Recesijai būs ilgstoša ietekme uz veidu, kā cilvēki iepērkas, raksta The Economist.

ASV mazumtirgotājs Saks savā reklāmas kampaņā izmantoja frāzi „Gribi to!” ("WANT IT!"), taču izsaukuma zīmes, kas ir šīs frāzes nobeigumā, vietā drīzāk būtu jāliek jautājuma zīme, raksturojot pašreizējo noskaņojumu tirdzniecībā, norāda The Economist.

The Economist skaidro, ka ātrums, kādā ir kritušies mazumtirdzniecības apjomi gan Eiropā, gan ASV, ir pārsteidzis gan tirgotājus, gan ražotājus. Kā atbildes reakcija šai tendencei ir kompāniju centieni izmantot dažādas reklāmas kampaņas un citus mārketinga trikus, no kā lielākoties tomēr nekāda labuma nav. Vienlaikus, cīnoties ar pašreizējām problēmām, tirgotāji arī apsver, kādu ietekmi ilgtermiņā recesija būs atstājusi uz patērētāju uzvedību. Protams, ir vilinoši domāt, ka līdz ar ekonomiku atlabšanu, pircēji atsāks tērēt tikpat daudz naudas kā iepriekš, taču, visticamāk, recesijai būs ilgstoša ietekme uz veidu, kā cilvēki iepērkas.

Viena no dramatiskākajām finanšu glābšanas operācijām mūsdienu Eiropas vēsturē, kuru vada Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāvji un atbalsta Eiropas Savienība (ES) norisinās Latvijā, ziņo The Economist.

The Economist arī norāda, ka Latvijas ekonomikas atbalsta plāna vērtība visdrīzāk pārsniegs septiņus miljardus eiro, ko segs SVF, ES, Ziemeļvalstis un Igaunija.

Vienošanās nepieprasa Latvijai devalvēt latu. Galvenais arguments bija, ka lata devalvācija izraisīs sabrukumu arī citur. Ciestu gan Zviedrijas, gan Somijas bankas, kam pieder liela daļa Latvijas banku. Lata devalvācija arī smagi kaitētu Igaunijas un Lietuvas valūtai, kā arī apdraudētu stabilitāti citās krīzes apdraudētās Austrumeiropas valstīs, piemēram, Ungārijā.

The Economist raksta, ka Latvijas ekonomikas stabilizācijas plāns paredz bezprecedenta pasākumus tekošā konta deficīta un inflācijas samazināšanai. Pēc pēdējos gados piedzīvotā pieauguma, kura laikā pašapmierinātā valdība neko nedarīja, lai atvēsinātu ekonomiku, Latviju nākamajā gadā sagaida vismaz 5% vai pat vēl lielāka IKP samazināšanās. Plāns paredz par 15% samazināt valsts iestāžu darbinieku atalgojumu, un arī privātie darba devēji ievērojami samazina algas.

Šis ir riskantākais periods jaunajām Eiropas Savienības (ES) valstīm kopš Padomju Savienības sabrukuma, un cilvēki šajās valstīs, visticamāk, kļūs daudz nabadzīgāki.

Finanšu tirgos jau tiek paredzēta iespēja, ka viena vai vairākas bijušās Padomju Savienības valstis savu parādu dēļ varētu bankrotēt, situāciju reģionā raksturo izdevums The Economist.

Lielākā Austrumeiropas problēma slēpjas finanšu sistēmā, kas sevī apvieno nepārdomāti vadītas vietējās bankas un nepietiekami uzraudzītas Rietumu banku filiāles šajā reģionā.

Lielas nepatikšanas rada arī globālās ekonomikas lejupslīdes radītie efekti. Austrumeiropas eksports uz rietumiem ir strauji krities, un pārskaitījumi no viesstrādniekiem Rietumeiropā arī, visticamāk, samazināsies.

Lai kā arī Latvija un pārējās Baltijas valstis necenstos pievienoties eirozonai, lai kā arī tās necenstos samazināt budžeta izdevumus, to ekonomikas rādītāji neatbilst Māstrihta kritērijiem un tuvāko gadu laikā arī tiem neatbildīs, raksta The Economist.

The Economist norāda uz Baltijas valstu divām lielākajām problēmām, kas ir nespēja piesaistīt ārvalstu kapitālu, kā arī krītošā konkurētspēja. Šīs problēmas, pēc The Economist domām, varētu tikt atrisinātas ar valūtas devalvāciju, taču šāds scenārijs, kā zināms, jau ir atmests. Tam par iemeslu daļēji varētu būt vairāku gadu ilgā Baltijas valstu valūtu piesaiste eiro. Plaši izplatītā uzticība šai piesaistei ir radījusi situāciju, kurā aizņēmēji izvēlējušies kredītus ņemt eiro valūtā. Rezultātā valūtas devalvācija līdz maksātnespējai varētu novest daudzus uzņēmumus un mājsaimniecības.

