Sliekas aizlīdušas otrā plānā, teic uzņēmuma SL ECO īpašnieks Linards Lepse. Galveno vietu saimniecībā nu ieņēmušas lielākas radības – gaļas truši.
Patlaban uzņēmuma slieku humusa ražotnē esot sakrājies krietni daudz nerealizētas produkcijas. To Linards pārdod tieši pasūtītājam, piegādājot vajadzīgo daudzumu. Fasēt mazos maisiņos un tirgot veikalā neatmaksājoties, spriež slieku audzētājs. Konkurence ir liela un cenas visdažādākās. Citi pamanoties savu preci realizēt par dempinga cenu, ar kuru nevarot konkurēt. Linards daļēji tajā vaino arī situāciju, ka ir audzētavas, kas saņem Eiropas atbalstu, tas ļauj preci padarīt lētāku. Latvijas tirgū ir slieku humusa pārprodukcija, vērtē uzņēmējs, bet ārzemju tirgum saražotā apjoma būtu par maz, pat kooperējoties. Turklāt sliekas nevar savairot strauji, ja pēkšņi radies liels gadījuma rakstura pasūtījums, jo jādomā, kur likt un ar ko barot darbinieces pēc tam, ja jauna pasūtījuma nav.
Turklāt grūtības radot arī Eiropas regulas, turpina Linards. Piemēram, tā, kas pielīdzina slieku saražotu humusu kūtsmēsliem un liek tos apstrādāt tik augstā temperatūrā, ka humuss zaudē savas labās īpašības. Patlaban Latvijā vēl šo regulu nepiemērojot, taču situācija jāparedz savlaicīgi, secina audzētājs.
Linards daudz līdzekļu ieguldījis slieku humusa ražotnē, tādēļ pilnībā no idejas neatsakās: «Humusa ražošanā vēl aizvien saskatu potenciālu. Patlaban ir nogaidīšanas laiks. Taču, tiklīdz situācija kļūs labvēlīgāka, varēšu atkal kāpināt apjomus. Grūtākais ir sākt no nulles, tādēļ atstāju sev iespēju arī lielākam biznesam.»
Patlaban Linards gatavojas mainīt uzņēmējdarbības formu un SIA vietā dibināt zemnieku saimniecību.
Kopīgs princips
Gan slieku audzēšanā, gan trušu fermas veidošanā Linardam viens no principiem ir ieguldīt tikai savu naudu, neņemot aizdevumus. Viņa līdzšinējā pieredze biznesā liecinot, ka kaut ko plānot ir riskanti – gan tirgus un pieprasījums, gan likumu prasības pēkšņi var mainīties, un tas nelielam uzņēmumam grūti izturams. Darbošanās vairākās nozarēs dod drošības sajūtu, jo, ja vienai klāsies sliktāk, otra izpestīs. Truši un sliekas šai ziņā varot labi sadzīvot. Izvēle par labu trušiem notikusi arī tādēļ, lai varētu ekonomiski izmantot angāru jo humusa ražošana notiek tikai vienā tā daļā.
Trušiem gan neesot to labo īpašību, kuru dēļ pirms gadiem pieciem Linards izvēlējās audzēt sliekas – tām nebija vajadzīga ikdienas aprūpe. Grauzēji jābaro divreiz dienā, arī būrīši regulāri jātīra. Taču truša dzīves cikls ir īsāks nekā sliekām, atdevi gūt ir iespējams ātrāk. Piemēram, trusītis gatavs apmēram 3–3,5 mēnešu vecumā, kad sver 3–4 kg dzīvsvarā. Viņa ātrāku augšanu sekmē dzīve siltās telpās (15–20°C), kādā mitinās arī sliekas–humusa ražotājas.
Slieku barošanā paredzētajā kompostā iecerēts izmantot trušu mēslus, kuri bagātīgi ar pakaišu sienu. Tas ļautu ietaupīt līdzekļus, jo kūtsmēsli humusa ražošanai tagad tiekot iepirkti.
Top māšu komanda
Audzēšanai Linards izvēlējies gaļas trušus. Patlaban audzējot trīs šķirnes: Kalifornijas, Jaunzēlandes baltos, Burgundas. Linardam pieder 50 trušu mātes. Daļa no tām ir jaunas, sevi vēl nav pierādījušas.
