Pašreiz ir nevis eiro krīze, bet gan Eiropas identitātes krīze. Proti, uzticības krīze, kad iedragāta uzticēšanās dalībvalstu starpā, pasaules acīs un finanšu tirgu priekšā. Un tā vietā, lai nodotos grieķu spārdīšanai, «skatieties uz Vāciju un Franciju, kas noteikumus pārkāpa pirmie», gadskārtējā starptautiskajā drošības un ārpolitikas forumā Rīgas konferencē norādīja Baltijas Attīstības foruma priekšsēdētājs Uffe Ellemans-Jensens.

Konference, kas piektdien un sestdien risinās Melngalvju namā, Rīgā, tiek atklāta ar principiālu diskusiju – vai eiro ir ekonomisko grūtību risinājums vai problēma.

Premjers Valdis Dombrovskis diskusiju sāk, izsakot šaubas, vai vispār ir tāda «eiro krīze», jo vienotā valūta uzrāda labu sniegumu, salīdzinot ar citām pasaules valūtām. Tāpēc, pēc premjera domām, krīze ir valdību tēriņu lauciņā, kur jāievieš fiskālo disciplīnu. Tāpēc īstermiņā Eiropas problēma ir atgriešanās un turēšanās pie Mārstrihtas kritēriju ievērošanas. Fiskālās disciplīnas līgums un saistītie lēmumi (piemēram, par eirozonas glābšanas mehānismu ESM) norāda, ka ES ir arī politiskā apņēmība un pamazām tiek radīti instrumenti uzticamai fiskālajai politikai.

Eirozonas izveide, neraugoties uz grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies, ir jāuzlūko kā veiksmes stāsts, tostarp arī Latvijas pieci gadi ir eirozonā ir jāvērtē kā veiksmīgi, atzina Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.

Vienlaikus viņš atzina, ka pirms 20 gadiem, kad sāka darboties eirozona, daudzi neiedomājās, cik tas ir sarežģīts projekts. «Kā parādīja iepriekšējā krīze, virkne lietu nebija atrisinātas, par tām pat neviens nebija iedomājies. Tādēļ ir jāsaprot, ka šis ir ļoti komplicēts projekts un tas, ka pēc 20 gadiem šī zona joprojām eksistē, eiro ir otra lielākā starptautiskā rezervju valūta un ir valstis, kuras eirozonā grib iestāties, ir veiksmes stāsts,» uzsvēra Kazāks.

Viņš arī norādīja, ka pēc iepriekšējās krīzes daudz kas vēl ir jādara, lai eirozonas darbību uzlabotu, bet ļoti daudz ir arī paveikts. Turklāt krīze skaidri parādīja, ka Eiropā ir griba monetāro savienību saglabāt. «Tas gan nenozīmē, ka eirozonas izveidē viss jau ir izdarīts. Rīga vēl nav gatava. Izaicinājumu vēl aizvien ir ļoti, ļoti daudz,» atzina Kazāks.

Grieķijas aiziešana no eirozonas, kas ļaunākā scenārija gadījumā līdzīgus notikumus izraisītu arī Spānijā, Itālijā un Portugālē, varētu aizsākt «ugunsgrēku», kas radītu 17 triljonu eiro lielus zaudējumus, secināts pētījumā.

Dienvidu valstīm pametot eirozonu, visā pasaulē sāktos ilga un dziļa recesija, kas aptvertu gan Ķīnu, gan ASV. Tikmēr valstīs, kuras izstājas no eirozonas, ievērojami palielinātos politiskā un sociālā spriedze, uzskata Vācijas konsultantu kompānija Prognos, kas Bertelsmann fonda uzdevumā veikusi pētījumu.

Pētījumā arī atzīts, ka sekas, ko izraisītu Grieķijas aiziešana no eirozonas, ir neizzināmas. Tomēr esot iespējama «domino efekta» rašanās, kurš palielina Spānijas, Portugāles un Itālijas bankrota iespēju.

Lai gan Eiropas Savienībai (ES) nav izstrādāts mehānisms, kas ļautu kādu valsti izmest no eirozonas, tomēr gadījumā, ja Grieķijas starptautiskie kreditori valstij pārtrauktu maksāt aizdevumu, Atēnām nebūs naudas, lai maksātu pensijas un algas, un valstij nekas cits neatliks kā ieviest savu valūtu, raksta Euobserver.