Pateicoties veiksmei un pareiziem lēmumiem, ekonomiskā apokalipse, kuru prognozēja Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir novērsta, konstatē The Economist.

Laikraksts gan norāda, ka dažas valstis tekošā konta deficīta, lielu valūtas aizņēmumu un bezatbildīgas fiskālās politikas dēļ vēl ilgi cietīs «briesmīgas galvassāpes». Starptautiskais Valūtas fonds, piemēram, prognozē, ka reģiona valstu IKP šogad saruks par 4.9 %, bet dažām valstīm ekonomikas sarukums būs krietni lielāks.

Ietekmīgais izdevums arī norāda, ka tie spekulanti, kuri cerēja, ka ekonomiskās krīzes bacilis pieveiks vienu valsti pēc otras, šobrīd nevar palielīties ar veiksmi. Savukārt tie, kas likmes lika uz reģiona valstu atveseļošanos, var plūkt sava lēmuma nestos augļus. Piemēram, Polijas akciju tirgus kopš februāra, kad tas sasniedza zemāko punktu, audzis gandrīz par 40 %, bet Ungārijas - par 50 %.

Izdevums The Economist salīdzina Latviju ar pacientu, kas pēc intensīvās terapijas apmētā ārstus ar zālēm un sakož savu asinsdonoru, piebilstot, ka varbūt tas ir netaisnīgs salīdzinājums, tomēr tā ārvalstnieki šobrīd redz Latviju.

nonwrited articleEconomist titullapu rotā raksts, kurā tiek norādīts, ka defolta iestāšanās vai valūtas devalvācija Eiropas Savienības vājākajā ekonomikā būtu pamatīgas rūpes pārējām reģiona valstīm. Tomēr visvairāk citas valstis šobrīd biedē Latvijas ekonomikas pēdējās grīļošanās ietekme uz pārējām bijušajām komunisma valstīm, kas līdz šai nedēļai likās pārdzīvojam finansiālo krīzi labāk nekā tika cerēts.

Galvenais problēmu cēlonis ir nākamā gada budžeta deficīts. Starptautiski aizdevēji «mīkstinājuši» sasniedzamo mērķi līdz 8.5% no IKP, un, lai sasniegtu šādu rezultātu, valdībai vēl bija jāsamazina izdevumi par 500 milj. Ls.

Žurnāls "The Economist" "Gada valsts" titulu piešķīris Itālijai, bet kā viena no valstīm, kas visvairāk mainījusies pēdējo 12 mēnešu laikā, minēta arī Lietuva.

Izdevums atgādina, ka Itālija šogad ieguva zinošu un starptautiski atzītu premjerministru Mario Dragi, un lielākā daļa valsts politiķu spēja pārvarēt savas nesaskaņas, lai atbalstītu plašu reformu programmu, kas ļauj valstij saņemt Eiropas Savienības finansējumu pandēmijas seku mazināšanai.

Tāpat Itālijā ir viens no labākajiem vakcinācijas rādītājiem Eiropā.

Lai gan iepriekšējo līderu, piemēram, Silvio Berluskoni, nepārdomātās politikas rezultātā Itālijas iedzīvotāji 2019.gadā bija nabadzīgāki nekā 2000.gadā, un 2020.gads bija sarežģīts, šogad valsts ekonomika ir atkopusies straujāk nekā, piemēram, Francijā vai Vācijā, norādīja žurnāls.

"Ir grūti noliegt, ka Itālija šodien ir labāka nekā bija 2020.gada decembrī. Un tādēļ tā ir mūsu gada valsts," paziņoja "The Economist".

Lielbritānijas izdevējsabiedrība Pearson trešdiena paziņojusi, ka pārdod tai piederošos 50% daļu The Economist Group, kas ir prestižā žurnāla The Economist īpašniece.

Daļas tiek pārdotas par 469 miljoniem mārciņu (663 miljoniem eiro). To pircēji ir pati The Economist Group un investīciju kompānija Exor, kas pieder Agnelli ģimenei.

Exor savu daļu uzņēmumā palielina par 4,7% uz 43,4%, teikts atsevišķā uzņēmuma paziņojumā.

Daļu pārdošana ietilpst Pearson stratēģijā, jo uzņēmums vēlas koncentrēties uz izdevējdarbību izglītības jomā.

«Izglītības pasaule strauji mainās, un mēs redzam lielisku iespēju attīstīt savu biznesu, globāli paplašinot pieeju augstas kvalitātes izglītībai,» sacīja uzņēmuma ģenerāldirektors Džons Falons.

Jūlijā Pearson par 844 miljoniem mārciņu pārdeva laikraksta Financial times īpašnieku FT Group.

Optimisms par dažādiem indikatoriem dažādās pasaules vietās, kas atspoguļo labāku situāciju ekonomikās, tomēr ietver divas lamatas – vienas acīmredzamas, otras – smalkākas, raksta The Economist.

