Hārvarda universitātes profesors Nīls Fergusons pieprasījis, lai ekonomists Pols Krugmans atzīst savas kļūdas, vairāku gadu garumā sludinot nenovēršamu eirozonas sabrukumu.

Apjomīgā komentārā žurnālā Business Insider Hārvarda universitātes ekonomikas vēstures profesors N. Fergusons analizējis P. Krugmana daudzu gadu gaitā publicētos rakstus, norādot uz neskaitāmajām ekonomista prognozēm, kas izrādījušās nepareizas.

«Savā populārajā New York Times slejā un blogā P. Krugmans regulāri lepojas, ka viņam bijusi taisnība par krīzi un tās sekām. Tos, kas uzdrīkstējās viņam nepiekrist, viņš pasludināja par klubu, kas «vienmēr kļūdās»,» norāda N. Fergusons.

Pats Nobela prēmijas laureāts ekonomikā atzinis tikai divas kļūdas, ko pieļāvis vēl pirmskrīzes laikā, - ka viņš pārāk zemu novērtējis informācijas tehnoloģiju iespaidu uz produktivitāti un pārvērtējis Buša administrācijas federālā deficīta nozīmīgumu. Visās pārējās lietās, pēc P. Krugmana domām, viņam bijusi taisnība.

Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans (Paul Krugman) nav laidis garām izdevību paust savu viedokli par Latvijas «veiksmes stāstu», šoreiz piesaucot citu ekonomistu pausto «nepareizo faktu interpretāciju» par ASV atveseļošanos no krīzes un salīdzinot viņu teikto ar Latvijas gadījumu.

Strauja ekonomikas izaugsme īsā laika posmā uzreiz pēc dziļa ekonomikas krituma nenozīmē veiksmes stāstu – tādā gadījumā ASV atradās savas izaugsmes augstumos Lielās depresijas laikā - šādu viedokli saistībā ar ASV ekonomiku pauduši ekonomisti Kenets Rogofs (Kenneth Rogoff) un Karmena Reinharta (Carmen Reinhart). Šādā gadījumā daudz labāk ir salīdzināt produkcijas apjomus un bezdarba līmeni ar pirmskrīzes līmeni, savā blogā The New York Times P. Krugmans citē ekonomistus K. Rogofu un K. Reinhartu.

«Ir daudz cilvēku, kuri patiešām, patiešām ienīst to, ko es saku,» atzinis Nobela prēmiju ieguvušais ekonomists Pols Krugmans. Viņš bieži tiekot zākāts, piemēram, par komunistu vai meli, raksta CNBC.

Krugmans ir profesors Prinstonas universitātē.Viņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām, taču dusmas izsauc tieši viņa komentāri izdevumā New York Times.

«Tas ir šokējoši, kad pirmoreiz ar to jāsastopas. Tas ir tā - ak Dievs, viņi ienīst mani,» atminējies Krugmans. Taču, pēc Krugmana vārdiem, ar šādu naidu jāsaskaras vairumam cilvēku, kuri medijos publicē savus komentārus, un tagad viņš tos pat gandrīz vai izbaudot. Ekonomistu uzjautrinot arī cilvēku atstātie balss ziņojumi viņa biroja tālrunī, kas bieži esot «ļoti neķītras skaļas frāzes».

Pēc laikraksta The New York Times atskata uz Latvijas izvēlēto ceļu ekonomikas krīzes pārvarēšanai un tā sekām, Latvijas veiksmes stāsta apskatīšanai kārtējo reizi pievērsies arī Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans.

P. Krugmans savā blogā ASV laikraksta New York Times interneta vietnē norāda, ka ir zināma taisnība apgalvojumam, ka situācija Latvijā uzlabojusies, tomēr tā esot vēl ļoti smaga, neskatoties uz daudzu kāri to saukt par «brīnišķīgu veiksmes stāstu».

