Par Ķemeru atdzimšanu, situāciju tūrisma jomā, kaimiņvalsts TV šovu un termiņuzturēšanās atļauju nozīmi - Jūrmalas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis intervijā laikrakstam Diena.
Jautājums par termiņuzturēšanās atļaujām ir cieši saistīts ar īpašumu pirkšanu. Pašvaldība ir ieinteresēta, lai šādā veidā attīstītos nekustamo īpašumu tirgus?
Es jums nosaukšu piemēru. Salīdzinot ar pagājušo, šogad no 2,7 līdz 3,6 miljoniem ir izaudzis NĪN apjoms par ēkām. Es nerunāju pat par zemi. Likmes nav mainījušās. Uz kā rēķina? Uz tā, ka ekspluatācijā ir nodotas jaunas vai kapitāli rekonstruētas ēkas. Pateicoties termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas pret investīcijām (TUA) programmai, šobrīd Jūrmalā būvniecības stadijā ir vairāk nekā 20 objektu, kur ir tuvu pie tūkstoša nekustamā īpašuma vienību. Ja pēkšņi tas viss apstātos...
Pilsēta pārvērstos par pamestu būvlaukumu?
Būtu puspabeigtas, varbūt arī pabeigtas ēkas, kas stāvētu tukšas, atkal būtu problēmas ar hipotekārajiem kredītiem.
Varbūt tāpēc TUA asociējas ar kārtējo nekustamā īpašuma burbuli?
Padomājiet, no kā tad šis burbulis var rasties? Burbuli var veidot tikai mūsējie, ņemot saviem ienākumiem neatbilstoši lielus kredītus, pērkot nekustamos īpašumus, kuriem pēc tam vērtība krītas. Mēs labi atceramies, kā bija pirms dažiem gadiem... Ja dārgus nekustamos īpašumus pērk ārzemnieki, kas atved naudu, tad tas faktiski ir pakalpojuma eksports, un tas nekādā veidā nerada burbuli mums šeit. Jā, daudzi saka, ka tas apgrūtina latviešiem tikt pie nekustamā īpašuma. Bet vajag taču saprast, ka šie dārgie, ekskluzīvie īpašumi tiek būvēti tieši tāpēc, ka ir šī programma, ka ir šie klienti.
Ja nebūtu - nebūvētu?
Vai vidējā latviešu ģimene var paņemt 200 tūkstošu eiro kredītu bankā un nopirkt šādu īpašumu. Vienalga - ar vai bez nolikto atslēgu principa, par ko tagad diskutē. Šī īpašuma kategorija vairāk ir tāda kā eksporta prece, kas turklāt netiek nekur izvesta, tikai piesaista Latvijai papildu naudu. Cilvēks, kurš nopērk īpašumu par kādiem 180 tūkstošiem, tūlīt pat Latvijā iztērē vēl kādus 70 tūkstošus gan apartamenta iekārtošanai - aizkariem, mēbelēm utt. -, gan automašīnas iegādei. Ir pētījums, kas uzrāda, ka 90 līdz 93 tūkstošus TUA saņēmēji izdod dažādām ģimenes vajadzībām - restorāniem un tamlīdzīgi. Ja ir darījumi par 500 vai 600 tūkstošiem, uzreiz kādi 120-140 tūkstoši PVN veidā nonāk valsts budžetā. Tāpat tiek nomaksāti visi citi nodokļi.
Un kā ar bažām, ka visu tā izpārdos svešiniekiem?
Pārdod, kā teicu, jaunbūvēto. Pa visiem šiem gadiem izsniegtas tikai nedaudz vairāk kā 6000 TUA, šie cilvēki Latvijā pavada tikai kādus trīs mēnešus gadā - summējot pa nedēļas nogalēm, atvaļinājumiem vasarā. Jā, varbūt sieva, bērns te dzīvo ilgāk, tērē ģimenes naudu Latvijā. Bet tam pretī noliekam faktu, ka, pēc dažādiem aprēķiniem, pa visiem šiem gadiem Latviju pametuši aptuveni 200-300 tūkstoši iedzīvotāju. Kāpēc aizbraukuši? Tāpēc, ka darba nav. Ja tagad būvniecības sektorā, kas saistīts ar TUA objektiem, ir 22 tūkstoši nodarbināto (un tas ir, nerēķinot mēbeļu ražošanu), kur tad šie 22 tūkstoši paliktu, ja mēs iesaldētu šo būvniecību? Vai nu būtu spiesti dzīvot uz pabalstiem, vai nu visdrīzāk brauktu kārtējo reizi uz Īriju šampinjonus lasīt.
Pilnu interviju Truksnis: domāt saimnieciski, bez histērijas lasiet otrdienas, 10. februāra, laikrakstā Diena (4.-5. lpp.)!