Ieviešot līdzšinējos ierobežojumus, kas pārspīlēti tiek dēvēti par “lokdaunu”, no politiķu puses tika viennozīmīgi apliecināts, ka pēc 15. novembra dzīve atkal būs, tā teikt, vecajās sliedēs.
Uz žurnālistu vaicāto, vai tiešām nebūs nekādu kritēriju, saskaņā ar kuriem kaut kādi ierobežojumi varētu saglabāties, amatpersonas atbildēja izvairīgi, sakot apmēram tā: dzīvosim, redzēsim. Nu redzam. Un ne tikai to, ka iepriekšējie ierobežojumi nav bijuši tik efektīvi, kā cerēts, bet arī to, ka arī turpmākajam laikam noteiktie tādi izskatās, jo atkal aplamību pilni un diemžēl atkal tieši motivē meklēt risinājumus, lai ierobežojumus apietu.
Kāpēc? Tam var būt vairāki pamatojumi. Pirmkārt, šī ierobežojumu apiešana tiešā veidā saistāma ar sabiedrības attieksmi pret lēmumu pieņēmējiem. Neteiksim, ka tas būtu kāds protesta veids, drīzāk vēlme šos aplamību pieņēmējus, tā teikt, neņemt pierē. Pamats tam – neuzticēšanās politiķiem, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, neticība ierobežojumu efektivitātei, jo normas daudzos gadījumos nav bijušas pamatotas un bieži vien ir pretrunā ar veselo saprātu. Kaut vai par piemēru ņemot to, ka lielie pārtikas veikali, kas bija visiem atvērti līdz 15. novembrim, nu pēkšņi kļuvuši nevakcinētajiem bīstami un tāpēc nepieejami. Ir taču katram skaidrs, ka vīrusa izplatības mazināšanai būtisks ir nevis telpas izmērs, bet gan cilvēku blīvums un ventilācijas kapacitāte. Blīvumu var regulēt, un tas tiek darīts kaut vai ar groziņu un marķējuma uz grīdas palīdzību. Savukārt ventilācijas sistēmas tirdzniecības centros ir labākas nekā lielākajā daļā, piemēram, ministriju, nemaz nerunājot par skolām.