Ekonomists atgādina, ka bezdarba līmenis Latvijā, lai arī samazinājies, joprojām ir ļoti augsts. Savukārt bezdarba līmeņa kritums ir saistīts ar emigrācijas apmēriem. «Tā nav lieta, kuru varētu saukt par triumfālu veiksmes stāstu. Vismaz ne vairāk, kā ASV ekonomikas daļējo atveseļošanos no 1933. līdz 1936. gadam, varētu saukt par uzvaru pār [Lielo] Depresiju,» raksta P. Krugmans.

Latvijas ekonomikas attīstības stāsts ir unikāls, tādēļ to nevarēs izmantot neviena citas valsts, uzskata ASV ekonomists Pols Krugmans.

Viņš uzsver, ka Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) eksperti izveidojuši ziņojumu par Latviju, un Baltijas valstsir kļuvusi par fiskālās politikas karu simbolu, taupības aizstāvji tai piešķir ikonas statusu, norāda P. Krugmans. Viņš norāda, ka Latvija piedzīvojusi milzīgu ekonomikas kritumu pēc 2007. gada, kam sekoja ātra, bet vēl nepabeigta atgūšanās, un pēdējie dati liecina, ka atveseļošanās varētu sākt palēnināties, un bezdarba līmenis ir daudz augstākā līmenī nekā tas bija pirms krīzes.

Latvijas dati no 2007. līdz 2013. gadam izskatās līdzīgi ASV datiem no 1929. līdz 1935. gadam, kad liela daļa uzskatīja, ka ASV 1935. gadā aizvien bija Lielās Depresijas laikā, tādēļ, ja uz Latviju raugās no šī skatu punkta, tā neziskatās īpaši labi – labāk gan nekā Grieķija, bet ne labi, saka ekonomists.

Aizņemšanās izmaksas parādu skartajās eirozonas valstīs ir ievērojami kritušās, tomēr tas nav tādēļ, ka taupības politikas ir ierobežojušas parādus – tie joprojām aug, lielākoties deflācijas un sarūkošo ekonomiku dēļ, jaunākajā blogā norāda ekonomists Pols Krugmans.

Viņš uzsver - tajā pašā laikā ir bijusi ievērojama nolīdzināšanās starp parāda un procentu likmēm. Lielākoties tas noticis Dragi efekta dēļ, jo Eiropas Centrālā banka ir devusi signālu, ka tā rīkosies nepieciešamības gadījumā, tādējādi novēršot likviditātes paniku. Ir iespējams, ka nedaudz ir samazinājusies politiskā riska prēmija, jo Eiropas valstis ir izrādījušas pārsteidzoši stingru nostāju palikt pie eiro jebkurā gadījumā.

«Tādēļ – vai eiro krīze ir beigusies? Nē – tā nav beigusies, kamēr vien parāda dinamika dziedās duetā ar iekšējo devalvāciju,» saka P. Krugmans. «Mēs vēl neesam piedzīvojuši, ka kāda no krīzes skartajām valstīm ir sasniegusi tādu punktu, kad krītošās relatīvās algas veicina atgūšanos, ko vada eksports vai kad taupības pasākumi patiešām atmaksājas ar parāda nastas samazināšanos,» norāda P. Krugmans.

Polijai vajadzētu izvairīties no iekrišanas «eiro lamatās», uzskata Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans, kurš iepriekš kritizējis «Latvijas veiksmes stāstu».

Savā interneta blogā ASV laikraksta The New York Times vietnē, P. Krugmans norāda, ka Polija ir viens no Eiropas relatīviem «veiksmes stāstiem» - valstij izdevies izvairīties no tautsaimniecības krituma un tās rīcībā ir viena no kontinenta spēcīgākajām valūtām.

Ekonomists raksta, ka, lai gan Polijas ekonomikas izaugsmes temps pēdējā laikā sagrīļojies, tomēr, salīdzinot ar Eiropas standartiem, valstī ir atsvaidzinošs ekonomisko šausmu trūkums.