Sākot nodarboties ar truškopību, svarīgākais – tikt pie labām mātēm, saka uzņēmējs. Vairošanai ausaiņus Linards iegādājas tepat Latvijā pa pieciem, desmit reizē no dažādām trušu audzētavām, sekojot līdzi tam, lai dzīvniekiem nebūtu asinsradniecības. Pagaidām ciltsdarbam pietiekot ar to, ko var dabūt, nebraucot uz ārzemēm. Arī ieguldījumu ziņā tas ir izdevīgāk.
Šķirnes trušu mamma ārzemēs maksājot ap 100 eiro. Taču citu audzētāju pieredze liecinot, ka, pat iegādājoties trušu izstāžu labākos eksemplārus, ne vienmēr modeles arī būs labas pēcnācēju radītājas un audzētājas.
Galvenais, ko vajadzētu darīt, sākot kādu biznesu, ir izzināt tā ēnas puses un iespējamos riskus, vērtējot savu līdzšinējo darbību, secina Linards. It kā jau audzētāji neslēpjot informāciju un stāstot visu, kā ir, taču tikai tad, kad pats pamēģinājis, var novērtēt šo darbības nozari. Viņa gadījumā viens no trūkumiem – grūti kaut ko paredzēt un prognozēt, jo darīšana ir ar dzīvām būtnēm, piemēram, matemātiski sareizināt trušu mātes ar vidēja metiena bērnu skaitu un aprēķināt, cik liels ganāmpulks būs, piemēram, pēc pusgada, gada – nekā nebija! Arī doma par to, ka var audzēt trusi gan gaļai, gan ādām, ir aplama, jo gaļas trusis kaujams triju, četru mēnešu vecumā, bet, lai būtu vērtīgs kažoks, jāaudzē vēl vismaz tikpat un ieguldījumus kopšanā nesedz ādiņas cena.
Pusi iegādāto māšu Linardam nācies brāķēt: «Trušiem ir raksturīgs kanibālisms, mammas var arī pamest mazuļus. Pat par lielu metienu nevar priecāties, jo darbojas dabīgā atlase un no 12 izdzīvos 6 stiprākie.»
Jauna problēma
Viena no lielākajām problēmām nākotnē Linardam varētu būt kautuves ierīkošana. Pēc aptuveniem aprēķiniem, tā varētu atmaksāties, ja tiek kauti 100 truši vienā reizē. Taču viens pasūtījums parasti ir krietni mazāks, – veikali vēlas realizācijai dažus trusīšus. Arī individuālie pircēji vēlas tikai vienu, divus trušus. Taču katram vajadzīgs veterinārā dienesta izdots apliecinājums, bet aicināt dienesta pārstāvi mazām partijām neatmaksājas.
Pagaidām gan galvenokārt tiek vairots ganāmpulks, izbrāķētie nonāk uz pašu un draugu galda, daļa tiek pārdoti dzīvi. Labo trušu māšu meitas tiek atlasītas dzimtas turpināšanai.
Viena no ienesīgākajām lietām savulaik bija tieši pašu slieku pārdošana citiem audzētājiem, kas pirms gadiem trim bija ļoti pieprasītas. Līdzīgi Linards nolēmis rīkoties ar trušiem, tie ar savu diētisko gaļu patlaban topā. Sākt pilna apjoma gaļas ražošanu viņš plāno apmēram pēc gada. Audzētāja sapnis būtu – 1000 trušu mātes. Minimālā programma, lai nodrošinātu darbu diviem darbiniekiem pilnam ciklam – no kopšanas līdz gaļai –, vajadzīgas vismaz 300 labas mātes.
Lai sekmīgāk attīstītos, Linards meklē sadarbības partnerus trušu gaļas audzēšanas un pārstrādes jomā. Sevišķu labumu no darbošanās lielās biedrībās viņš nesaskata, jo katram atšķirīgas intereses, bet, piemēram, divi uzņēmēji sekmīgāk varētu kopīgi attīstīt savu biznesu.
#1/3
Linards Lepse
#2/3
