Vācija un Francija otrdien paudušas atbalstu ASV aicinājumam ieviest globālu uzņēmumu ienākumu nodokli vismaz 21% apmērā.

"Cilvēkiem ir apnicis, ka lielās kompānijas nemaksā taisnīgu nodokļu daļu," intervijā izdevumam "Die Zeit" sacīja Francijas finanšu ministrs Bruno Lemērs.

Tādas tehnoloģiju kompānijas kā "Amazon" un "Google" gadiem ir kritizētas par to biznesa modeli, kas tām ļauj maksāt mazākus nodokļus dažādu valstu tirgos.

Lemērs sacīja, ka Francija bija ierosinājusi 12,5% nodokli, bet, ja ASV ierosinātā likme ir sarunu iznākums, tad arī Francija ir gatava tam piekrist.

Vācijas finanšu ministrs Olafs Šolcs kopīgajā intervijā ar Lemēru piebilda, ka arī viņš neiebilst pret ASV ierosinājumu.

Vašingtona aprīlī paziņoja, ka centīsies panāk, lai tādas milzīgas kompānijas kā "Amazon" maksā taisnīgu nodokļus daļu valstīs, kur gūst peļņu.

Francijā no pirmdienas cilvēkiem, kas vēlas iekļūt restorānos un kafejnīcās un doties iekšzemes ceļojumos, nepieciešams uzrādīt "Covid pasi".

"Covid pase" jau kopš 21.jūlija ir nepieciešama, lai apmeklētu kinoteātrus, teātrus, muzejus un citas kultūras iestādes, bet no pirmdienas tā būs nepieciešama arī daudzās citās vietās.

Jauno prasību mērķis ir pamudināt vairāk cilvēku vakcinēties pret Covid-19 un palēnināt koronavīrusa izplatību. Pašreiz Francijā lielāko daļu Covid-19 gadījumu izraisa koronavīrusa delta paveids.

Francijā pret Covid-19 pilnībā vakcinēti vairāk nekā 36 miljoni cilvēku jeb vairāk nekā 54% no iedzīvotāju kopskaita.

"Covid pasi" Francijā var saņemt cilvēki, kas ir vakcinējušies pret Covid-19, to pārslimojuši vai nesen veikuši Covid-19 testu un tā rezultāts bijis negatīvs.

Francijas futbola izlase svētdien Krievijā otro reizi vēsturēizcīnīja Pasaules kausu.

Turnīra finālmačā Francijas futbolisti «Lužņiku» stadionā Maskavā ar 4:2 (2:1) uzvarēja Horvātijas valstsvienību.

Šī mača rezultātu 18.minūtē atklāja Francijas izlase, jo pēc tās standartsituācijas bumbu ar galvu savos vārtos raidīja horvātu uzbrucējs Mario Mandzukičs. Savukārt desmit minūtes vēlāk Horvātija panāca neizšķirtu, kad izcēlās Ivans Perišičs, bet 38.minūtē Francijas labā 11 metru soda sitienu realizēja Antuāns Grīzmans, atkal vadībā izvirzīdams francūžus. Pirmais puslaiks noslēdzās ar 2:1 par labu francūžiem.

Otrajā puslaikā Francija pamanījās izvirzīties vadībā ar 4:1, kad pa vārtiem guva Pols Pogbā un talantīgais Kilians Mbapē, tomēr 69.minūtē Mandzukičs pēc rupjas franču vārtsarga Igo Lorī kļūdas vienus vārtus atguva. Rezultāts pēc tam gan vairs nemainījās.

Parīze trešdien paziņojusi, ka šobrīd nav tādu apstākļu, lai Francija piegādātu Krievijai pirmo karakuģi Mistral.

«Republikas prezidents paziņoja, ka, neskatoties uz izredzēm uz pamieru, kas vēl ir jāapstiprina un jāievieš, pašlaik nav attiecīgo apstākļu, lai Francija piegādātu pirmo karakuģi,» paziņoja Francijas prezidenta birojs.

Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs jau paziņojis, ka Francijas lēmums Krievijai nav nekāda traģēdija.

«Protams, tas ir nepatīkami un piedod papildu spriedzi sadarbībai ar mūsu franču partneriem, bet tā nav traģēdija,» paziņoja Borisovs.

Francija 2011.gadā piekrita pārdot Krievijai par 1,2 miljardiem eiro divus modernus helikopteru bāzes kuģus. Pirmais no tiem būtu jāpiegādā oktobrī vai novembrī, otrs - 2015.gadā.