P. Krugmens pauž, ka Polijas ekonomikas relatīvajam veiksmīgumam palīdzējis fakts, ka valsts ne tikai saglabājusi savu valūtu, bet arī tas, ka zlotam ir «peldošs» kurss, tādējādi krīzes apstākļos tā varējusi izmantot savus monetāros instrumentus.

Ir nožēlojami redzēt, ka Eiropas līderi apgalvo par atgūšanos pēc viena ceturkšņa pozitīva pieauguma ar 1,2% gada likmi, savā blogā New York Times norāda ASV ekonomists Pols Krugmans.

«Ja jūs esat cietis milzīgu ražošanas apjomu un nodarbinātības kritumu, vajadzētu būt ilgam straujas izaugsmes periodam, lai atgūtu zaudēto, citādāk veiksmīga atgūšanās tiek definēta pārāk viegli,» viņš norāda.

Lai ilustrētu pamatojumu, P. Krugmans publicējis grafiku, kurā salīdzināts Latvijas bezdarba līmenis no krīzes sākuma līdz pašreizējam brīdim un ASV laika posmā no 1929. gada līdz 1935. gadam.

«Dīvaini ir to teikt, bet lielākā daļa no mums uzskata, ka ASV aizvien 1935. gadā atradās Lielās Depresijas laikā,» viņš norāda. «Zinu, ka latvieši norāda, ka iepriekšējā izaugsme nebija ilgtspējīga, tādēļ patlaban Latvija tuvojas pilnai nodarbinātībai. Es tikai vēlos uzsvērt, ka maza izaugsme pēc dziļas lejupslīdes, un Eiropai kopumā tā ir maza izaugsme – ne uz ko nenorāda,» viņš saka.

Latvijas premjerministrs piektdien devis prettriecienu Pola Krugmana kritikai par Latvijas taupības pasākumiem, sakot, ka Nobela prēmiju ieguvušajam ekonomistam ir «grūtības atzīt savu kļūdu», vēsta CNBC. Premjers arī norādījis, ka nav pareizi pretstatīt taupību pret izaugsmi, jo ir nepieciešamas abas.

«Krugmans 2008. gada decembrī slaveni pateica, ka Latvija ir jaunā Argentīna, ka tā neizbēgami bankrotēs un tagad viņam acīmredzot ir grūtības atzīt, ka viņš kļūdījās un tāpēc viņš cenšas meklēt problēmas saistībā ar to, kā Latvija atlabst no ekonomikas krīzes,» intervijā CNBC stāstījis Valdis Dombrovskis.

«Bet es domāju - skaidrs fakts, ka pēdējos divus gadus mēs baudām strauju izaugsmi, liecina - tā, iespējams, bija pareizā stratēģija,» stāstījis Latvijas premjers.

CNBC atgādina, ka pēc ekonomikas «sabrukuma» 2008. gadā Latvijas valdība ķērās pie apjomīgiem taupības pasākumiem, kas noveda pie iekšzemes kopprodukta būtiska krituma.

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija, kā maza un atvērta ekonomika, ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Piedzīvojot strauju atgūšanos 2011. gadā ar kāpumu 6,2% apmērā, Latvijas izaugsmes temps ar katru turpmāko gadu ir palēninājies, noslīdot līdz 2,7% pērn. Valdība ir uzstādījusi mērķi sasniegt izaugsmi 5%. Tajā pašā laikā ir skaidri redzami šķēršļi, kas bremzē izaugsmi un uz kuriem gadu no gada norāda investori, analītiķi un citi valdības partneri. Neveicot reformas, turpmākajos gados izaugsme solās būt izteikti mērena, jo ārējie apstākļi var izrādīties drīzāk izaugsmi ierobežojoši, nevis veicinoši. Protams, ņemot vērā ES fondu ietekmi, IKP pieaugums var īslaicīgi uzplaiksnīt. Kā var raksturot ārējo vidi, runas par stagnāciju un kādēļ ir tik būtiski sakārtot lietas uz vietas?, jautā eksperts.

