Latvijas ekonomikas attīstības stāsts ir unikāls, tādēļ to nevarēs izmantot neviena citas valsts, uzskata ASV ekonomists Pols Krugmans.
Viņš uzsver, ka Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) eksperti izveidojuši ziņojumu par Latviju, un Baltijas valstsir kļuvusi par fiskālās politikas karu simbolu, taupības aizstāvji tai piešķir ikonas statusu, norāda P. Krugmans. Viņš norāda, ka Latvija piedzīvojusi milzīgu ekonomikas kritumu pēc 2007. gada, kam sekoja ātra, bet vēl nepabeigta atgūšanās, un pēdējie dati liecina, ka atveseļošanās varētu sākt palēnināties, un bezdarba līmenis ir daudz augstākā līmenī nekā tas bija pirms krīzes.
Latvijas dati no 2007. līdz 2013. gadam izskatās līdzīgi ASV datiem no 1929. līdz 1935. gadam, kad liela daļa uzskatīja, ka ASV 1935. gadā aizvien bija Lielās Depresijas laikā, tādēļ, ja uz Latviju raugās no šī skatu punkta, tā neziskatās īpaši labi – labāk gan nekā Grieķija, bet ne labi, saka ekonomists.
Latvija krīzes vidū bija ievērojami pārkarsusi, un starpība starp reālo ekonomikas izlaidi un potenciālo izlaidi, kad tautsaimniecība darbotos visefektīvāk un ar pilniem apgriezieniem, bija 12%. Eksperts tādējādi jautā, kā ekonomika var darboties ievērojami virs savas kapacitātes? Viņš uzsver, ka ir saprotama darbošanās zem kapacitātes līmeņa – ražotāji nevar saražot tik daudz, cik grib, ja nav pietiekami liela pieprasījuma. Bet kā var ražot vairāk nekā vēlas, jautā P. Krugmans.
Viņš norāda, ka izpētījis SVF pasaules ekonomikas datubāzi, skatoties, kurās attīstītās valstīs kopš 1980. ir bijusi pozitīva šī starpība. Igaunijā un Grieķijā tas bija 2007. gadā, Itālijā – 1980. gadā un Luksemburgā – 1991. gadā.
Man nav ne jausmas, kas notika Itālijā 1980. gadā vai Luksemburgā 1991. gadā, un šaubos, ka kāds tic, ka Grieķija 2007. gadā strādāja ar 10% virs kapacitātes; ir skaidrs, ka ir redzamas problēmas metodēs, kādas SVF izmanto, lai aprēķinātu potenciālo izlaidi, un pamatā tiek ņemts vidējais rādītājs, saka eksperts. Šīs metodes automātiski interpretē ikvienu kritumu esošajā apjomā kā kritumu nākotnē.
Runājot par taupības programmu, P. Krugmans norāda - ja skatās uz šādu produkcijas izlaides apmēru, ir skaidrs, ka fiskālās taupības režīms bija nepieciešams. Svarīgi gan jautāt, vai bija nepieciešama ārējā vai iekšējā devalvācija. Pirms un pēc krīzes bija spēcīga korelācija starp IKP un tekošā konta bilanci. Skatoties uz datiem, iespējams, Latvijai nevajadzēja nekāda veida devalvāciju, varbūt tā nebija pārvērtēta, bet gan tikai pārkarsusi, saka eksperts.
Viņš uzsver, ka, lai arī SVF norāda uz iekšējās devalvācijas ietekmi uz darba samaksu, taču tās apjoms ražošanā gandrīz nav mainījies, taču strauji kāpis darba ražīgums. SVF eksperti to skaidro ar efektivitātes pieaugumu, tomēr straujš produktivitātes pieaugums piedzīvots arī pirms krīzes, norāda eksperts. Krugmans gan norāda, ka Latvijai varbūt vienkārši bija iespaidīga produktivitātes izaugsme, ņemot vērā tās situāciju kopējā Eiropas sistēmā, un tā vienkārši atgriezās uz šī izaugsmes ceļa pēc īsas neveiksmes.
«Neesmu pārliecināts, ka ticu šim stāstam, bet ko šajā gadījumā var iemācīt Latvija citām valstīm un eiro? Atbilde ir – neko. Latvijas stāsts, kā iepriekš jau minēju, ir tāds, kā nekur citur pagātnē mēs neesam redzējuši un, visticamāk, neredzēsim nākotnē, ieskaitot pašas Latvijas nākotni. Tādēļ esmu nedaudz apjucis par SVF autoru uzskatiem par Latvijas iestāšanos eirozonā – nav pamata ticēt, ka nākamreiz, kad būs eiro krīze – un tāda būs –, kāds varēs pielāgoties, kā to darīja Latvija, » norāda P. Krugmans.