Parādsaistību krīzes nomocītā eirozona ļaunāko jau esot pārvarējusi, pavēstījis Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible, norādot uz situācijas uzlabošanos saistībā ar Grieķiju.

Sarunā ar Vācijas laikrakstu Bild V. Šoible paudis pārliecību, ka, neraugoties uz prognozēm, kuras liecina, ka liela daļa eirozonas valstu 2013. gadā piedzīvos recesiju, situācija esot labāka nekā cerēts. «Situācija uzlabojas arī tāpēc, ka palielinās tirdzniecības apmēri ar ASV un Āziju,» sacījis V. Šoible.

Vācijas finanšu ministrs atzinīgi vērtējis Grieķijas paveikto, kas nesen saņēma starptautiskā aizdevuma maksājumu. «Valdība Atēnās zina, ka nevar finansiālo smagumu uzlikt citām eirozonas valstīm. Tāpēc viņi apņēmīgi īsteno reformas,» klāstījis V. Šoible, vēsta Euobserver.

Sarunā ar Vācijas laikrakstu V. Šoible arī norādījis, ka viņš ir pārliecināts, ka arī Francija, kas, lai pārvarētu krīzi, izvēlējusies palielināt nodokļus bagātniekiem, nevis samazināt sociālos pabalstus un pensijas, pildīs savas starptautiskās apņemšanās. «Es esmu pārliecināts, ka Francija pildīs savas apņemšanās. Franču valdība ļoti labi saprot, ka ir jāīsteno reformas, lai saglabātu savu konkurētspēju,» sacīja V. Šoible.

Pašreiz ir nevis eiro krīze, bet gan Eiropas identitātes krīze. Proti, uzticības krīze, kad iedragāta uzticēšanās dalībvalstu starpā, pasaules acīs un finanšu tirgu priekšā. Un tā vietā, lai nodotos grieķu spārdīšanai, «skatieties uz Vāciju un Franciju, kas noteikumus pārkāpa pirmie», gadskārtējā starptautiskajā drošības un ārpolitikas forumā Rīgas konferencē norādīja Baltijas Attīstības foruma priekšsēdētājs Uffe Ellemans-Jensens.

Konference, kas piektdien un sestdien risinās Melngalvju namā, Rīgā, tiek atklāta ar principiālu diskusiju – vai eiro ir ekonomisko grūtību risinājums vai problēma.

Premjers Valdis Dombrovskis diskusiju sāk, izsakot šaubas, vai vispār ir tāda «eiro krīze», jo vienotā valūta uzrāda labu sniegumu, salīdzinot ar citām pasaules valūtām. Tāpēc, pēc premjera domām, krīze ir valdību tēriņu lauciņā, kur jāievieš fiskālo disciplīnu. Tāpēc īstermiņā Eiropas problēma ir atgriešanās un turēšanās pie Mārstrihtas kritēriju ievērošanas. Fiskālās disciplīnas līgums un saistītie lēmumi (piemēram, par eirozonas glābšanas mehānismu ESM) norāda, ka ES ir arī politiskā apņēmība un pamazām tiek radīti instrumenti uzticamai fiskālajai politikai.

Eirozonas izveide, neraugoties uz grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies, ir jāuzlūko kā veiksmes stāsts, tostarp arī Latvijas pieci gadi ir eirozonā ir jāvērtē kā veiksmīgi, atzina Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.

Vienlaikus viņš atzina, ka pirms 20 gadiem, kad sāka darboties eirozona, daudzi neiedomājās, cik tas ir sarežģīts projekts. «Kā parādīja iepriekšējā krīze, virkne lietu nebija atrisinātas, par tām pat neviens nebija iedomājies. Tādēļ ir jāsaprot, ka šis ir ļoti komplicēts projekts un tas, ka pēc 20 gadiem šī zona joprojām eksistē, eiro ir otra lielākā starptautiskā rezervju valūta un ir valstis, kuras eirozonā grib iestāties, ir veiksmes stāsts,» uzsvēra Kazāks.

Viņš arī norādīja, ka pēc iepriekšējās krīzes daudz kas vēl ir jādara, lai eirozonas darbību uzlabotu, bet ļoti daudz ir arī paveikts. Turklāt krīze skaidri parādīja, ka Eiropā ir griba monetāro savienību saglabāt. «Tas gan nenozīmē, ka eirozonas izveidē viss jau ir izdarīts. Rīga vēl nav gatava. Izaicinājumu vēl aizvien ir ļoti, ļoti daudz,» atzina Kazāks.