Svētdien Tallinā uz operas skatuves debitēja kantāte, ko iedvesmoja Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa tvitera ķilda ar amerikāņu ekonomistu Polu Krugmanu, ziņo nacionālā raidorganizācija ERR.

15 minūtes garais priekšnesums nodēvēts par Nostra Culpa, un abu strīdnieku partijas izpilda mecosoprāns Irisa Oja. Libretu sarakstījis komentētājs Skots Dīls, bet mūzikas autors ir latviešu komponists Eižens Birmanis.

Kā jau ziņots, Nobela prēmijas laureāts Krugmans 2012.gada jūnijā savā blogā pievērsa uzmanību tam, ka Igaunijā neesot notikusi īpaša tautsaimniecības atveseļošanās, savukārt Ilvess ar vairākiem dusmīgiem tvītiem aizstāvēja Igauniju.

«Labāk rakstīsim par kaut ko tādu, par ko mums nav nekādas saprašanas, būsim pašapmierināti, valdonīgi un aizbildnieciski. Galu galā viņi ir tikai melnstrādnieki,» tviterī rakstīja Ilvess. «Liekas - Nobels tirdzniecībā nozīmē, ka tu vari gudri izrunāties par fiskāliem jautājumiem un pasludināt manu valsti par «tukšaini».»

Latvijas ekonomiskās krīzes pārvarēšanu kritizējošais ASV ekonomists Pols Krugmans un Nobela prēmijas ekonomikā ieguvējs Rīgā neieradīsies. Pirmā Rīgas Ekonomikas foruma organizatori nolēmuši atcelt P. Krugmana dalību forumā, par iemeslu minot politisko ažiotāžu.

Viens no foruma organizatoriem, Pāvels Morozovs norādīja, ka P. Krugmana uzaicinājums piedalīties forumā izraisījis negaidītu politisko rezonansi, jo pasākuma norise sakrīt ar lēmuma paziņošanu par Latvijas iestāšanos eirozonā.

«Domstarpības saistībā ar profesora P. Krugmana izteicieniem pārāk politizē mūsu pasākumu. Tā kā Pirmā Rīgas Ekonomikas foruma pamatmērķis ir Latvijas pievilcības palielināšana, tai skaitā arī investoriem, esam izlēmuši koncentrēt mūsu spēkus uz Latvijas Republikas konkurences priekšrocībām - transporta un loģistikas, banku un finansu jomām, kā arī uz jauniem, prioritāriem ekonomikas attīstības virzieniem - jaunās enerģētikas un jaunajām tehnoloģijām,» skaidroja P. Morozovs.

Piecus gadus pēc ekonomiskās krīzes sākuma Ziemeļeiropā, pateicoties valdību īstenotajiem taupības pasākumiem, situācija ir nostabilizējusies, bet Eiropas dienvidos tā joprojām saglabājas smaga, ko izraisījusi tikai daļēja reformu ieviešana vai, ļaunākajā gadījumā, papildus fiskālie stimuli.

Tā komentārā finanšu medijā Bloomberg norāda dažkārt pretrunīgi vērtētais Zviedrijas ekonomists Anderss Oslunds, kurš kopā ar Valdi Dombrovski sarakstījis grāmatu «Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi».

Krass kontrasts ir starp Latviju un Grieķiju – divām mazām valstīm, kuras ekonomiskā krīze skāra vissmagāk. Abas valstis piemēroja atšķirīgu krīzes risināšanas politiku – Latvija stingru taupības režīmu, savukārt Grieķija valsts izdevumu samazinājumu uzsāka vēlu un nepilnīgi.

Latvijas iekšzemes kopprodukts divu gadu laikā (IKP) samazinājās par 24%, tomēr jau 2011. gadā Latvijas ekonomika auga par 5,5%, bet pērn, visticamāk, valsts tautsaimniecības izaugsme būs 5,3% apmērā, kas ir straujākais temps Eiropas valstu vidū. Tikmēr Grieķija turpinās ciest no recesijas, kas valstī plosās jau vairākus gadus, un Grieķijas IKP samazinājies par 18%. Ekonomists norāda, ka 2008. un 2009. gadā finanšu krīze Latvijā izskatījusies baisāka nekā Grieķijā, taču tad abas valstis izvēlējušās atšķirīgus ceļus.

