Laikā, kad Latvijas ekonomika gāja augšup, daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi savu labklājību un biznesu vairoja, izmantojot banku pakalpojumus un ņemot lielākus vai mazākus kredītus, jāatzīst ne vienmēr pārdomāti un apzinoties atbildību, kas iestājas uzņemoties ilgtermiņa saistības.
Šajā situācijā ar pietiekami skaļu paziņojumu klajā nācis satiksmes ministrs Ainārs Šlesers — bankām būtu jāaizliedz tuvākos trīs gadus vērsties pret nemaksātājiem un vispār — lielajām skandināvu bankām ir jāliek samaksāt par visu slikto, kas ar mūsu valsts ekonomiku ir noticis. Nevēlos aizstāvēt nevienu banku, taču jāteic, ka šādiem iespējamiem Latvijas politiķu paziņojumiem un rīcībai var sekot virkne negatīvu procesu, kas Latvijas ekonomiku var padarīt vēl vājāku. Jāatzīst, ka mēģinājums nostādīt valsti pret banku sektoru ir pilnīgi jauns pavērsiens Latvijas politikā un viennozīmīgi nesekmē tik ļoti vēlamo ekonomikas atjaunošanos valstī, kas ir vienīgais ceļš uz privātā un publiskā sektora maksātspēju.
Vienlaikus ir jāuzsver, ka bankām, gluži tāpat kā visās pārējās nozarēs strādājošajām kompānijām, ir vēlme un tiesības pelnīt, par to uzņemoties zināmus īstermiņa un ilgtermiņa riskus. Tādēļ teikt, ka viena nozare ir vainojama citās sfērās strādājošu uzņēmumu neveiksmēs, ir vismaz nekorekti. Loģiski, ka pašreizējā situācijā bankas, gluži tāpat, kā daudzās citās nozarēs strādājoši uzņēmumi, baidās par savu naudu un ir ļoti piesardzīgas. Turklāt jāatgādina, ka tieši Latvijā ienākušās ārvalstu bankas lielā mērā bija tās, kas ļāva mūsu uzņēmējiem tikt pie salīdzinoši lētiem kredītiem savai attīstībai.
Jā, var teikt, ka banku rīcība, atņemot īpašumus tiem, kas nespēj atmaksāt kredītus, ir nežēlīga. Var arī apgalvot, ka esošā situācija dod iespēju bankām ilgtermiņā gūt papildus peļņu, atgūtos īpašumus pārdodot atkārtoti. Taču jāuzsver, ka nekas no tā visa nav nelikumīgs. Turklāt attiecīgās sankcijas paredz līgumi, kurus paši kredītņēmēji, tiesa, nereti neapdomīgi savulaik ir parakstījuši. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka patreiz Latvijā vēl nav situācija un nez vai tāda arī būs, kad simtiem ģimeņu ir izliktas no saviem mājokļiem un tām nav savas mājvietas.
Ļoti rūpīgi ir jāapsver, kādas varētu būt sekas, ja mūsu valdība nolems atbalstīt minēto ieceri šādi ierobežot banku darbību. Ja banku sektors cietīs būtiskus zaudējumus, visticamāk tās vērsīs prasību pret Latvijas valsti par nodarītajiem zaudējumiem un šāda komerciestāžu rīcība būs tikai loģiska. Šķiet, daudziem vēl spilgtā atmiņā ir kāda cita tiesāšanās Stokholmas tiesā — kad pret mūsu valsti vērsās monopoluzņēmums Latvijas Gāze. Šo prāvu Latvija zaudēja, un tas no visu nodokļu maksātāju kabatām prasīja vairākus miljonus latu. Maz ticams, ka, neļaujot atgūt komercbankām sev piederošo naudu, tiesas lēmums būtu citādāks.
Svarīgi ir saprast, ko Latvijas ekonomikai nozīmē šādi A. Šlesera vai jebkura cita politiķa nepārdomāti paziņojumi. Kas tad ir noticis? Kā šāds paziņojums var tikt uztverts starptautiskajā arēnā — premjera partijas vadošais politiķis ir paziņojis, ka komercbankām nevajadzētu ļaut atgūt sev piederošu naudu tuvākos trīs gadus! Nebūs brīnums, ja jau tuvākajā laikā kārtējo reizi tiks pazemināts Latvijas kredītreitings, šoreiz — tieši minētā paziņojuma rezultātā un Latvijā turpināsies finanšu resursu deficīts.