Eirozonas parādu krīze bīstami tuvu pietuvojusies arī pie Eiropas lielākās ekonomikas – Vācijas. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) brīdinājusi, ka Vāciju šogad piemeklēs recesija, vēsta AP.

Saskaņā ar OECD prognozēm, gada trešajā ceturksnī Vācijas ekonomika samazināsies par 0,5 procentiem, bet gada pēdējā ceturksnī – par 0,8 procentiem. Organizācija arī aicinājusi panākt lielāku Eiropas valstu sadarbību, lai cīnītos ar reģionu piemeklējušo ekonomikas krīzi.

«Eirozonas krīze joprojām ir nopietnākais globālās ekonomikas apdraudējums, tāpēc nepieciešama politiska rīcība, lai varētu atjaunot uzticamību monetārajai savienībai,» teikts OECD ziņojumā. Organizācija arī norāda, ka eirozonā joprojām saglabājas augsts bezdarba līmenis, kas turpinās palielināties, un ka atveseļošanās atslēga ir banku, fiskālo un konkurētspējas problēmu atrisināšana.

Notikumi ap Grieķiju mainās nevis pa dienām, bet pa stundām, tāpēc visādi pārsteigumi vēl ir iespējami

Dažādas politiskās spēlītes un strauji mainīga, pretrunīga informācija jau kādu brīdi ir publiskās komunikācijas sastāvdaļa, ja runa ir par krīzē nonākušo ES un eirozonas dalībvalsti Grieķiju. Pašlaik it kā aizdevēju sarunas ar Grieķiju ir apstājušās līdz 5. jūlija referendumam, kad grieķu tautai, citējot EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru, ir jāpauž sava attieksme «par vai pret Eiropu» jeb Grieķijas aizdevēju pieprasītajām reformām. Taču, ņemot vērā augstāk minētās straujās izmaiņas notikumu gaitā, kas lai zina, kādi atgadījumi līdz 5. jūlijam vēl var notikt. No eirozonas viedokļa laikam labākais būtu, ja grieķi nobalsotu par reformām, kā rezultātā, visticamāk, kristu Alekša Cipras vadītā valdība un līdz ar to eirozona, nezaudējot seju, varētu turpināt sarunas ar, iespējams, no viņu viedokļa konstruktīvāku Grieķijas valdības vadītāju.

Pilnīgs eirozonas sabrukums samazinātu Vācijas ekonomiku pat par desmit procentiem, bet Grieķijas izstāšanās no Eiropas monetārās savienības rada ievērojamus riskus uzņēmējdarbībai, paziņojis viens no Vācijas valdības ekonomiskajiem padomniekiem jeb tā sauktajiem pieciem viedajiem vīriem Lars Felds.

Viņš uzsvēra, ka eirozonas sabrukuma gadījumā Vācijā bankrotētu daudzi mazie un vidējie uzņēmumi, kas jūtami ietekmētu valsts ekonomiku. Ekonomikas kritums varētu būt robežās no septiņiem līdz desmit procentiem no Vācijas iekšzemes kopprodukta, atsaucoties uz L. Felda teikti, vēsta Reuters.

Savukārt Grieķijas izstāšanās no eirozonas arī nebūtu bez ievērojamiem riskiem, sacījis L. Felds. Viņš norādīja, ka, lai gan Grieķijas «infekcijas» izplatības risks banku sistēmā ir samazinājies, joprojām ir liela iespēja, ka Atēnu aiziešana no eirozonas liktu investoriem uzskatīt, ka citām valstīm varētu nākties rīkoties līdzīgi.

Eiropas Savienībai (ES) izdevies pārvarēt krīzes un neskaidrības periodu, pavēstījis Francijas prezidents Fransuā Olands. Nākamajā gadā Francijas prezidents Eiropu vēlas redzēt vienotāku un tādu kas tic sev.

«Mēs šogad esam paveikuši lielu darbu un tas mums nākotnē liek skatīties daudz pārliecinošāk,» sacīja F. Olands. Viņš norādīja, ka ES panākusi progresu problēmu, kas veidoja eirozonas krīzes pamatu, atrisināšanā, vēsta euractiv.

F. Olands minēja vairākus pagrieziena punktus, kas ļāvuši pārvarēt eirozonas krīzi. Tādi bijuši Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) izveide, finanšu transakciju nodokļa ieviešana un veiksmīgo Grieķijas krīzes noregulēšanu. Francijas prezidents arī slavēja nesen panākto vienošanos par Eiropas banku uzraudzības sistēmas izveidi. Sistēmas izveide esot «globāls un liels sasniegums», norādīja F. Olands.