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.

«Jostas savilkšana» pasākumi neatrisina nekādas problēmas nekonkurētspējīga darba tirgus gadījumā. Grieķijai, Spānijai un citām eirozonas periferiālajām valstīm ir jāveic nodokļu sistēmas reformas, kā arī jāsamazina valsts aparāts un jāmaina neilgtspējīgās pensiju sistēmas.

Tā savā komentārā Financial Times norāda Pensilvānijas Universitātes profesors un finansists Džeremijs Sīgels (jeremy Siegel), uzsverot, ka vienīgais dzīvotspējīgais risinājums eirozonas glābšanai ir eiro devalvācija.

Investori bažījas, ka gadījumā, ja Grieķija pametīs eirozonu un ieviesīs jaunu valūtu, valsts depozīti un parāds tiks pārkonvertēti jaunajā valūtā, kuras vērtība, salīdzinot ar eiro, strauji saruks. Ja Grieķija piekops šādu taktiku, aizsāksies banku problēmas ne tikai Grieķijā, bet arī Portugālē, Spānijā un pat Itālijā, jo noguldītāji baidīsies, ka arī šo valstu valdības varētu rīkoties līdzīgi Grieķijai.

Notikumi ap Grieķiju mainās nevis pa dienām, bet pa stundām, tāpēc visādi pārsteigumi vēl ir iespējami

Dažādas politiskās spēlītes un strauji mainīga, pretrunīga informācija jau kādu brīdi ir publiskās komunikācijas sastāvdaļa, ja runa ir par krīzē nonākušo ES un eirozonas dalībvalsti Grieķiju. Pašlaik it kā aizdevēju sarunas ar Grieķiju ir apstājušās līdz 5. jūlija referendumam, kad grieķu tautai, citējot EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru, ir jāpauž sava attieksme «par vai pret Eiropu» jeb Grieķijas aizdevēju pieprasītajām reformām. Taču, ņemot vērā augstāk minētās straujās izmaiņas notikumu gaitā, kas lai zina, kādi atgadījumi līdz 5. jūlijam vēl var notikt. No eirozonas viedokļa laikam labākais būtu, ja grieķi nobalsotu par reformām, kā rezultātā, visticamāk, kristu Alekša Cipras vadītā valdība un līdz ar to eirozona, nezaudējot seju, varētu turpināt sarunas ar, iespējams, no viņu viedokļa konstruktīvāku Grieķijas valdības vadītāju.

Pēc Francijas uzsāktajiem uzlidojumiem, Mali ziemeļus kontrolējošie islāmistu nemiernieki pavēstījuši, ka plāno Francijai atriebties.

«Francija ir uzbrukusi islāmam. Mēs izdarīsim triecienus Francijas sirdī,» aģentūrai AFP sacīja Rietumāfrikas džihāda kustības (MUJWA) pārstāvis. Viņš arī norādīja, ka uzbrukumi Francijai tiks izdarīti visā pasaulē. Francijas prezidents Fransuā Olands jau nedēļas nogalē deva rīkojumu pastiprināt drošību sabiedriskajās ēkās un transporta tīklā, lai izvairītos no iespējamiem islāma radikāļu uzbrukumiem.

Aizvadītās nedēļas nogalē Mali ieradās Francijas karavīri un Parīze uzsāka gaisa triecienus pret islāmistu nemiernieku pozīcijām. Ar Francijas atbalstu Mali valdības spēkiem valsts austrumos izdevies atspiest islāmistus, tomēr rietumos nemiernieki izrādījuši sīvu pretestību un pārgājuši pretuzbrukumā, vēsta Reuters. Nemiernieku grupējuma MUJWA līderis Oumars Oulds Hamaha pavēstījis, ka Francija iekritusi lamatās, kuras ir daudz bīstamākas nekā Afganistāna un Irāka.

Francijā no trešdienas atkal atļauts pusdienot kafejnīcu un restorānu iekštelpās, bet nakts komandantstunda sāksies plkst.23., nevis plkst.21, kā līdz šim.

Francijā no 19.maija darbu vairākos posmos atsāka kafejnīcas, restorāni, kinoteātri, citas kultūras iestādes un uzņēmumi, kas bija spiesti savu darbību apturēt Covid-19 pandēmijas dēļ.

