Būvuzņēmēji kā izmēģinājuma trusīši, kas parāda, ar ko jārēķinās, paliekot bez Eiropas pienīgās krūts
DB šonedēļ publicētais Būvnieku TOP 30 iezīmē aprises visai skaudrai nozares nākotnei. Pērn aizvadīts gads ar treknu mīnusa zīmi – nozare sarāvusies mazāka gan naudas (teju simt miljonu mazāks apgrozījums), gan uzņēmumu un to darbinieku skaita ziņā. Savukārt šis gads vairs netiek dēvēts par sliktu vai vienu no sliktajiem, bet gan par nozares izdzīvošanas gadu. Līdzīgi kā cūkkopjus skar cūku mēris, būvniekiem jāsadzīvo ar citu slimību, kas plaši izplatījusies mūsu valstī. Sērgu varētu ārstēt ES struktūrfondu nauda, bet līdz ar tās kavēšanos, būv- uzņēmēju bizness nīkst žēlabās. Diemžēl uz šīs atkarības adatas celtnieki ir jau ilgāku laiku, bet paģiras ir visai smagas un šogad draud ar kārtējo apgrozījuma daudzmiljonu sarukumu. Skurbuma alku neprātā par salīdzinoši sīkiem projektiem ir gatavi cīnīties citkārt solīdi uzņēmumi, kuri tagad rāda zobus kā hiēnas pēc saules rieta. Pie kumosa paģiru lāpīšanai tiek izveicīgākie. Un tie arī izdzīvo.
Valsts institūcijas meklē attaisnojumus ES naudas pārrāvumam, bet nozarei, tos uzklausot, vieglāk nekļūst. Latvijas Būvnieku asociācijas prezidentam Normundam Grinbergam atliek vien nogrozīt galvu, ka beigās nav neviena, kam prasīt atbildību par nobumbulēto līdzfinansējumu. Ar zaudējumiem nozarei jātiek galā pašai. Vai līdz ar draudošo ES «pabalstu» izsīkšanu pēc 2020. gada būvniecības nozare izsīks pavisam, pagaidām N. Grinbergs nevar atbildēt. Būvuzņēmēji jau pašlaik ir izmēģinājuma trusīši, kas parāda, kas notiek, paliekot bez Eiropas pienīgās krūts, lai arī uz salīdzinoši neilgu laiku. Citas nozares pagaidām vēl var noskatīties būvnieku agonijā, cerot uz Eiropas attīstīto valstu solidaritātes pacietības mērauklas izturību.
Būvnieku atbilde šīm bažām varētu būt arvien aktīvāka darbošanās ārpus Latvijas tirgus. Jau pašlaik liela daļa TOP 30 uzņēmumu uzstājīgāk būvējas citās zemēs, un kādu daļu no apgrozījuma veido arī šīs aktivitātes. Tā kā būvniecības nozare Latvijā ir iegāzusies būvbedrē – darba nav, sīva konkurence un visam pa virsu arī dempinga cenas –, būvnieki meklējuši un arī atraduši alternatīvas. Ja paveras iespēja iesprukt, piemēram, pa Skandināvijas tirgus durvīm, tas sniedz zināmu optimismu par uzņēmumu dzīvotspēju nākotnē. Speciālisti uzsver, ka Latvijas būvnieku priekšrocība ir vietējo principu respektēšana, kas atspoguļojas kvalitātē. Nākamgad ES līdzfinansējums būvniekiem atkal būs piee- jams, tad būs jādomā, kā cīnīties ar pašreizējā panīkuma sekām, kompensējot priekšā stāvošo kvalificētu darbinieku iztrūkumu.
Jaunie tirgus apstākļi ļāvuši nostiprināties lielām būvkompānijām ar vērienīgu rocību, savukārt būvuzņēmēju «vidusslānis», kas būtībā ir nozares pamats, ir ievērojami iziris, bet tā vietu ieņēmušas būvfirmas ar mikrouzņēmuma statusu un četriem, pieciem darbiniekiem. Vairāk izklausās pēc tapešu līmētāju brigādēm, nevis nozares perspektīvas. Tas tāpēc, ka būvniecībā joprojām nav skaidru spēles noteikumu, sākot no strādnieka un beidzot ar dominējošo zemākās cenas principu.