Biznesa un finanšu izdevums The Banker Latvijas finanšu ministru Andri Vilku nosaucis par 2012. gada labāko finanšu ministru Eiropas reģionā, atzinīgi novērtējot paveikto darbu Latvijas finansiālās situācijas stabilizēšanā un izaugsmes veicināšanā.

Finanšu izdevumā norādīts, ka Latvija bija viena no ekonomiskās krīzes vissmagāk skartajām valstīm, tāpēc jo īpaši uzteicams paveiktais darbs izaugsmes veicināšanā.

Žurnāls norāda - lai gan ceļš uz šo sasniegumu nebija vienkāršs, sasniegtais rezultāts acīmredzami ir atjaunojis pārliecību par saviem spēkiem un arī devis iespējas sekmīgi emitēt obligācijas starptautiskajos finanšu tirgos.

The Banker, kuru izdod Financial Times, katru gada izvirza pretendentus balvu saņemšanai dažādās kategorijās vairākās valstīs. Apbalvojumi tiek piešķirti, ņemot vērā aptauju, bet gala lēmumu par uzvarētāju pieņem izdevniecības izvirzīta žūrija.

Šobrīd bāzes scenārijs ir, ka gada sākums joprojām ir diezgan vārgs. Pēc tam – kā pa ciņiem, bet tomēr iesim uz augšu. Ja uz gada otro pusi vai tuvāk gada beigām pūļa imunitāte būs sasniegta, tad varēsim jau runāt, ka kovidstāsts ir beidzies un ekonomika no šīs krīzes ir tikusi ārā.

Tā intervijā Dienas Biznesam pauž Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Fragments no intervijas

Ko sagaidāt no Latvijas ekonomikas? Vai prognozes nav pārlieku optimistiskas?

Nenoteiktība joprojām ir ļoti augsta. Pēc būtības ir divi galvenie tās avoti. Pirmais ir tas, kas notiek ar vīrusa izplatību un vakcīnu. Otrs ir valdību atbalsts un tā apjoms. Ja mēs skatāmies no šo atbalstu puses, tad tur riski ir vērsti uz augšu – ekonomikai no tiem var kļūt labāk. Savukārt galvenie riski lejup ir saistīti ar vīrusa izplatīšanos – ja to neizdosies ierobežot tik ātri, kā cerēts, tad, protams, ekonomika jutīsies sliktāk. Bet Latvijas Banka prognozes pārskatīs martā. Šobrīd mūsu prognoze 2021. gadam ir Latvijas IKP kāpums par 2,8%. Ņemot vērā nenoteiktību, tad jau redzēsim. Pagājušais gads neapšaubāmi bija labāks, nekā sākotnēji varēja šķist. Ekonomika šo krīzi iemācās pārvarēt. Redzam, ka ar ierobežojumiem ir tāpat. Šeit stāsts ir ne tikai par Latviju, bet par pasauli kopumā – ekonomika pamazām sāk pierast un iemācīties strādāt ar šiem ierobežojumiem. Ietekme, protams, vēl arvien ir nepatīkama, bet ar līdzīgiem ierobežojumiem kritums ekonomikā ir mazāks.

Medijs atgādina, ka Latvijas atgūšanās no krīzes, kas izdzēsa teju piektdaļu no ekonomikas, radījusi viedokļu atšķirības ekonomikas analītiķu vidū. Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Pols Krugmans vairākkārt kritizējis ieviestos taupības pasākumus tajā pašā laikā, kad Eiropas līderi piesauc Latvijas taupību kā piemēru pārējam kontinentam, novērojis Bloomberg Businessweek.

«Pašlaik, kad Latvija ir atmaksājusi aizdevumu un SVF monitorings ir beidzies, valdība var iet savu ceļu,» skaidro Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) direktors Alfs Vanags. Viņš atgādina, ka SVF ir iepriekš norādījis, ka valdības politika darbojas pret nabadzīgākajiem iedzīvotājiem un bezdarbniekiem.