No trešdienas mīkstināti ierobežojumi kultūras iestādēm, kas arī durvis vēra 19.maijā.

Kafejnīcām un restorāniem no 19.maija bija atvērtas terases, bet telpās no trešdienas atļauts līdz sešiem galdiņiem.

Tāpat no trešdienas Francija atver savas robežas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu iedzīvotājiem.

Tomēr faktiski visā Francijā ārā joprojām obligāti jāvalkā sejas maskas.

30.jūnijā Francija plāno pilnībā atvērt ekonomiku.

Francijas prezidents Fransuā Olands pieļāvis iespēju, ka varētu tikt nacionalizēta pasaules lielākā tērauda ražotāja ArcelorMittal rūpnīca, tādējādi pastiprinot valdošās bažas, ka Francija investoriem kļūst aizvien nedraudzīgāka.

Savukārt Francijas Rūpniecības ministrs pavēstījis, ka ArcelorMittal īpašnieks, pasaules bagātākais indietis Lakšmi Mitals, Francijā vairs nav gaidīts.

Oktobrī ArcelorMittal, kas Francijā nodarbina aptuveni 20 tūkstošus cilvēku, pavēstīja, ka gatavojas Florangas ražotnē pārtraukt divu domnu krāšņu darbību, norādot, ka tās sarežģītajos tirgus apstākļos nav konkurētspējīgas. Krāšņu slēgšana apdraud vairāku simtu cilvēku darbavietas. Pēc Francijas valdības iebildumiem, kompānija lika sešdesmit dienu laikā Francijas valdībai atrast krāšņu pircēju. Valdībai izdevās atrast pircēju visai ražotnei, bet kompānija ražotni kopumā nevēlas pārdot.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Francijas galvaspilsētā Parīzē ūdens līmenis Sēnā piektdien sasniedzis augstāko līmeni pēdējos 30 gados, un dienas gaitā, domājams, sasniegs sešus metrus virs normas, brīdinājuši meteorologi.

Gatavojoties plūdiem, slēgta Luvra un Orsē muzejs, kuros evakuēta daļa mākslas darbu.

Plūdos Francijā un Vācijā pēdējās dienās dzīvību zaudējuši vairāk nekā desmit cilvēki un tūkstoši bijuši spiesti pamest savas mājas. Plūdi skāruši arī Poliju un Beļģiju.

Nedēļas nogalē daudzviet Eiropā, sākot no Francijas un beidzot ar Ukrainu, tiek prognozētas jaunas lietavas.

Francijas prezidents Fransuā Olands plūdu smagāk skartajos apgabalos plāno izsludināt ārkārtas stāvokli, kas ļaus izmantot ārkārtas fondus palīdzības sniegšanai.

Valsts dzelzceļa kompānija SNCF slēgusi līniju, kas Parīzē iet gar Sēnas krastu.

Paralēli laikapstākļu izraisītajiem transporta ierobežojumiem Francijā trešo dienu turpinās arī dzelzceļa darbinieku streiks.

Nav noslēpums, ka Baltijas valstu vidū Latvija ir pēdējā, kurā ir sākušās aktīvas diskusijas par atkritumu reģenerāciju augstā temperatūrā, un šī iemesla dēļ Dienas Bizness paviesojās Francijas dienvidu pilsētā Tulonā, kur pirmo reģenerācijas staciju uzbūvēja 1984. gadā.

Kopš tā brīža stacija piedzīvojusi vairākas rekonstrukcijas, virs tās nav dūmu, pat tiešā tās tuvumā nav jūtama specifiskā atkritumu smaka, un tomēr ceļš līdz šādam rezultātam ir bijis ilgs.

Stacija Tulonā – bez dūmiem un smakas

Sākšu stāstu no pašas stacijas apskates, kurā piedalījos kopā ar Latvijas žurnālistu grupu. Piebraucot pie atkritumu reģenerācijas stacijas Zephir Tulonā, kuru apsaimnieko privāts komersants IDEX, bija grūti pateikt, ka šajā vietā vispār ir darīšana ar atkritumiem, līdz brīdim, kad stacijā vēlējās iebraukt atkritumu automašīna. Smagais spēkrats apstājās uz svariem, kur tika fiksēta ienākošās automašīnas masa. Vēlāk atkal ir svari, un tiek fiksēta mašīnas masa izbraucot. Proti, viss, kas nonāk stacijā, ir zināms – no kurienes atvests, cik daudz un ar kādu auto. Līdz pat kilogramam. Tas ir būtiski gan brīdī, kad statistiķi analizē procesu un plāno nākotnes vajadzības, gan arī ikdienas darbā, kad jāaprēķina, kas un par ko maksā.

