Lasot ziņas vai transportā ieklausoties pārspriedumos par dzīvi, gandrīz vajāšanas sajūtu rada ikdienā sastaptais jautājums: kāpēc Latvija ir nabadzīga? Nezinu, kā, šo izdzirdot, jūtas citi, bet manī šis jautājums ik reizi rada apjukumu – ko darīt? Pievienoties žēlabām vai mēģināt rast atbildi?
Jautājot mācītājam, izdzirdēsiet: «Grēkojam!» Antropologi atbildēs: «Esam kalpu tauta.» Alfrēds Petrovičs teiks: «Jo balsojam par labējiem.» Jautāsiet labējiem, sekos skaidrojums: «Jo daudzi balso par Alfrēdu Petroviču.» Bet kaimiņu Jānītim pie vainas būs mamma, kura nav iedevusi konfekti...
Šķita joks? Ja šo patiešām uzjautāsiet pretimnācējiem uz ielas, atbildes būs līdzīgas. Vispirms uzzināsiet, ka esam nabagi, jo «kaut kur tērējam par maz». Skolotāji nabadzībā vainos nākotnes zinību nepietiekamu apmaksu. Medmāsas – morāles trūkumu (jau atkal – nemaksājam) pret tiem, «kuri rūpējas par visdārgāko». Patrioti skaidros, ka pie vainas esot kavēšanās ar Gaismas pils būvniecību un Rīgas pils remontiem. Kopumā skaidrs – tērējiet vairāk, tad būsim bagātāki!
Kāds cits vispārzināms šķērslis pārticībai – valsts kādu «neesot pietiekami aizstāvējusi». Neesot aizstāvējusi VEF un RAF, neesot aizstāvējusi zvejniekus, bet tagad neaizstāv zemniekus, kuri efektivitāti meklē divās diļļu dobēs... Skaudrā patiesība, ka darba prakse daudzās nozarēs izrādījusies konkurēt nespējīga, netiek pieņemta principā.
Ja prasītu, kāpēc Latvija ir nabadzīga, ko atbildētu es? Spriežot pēc Latvijas uzņēmumos pieredzētā, manuprāt, lielāko postu nodara prasmju trūkums Vērtības radīšanas soļos. Par ko tieši ir stāsts?
Pirmkārt, Latvijas uzņēmumi nemāk un arī ne visai cenšas ieraudzīt, kur Klients saskata Vērtību. Meklējot papildus ienākumus, uzņēmumi skatās uz iekšpusi – «kas mums ir», «ko jau mākam» vai arī «ko nav slinkums turpināt». Mazāk uzmanības tiek veltīts, lai paskatītos «uz āru», uz tirgu, un noskaidrotu, «ko vēlas klients». Ar pētīt–slinkumu dāsni apveltītie apgalvos, ka klients prasa tikai «lētāk». Ir tiesa – klienti mēdz runāt par cenu. Bet to viņi dara, ja saruna netiek ievirzīta uz klienta jēgpilniem ieguvumiem.
Otrkārt, Latvijas uzņēmumi nemāk un arī ne visai cenšas Pievienot Vērtību. Leģendārais investors Vorens Bafets reiz vērsa uzmanību uz jēdzienu atšķirībām: «Cena ir tas, ko es maksāju. Vērtība ir tas, ko es iegūstu.» Latvijā šie abi nereti tiek uzskatīti par vienu. Vēl sliktāk – līdz pat nesenajai ekonomikas diždimbai labāk dzīvoja nevis tie, kuri pievienoja vērtību, bet gan tie, kuri veikli pievienoja cenu. Burbuļa augšanas periodā personīgajai peļņai ar to mēdz pietikt, bet ilglaicīgu pārticību valstij šāda pieeja atnest nevar.
Treškārt, Latvijas uzņēmumi nemāk un arī ne visai cenšas pievienoto vērtību pārdot Klientam. Pieņemsim pozitīvo scenāriju – uzņēmums klientam būtisku vērtību tiešām rada. Tomēr, trenējot uzņēmumus, vairāk nekā vienu reizi vien esmu piedzīvojis, ka darbinieki un pat vadītāji nevar skaidri definēt, kādi tieši ir viņu produkta sniegtie ieguvumi klientam. Ja komanda pat iekšienē nespēj precīzi izskaidrot pašu atnesto labumu klientam, mans pieņēmums – šie uzņēmumi nevarētu būt īpaši sekmīgi radītās vērtības skaidrošanā klientiem.
Franču rakstnieks Fransuā de Larošfuko jau 17. gadsimtā pamanīja, ka «daudzi nekautrējas par sliktu atmiņu, bet neviens neapšauba savu prātu». Runājot par labklājību, spēkā ir līdzīgs paradokss – bez kautrēšanās pieņemam savam ego un organizācijām ērtos skaidrojumus, kas par vainīgiem padara «tos tur – ārpusē». Vienlaikus esam krietni mazāk atvērti atzīt pašu nepārdomāto vai neizdarīto. Tomēr, ja vēlamies dzīvot pārtikušā valstī, būtu jāsāk ar to, kas ir mūsu katra paša kontrolē – stiprināt spējas: pirmkārt, ieraudzīt klienta vajadzības; otrkārt, pievienot vērtību un, treškārt, vērtību pārdot.
Teiksiet – šie apgalvojumi ir pārlieku kategoriski un jūs personīgi zināt uzņēmumus, kuros viss notiek jēdzīgāk? Iespējams. Apsveicu, ja esat starp tiem. Es arī dažus tādus zinu. Un vēl es zinu veco patiesību, ka izņēmumi tikai apstiprinot likumsakarības. Diemžēl.