīti.
Minētie grozījumi tādējādi būtiski atvieglotu prasītāju iespējas pierādīt pārkāpuma esamību un konkrēto zaudējumu apmēru. Šajā kontekstā gan vērā ņemams apstāklis ir tas, vai Konkurences padomes lēmums ir stājies spēkā (vairs nav pārsūdzams). Ja lēmums ir pārsūdzēts, līdz tiesas galīgajam nolēmumam vispārējās jurisdikcijas tiesu nesaista Konkurences padomes konstatēta pārkāpuma prezumpcija un prasītājam nāksies pašam atkārtoti pierādīt pārkāpuma esamību, saskaroties ar jau minētajām pierādījumu iegūšanas grūtībām. Ne velti par spīti Konkurences padomes aicinājumiem tikai viens auto pircējs ir interesējies par iespējamo zaudējumu piedziņu Volkswagen dīleru karteļa lietā (par dalību iepirkumos), kurā 2014.gada nogalē pieņemtais Konkurences padomes lēmums šobrīd ir pārsūdzēts tiesā. Kā rāda pieredze citās lietās, tai skaitā Latvijas banku vienošanās lietā (par komisijas maksām par banku sniegtajiem pakalpojumiem), kurā Konkurences padomes lēmums tika pieņemts 2011.gada sākumā, var paiet pat vairāki gadi līdz galīgā tiesas sprieduma pasludināšanai. Tādējādi praksē nereti Konkurences padomes lēmuma pārsūdzēšana no sodītā tirgus dalībnieka viedokļa cita starpā ir veids, kā atlikt iespējamās zaudējumu prasības.
Tikmēr ES līmenī tiek virzīti krietni ambiciozāki mērķi, uz kuru fona izmaiņas Konkurences likuma 21.pantā skatāmas tik vien kā «iesildīšanās» iecerētajam privāto tiesvedību «maratonam».
2014.gada 26.novembrī stājās spēkā Direktīva 2014/104/ES par noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Direktīva).
Direktīva regulē un atrisina tādus centrālos jautājumus kā: Kurš var celt prasību pret kuru? Kā vieglāk iegūt nepieciešamos pierādījumus? Vai tiesa var pieprasīt pierādījumus no jebkuras personas un institūcijas? Vai prasītājs var paļauties uz Konkurences padomes lēmumu, kurā konstatēts pārkāpums, kā pierādījumu, ka pārkāpums, kas radījis zaudējumus, ir noticis? Kurā brīdī zaudējumu prasība var tikt iesniegta?
Cita starpā arī Direktīva paredz prezumpciju, ka konkurences iestādes vai tiesas nolēmums, kurā konstatēts konkurences tiesību pārkāpums ir saistošs nacionālajai tiesai (nevar lemt pretēji), izskatot zaudējumu prasību.
Tāpat svarīgs, tomēr strīdīgs jauninājums Direktīvā, ir vieglāka piekļuve pierādījumiem. Atbilstoša pamatojuma gadījumā tiesa var pieprasīt jebkurai trešajai personai (t.sk. konkurences institūcijai) sagatavot nepieciešamos pierādījumus. Paredzams, ka šādas tiesības radīs sarežģītu situāciju visām iesaistītajām pusēm attiecībā uz to, kādus pierādījumus drīkst pieprasīt, kādā mērā tie ir sniedzami, vai tos var nesniegt, vai konkrētais pierādījums ir nepieciešams konkrētās prasības pierādīšanai vai nē (piemēram, pieprasījums var būt informācijas ievākšana pēc nejaušības principa (angl. «fishing expedition»), t.i., mēģinājums iegūt konfidenciālu informāciju, kas nav saistīta ar konkrēto prasību) u.c.
Prasību var celt pret likumpārkāpējiem solidāri, proti, visu zaudējumu atlīdzības summu var piedzīt no viena uzņēmuma (ar noteiktiem izņēmumiem attiecībā uz iecietības programmas dalībniekiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem).
Vienlaikus atbildētājs var pierādīt, ka prasītājs ir nodevis saviem klientiem visu vai daļu no pārkāpuma izrietošās pārmaksas un ka tādējādi tas nav cietis zaudējumus, kurus piedzīt no atbildētāja. Tomēr šīs atbildētāja tiesības visticamāk radīs sarežģījumus, ja gan tiešie, gan netiešie pircēji iesniedz prasību, bet to dara dažādās dalībvalstīs. Ja tā notiek, tad kura tiesa būs tiesīga izlemt, vai pārmaksa ir nodota tālāk, vai nē?
Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka noilgums ir vismaz 5 gadi no pārkāpuma izbeigšanās brīža un brīža, kad cietušajai personai ir bijusi iespēja atklāt, ka tai ir nodarīts kaitējums pārkāpuma rezultātā, un identificēt pārkāpēju (praksē pārsvarā gadījumu, kad tiek publicēts konkurences institūcijas nosodošs lēmums). Noilguma termiņš tiek apturēts, ja par konkurences institūcijas lēmumu ir uzsākta tiesvedība. Tādējādi cietušās personas var nolemt nogaidīt līdz publiskās tiesvedības beigām pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības iesniegšanas.
Paredzams, ka Direktīva visticamāk iedrošinās arvien vairāk tirgus dalībniekus un patērētājus prasīt zaudējumu atlīdzināšanu Eiropā. Lai gan Direktīva galvenokārt ir paredzēta tam, lai kompensētu zaudējumus, kas radīti ar ES konkurences tiesību pārkāpumu, pastāv pietiekams pamats uzskatīt, ka Direktīva veicinās arī prasību celšanu par Latvijas Konkurences likuma pārkāpumiem.
Dalībvalstīm Direktīva ir jāievieš līdz 2016.gada 27.decembrim. Nacionālais regulējums, kas ievieš Direktīvu, tiks pilnībā piemērots zaudējumu piedziņas procesiem tiesā, kas būs ierosināti pēc 2016.gada 27.decembra, un daļēji tiem procesiem, kas būs ierosināti pēc 2014.gada 26.decembra, bet pirms 2016.gada 27.decembra. Šis noteikums tiek piemērots attiecībā uz visiem konkurences tiesību pārkāpumiem, tai skaitā tiem, kas ir notikuši pirms Direktīvas pieņemšanas.
Vienlaikus arī pirms ieviešanas nacionālajos normatīvajos aktos Direktīva visticamāk kalpos kā nozīmīgs avots spēkā esošo konkurences normu (gan procesuālo, gan materiālo) interpretēšanai zaudējumu piedziņas lietās nacionālajās tiesās.
Lai gan Direktīvā ir paredzēta zināma dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz tās ieviešanu, vairums Direktīvā ietverto noteikumu sniedz visai precīzas norādes uz konkrēto normu vienotu formulējumu visās dalībvalstīs.
Kontekstā ar sagaidāmajiem regulējuma grozījumiem Latvijā (un citās ES dalībvalstīs) tirgus dalībniekiem būtu jāsāk jau šobrīd gatavoties potenciālajai zaudējumu prasību plūsmai un veikt atbilstošus pasākumus ar to saistīto risku novēršanai vai tieši otrādi – izmantot jaunā regulējuma radītās priekšrocības savu interešu nodrošināšanai.