Pagājušajā nedēļā parādījās Latvijas nodokļu sistēmai glaimojoša ziņa. Pēc Tax Foundation (ASV domnīca) vērtējuma, Latvijas nodokļu konkurētspēja tika novērtēta ka otra konkurētspējīgākā OECD valstu vidū. «Latvijai izdevies radīt ārvalstu investīcijām labvēlīgu vidi,» zibenīgi reaģēja Finanšu ministrijas preses dienests. «Tikai investīcijas turpina spītīgi neieklausīties indeksā,» savā tviterierakstā ironiski atbildējis Ārvalstu investoru padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns. Tiesa, paziņojums parādījās teju vienlaikus ar preses virsrakstiem par strauji sarūkušajām tiešajām ārvalstu investīcijām Latvijā. Un tas ir fakts. Piemēram, pavisam nesen apvienotā DNB/Nordea banka arī paziņoja par savu lēmumu par nodokļu rezidences valsti izvēlēties Igauniju.

Kāpēc ārvalstu investīcijas negrib sadzirdēt pozitīvās ziņas? Tāpēc, ka ārvalstu investori lasa tālāk par virsrakstiem, iedziļinās un ir spējīgi nošķirt, ko katrs indekss nozīmē un ko tas nenozīmē. Virsrakstu līmenī Igaunijai ir pirmā vietā, Latvijai – trešā, bet tādas valstis kā Francija un Itālija ieņem pēdējās vietas. ASV ieņem piekto vietu no gala. Cik lielā mērā nodokļu konkurētspēja noteic, ka kāds investors izvēlēsies Latviju, nevis Franciju?

Ilustrēšu ar piemēru no kādas citas jomas. Latvijas viesnīcas cenu ziņā, neapšaubāmi, ir konkurētspējīgākas nekā Francijas un Itālijas viesnīcas. Ja kāda Hotel Foundation domnīca uztaisītu reitingu, kurā par pamatu būtu cenu konkurētspēja, Latvija noteikti ierindotos topa augšgalā. Bet vai tas būtu iemesls dziļai sajūsmai? Diez vai. Mēs labi zinām, ka tūristiem Francija un Itālija ir daudz interesantākas, neskatoties uz viesnīcu cenām, jo tām ir liels piedāvājums. Parīze, Roma, Florence, Venēcija – pasaulslavenas pilsētas, vēsturiskais mantojums, muzeji, atmosfēra. Viesnīcu cenas varētu būt samērā nozīmīgs faktors izvēle starp Itāliju vai Franciju. Taču pat tad, ja kāda Rīgas viesnīca samazinās savu cenu uz pusi, diez vai tas pārliecinās cilvēku, kurš plāno doties uz Parīzi, mainīt savu lēmumu un Francijas galvaspilsētas vietā doties uz Rīgu. Mēs neesam vienā svaru kategorijā. Mēs tiešā veidā nekonkurējam ar Parīzi un Romu. Taču mēs tieši konkurējam ar Tallinu un Viļņu, un šajā konkurencē viesnīcu cenām ir būtiska nozīme!

Eiropā tik populārā kreisā ideoloģija beidzot sāk rēķināties ar dzīves realitāti, kas tā pati tirgus loģika vien ir

Pirms divarpus gadiem politikas un ekonomikas apskatnieki varēja rakstīt slejas un pēcāk arī grozīt acis, cik vien tīk – Francijas vēlētājiem bija skaidrs, ka sociālistu ielaišana Elizejas pilī atrisinās viņu skaudrākās dilemmas – kā dzīvot un tērēt pa vecam, nedarot neko, lai pelnītu pa jaunam. Ir pagājis samērā nenozīmīgs laika sprīdis, un kas notiek? Francija reformējas brīvā tirgus virzienā, un prezidenta partejiskajai piederībai ar to nav nekāda sakara.