Acīmredzamās lamatas ir sekojošas: cerību uzliesmojumi var tikt interpretēti kā spēcīgas atlabšanas sākums, taču vienīgais, ko tie rāda: lejupslīdes temps mazinās.

Optimisms ir viena lieta, bet ilūzija, ka pasaules ekonomika atgriežas normālās sliedēs, var kavēt atlabšanu un bloķēt politiskās rīcības, kas novērstu tālāku ekonomikas pagrimumu.

The Economist akcentē divus faktorus, kas „saindēs ekonomiku” uz ilgu laiku. Galvenais ir banku krīze un kredītproblēmas „burbuļa” ekonomikās, īpaši Amerikā un Lielbritānijā, kur nobijušies cilvēki ir tendēti taupīt. Otrs – daudzas ekonomikas ir skāris negaidīts privātā pārrobežu kapitāla plūsmas kritums jeb piesardzīgie investori patur naudu paši savās mājās. The Economist norāda, ka, lai atgūtu investoru uzticību, būs nepieciešami gadi.

Patlaban visā pasaulē ražošanas apjomi krīt un uzņēmumi vēršas pie valdības pēc palīdzības, taču valdību atbalsta programmas ir pārāk lēnas un ierobežotas, lai spētu palīdzēt industrijai kopumā, raksta The Economist.

Neskaitot degvielas un darbaspēka izmaksas, konteineri ar precēm no Ķīnas dienvidiem uz Eiropu iespējams nogādāt pat bez papildus maksas. 2007. gada vasarā pārvadātāji par pakalpojumu būtu paprasījuši vēl aptuveni 1 400 ASV dolārus. Pustukši preču pārvadāšanas konteineri ir tikai viena no pazīmēm, ka ražošana pasaulē ir strauji kritusi.

Vācijā 2008. gada decembrī, salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pirms gada, darbagaldu pasūtījumi samazinājušies par 40%. Puse no Ķīnas aptuveni 9 000 rotaļlietu eksportētājiem ir bankrotējuši. Šī gada janvārī, salīdzinot ar 2008. gada janvārī, klēpjdatoru eksports no Taivānas ir samazinājies par trešdaļu. Automašīnu ražošanas apjomi ASV ir par 60% zemāki nekā 2008. gada janvārī.

Krievu miljardieris Genādijs Timčenko atteicies no nodoma tiesāties ar respektablo žurnālu The Economist, kurš bija pieļāvis, ka miljardiera biznesa uzplaukumu nodrošinājusi draudzība ar Krievijas premjerministru Vladimiru Putinu, vēsta Guardian.

Vienošanās starp krievu miljardieri un žurnālu šonedēļ iesniegta apstiprināšanai Londonas tiesā.

G. Timčenko savu pazīšanos ar V. Putinu raksturo kā gadījuma pazīšanos un apgalvo, ka viņam ar Krievijas premjeru nav draudzīgu attiecību.

The Economist pērnā gada novembrī publicēja rakstu ar nosaukumu «Ietauko manu plaukstu» (Grease my palm), kurā apgalvots, ka V. Putina vadītajā Krievijā plaukst korupcija. Rakstā arī minēts, ka Šveicē dzīvojošais krievu miljardieris G. Timčenko ir saistīts ar V. Putinu.

Pērn žurnāls Forbes G. Timčenko ierindojis miljardieru vidū, norādot, ka viņa īpašumu vērtība ir aptuveni 2.5 miljardi ASV dolāru.

Latvijas Bankas ieceres par eiro ieviešanu 2012. gadā ir diezgan nereālas, pārliecināts The Economist Intelligence Unit eksperts Edians Manktelojs. (Precizēta!)

emThe Economist/em: Negaidiet eiro ātrāk par 2030. gadu«Esmu skeptisks jautājumā par eiro ieviešanu Latvijā, uzskatu, ka nepieciešamo līmeni Latvijas ekonomika sasniegs tikai ap 2013. gadu,» tā par E. Mankteloja sacīto raksta Telegraf.emThe Economist/em: Negaidiet eiro ātrāk par 2030. gadu

Db.lv jau rakstīja, ka E. Manktelojs izteicies arī, ka vai nu jaunā Latvijas valdība varēs izpildīt ļoti augstās Starptautiskā Valūtas fonda prasības, vai arī tai būs jādevalvē lats. Par reālāku viņš uzskata lata devalvāciju, norādot, ka, apdomīgi veikta, devalvācija var pozitīvi ietekmēt ekonomiku.

Eiropas Savienības liktenis ir Austrumeiropas valstu rokās. Padziļinoties krīzei Austrumeiropā, tā var līdzi paraut arī visu Eiropas Savienību, uzskata The Economist.