Eiro nepalīdz Latvijai, bet var tai kaitēt, jaunākajā blogā norāda Briselē bāzētās ekonomistu domnīcas Bruegel institūta eksperti. Tāpat Latvija, iestājoties eirozonā, nepalīdz tai, bet var radīt jaunas problēmas.

Labākais scenārijs ir situācija, kad nevienas valsts stāvoklis nepasliktinās, bet pēc Latvijas iestāšanās eirozonā valstīs saglabājas esošā situācija. Tādā gadījumā - kāpēc steigties, lai Latvija kļūtu par 18. eirozonas valsti?, jautā Bruegel.

«Latvija tikko ir tikusi ārā no sarežģītas situācijas. Dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, 2007. gadā tekošā konta deficīts sasniedza gandrīz 25% no IKP, un krīze bija neizbēgama. Rezultātā IKP no sava augstākā līmeņa 2007. gadā nogāzās par 20% līdz zemākajam līmenim 2010. gadā, un bezdarba līmenis sasniedza gandrīz 20%. Šī krituma laikā Latvijas amatpersonas stingri turējās, lai noturētu lata kursu noteiktajā līmenī. Tomēr šis lēmums bija strīdīgs,» norāda Bruegel. Daudzi sacīja, ka lata kursam ļaut vājināties būtu labākais no diviem ļaunumiem, tomēr Latvijas amatpersonām turēšanās pie valūtas kursa saistībām bija svarīgāka. Spēcīgākais ekonomiskais iemesls, lai uzturētu šo kursu, bija bailes no tā, ka aizņēmējiem varētu kļūt pārmērīgi liels eiro kredītu slogs. Lai arī vēl nepieciešami vairāki gadi, lai ražošanas apjomi un nodarbinātība sasniegtu pirmskrīzes līmeņus, sliktākais jau ir garām, un investori labprāt iegādājas Latvijas parādzīmes par augstām cenām.

Neraugoties uz Grieķijas vājo finanšu disciplīnu, ir daudz argumentu, lai šo valsti neatstātu ārpus eirozonas, ceturtdien raksta laikraksts Diena.

Dienvideiropas valsts Grieķijas jaunās valdības izpausmes, kuras attiecībā uz starptautiskajiem aizdevējiem varētu uzskatīt par šantāžu, aktualizējušas viedokli, ka būtu labāk, ja šī valsts eirozonu atstātu. Sevišķi tāpēc, ka grieķu nesteigšanās vai nevēlēšanās pildīt saistības galu galā var likt ķerties pie dažādiem eirozonas stabilitātes mehānismu iedarbinošiem līdzekļiem, tādējādi ietekmējot daudzu citu Eiropas Savienības (ES) valstu iedzīvotāju makus.

«Grieķijas jautājums jau tik ilgstoši ir dienaskārtībā, ka tirgus dalībniekus, Eiropas sabiedrību un politiķus lielā mērā pieradinājis pie iespējas, ka šī valsts būs spiesta eirozonu pamest. Tomēr, ņemot vērā precedentu neesamību, tieša un nepārprotama eirozonas pamešana var arī nenotikt. Tas, visticamāk, var īstenoties pietiekami ilgstoša procesa veidā, kad Grieķija formāli atrodas eirozonā, jo nav ieinteresēta to pamest, bet tās darbība tiek ierobežota un tā de facto īsteno rīcību, ko var interpretēt kā alternatīvas valūtas ieviešanu. Precīzi izteikt turpmākā scenārija prognozi nav iespējams,» skatījumu uz situāciju Grieķijā ieskicē SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.

Polija pievienosies eirozonai tikai tad, kad krīzes skartā Eiropas monetārā savienība būs atrisinājusi savas problēmas, pavēstījis šīs valsts ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis.

«Mēs esam gatavi pievienoties, kad jūs būsiet atrisinājuši savas problēmas un kad mēs varēsim pateikt saviem iedzīvotājiem - «mēs varam droši iestāties»,» sarunā ar Vācijas laikrakstu Frankfurter Allgemeine Zeitung, sacīja R. Sikorskis. «Jūs nevarat mūs vainot par to, ka mēs nevēlamies iestāties eirozonās, kamēr to piemeklējusi smaga krīze,» viņš piebilda.