Fransuā Olands varētu būt kaut vai komunists, dzīves realitāte viņu būtu piespiedusi rīkoties. Likumsakarība ir vienkārša – ja brīvajam tirgum neļauj darboties, tad par dažādiem dzīves pabērniem visai drīz nespēs parūpēties ne valsts, ne arodbiedrības, ne viņi paši. Iespējamie scenārija attīstības varianti arī ir zināmi – uzspļaut visādiem grūtdieņiem, jo par viņiem tik un tā nekad patiesībā nav bijusi runa; turpināt ideoloģiski pareizo retoriku, bet darīt, kā vajag, vai arī atzīt, ka esam maldījušies un turpmāk tā vairs nedarīsim.

Īpašs papildu nodoklis turīgajiem cilvēkiem, kādu plānots ieviest Latvijā no 2025. gada, pašlaik ir tikai Francijā, Zviedrijā un Portugālē.

To liecina AS BDO Latvia pētījums. “Lai arī arvien vairāk pasaulē pieņemas spēkā viedoklis par to, ka turīgajiem cilvēkiem valsts — sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu – finansēšanā ir jāmaksā lielākas summas nekā vidusmēra — vidējās - algas vai vēl jo vairāk minimālās algas saņēmējam, tomēr līdz šim šādi speciāli papildu nodokļi ir ieviesti vien dažās valstīs,” pētījuma datus analizē AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņš norāda, ka arī šā gada G 20 valstu samitā, kas notika Riodežaneiro (Brazīlijā), bija mēģinājums panākt risinājumu, kurš ļautu ļoti bagātajiem cilvēkiem, vairojot savu turīgumu, arī samaksāt proporcionāli lielākus nodokļus, nekā tie maksā līdz šim, vai pat vēl vairāk, sekmīgi mainot savu nodokļu rezidenci, tos maksā ļoti niecīgos apmēros. Proti, ideja par minimālā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu bagātniekiem, pēc J. Zelmeņa sacītā, nav gan nekas ļoti jauns un revolucionārs, jo viņiem ir nauda, ir aktīvi, kuri ģenerē naudu un tā vairo bagātību.

Lai ierobežotu jaunā koronavīrusa izplatīšanos, Francijā no piektdienas līdz vismaz 1.decembrim būs spēkā stingri ierobežojumi, īpašā uzrunā tautai trešdien paziņoja Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Makrons brīdināja, ka jaunais koronavīruss izplatās ātrumā, kādu neparedzēja pat vispesimistiskākās prognozes.

Francijā otrdien tika reģistrēti vairāk nekā 500 ar Covid-19 saistīti nāves gadījumi 24 stundu laikā, kas ir jauns rekords.

Francijā kopš pandēmijas sākuma miruši vairāk nekā 35 000 Covid-19 pacientu un vairāk nekā pusi no intensīvās aprūpes nodaļu gultasvietām tagad aizņem Covid-19 pacienti.

Franciju, līdzīgi kā citas Eiropas valstis, skāris jaunā koronavīrusa otrais vilnis, kas, jau tagad skaidrs, būs daudz smagāks nekā pirmais, norādīja Makrons.

No piektdienas cilvēkiem Francijā būs ļauts pamest mājas tikai, lai dotos uz darbu, lai saņemtu medicīnisko palīdzību, lai iegādātos pārtiku un citas pamata nepieciešamības preces, kā arī lai sportotu. Cilvēkiem būs jāaizpilda speciāla forma, kurā pamatota dzīvesvietas atstāšana.

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Grieķijas aiziešana no eirozonas, kas ļaunākā scenārija gadījumā līdzīgus notikumus izraisītu arī Spānijā, Itālijā un Portugālē, varētu aizsākt «ugunsgrēku», kas radītu 17 triljonu eiro lielus zaudējumus, secināts pētījumā.

Dienvidu valstīm pametot eirozonu, visā pasaulē sāktos ilga un dziļa recesija, kas aptvertu gan Ķīnu, gan ASV. Tikmēr valstīs, kuras izstājas no eirozonas, ievērojami palielinātos politiskā un sociālā spriedze, uzskata Vācijas konsultantu kompānija Prognos, kas Bertelsmann fonda uzdevumā veikusi pētījumu.

Pētījumā arī atzīts, ka sekas, ko izraisītu Grieķijas aiziešana no eirozonas, ir neizzināmas. Tomēr esot iespējama «domino efekta» rašanās, kurš palielina Spānijas, Portugāles un Itālijas bankrota iespēju.