Nestabili valūtas kursi, lieli tekošā konta deficīti, biedējoši aizņēmumi ārvalstu valūtās un ekonomiskās lejupslīdes: izklausās pēc trešās pasaules valstu 1980to un 1990to gadu krīžu raksturojuma. Tomēr Eiropai krīze sarūgusi krietni tuvāk mājām – Austrumeiropas valstīs un daudzas no tām ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Viens ir skaidrs, vecajām dalībvalstīm būs jāapmaksā rēķins par problēmu atrisināšanu.

Daudzi Rietumeiropieši, cīnoties ar ekonomikas lejupslīdes sekām pašu mājās, uzskatīs, ka šāds risinājums ir netaisnīgs. Austrumeiropa pārcietusi vētrainu ballīti, kuru finansēja ārvalstu investīcijas, vēlme pēc iespējas ātrāk baudīt Rietumu labumus un cerības par ātru eiro ieviešanu. Kritiķi norāda, ka dažas reģiona valstis bijušas nolaidīgas, ieviešot reformas, un izmetušas vējā uz kredīta ņemtos miljardus un tādēļ būtu tikai godīgi, ka tām pašām jāmaksā par savu muļķību.

Analizējot Latvijas ekonomikas nedienas, The Economist norāda, ka Latvijai atliek vien turpināt cīņu, saglabājot piesaisti eiro. Labākais risinājums būtu pievienoties eirozonai jau tūlīt, kas atceltu maksu, ko Latvija maksā par valūtas risku.

Kaut gan Latvijas tautsaimniecība aizņem vien nieka 0.1% no Eiropas Savienības (ES) ekonomikas, Baltijas valsts valūtas problēmu sekas atsauktos arī uz citām valstīm Austrumeiropā, un tam būtu jābūt trauksmes zvanam Eiropas politikas veidotājiem atvieglot nosacījumus eiro ieviešanai, raksta The Economist.

Kredītu tirgus sabrukums Latviju ir skāris smagāk nekā jebkuru citu valsti. Vairāku gadu ilgā straujā izaugsme, ko veicināja lēti ārvalstu aizdevumi un valūta, kas piesaistīta eiro, pārvērtusies iespaidīgā lejupslīdē. Pēdējā gada laikā Latvijas ekonomika ir sarukusi par aptuveni piektdaļu un bezdarba līmenis valstī «uzkāpis» līdz rekordlieliem augstumiem. Arī mājokļu cenas kopš uzplaukuma virsotnes sasniegšanas ir samazinājušas pat vairāk nekā uz pusi.

Nekustamā īpašuma cenas joprojām lielākajā daļā valstu sarūk, tomēr ir daži iemesli priekam, raksta Economist. Kamēr Latvija ir priekšgalā ar dramatiskākajiem cenu samazinājumiem tirgos, Čehija, Austrija un Šveice uzrāda mājokļu cenu pieaugumu.

Pasaules ekonomisko krīzi pavadīja mājokļu cenu kritums bagātākajās (un dažās ne tik bagātajās) valstīs visā pasaulē. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) ir salīdzinājis māju cenas pirmajā ceturksnī šajā gadā ar laiku pirms gada 52 mājokļu tirgos. Tas konstatējis, ka vidējā mājas cena samazinājusies par 7%, tomēr dati rāda, cik ievērojams un pārsteidzošs mājokļu cenu kritums bijis daudzās valstīs.

Kā pirmais piemērs tiek minēta Latvija, kura pieredzējusi māju cenu sarukumu gada griezumā par gandrīz 60% (līdz pirmā ceturkšņa beigām). Šajā periodā Igaunijā un Apvienotajos Arābu Emirātos bijis kritums par 40%. Savukārt Lielbritānijā māju cenas samazinājušas par aptuveni 20%.

Šobrīd aktuāla tēma ir «eiro sabrukšana». Pastāvot bažām par vienotās valūtas nākotni, pieaug investoru interese par iespējām sevi pasargāt no iespējamiem zaudējumiem nākotnē. Lai saprastu kādu investīciju stratēģiju izvēlēties, ir jātiek skaidrībā, par kādiem potenciālajiem «zaudējumiem» īsti iet runa un kas tiek saprasts ar frāzi «eiro sabrukšana».

Praksē tas varētu nozīmēt divas alternatīvas. Pirmajā gadījumā, tas nozīmētu, ka eiro zona pārstāj eksistēt un katra valsts atgriežas pie savas valūtas. Vairums finanšu analītiķu uzskata, ka šāds mazas varbūtības notikums nodarītu Eiropas valstu ekonomikā ārkārtīgi lielus zaudējumus un atstātu ievērojamu negatīvu ietekmi uz visas pasaules ekonomikas izaugsmi (īsu ieskicējumu var redzēt The Economist raksta «How it could happen; why it would be horrible», kuru var izlasīt, klikšķinot šeit. Sekojošā recesija radīs zaudējumus visiem investoriem, jo visticamāk zaudējumus cietīs pilnīgi visas aktīvu klases.