Iepriekš Polija pavēstīja, ka Māstrihtas kritērijus spēs pildīt jau 2015. gadā, bet līdz šim atteikusies noteikt datumu, kad varētu pievienoties eirozonai. Eiropas Savienībā Polija iestājās 2004. gadā.

Tikmēr šā gada otrajā ceturksnī eirozonas notikumu iespaidā palēninājusies Polijas ekonomiskā izaugsme. Polijas iekšzemes kopprodukts (IKP) otrajā ceturksnī audzis tikai par 2,4 procentiem, kas ir zemākais kāpums kopš 2009. gada, vēsta Reuters.

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Eirozonai sistēmiski svarīgas ir visas valstis, tostarp arī Kipra, pavēstījis Eiropas Savienības (ES) ekonomikas komisārs Olli Rēns, brīdinot, ka maksātnespējas gadījumā Kipra var pamest Eiropas monetāro savienību.

«Pat, ja jūs nākat no lielas Eiropas Savienības valsts, jums jāsaprot, ka katra dalībniece ir sistēmiski svarīga,» sarunā ar Vācijas laikrakstu Der Spiegel, sacījis O. Rēns, tādējādi atbildot uz Vācijas finanšu ministra Volfganga Šoibles izteikumiem, kuros tas apšaubījis Kipras ietekmi uz eirozonu, vēsta Reuters.

«Gadījumā, ja Kiprā iestājas nekontrolēta maksātnespēja, ir ļoti iespējams, ka tas valsti novedīs pie izstāšanās no eirozonas,» uzsvēra komisārs.

Pirmdien eirozonas finanšu ministri Briselē pārrunās palīdzības sniegšanu Kiprai. Nelielajai valstij nepieciešami aptuveni astoņi līdz desmit miljardi eiro, lai varētu rekapitalizēt bankas, kā arī aptuveni septiņi miljardi, lai spētu atmaksāt savus parādus. Eirozonas valstu vidū patlaban nav vienprātības, kādā veidā glābt Kipru. Vācija un daļa citu valstu uzskata, ka privātajam sektoram būtu jāpiedalās un jāpiecieš savu aizdevumu reorganizācija.

Aizdevumu izsniegšanas pieauguma temps privātajam sektoram eirozonā šā gada novembrī paātrinājies, ceturtdien paziņoja ECB.

Eirozonas banku aizdevumi privātajam sektoram novembrī, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pērn, palielinājušies par 1,3%.

Tādējādi aizdevumi pieauguši straujāk par oktobrī reģistrēto kāpumu 1% apmērā.

ECB norāda, ka ilgstošā un dziļā finanšu krīze eirozonas dalībvalstīs radījusi kreditēšanas apsīkumu, tādējādi negatīvi ietekmējot ekonomikas aktivitāti.

ECB jau vairākkārt uzsvērusi, ka vāja aizdevumu izsniegšanas aktivitāte bremzē eirozonas ekonomikas atveseļošanos, un tam piekrīt arī analītiķi.

Lai palīdzētu eirozonas ekonomikai atveseļoties, ECB un eirozonas nacionālās centrālās bankas tā dēvēto kvantitatīvās stimulēšanas pasākumu gaitā 9.martā sāka iegādāties obligācijas, tādējādi cenšoties novērst ilgstošas deflācijas periodu un veicināt eirozonas ekonomikas izaugsmi.

Kad reiz esi «iekšā», attieksme ir pielaidīgāka, skaidro ES politikas eksperti.

Tāds eirozonas kandidātvalstīm būtisks kritērijs kā inflācija patiesībā sistēmiski nemaz nav tik nozīmīgs elements, Latvijas žurnālistu seminārā Briselē sacīja ekonomikas un finanšu politikas domnīcas Bruegel vadītājs Guntrams Volfs. «Var būt laba un slikta inflācija. Sliktā ir kredītu un patēriņa bums, kas nav ilgtspējīgs. Tādu pirms nesenās krīzes pieredzēja arī Latvija,» sacīja ekonomists.

Cita ES amatpersona, kas nebija pilnvarota runāt visas institūcijas vārdā, komentēja, ka gan Latvijā pašlaik un konkrēti, gan kurā katrā dalībvalstī vēl būtiskāks faktors ir konkurētspēja. Tāpat zināms, ka Latvijā atalgojumam laika gaitā ir visai augstu jāpievelkas pie Rietumeiropas vidējā līmeņa, un bez inflācijas tam nenotikt. ES amatpersona tāpat norādīja, ka arī deflācija nav ilgtermiņa risinājums zemai konkurētspējai.

