Gāzes apgādes kompānija Itera-Latvija apsver iespēju kopā ar a/s Latvenergo un Krievijas koncernu Gazprom būvēt jaunu gāzes elektrostaciju. Itera Latvija prezidents Juris Savickis intervijā Db norāda, ka tās izmaksas varētu būt ap 500 miljoniem dolāru, kā arī atzīst, kam ja neizdosies šāds projekts Latvijā, viņš to ir gatavs realizēt Pleskavā, un no turienes pārdot enerģiju Latvijai.
Arvien vairāk tiek diskutēts par to, kā nākotnē risināt Latvijas energoapgādes problēmu - celt jaunu AES, būvēt staciju, kas būtu darbināma ar biomasu un oglēm, relizēt ogļu staciju vai ko citu. Kā, jūsuprāt, būtu risināms šis jautājums?
Diemžēl energoapgāde Latvijā ir politiskas dabas jautājums. Šeit vienmēr ir ļoti daudz emociju, daudz politiski demogoģisko profilēšanās līmeņu. Kā zināms, drīz tiks vērta ciet Ignalīnas AES, un jautājums ir par to, vai Latvijai vajag iesaistīties jaunas AES celšanā Lietuvā. Uzskatu, ka nav nekadu problēmu, ja Latvija to dara, taču jau pašā sākumā ir jāsaliek pareizie bāzes punkti. Ja tas netiks izdarīts, mēs no tā ļoti cietīsim.
Kādi tad ir tie pareizie bāzes punkti jūsu skatījumā?
Vispirms jau tas nedrīkst būt peļņas objekts, jo pretējā gadījumā sāksies problēmas saistībā ar jautājumu - cik kurš pelnīs. Tā kā šī AES atradīsies Lietuvas teritorijā, pirmā valsts, kas mēģinās no tā nopelnīt, būs tieši Lietuva. Nav jau tā, ka, piedaloties AES būvniecībā Ignālīnā, mēs sev pilnībā nodrošināsim energoneatkarību. Man šajā sakarā ir viens jautājums - vai mūsu atkarība no Lietuvas būs pievilcīgāka par mūsu it kā atkarību no Krievijas? Jā, mēs te vienmēr runājam par trīs Baltijas valstīm, par Eiropu utt. Taču ekonomiskā jomā nekur nav izskanējis, ka Krievija būtu izmantojusi pret mums kaut kādu enerģētikas jautājuma ieroci - tās ir tikai sarunas politiķu līmenī. Visas energoapgādes problēmas Latvijai, kas skar Krieviju, vienmēr tikušas atrisinātas momentāli, turklāt labvēlīgā gaisotnē. Un es neredzu iemeslu, kāpēc tā nevarētu būt arī turpmāk.
Pasaulē ir divi lieli piegājieni energoapgādes jautājumu risināšanai - vai nu AES, vai arī ogles utt. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Tā kā savulaik pats nedaudz pievērsos ziņātnei, tad atbalstu to, ka AES ir jābūt. Šajā sakarā ir jābūt tā, lai šis objekts tiktu celts uz juridiski un ekonomiski korektiem pamatiem. Saprotiet, tas viens objekts izvelk veselu zinātnes nozari. Kā aprēķināt tos labumus, ko dos fakts, ka Lietuvā kodolzinātne attīstīsies, bet Latvijā - ne? To ir ļoti grūti izrēķināt - zinātnes attīstības ziņā viņi uzreiz būs ievērojami augstāk par mums, un man tas ne sevišķi patīk. Turklāt, ja šīs AES būvniecība tiešām tiks sākta, tā prasīs vismaz 20 gadus, un jautājums ir tāds - ko mēs darīsim visus šos gadus?
Kāds tad ir jūsu piedāvājums?