Sākotnēji varētu likties, ka pandēmijas krīze pasaulē varētu būt raisījusi mājokļu cenu samazināšanos, jo, neskaidrībai esot milzīgai, parasti lieli pirkumi tiek atlikti. Šajā krīzē bijis citādāk, jo lielākajā daļā Rietumvalstīs mājokļu cena turpinājusi augt – vairākos gadījumos turklāt tas noticis visai strauji.

Manāmas aplēses, ka, ierobežojumiem mazinoties, mājokļu cenas pasaulē var piedzīvot pat tālāku strauju kāpumu. To var noteikt tas, ka Rietumvalstu patērētāji pēc ilgstošas tupēšanas savās mājvietās nocietušies tērēt. Tāpat dažādi apsekojumi liecina, ka lielai daļai cilvēku uzkrājumi šajā krīzē pat strauji palielinājušies. To nosaka tas, ka valdības bieži vien “aizliegušas” uzņēmumu bankrotu un šajā krīze iedzīvotāji tādējādi spējuši saglabāt savas darbvietas un ieņēmumus (savukārt tēriņu iespējas ir bijušas ierobežotas).

Mājokļu cenas tikai turpinās kāpt 

Maz ir jomu, kuras pandēmija nav īpaši skārusi, un mājokļu segments ir...

Visai strauji

Lai nu kā, piemēram, The Economist ziņo, ka ASV līdz janvārim mājokļu cenas 12 mēnešos palēkušās par veseliem 11%, kas ir straujākais pieaugums 15 gados. Tāpat ļoti strauji – par attiecīgi 9% un 8% - tas esot augušas Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Savukārt, piemēram, Jaunzēlandē šis pieaugums esot 22% apmērā. Kopumā 25 valstīs, kurās The Economist seko līdzi šim tirgum, mājokļu cena 12 mēnešu periodā palielinājusies vidēji par 5%, kas ir visvairāk 10 gados. Savukārt The Wall Street Journal izceļ, ka strauji – par 16% - mājokļu cenas augušas arī, piemēram, Ķīnas pilsētā Šeņdžeņā.

Jāteic, ka arī Latvija nav izbēgusi no vispārējās mājokļu cenu palielināšanās. Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī mājokļu cena mūsu valstī gada skatījumā palielinājusies par 3,1%, ja vērtē Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā mājokļu cenu indeksa izmaiņu. Redzams, ka straujāk – par 6,4% - palēkusies jaunu mājokļu cena. Savukārt lietoto mājokļu cena pieaugusi par 2,3%. Var spekulēt, ka arī mūsu valsts gadījumā, ierobežojumiem mazinoties, šajā tirgū būs vērojama vēl tālāka izaugsme.

Pamatā tie norādīts, ka arī mājokļu vērtībai augt palīdzējuši dāsnie valdību stimuli uz zemo procentlikmju laikmets, kas nozīmējis, ka aizņemšanās pamatā ir visai lēta. Jau ziņots, ka pandēmijas apstākļos Eiropā turpinājušies zemo procentlikmju laiki, ko pamatā noteikusi reģiona centrālās bankas politika. Turklāt dažās vecajās Eiropas valstīs ir arvien vairāk tādi gadījumi, kad komercbankas naudu saviem klientiem, aizdevumu likmei esot negatīvai, pat pārskaita.

Uz nomalēm un laukiem

Vēl tiek izcelta Covid-19 vīrusa atnestā tendence, kas paredz to, ka augusi interese par mājokļiem mazāk pārpildītās vietās. Proti, mājokļu cenas piepilsētās augušas straujāk nekā pašās pilsētās. Faktiski tas ir pilnībā pretēji jau gadiem ierastajai tendencei, kad patērētāju lielākā interese bija par mājokļiem pašās pilsētās. Piemēram, mājokļu cenas ārpus Vācijas septiņām lielākajām pilsētām pagājušogad pieauga par 11%. Savukārt šajās pilsētās tās pieauga par 6%. Vēl šajā ziņā tiek izcelta Londona un Sidneja, kur centrālajā pilsētas daļā mājokļu cena pieaugušas attiecīgi par 4% un 3%. Tikmēr šo pilsētu nomalēs cena esot kāpusi straujāk. Savukārt Ņujorkā Manhetenā tās pat esot sarukušas par 4%. Šajā ziņā esot skarts arī īres tirgus, kur šādas cenas rukušas daudzu lielpilsētu centros. Piemēram, Ņujorkā tās esot sarukušas par 9% un Manhetenā – par veseliem 15%, teic nekustamā īpašuma uzņēmuma Zillow pārstāvji.