Finanšu sektora konsolidācija un globālo izaugsmes tempu bremzēšanās koriģējusi šā gada eirozonas IKP prognozi par 0,5% uz leju, salīdzinot ar 2012. gadu. Nav izslēgta arī vēl lielāka ekonomikas saraušanās.

Par to liecina vairāku Eiropas institūciju apkopotais ziņojums par eirozonas ekonomikas prognozēm 2013. un 2014. gadā. Ziņojumā teikts, ka eirozonas krīze, strukturālās problēmas augošās ekonomikas valstīs, kā arī joprojām vājā ASV ekonomikas atkopšanās, visticamāk, mazinās cerēto pasaules ekonomikas izaugsmi vēl vismaz visa 2013. gada laikā. Tāpat arī esošā un plānotā Japānas monetārā politika ir paaugstinājusi globālo obligāciju un biržas tirgu nepastāvību, skarot arī eirozonu, lai arī šī ietekme būs ievērojami mazāka nekā krīzes laikā. Lai gan finanšu sektora konsolidācija daudzās eirozonas valstīs ir kļuvusi mazāk ambicioza, tomēr turpinās arī 2013. gadā vājināt ekonomiku. Savukārt 2014. gadā, kad fiskālā politika atkal varētu kļūt neitrāla, bet iesāktās reformas tiks turpinātas un veiksmīgi īstenotas, eirozonas ekonomika atkal varētu atgriezties pie prognozētās 1,2% IKP izaugsmes. Tomēr ar to nebūs pietiekami, lai mazinātu bezdarba apjomus šīs zonas valstīs, kas turpinās pieaugt, sasniedzot 12,5%.

Izsverot sekas aiziešanai no eirozonas, ietekmīgi Somijas politiķi un uzņēmēji nonākuši pie slēdziena, ka Helsinkiem tas ir izdevīgāk, uzskata pazīstamais ASV ekonomists Nuriels Raubini.

Savā blogā N. Raubini, kurš tiek dēvēts arī par Doktoru Pastardienu, aicina apsvērt vairākus faktorus. Pirmkārt, citas Ziemeļvalstis ir ārpus eirozonas un jūtas lieliski – Norvēģija un Islande nav pat Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, Dānija atteikusies no eiro ieviešanas, bet Zviedrija to pagaidām neplāno darīt. Tā kā neviena Ziemeļvalsts nav Eiropas monetārās savienības dalībniece, kāds labums no eiro ir Somijai, vaicā N. Raubini.

Otrkārt, lai gan Somiju pēc izstāšanās no eirozonas varētu piespiest pamest arī ES, Helsinki var saglabāt eirozonas un ES labumus bez lielām papildus izmaksām – piesaistot savu valūtu eiro un noslēdzot brīvās tirdzniecības līgumus. Treškārt – izstājoties, Somija varētu izvairīties no zaudējumiem, kurus rada dalība eirozonā – Helsinkiem vairs nevajadzētu piedalīties citu valstu glābšanā, bet ceturtkārt – Somijā ir politiķu un uzņēmēju aprindas, kas pret eiro noskaņoti visai skeptiski.

Grieķijas notikumu tiešā ietekme uz Latvijas ekonomiku ir zema, ņemot vērā niecīgos abu valstu savstarpējās tirdzniecības apjomus. Latvijas preču un pakalpojumu eksports pagājušajā gadā veidoja tikai 0,2% no kopējā Latvijas eksporta. Preču importa īpatsvars kopējā Latvijas importā ir vēl niecīgāks – 0,08% no kopējā Latvijas preču importa, savukārt pakalpojumu importā Grieķijas īpatsvars veidoja tikai 0,45%, informē Finanšu ministrija.

«Kopš šā gada februāra situācija Grieķijā ir tikai pasliktinājusies, jo esošās valdības bezatbildības rezultātā valsts trauslā ekonomiskā izaugsme ir pilnībā iznicināta. Diemžēl valdība aizvien neapzinās situācijas nopietnību un ved savu valsti pretī katastrofai. Šādas rīcības dēļ visvairāk cietīs tieši Grieķijas iedzīvotāji. Atbildība par notiekošo Grieķijā, kā arī iespējamo ietekmi uz kopējo eirozonu būs jāuzņemas Alekša Cipra populistiskajai valdībai,» norāda finanšu ministrs Jānis Reirs.