Lai gan Eiropas Savienībai (ES) nav izstrādāts mehānisms, kas ļautu kādu valsti izmest no eirozonas, tomēr gadījumā, ja Grieķijas starptautiskie kreditori valstij pārtrauktu maksāt aizdevumu, Atēnām nebūs naudas, lai maksātu pensijas un algas, un valstij nekas cits neatliks kā ieviest savu valūtu, raksta Euobserver.

Pretēji gaidītajam, eirozonas līderu samitā 28.-29. jūnijā tomēr izdevās pieņemt dažus svarīgus lēmumus. Viens no šiem lēmumiem attiecas uz banku sektoru - tagad eirozonas perifērijas valstu bankas varēs saņemt atbalstu no Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) tiešā veidā, uzskata Hipo Fondi valdes loceklis Aleksejs Marčenko.

«Tas atvieglos ekonomisko situāciju valstī, kuras bankas pieteiksies pēc palīdzības. Tagad līdzekļi, kas tiks ieguldīti banku rekapitalizācijā, nepalielinās attiecīgas valsts budžeta deficītu. Līdz ar to perifērijas valstīm būs vieglāk plānot budžeta deficīta samazināšanu, jo teorētiski nebūs iespējama situācija, ka banku sektora glābšanas izdevumu dēļ pēkšņi pieaugošie valsts izdevumu pārsvītros visus centienus samazināt budžeta deficītu. Tas arī ļaus perifērijas valstīm (pirmkārt, Spānijai un Itālijai) nodrošināt savu valsts obligāciju zemākus ienesīgumus, jo situācijā, kad budžeta tēriņu līmenis būs stabils, investoriem būs vairāk uzticības attiecīgās valsts kredītspējai. Agrāk bija iespējama situācija, ka, sniedzot valstij finanšu palīdzību ar nosacījumu, ka oficiāliem kreditoriem valsts parāda restrukturizācijas gadījumā būtu priekšrocība salīdzinājumā ar privātiem kreditoriem, glābjamā valsts uzreiz zaudēja pieeju parāda tirgiem. Jo restrukturizācijas gadījumā privāto kreditoru zaudējumi būtu jo lielāki, jo vairāk attiecīgā valsts pirms tam saņēma palīdzības no oficiāliem kreditoriem. Jaunā shēma ļaus izvairīties no tādas situācijas,» uzskata A. Marčenko.

Eiropas Komisija (EK), nākot klajā ar rudens ekonomikas politikas paketi, aicinājusi eirozonas dalībvalstis pārorientēt fiskālo politiku uz piesardzīgu vidēja termiņa mērķu sasniegšanu, tiklīdz to ļaus epidemioloģiskie un ekonomiskie apstākļi.

Kā informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā, EK ieteikumā par eirozonas ekonomikas politiku ir sniegti konkrēti ieteikumi eirozonas dalībvalstīm par aspektiem, kas ietekmē eirozonas darbību kopumā. Šogad tajā sniegtas arī politikas norādes par prioritātēm, kas eirozonas dalībvalstīm būtu jāievēro nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos.

Ieteikumā eirozonas dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt, ka to fiskālā politika 2021.gadā joprojām ir stimulējoša. Turklāt dalībvalstis aicinātas pārorientēt fiskālo politiku uz piesardzīgu vidēja termiņa mērķu sasniegšanu, tiklīdz to ļaus epidemioloģiskie un ekonomiskie apstākļi.

ES politika Nākamā krīze prasīs eirozonas politisko vienotību; franči rāda labo gribu ar budžeta disciplīnu.

Šodien Mesebergā, Vācijā, Francijas prezidents Emanuels Makrons tiekas ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, lai panāktu vienošanos par ticamu eirozonas kopējo politiku neizbēgamo nākotnes satricinājumu gadījumos.

Šis abu Eiropas lielvalstu starpā ilgi diskutētais kopējais redzējums ir nepieciešams, lai turpinātu diskusiju par vienotu politiku jau ES Padomes samitā nākamnedēļ, kur 29. jūnijā tiks spriests tieši par monetārās savienības reformu. Principā tas nozīmē kopēja eirozonas budžeta instrumentu radīšanu ar mērķi krīzes situācijās dot skartajām dalībvalstīm amortizāciju un manevra iespēju. Gan reformas apjoma ambīciju ziņā, gan jautājumā, kādiem tieši šiem instrumentiem ir jābūt, viedokļi aizvien atšķiras, un tos nosaka dalībvalstu iekšējās politiskās situācijas.