“Ir notikusi gandrīz globālā “atiestatīšanās” - cilvēki karantīnas periodā ir paspēruši soli atpakaļ un pārvērtējuši savu dzīvesveidu,” klāstījuši, piemēram, Knight Frank eksperti. Kopumā gan tiek izteikta prognoze, ka pandēmijā iezīmētā tendence cilvēkiem migrēt prom no pilsētām līdz ar Covid-19 ēras beigām varētu kļūt mazāk izteikta. Tiek norādīts, ka dauzi cilvēki patiešām joprojām domās par iespēju dzīvot ārpus cilvēku drūzmām. Tomēr, atjaunojoties starptautiskajai cilvēku plūsmai, šo tendenci Rietumu pasaulē kompensēšot kaut vai to pašu imigrantu un studentu plūšana uz lielajām pilsētām.

Svarīgs faktors būs pandēmijas strādāšanas no mājām eksperimenta rezultāts. Ja uzņēmumu vadītāji nospriedīs, ka šāda strādāšana būtiski netraucē darba efektivitātei, cementēsies pieņēmumu, ka daudzas lietas tomēr var veikt no mājām, kas vienā mierā var būt arī piepilsētā vai laukos. Manpower veiktās aptuveni 20 tūkst. darba devēju aptaujas rezultāti liecina, ka divas piektdaļas no bosiem plāno atļaut saviem darbiniekiem lielākā mērā strādāt no mājām arī pēc šī pandēmijas.

Pat burbuļa bažas

Līdz ar šādu cenu izaugsmi gan nomanāmas arī zināmas bažas. Mājokļu cenu inflācijai draudot kļūt arvien lielākai, ir bažas, ka šajā tirgū var veidoties kaut kas līdzīgs burbulim. Attiecīgi vairākās vietās pasaulē ar kādu papildu regulēšanu šajā tirgū jau iesaistās vai vēl tikai grib iesaistīties valdības. Proti, nomanāms satraukums, ka esošā politika draud vairāku aktīvu cenu uzvest uz ilgākā termiņā neuzturamas taciņas. Tas savukārt jau rada riskus, ka, šādam burbulim plīstot, kaitējums kopējai ekonomikai būs daudz lielāks. Piemēram, Nīderlandes centrālie baņķieri The Wall Street Journal piebilduši, ka straujš īpašumu cenu lēciens cilvēkus var iedrošināt uzņemties pārmērīgus riskus, lai finansētu nākamā mājokļa iegādi. Nīderlandē mājokļu cena pagājušogad esot pieaugusi gandrīz par 8%. Savukārt 2019. gadā tā augusi par 6,9%.Bažu sarakstā ir arī šīs krīzes izceltā nevienlīdzība. Proti, tiek izcelts, ka augošas mājokļu cenas sevišķi sāpīgas ir mazāk turīgajai sabiedrības daļai, kuru ienākumus pandēmija kā reiz skārusi vairāk. Tāpat apdraudēto grupu vidū tiek minēti jaunieši un jaunie pieaugušie, kuri uz vēl nenoteiktāku laiku, tiem izpaliekot reālai iespējai atļauties mājokli, var atlikt domas par ģimeņu veidošanu.

The Economist eksperti gan pauž pārliecību, ka šoreiz vismaz burbuļa bažas varētu būt pārspīlētas. Tas tādēļ, ka aizņemšanās mājokļu iegādei daudzviet Rietumu pasaulē joprojām esot piezemēta. Tāpat nesot pierādījumi, ka būtiski krituši aizdevumu izsniegšanas standarti, un turklāt pašu aizņēmēju “kvalitāte” esot augsta. Dažkārt arī tiek izcelts apstāklis, ka pandēmijas ierobežojumi nozīmējuši to, ka mājokļu tirgū darījumu skaits ne vienmēr bijis tas pats lielākais. Rezultātā arī šis apstāklis var nozīmēt, ka realitāti šāds cenu pieaugums nemaz tik labi neataino.

Multifunkcionālais mājoklis

Pat drīzāk būtu jāizceļ tas, ka pandēmijas apstākļos cilvēku mājokļiem ir bijis jāpaliek par ofisiem, skolām, sporta zālēm jeb - jāspēj pildīt dažnedažādas funkcijas. Rezultātā ievērojami auguši tēriņi, ko cilvēki atvēl savu mājvietu labiekārtošanai. Piemēram, “dari pats” preču lielpārdevēja ASV Home Depot ieņēmumi pagājušogad pieauga par piekto daļu. To saoduši arī vērtspapīru mijēji, kur šī uzņēmuma akcijas cena kopš pagājušā gada sākuma ir palielinājusies teju par 70%.The Economist vēl ziņo, ka Apvienotajā Karalistē atļauju skaits, lai, piemēram, paplašinātu mājas, palielinājies par trešo daļu, ja salīdzina ar iepriekšējo trīs gadu vidējo rādītāju. Mājokļu cenu dinamika būs atkarīga gan no notikumiem ekonomikā, gan politikas noteicēju rīcības. Pagaidām vispārēji tiek gaidīts straujš ekonomikas uzrāviens, kas, ja nenotiks brīnumi, arī tāds būs. Tomēr jau visai ātri var parādīties bažas par ekonomikas pārkaršanu. Tāpat vēl jāņem vērā, ka kādā brīdī atbalsta pasākumi beigsies, un pandēmijas rēķina nomaksāšanai tiks celti nodokļi.