J. Reirs ir pārliecināts, ka sarežģīto Grieķijas ekonomisko situāciju ir iespējams stabilizēt. To pierādīja iepriekšējās valdības cieša sadarbība ar eirozonas dalībvalstīm un starptautiskajiem partneriem, kad Grieķijas ekonomika pēc recesijas sāka uzrādīt nelielu, bet tik vajadzīgu izaugsmi.

Aizdevumu izsniegšanas pieauguma temps privātajam sektoram eirozonā šā gada februārī nedaudz paātrinājies, otrdien paziņoja ECB.

Eirozonas banku aizdevumi privātajam sektoram februārī, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pirms gada, palielinājušies par 1,1%.

Tādējādi aizdevumi pieauguši nedaudz straujākā tempā par janvārī reģistrēto kāpumu 0,8% apmērā.

Tikmēr mājsaimniecībām un uzņēmumiem izsniegto aizdevumu apjoms vien februārī palielinājies par 0,9%, salīdzinot ar 0,6% kāpumu janvārī.

ECB norāda, ka ilgstošā un dziļā finanšu krīze eirozonas dalībvalstīs radījusi kreditēšanas apsīkumu, tādējādi negatīvi ietekmējot ekonomikas aktivitāti.

ECB jau vairākkārt uzsvērusi, ka vāja aizdevumu izsniegšanas aktivitāte bremzē eirozonas ekonomikas atveseļošanos, un tam piekrīt arī analītiķi.

Eiropas Komisija (EK), nākot klajā ar rudens ekonomikas politikas paketi, aicinājusi eirozonas dalībvalstis pārorientēt fiskālo politiku uz piesardzīgu vidēja termiņa mērķu sasniegšanu, tiklīdz to ļaus epidemioloģiskie un ekonomiskie apstākļi.

Kā informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā, EK ieteikumā par eirozonas ekonomikas politiku ir sniegti konkrēti ieteikumi eirozonas dalībvalstīm par aspektiem, kas ietekmē eirozonas darbību kopumā. Šogad tajā sniegtas arī politikas norādes par prioritātēm, kas eirozonas dalībvalstīm būtu jāievēro nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos.

Ieteikumā eirozonas dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt, ka to fiskālā politika 2021.gadā joprojām ir stimulējoša. Turklāt dalībvalstis aicinātas pārorientēt fiskālo politiku uz piesardzīgu vidēja termiņa mērķu sasniegšanu, tiklīdz to ļaus epidemioloģiskie un ekonomiskie apstākļi.

«Mēs joprojām varam cerēt, ka eirozonas līderi atradīs risinājumu eirozonas krīzei. Pagaidām viņu darbība nepārliecina un situācijas pasliktināšanās ir ļoti iespējama,» sacījis DNB bankas valdes priekšsēdētājs Andris Ozoliņš.

«Taču es prognozēju, ka Latvija nekādos apstākļos nepiedzīvos vēlreiz tādu ekonomikas samazināšanos, kāda bija 2008.-2009. gadā, kad divos gados IKP samazinājās par 24%. Ja krīze notiek pēc scenārija, kurā Grieķija organizēti iziet no eirozonas un tiek minimizēti domino efekti, tad eirozonas IKP samazinājums tiek prognozēts aptuveni 3%. Ja būs neorganizēts, diezgan haotisks krīzes attīstības scenārijs, tad pašas ļaunākās prognozes ir mīnus 10%. Tātad runa ir starp 3% līdz 10%. Trešais scenārijs ir, ka no krīzes vispār izdodas izvairīties. Latvijas eksporta tirgi stipri atšķiras no eirozonas, un tie arī līdz šim ir veiksmīgi izvairījušies no skarbiem kritumiem. Protams, eirozonas krīzei padziļinoties, arī šie tirgi cietīs daudz nopietnāk. Domāju, ka tad varēsim runāt par mūsu IKP pieauguma tempu samazinājumu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā skaidrojis eksperts.

Aizdevumu izsniegšanas pieauguma temps privātajam sektoram eirozonā šā gada septembrī nedaudz palēninājies, otrdien paziņoja Eiropas Centrālā banka (ECB).