Risinājumu jau nav daudz - gāze, ogles, biomasa utt. Cik procentus no visas saražotās elektroenerģijas pasaulē dod biomasa, saule, vējš utt. - ja sanāk 15 %, tad varam jau būt laimīgi. Ir arī skaidrs, ka enerģija nākotnē būs vajadzīga arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē, ka mums paliek gāze vai ogles. Esam aprēķinājuši, ka vairāk plusu ir gāzei, ja tiek celta gāzes elektrostacija. Galvenais jautājums šeit ir par izmešiem, kā arī cenām - ogļu stacija neizmaksā lētāk. Tāpat jājautā - no kurienes tad mēs vestu tās ogles? Ar gāzi viss ir skaidrs - to var piegādāt no Kazahijas vai Turkmēnijas, bet tikai caur Krieviju tranzīta veidā. Šis tranzīta jautājums, protams, nav vienkāršs, bet līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ogļu gadījumā būtu jārisina jautājums par izmešiem, par to, kur mēs liksim visu radušos izdedžu kaudzes. Pagaidām tos var izmantot tikai būvniecībā, bet arī tad rodas jautājums - kurš gan šodien gribēs sev māju no izdedžiem? Tāpat jāpadomā par to, ar cik daudziem ogļu vilciena sastāviem mums būtu jārēķinās. Par ogļu iegādi tiek runāts, ka tās var iegādāties Polija, Austrālijā un Vācijā, bet es esmu pārliecināts, ka vedīs atkal no tās pašas Krievijas, jo tas ir ekonomiski visizdevīgāk. Tādējadi jautājums par atkarību no Krievijas ir vairāk vai mazāk demagoģisks. Turklāt mums šajā sakarā ir savi argumenti - mēs esam Eiropā, mums ir Iņčukalna krātuve. Turklāt paskatieties, kā visa Eiropa mēģina noslēgt līgumus ar Krieviju šajā jomā - uz Vāciju tiek būvēts gāzes vads caur jūru, bet nupat tika panākta vienošanās par gāzes lauku izstrādāšanu Francijā. Man rodas jautājums - kur šajā sakarā ir mūsu vieta? Jā, mēs esam maziņi, tomēr atrodamies tuvu Krievijai, bet nez kāpēc gribam aizgriezties no tās, kaut gan mums 30 % no energoapgādes aizņem gāze.
Par nepieciešamību Eiropai, tostarp Latvijai, vairot energoneatkarību no Krievijas, tiek runāts jau vairākus gadus. Cik tas, jūsuprāt, ir reāli Latvijas gadījumā?
Ar oglēm šī neatkarība netiks mazināta, turklāt dzīvosim piesārņotā vidē. Ir gan citi projekti, kā varētu palielināt šo neatkarību. Piemēram, sašķidrinātās gāzes vešana uz Latviju no Norvēģijas un citām vietām. Tas ir ejams ceļš, bet izmaksā 25 līdz 30% dārgāk, nekā gāze. Latvija var uzbūvēt vienu miljardu kubikmetru lielu sašķidrinātās gāzes pieņemšanas staciju, ja vien mūsu valdība un sabiedrība ir gatava to darīt - tad mēs būsim ļoti neatkarīgi no Krievijas gāzes. Tikai tad mēs būsim atkarīgi no tiem, no kā vedīsim šo sašķidrināto gāzi - norvēģu firmām, japāņiem vai arābu valstīm. Valdībai es to visu esmu jau izklāsrījis Ja politiķi izšķirtos par labu šādam projektam, es pat labprāt tajā piedalītos. Taču tas nebūtu ekoloģiski tīrs process, jo tā rezultātā rodas liels CO2 daudzums.
Savulaik izskanēja ziņas, ka Krievijas koncerns Gazprom vērtējot - celt vai necelt dabasgāzes elektrostaciju Latvijā. Cik reāla ir šāda iespēja?
Prāta darbs būtu, ka tad, ja mēs celsim gāzes elektrostaciju, tad vajadzētu, lai šajā procesā noteikti piedalās arī Gazprom kā akcionārs. Ja kādā biznesa projektā piedalās tas, kam pieder resurss, tur bizness noteikti notiks. Piemēram, ja krievi nebūtu Latvijas Gāzes (LG) akcionāri, dabasgāzes tarifi šeit augtu nevis tādā tempā kā pašlaik, bet gan vienā dienā tiktu pieņemts lēmums, ka Latvijai ir jāmaksā tāda pati cena kā Vācijai mīnus transporta izdevumi. Var uzskatīt, ka gāzes cenu palielinājums šeit ir bijis 2 līdz 3 reizes lēnāks, nekā būtu bijis tad, ja Gazprom nebūtu līdzīpašnieks. Tādējādi līdzīgs modelis varētu būt arī tad, ja tiks celta šāda gāzes elektrostacija.
Jūs nupat teicāt frāzi "ja mēs celsim gāzes elektrostaciju". Kas ir šie "mēs" - Itera-Latvija?
Man, protams, šeit gribētos plašāku akcionāru sastāvu - Latvenergo kā valsts struktūra… Vispār iespējamie akcionāru sastāvi ir vairāki. Viens no tiem ir Latvenergo, Itera, Gazprom un Vācijas E.ON Ruhrgas International AG, otrs - LG* un Latvenergo. Katrā ziņā ir skaidrs, ka tas nebūtu tikai Iterai.