Polijas prezidentam Leham Kačiņskim, kurš nedēļas nogalē, avarējot lidmašīnai Krievijā, mira līdz ar vēl 95 cilvēkiem, piemita dažas labākās un sliktākās Polijas politiskās elites īpašības, raksta The Economist.

Viņš bija neapšaubāma, gandrīz sāpīga godīguma cilvēks. 2005.gadā L. Kačiņskis pārcēlās uz prezidenta pili no noplukuša dzīvokļa Varšavā, kur viņš un viņa sieva bija dzīvojuši gadu desmitiem. Viņa vērtības, attieksme, ieradumi un uzvedība bija tāda pati kā pirmskara Polijas vidusslānim. Ietiepīgs, vecmodīgs, provinciāls, apņēmīgs, diezgan kautrīgs, aizdomīgs, pedantisks un sīkumains, 60 gadus vecais tiesību profesors bija pilnīgi neieinteresēts taktiskā demagoģijā.

Viņa simpātijas pret Baltijas valstīm, Ukrainu un citām bijušajām PSRS valstīm bija acīmredzamas: vai tad tās nav cietušas tāpat kā Polija? Tām jāturas kopā.

Lai arī joprojām tiek patērēti tradicionālie mediju veidi, cilvēki arvien biežāk laika taupīšanas un ērtuma dēļ izvēlas viņiem nepieciešamās vai interesējošās informācijas saturu veidot un atlasīt paši, izmantojot telefoniem un planšetdatoriem radītās aplikācijas.

Attālināti pieejamās informācijas kvalitāte un tās radītās iespējas arvien attīstās, un mums tiek piedāvātas arvien jaunas un jaunas aplikācijas mediju vieglākai pieejamībai un to satura patērēšanai. The Economist, Financial Times, The Wall Street Journal, GQ Magazine u.c. – visus šos izdevumus ir iespēja lasīt baudāmā elektroniskā versijā ar aplikāciju palīdzību.

Vēl jo vairāk - patlaban arvien lielāku popularitāti gūst personalizētās aplikācijas-žurnāli un tām līdzīgi produkti. Tradicionālais mediju saturs, sociālie tīkli, notikumi mums apkārt – visu informāciju nav iespējams aptvert. Tas prasa laiku, bet, lai cik banāli tas skanētu, laiks ir nauda.

«Ir grūti noticēt, ka Latvija ir pārcietusi tik smagu krīzi, kāda patlaban ir Grieķijā,» rakstot par Latvijas paveikto krīzes seku likvidēšanā un nu jau nodrošināto spēcīgo ekonomisko izaugsmi, norāda izdevums The Economist, atzīstot gan, ka Baltijas valstu piekoptā krīzes politika ir izņēmums un nevar pilnībā kalpot kā modelis eirozonai.

Cīnoties ar krīzes sekām, atšķirībā no Grieķijas, Latvija taupības pasākumus ieviesa ļoti strauji un nu jau valsts atgriezusies pie spēcīgas izaugsmes, turklāt premjers Valdis Dombrovskis, kura vadībā tika ieviesti smagie taupības pasākumi, atkārtoti ievēlēts valdības vadītāja amatā.

Arī Latvijas kaimiņi – Lietuva un Igaunija – atgriezušies pie ekonomiskās izaugsmes, turklāt Baltijas valstīm krīzes pārvarēšana izdevusies, saglabājot nacionālās valūtas piesaisti eiro. «Baltijas valstis rāda piemēru grūtībās nonākušajām eirozonas valstīm, kā paveikt «iekšējo devalvāciju»,» raksta The Economist.

Pēdējā politiskā kņada Latvijā nevairos ārvalstu uzticību Baltijas valstij īstermiņā, taču, ja šo pārmaiņu rezultātā tiks izskausta Latvijas «tumšā» politika, Valda Zatlera darbības būs attaisnojušās, atainojot jaunākos notikumus Latvijā, vēsta izdevums The Economist.

«No vienas puses pēdējais, ko Latvijai patlaban vajag ir politiskā krīze. Nelielā Baltijas valsts ir izkārpījusies no smagas ekonomiskās lejupslīdes un banku sektora krīzes, kas sekoja straujai izaugsmei. Tā atguva konkurētspēju caur atalgojuma samazināšanu un fiskālās politikas ierobežojumiem, nevis izvēlējās devalvāciju. Pēc vairāk nekā 20% liela IKP (iekšzemes kopprodukta) krituma izaugsme pamazām atgriežas. Bezdarba līmenis joprojām ir 16%, bet tas ir sarucis no sasniegtajiem 20%. SVF (Starptautiskais Valūtas fonds), kas piedalījās Latvijas glābšanā 2008. gadā, valstij tikko aizdeva vēl naudu, kas gan varētu izrādīties nevajadzīga. Latvijai ir krietns premjerministrs un funkcionējoša, bet nedroša, valdošā koalīcija,» raksta The Economist.