Eirozonas banku aizdevumi privātajam sektoram septembrī, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pērn, palielinājušies par 0,6%.

Tādējādi aizdevumi pieauguši nedaudz lēnāk par augustā reģistrēto kāpumu 1% apmērā.

ECB norāda, ka ilgstošā un dziļā finanšu krīze eirozonas dalībvalstīs radījusi kreditēšanas apsīkumu, tādējādi negatīvi ietekmējot ekonomikas aktivitāti.

ECB jau vairākkārt uzsvērusi, ka vāja aizdevumu izsniegšanas aktivitāte bremzē eirozonas ekonomikas atveseļošanos, un tam piekrīt arī analītiķi.

Lai palīdzētu eirozonas ekonomikai atveseļoties, ECB un eirozonas nacionālās centrālās bankas tā dēvēto kvantitatīvās stimulēšanas pasākumu gaitā 9.martā sāka iegādāties obligācijas, tādējādi cenšoties novērst ilgstošas deflācijas periodu un veicināt eirozonas ekonomikas izaugsmi.

ES politika Nākamā krīze prasīs eirozonas politisko vienotību; franči rāda labo gribu ar budžeta disciplīnu.

Šodien Mesebergā, Vācijā, Francijas prezidents Emanuels Makrons tiekas ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, lai panāktu vienošanos par ticamu eirozonas kopējo politiku neizbēgamo nākotnes satricinājumu gadījumos.

Šis abu Eiropas lielvalstu starpā ilgi diskutētais kopējais redzējums ir nepieciešams, lai turpinātu diskusiju par vienotu politiku jau ES Padomes samitā nākamnedēļ, kur 29. jūnijā tiks spriests tieši par monetārās savienības reformu. Principā tas nozīmē kopēja eirozonas budžeta instrumentu radīšanu ar mērķi krīzes situācijās dot skartajām dalībvalstīm amortizāciju un manevra iespēju. Gan reformas apjoma ambīciju ziņā, gan jautājumā, kādiem tieši šiem instrumentiem ir jābūt, viedokļi aizvien atšķiras, un tos nosaka dalībvalstu iekšējās politiskās situācijas.

Aizdevumu izsniegšanas pieauguma temps privātajam sektoram eirozonā šā gada jūlijā nedaudz paātrinājies, piektdien paziņoja ECB.

Eirozonas banku aizdevumi privātajam sektoram jūlijā, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pirms gada, palielinājušies par 1,3%.

Tādējādi aizdevumi pieauguši nedaudz straujākā tempā par jūnijā reģistrēto kāpumu 1,2% apmērā.

Tikmēr mājsaimniecībām un uzņēmumiem izsniegto aizdevumu apjoms vien jūlijā palielinājies par 2%, kas seko 1,9% kāpumam iepriekšējā mēnesī.

ECB norāda, ka ilgstošā un dziļā finanšu krīze eirozonas dalībvalstīs radījusi kreditēšanas apsīkumu, tādējādi negatīvi ietekmējot ekonomikas aktivitāti.

ECB jau vairākkārt uzsvērusi, ka vāja aizdevumu izsniegšanas aktivitāte bremzē eirozonas ekonomikas atveseļošanos, un tam piekrīt arī analītiķi.

Pazīstamais ASV sociologs, notikumu vērotājs un komentētājs Neits Silvers savā grāmatā "Signāls un trokšņi: kāpēc tik daudz prognožu nepiepildās, bet dažas piepildās" raksta, ka signāls ir patiesība, bet trokšņi mūs novirza no tās.

Pamatjautājums ir līdzīgs tam, ar ko ikdienā sastopas ārsti, – prast orientēties daudzo rādītāju kopumā un izcelt tos, kuriem konkrētajā situācijā ir lielākā ietekme. Tas palīdz labāk noteikt diagnozi un īstenot sekmīgāku ārstēšanu.

Šīs pārdomas ir būtiskas arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, uzņēmējiem un politikas veidotājiem, kuriem ir vēlme veidot savu darbību un prognozēt finanses ilgtermiņā, piemēram, pieņemot lēmumus par nekustamā īpašuma pirkumu, izmaiņām ģimenē, darba maiņu. Vieni vēlētos pēc iespējas sekmīgāk pārdzīvot krīzi (piemēram, uz to laiku samazinot parādus), savukārt citiem tā var būt lielā iespēja (piemēram, cerot uz nekustamā īpašuma cenu krišanos u.tml.).

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.