Kurš no šiem sadarbības modeļiem jūsu skatījumā ir reālākais?
Ja viss tiek sadalīts pareizās proporcijās, tad es tur redzētu Iteru, Gazprom un Latvenergo.
Kādas tad, jūsuprāt, ir tās "pareizās proporcijas"?
Tas ir sarežģīts jautājums, bet es visdrīzāk to sadalītu trīs līdzīgās daļās.
Vai šīs kompānijas, ko jūs nupat nosaucāt, jau ir apspriedušas šādas dabasgāzes eketrostacijas celtniecību kā nopietnu realizējamu projektu?
Tas ir apspriests ar Latvenergo, ar Gazprom… Faktiski var teikt, ka ar visiem ir runāts. Taču nav tā, kā mums šķiet, ka Gazprom noteikti grib šādā projektā piedalīties. Kad bijām uz pēdējo tikšanos ar Gazprom vadītāju A. Milleru, viņš mūsu premjeram A. Kalvītim skaidri pateica, ka nav nekādu problēmu piegādāt vajadzīgos 500 milj. kubikmetru gāzes, kas, redzot Gazprom bilanci, ir niecīgs apjoms - tas gadā iegūst ap 620 miljardiem kubilmetru gāzes. Taču tam sekoja nākamais teikums - lai Gazprom tur piedalītos, tam ir jābūt profitablam projektam. Nav tā, ka Gazprom skries un teiks, ka grib kaut kur piedalīties - viņi būs jāpierunā. Vieglāk, ja vien būs vajadzība, būs pieaistīt vāciešus, jo viņiem ir daudz naudas, un viņi vēlas to kaut kur investēt, un tādā projektā viņi labprāt piedalītos.
Cik lielas ir šādas stacijas būvniecības izmaksas? Kur jūs redzat tās būvniecību?
Tas varētu būt pie TEC 2 - tur varētu uzbūvēt vēl vienu bloku 400 megavatiem.
Bet izmaksas?
Rēķiniet - vienam megavatam stacija izmaksā apmēram vienu miljonu dolāru plus 10 līdz 15 % dažādas citas izmaksas. Tātad kopumā tas velk līdz 500 miljoniem dolāru.
Kad jūsu skatījumā var tikt realizēta šī elektrostacija?
Patiesībā mums jau vakar bija jābūvē elektrostacija, jo vienu dienu pašai Krievijai var nepietikt elektroenerģijas. Tādējādi par šāda veida projektiem valdībai būtu jāizšķiras ļoti lielā tempā. To, ka mums jaunu elektrostaciju vajag ātri, apzinās gan LG, gan Latvenergo, gan Ekonomikas ministrijā ir arī gudri cilvēki, tāpat kā valdībā, jo 2009. gadā Ignalīnas stacijas vairs nebūs.
Bet kāds varētu būt reālais termiņš, kad darbi sāktu jūsu pieminētā gāzes elektrostacija?
Priekšdarbi faktiski jau ir veikti gan Itera, gan Latvenergo. Ja mēs tagad sākam strādāt, visi dokumenti būtu gatavi pusgada laikā, vēl pusgadu vajadadzētu projektam un vēl divus gadus - celtniecībai.
Minējāt, ka esat ar šiem jautājumiem runājis ar valdību…
Daudzi ministri ir iedziļinājušies šajā jautājumā un uzskata, ka gāzes elektrostacijai ir vieta.
Kādu jūs redzat šādas stacijas saražotās elektroenerģijas cenu, salīdzinot ar Latvenergo piedāvātājiem tarifiem - augstāku vai zemāku?
Domāju, ka apmēram tāda pati vai pat mazliet lielāka. Bet tas nebūtu būtisks sadārdzinājums.
Jāpiebilst, ka pēdējo reizi, kad biju Maskavā, Gazprom man teica - Juri, ko jūs tur mocieties - uzceliet elektrostaciju Pleskavā. Piekrītot šādam priekšlikumam, man būtu jābraukā trīs gadus no no šejienes uz Krieviju, uzceltu tur staciju un tad pārdotu Latvijai elektroenerģiju.
Apsverat šādu iespēju?
Par šādu iespēju man mājienus deva Gazprom. Ja uzvarēs ideja par ogļu stacijas izveidi Latvijā, tad celšu elektrostaciju Pleskavā.