Medijs norāda, ka sociālo izdevumu samazinājums palielinājis nevienlīdzību, radījis straujāko emigrācijas vilni pēdējās desmitgades vēsturē un tajā pašā laikā radījis prognozes par to, ka ekonomikas pieaugums 2012. gadā varētu būt 5% apmērā.

Finanšu ministrs Andris Vilks norādījis, ka sociālo pabalstu samazināšana tiek veikta, lai spiestu cilvēkus strādāt, raksta medijs. «Palielinās to cilvēku skaits, kas patiešām nevēlas strādāt,» norādīja A. Vilks.

Viena lieta ir cilvēka kļūšana par ofisa planktonu, bet pārlieka fokusēšanās uz veiksmi nav laba arī kapitālismam kā sistēmai

Sieviete spēka gados darba dienas vidū sabrūk uz datora tastatūras mirusi. Visai jauns vīrietis pēc darba dienas saļimst tautas deju mēģinājumā un turpat mirst. Tie nav šausmu stāsti no Ķīnas vai Korejas – zemēm, kas ir bēdīgi slavenas ar letāliem gadījumiem skrējienā pēc veiksmes, bet gan tepat no Rīgas.

Ārstu slēdziens abos traģiskajos gadījumos, par kuriem esmu dzirdējis šai decembrī, ir – pārstrādāšanās.

Mana personīgā, tāpat kā šā laikraksta, pozitīvā attieksme pret kapitālisma loģiku ir zināma (sk. kaut vai otrdienas komentāru), tomēr tā reizē nav arī ideoloģiska. Ir jāapzinās jebkuras metodes ierobežojumi, jebkuru izvēļu riski, jo cilvēki vien esam, kas nozīmē – maldīgi, nepilnīgi un ar nepieciešamību pēc pastāvīgām korekcijām, vēlams, pašu apzinātām un brīvprātīgām.

Starptautiskajā biznesa laikrakstā Wall Street Journal publicēts ekonomikas ministra Daniela Pavļuta raksts, kurā ministrs oponē ekonomistam Polam Krugmanam, kas kritizējis Latvijas krīzes pārvarēšanu.

Rakstā Smart Austerity and the Latvian turnaround (Gudrā taupība un Latvijas atkopšanās) ministrs uzsver, ka pirmskrīzes izaugsme nav uzskatāma par piemērotu mērauklu veselīgas ekonomikas attīstības noteikšanai.

Latvijas izaugsme un straujie iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma radītāji periodā no 2005. līdz 2007. gadam balstījās lēta ārvalstu kapitāla ieplūšanā nekustamā īpašuma darījumos – iekšējā patēriņā, nevis reālajā – ražojošajā un eksportējošajā – ekonomikas sektorā.

Tā rezultātā, lai arī bezdarba līmenis bija zems un IKP izaugsme strauja, ekonomikas struktūra bija nesabalansēta, izveidojās nekustamo īpašumu tirgus burbulis, valsts dzīvoja pāri saviem ienākumiem un nonāca tuvu bankrota stāvoklim.

ASV popularitāti strauji ieguvusi ideja, kura nosaka, ka Valsts kases departamentam vajadzētu izkalt platīna monētu ar nominālvērtību viena triljona ASV dolāru apmērā, lai tādējādi izvairītos no valsts parādu griestu kārtējās palielināšanas.

Saskaņā ar šo ideju, kuru apskatījuši vairāki pazīstami ASV ekonomisti, tostarp Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans, ASV likumdošana ļauj Valsts kases departamentam kalt platīna monētas jebkurā nominālvērtībā. Šādu monētu ASV Valsts kase varētu noguldīt savā kontā Federālo rezervju sistēmā, lai pēc tam izmantotu savu parādsaistību segšanai, tā vietā, lai kārtējo reizi palielinātu ASV valsts parāda griestus. Patlaban ASV Valsts kasi finansē Federālo rezervju sistēma.