Veselīgai politiskajai sistēmai ir nepieciešama opozīcija, kas ir spējīga un gatava pārņemt varu. Šajā ziņā situācija bijušajās Padomju savienības valstīs ir visai bēdīga, raksta žurnāls The Economist.

Rakstot par Latviju, The Economist norāda, ka gandrīz visi kompetentie politiķi (un daži nekompetentie) jau darbojas valsts politikā. Ja ekonomiskā krīze viņus nogremdētu, aktuāls būtu jautājums, kas var nākt viņu vietā.

The Economist raksta, ka pat valstīs, kur talantīgi cilvēki darbojas sabiedriskajā dzīvē, nevar teikt, ka būtu spēcīga un uzticama opozīcija. Latvijā esot izcili žurnālisti, nevalstiskā sektora pārstāvji un civildienesta ierēdņi, bet neviens no viņiem nav gatavs mesties politikā. Turklāt atsevišķas personības vēl neveido darboties spējīgu komandu.

Līdz šim politiskās sistēmas bijušajās Padomju savienības valstīs ir strādājušas vāji ekonomiskās krīzes apstākļos, novērtējis žurnāls.

Latvija necieš no «smadzeņu aizplūšanas», liecina žurnāla The Economist veiktais pētījums par emigrantu zinātnisko darbību jaunajās mītnes valstīs.

No Latvijas aizbraukušie pētnieki laika posmā no 2007.-2012.gadam ārvalstīs iesnieguši 480 patentus, kas veido 9,6% no visiem patentiem, ko reģistrējušas Latvijā dzimušas personas. Tas ir starp zemākajiem rādītājiem žurnāla The Economist apskatīto valstu vidū.

Salīdzinot datus par World Intellectual Property Organisation iesniegtajiem patentiem un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) datus par valstu iekšzemes kopproduktu, The Economist secina, ka nabadzīgas valstis zaudē savus izgudrotājus, kas savus zinātniskos sasniegumus realizē citās valstīs.

«Nabadzīgās valstis bieži vien sūdzas, ka viņi zaudē labākos prātus, un daudzos gadījumos tā ir taisnība. Jo nabadzīgāka valsts, jo vairāk izgudrotāju dodas prom,» norāda žurnāls.

Žurnāla The Economist publicētajā pasaules demokrātijas indeksā Latvija ierindota 48. vietā, kas ir vienāds rādītājs ar Poliju. Tādējādi no Eiropas Savienības (ES) valstīm zemāks demokrātijas līmenis nekā Latvijā ir tikai Bulgārijā un Rumānijā, kas indeksā ierindotas attiecīgi 52. un 56. vietā.

Žurnāla The Economist analītiskās divīzijas Economist Intelligence Unit pētījumā apkopota informācija par 167 pasaules valstīm. Kā galvenie kritēriji demokrātijas līmeņa noteikšanai izvirzīti vēlēšanu process un plurālisms, valdības funkcionēšana, politiskā līdzdalība, politiskā kultūra, pilsoniskās brīvības.

Latvijā visaugstāk novērtēts vēlēšanu process un plurālisms, kā arī pilsoniskās brīvības. Šajās kategorijās Latvijai piešķirti attiecīgi 9,58 un 9,12 no iespējamajiem 10 punktiem.

The Economist par valsti ar visaugstāko demokrātijas līmeni atzīst Norvēģiju, kam tālāk seko Īslande, Dānija, Zviedrija un Jaunzēlande.

Stingras reformas vai lata devalvācija, tādu izvēli tuvākajā laikā būs jāizdara jaunajai valdībai.

Tādas prognozes izteica Rīgā ieradies The Economist Intellingence Unit analītiķis Edians Manktelojs, raksta Telegraf. Pēc viņa vārdiem, Latvijas valdībai pēc iespējas ātrāk jāizvēlas, kādu no diviem ļaunumiem pieņemt. Manktelojs gan pieļauj, ka lata devalvēšana pašreizējos apstākļos ir vairāk ticama, jo stingrās reformas nozīmē visu Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prasību izpildi, ieskaitot izglītības un veselības aprūpes jomu radikālu pārveidi, kā arī budžeta deficīta samazināšanu vēl par 15%. Iemesls tam — Latvija starptautiskajiem aizdevējiem paprasījusi pārāk lielu summu un tagad pakļauta ļoti nežēlīgām prasībām. Ja ar tām neizdosies tikt galā, lats neizbēgami kritīs. Taču, ja devalvāciju veiktu saprātīgi, tā varētu būt ja ne patīkama, tad vismaz ekonomiku atveseļojoša.