Turklāt faktiski ir skaidrs, ka krievi to Pleskavas staciju uzbūvēs jebkurā gadījumā. Ja jau viņi piedāvāja to darīt man, tad indikācija ir skaidra. Starp citu, kolīdz šis būs nopublicēts, es zinu kādas piecas Latvijas biznesmeņu grupas, kas metīsies uz Krieviju.
Runājot par dabasgāzi, pēdēja laikā ir izskanējuši vairāki minējumi par to, cik lielā mērā, sākot ar nākamo gadu varētu pieaugt tās tarifi Latvijā…
Nākamajā gadā LG dabasgāzes cena tiks pielīdzināta Eiropas cenām.Ieplānots, ka pēdējam paaugstinājumam ir jābūt nākamajā gadā. Ļoti lielas sarunas ar Gazprom pārstāvjiem ir par to, ka mēs gribam dabūt tās cenas uz trīs gadiem, lai varētu izveidot budžeta uz šiem trīs gadiem un veidot LG attīstību.
Cik liels jūsu skatījumā ar nākamo gadu būs šo gāzes cenu pieaugums procentuālā izteiksmē?
43%! Un tad mēs būsim izlīdzinājuši šīs cenas ar Eiropas līmeni.
Vairākkārt arī diskuēts par to, ka Gazprom vadība ir ieinteresēta vairāku gazes krātuvju izviedošanā Latvijā. Cik reāli, jūsuprāt, ir tas, ka šādas jaunas krātuves varētu tikt izveidotas?
Vispirms jau jābilst, ka Gazprom nav ieinteresēts veidot šeit gāzes krātuves. Vēsturiski ir izveidojies tā, ka savulaik bija kopīga PSRS gāzes sistēma, un tās ietvaros tika pētīts, kā varētu nodrošināt stabilas gāzes piegādes uz Eiropu. Šajā sakarā tika izstudēti Dobeles gāzes krātubju iespējamie varianti. No tā arī radās versija, ka Gazprom ir ieinteresēts šādas krātuves izveidē, bet patiesībā šī kompānija par to jau sen ir aizsmirsusi, un ieienteresētā puse patiesībā esam mēs. Ja šeit tiktu uzcelta krātuve 50 miljardiem kubikmetru aktīvās un tikpat lielam apjomam - pasīvās gāzes, tas nozīmētu, ka pazemē atrastos 100 miljardi kubikmetru dabasgāzes. Šāda projekta realizācijas gadījumā mēs teišām varētu nerunāt par energoatkarību no Krievijas, jo ar tādu gāzes apjomu mums pietiktu 70 gadiem. Šāds jautājums, starp citu, pēdējās tikšanās laikā tika apspriests starp Aigaru Kalvīti un Alekseju Milleru, un mūsu premjeram tika teikts - izrēķiniet, vai tas ir izdevīgs projekts.
Lai izveidotu gāzes krātuvi, ir jārēķiņās ar tās uzkrāšanas cenu, un, kopumā ņemot, te jau ir runa par miljardiem dolāru. Protams, beļģiem, vāciešiem u.c. būtu ļoti izdevīgi, ja kaut kur Eiropā glabātos 50 miljardi kubikmetru gāzes, par kuru viņi varētu būt daudzmaz droši. Taču jautājums ir sekojošs - vei tiešām jūs domājat, ka tie paši vācieši vēlas, lai šādi gāzes krājumi būtu Latvijā. Tādējādi jautājums ir tikai par to, kur paši krievi vēlas būvēt šādu krātuvi. Un kāpēc lai krievi to gribētu darīt tieši Latvijā, ņemot vērā, ka mēs visu laiku skandinām, cik neatkarīgi vēlamies būt?
Protams, var pieminēt to, ka savulaik gāzes padeve tika pārtraukta Ukrainai, taču tas ir pavisam cits stāsts. Kāda ir starpība starp zagšanu un nesankcionētu gāzes izņemšanu? Nekāda. Bet uzkraiņi uzskata, ka ir gan starpība, jo viņi par to kaut kad samaksāšot. Turklāt, lai sāktu brēkt visa Eiropa, ukraiņi aizgrieza Krievijas gāzes piegādes Eiropai.
Un tomēr - cik reāli varētu būt tas, ka Gazprom veido dabasgāzes krātuves Latvijā?
Lai tas notiktu, mums ir jāpierunā Gazprom, pierādīt, ka tas ir ekonomiski izdevīgi, ka tas būtu pamats viņu gāzes piegādēm uz Eiropu.
* A/s Latvijas Gāze īpašnieki ir E.ON Ruhrgas International AG - 47,23 %, Gazprom - 34 %, SIA Itera-Latvija - 16 %, pārējie - 2,76%.