Ideja popularitāti ieguvusi sociālajos tīklos, kur tās plusus un mīnusus apskatījuši pazīstami ekonomikas eksperti un speciālisti, vēsta Business Insider. Ideja par viena triljona platīna monētas kalšanu iesniegta arī Baltā nama petīciju vietnē We The People, kurā ASV iedzīvotāji prezidenta administrācijai var piedāvāt savas idejas, tām, kuras iegūst lielu atbalstu, jāsniedz oficiāla atbilde.

Latvijas ekspremjers Valdis Dombrovskis iekļauts izdevuma Politico veidotajā Eiropas politikas pārveidotāju sarakstā.

Tajā atrodami cilvēki no visām 28 Eiropas Savienības (ES) valstīm, sākot no konservatīvā Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna un Eiropas Komisijas (EK) konkurences komisāres no Dānijas Margrētes Vestageres, kura piedzīvojusi sadursmi ar pasaules biznesa milžiem, līdz pat popzvaigznei Stromae, kura dibinājusi kustību Refugees Welcome, un geju tiesību aktīvistam Panti Bliss.

Kā stāstīja Politico Eiropas nodaļas galvenais redaktors Metjū Kaminskis, sarakstā nav iekļauti milzīgu popularitāti iemantojuši cilvēki vai arī tādi, kuri atrodas acīmredzami spēcīgās pozīcijās. Tomēr sarakstā esošie cilvēki ir varas saskares punktā, kur bieži ir pati lielākā ietekme.

Mazas valstis, devalvējot savu valūtu, ir daudz lielākas zaudētājas un piedzīvo daudz lielāku emigrāciju nekā gadījumā, ja tiek piekopta stingra fiskālā politika, norāda Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, sakot, ka to arī atzinis ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans, kurš iepriekš kritizēja Latvijas izvēli krīzes risināšanā.

LTV raidījumā Labrīt, Latvija! Latvijas Bankas prezidents sacīja, ka gadījumā, ja Latvija būtu devalvējusi latu, no valsts būtu aizbraukuši daudz vairāk cilvēku.

Kā piemēru Rimšēvičs minēja Islandi, kura valūtas devalvācijas rezultātā piedzīvoja lielāko emigrācijas vilni kopš 1888. gada.

Jau vēstīts, ka krīzes risināšana Latvijā netiek vērtētā viennozīmīgi – kamēr vieni apgalvo, ka stingra fiskālā politika, kas šobrīd rezultējusies straujākajā ekonomikas izaugsmē Eiropas Savienībā, bija pareizais solis un kalpo par piemēru citām grūtībās nonākušajām valstīm, citi norāda uz reālo situāciju valstī - ievērojamo emigrācijas vilni, lielo bezdarbu un straujo iekšzemes kopprodukta kritumu, kas piedzīvots laikā, kad tika ieviesti konsolidācijas pasākumi.

Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa un ekonomista Pola Krugmana ķilda mikroblogošanas vietnē Twitter par finanšu jautājumiem tiks iemūžināta nelielā operā, vēsta žurnāls The Wall Street Journal.

Nobela prēmijas laureāts P. Krugmans 2012. gada jūnijā savā blogā pievērsa uzmanību tam, ka Igaunijā neesot notikusi īpaša tautsaimniecības atveseļošanās, savukārt T. H. Ilvess ar vairākiem dusmīgiem tvītiem aizstāvēja Igauniju.

«Labāk rakstīsim par kaut ko tādu, par ko mums nav nekādas saprašanas, būsim pašapmierināti, valdonīgi un aizbildnieciski. Galu galā viņi ir tikai melnstrādnieki,» Twitter rakstīja T. H. Ilvess. «Liekas - Nobels tirdzniecībā nozīmē, ka tu vari gudri izrunāties par fiskāliem jautājumiem un pasludināt manu valsti par «tukšaini».»

Vēl tikai pirms dažām nedēļām pirmā ziņā pasaulē bija potenciālais Grieķijas defolts. Nu šai valstij iešķiebta papildu naudiņa un šādas runas noklusušas, lai gan nav izslēgts, ka Grieķijas bankrots vēlāk pienāks tāpat (viena Grieķijas parādu norakstīšana jau pirms pāris gadiem bijusi), piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Vēsturiski atskatoties uz valstu bankrotiem, piemēram, uz laikiem, kad galvenā vara vēl bija monarhijas rokās, ir bijis pietiekami daudz precedentu, liela daļa valstu vismaz vienreiz ir defoltējusi (piemēram, Apvienotā Karaliste to izdarījusi vairākas reizes). Tas nozīmē, ka valsts nonāk līdz situācijai, kad nespēj/nevēlas norēķināties par savām parādsaistībām un galu galā to kādā brīdī izlemj arī nedarīt. Tiesa, parasti defolts nozīmējis, ka par kādu daļu no parādsaistībām valsts tomēr norēķinās, jo durvju aizciršana visu kreditoru priekšā ir gan bīstama, gan ilgākā termiņā neizdevīga (jo to visi atcerēsies ļoti ilgi). Šobrīd nedaudz aizēnotas runas, piemēram, ir par Karību jūras reģiona valstiņas Puertoriko defoltu. Tiek spriests par to, ka šī valsts varētu atdot vien 35% savu parādsasitību. Uz bankrota robežas balansē Venecuēla, Ukraina (protams, arī Grieķija) un, visticamāk, lērums Āfrikas valstu. No nesenajiem lielāku valstu defoltiem var izcelt Krievijas precedentu 1998. gadā un Argentīnas precedentu 2000. gadu sākumā. Valsts defolts nāk komplektā ar daudziem ekonomiskajiem, sociālajiem un politiskajiem izaicinājumiem. Parasti tas nozīmē lielāku nestabilitāti un iedzīvotāju nabadzības palielināšanos. Var sapņot, ka atbrīvošanās no parādsaistībām ļaus sākt visu no gala. Realitātē gan situācija ir tik apgrūtināta, ka nepieciešamās reformas veikt ir ļoti grūti un ātrākas atgūšanās nolūkos jāmēģina cerēt uz veiksmi – piemēram, izejvielu ieguvējvalstīm tā būtu to cenu palielināšanās. Parādu piedošana ir piņķerīgs process, kur valstij vēl ilgstoši nākas saskarties ar palielinātu starptautisko skepsi. Protams, dažkārt finansiālā situācija ir kļuvusi tik smagnēja, ka bankrots vienkārši piedāvā zināmu restarta iespēju.

Pirms dažām dienām vairāki autori – Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš, vadošie pētnieki Irina Arhipova un Aldis Ērglis, kā arī Latvijas Mobilā telefona prezidents Juris Binde – prezentēja interesantu pētījumu Latvijas reģionu ekonomiskās attīstības indekss, ar kura palīdzību iespējams iegūt daudz informācijas par ekonomisko aktivitāti Latvijas reģionos.

Faktiski ir izstrādāts vēl viens rīks, ar kura palīdzību, ieguldot papildu līdzekļus datu analīzē, iespējams iegūt informāciju, uz kuriem ceļiem un kad ir lielākā satiksmes intensitāte. Līdz ar to – kuri ceļi ir nozīmīgākie tautsaimniecībai un iedzīvotājiem un būtu jāremontē pirmie.

Šāds neatkarīgs pētījums, protams, ir ļoti pozitīvi vērtējams veikums, jo paver jaunas iespējas uzlabot arī ceļu tīkla remontu plānošanu. Turklāt tas perfekti papildina Satiksmes ministrijas rokās jau esošo rīku klāstu, piemēram, VAS Latvijas Valsts ceļi un Jāņa sētas pagājušā gada rudenī prezentēto valsts autoceļu inventarizāciju, kas arī piedāvāja kritērijus, lai noteiktu prioritātes ceļu remontēšanai.