Latvijas valdība šogad saņēmusi jau trešo investīciju pretenziju, kurā ārvalstu uzņēmēji norāda uz pastrādātu reiderismu jeb uzņēmuma daļu atņemšanu ar negodprātīgām, rafinētām metodēm.
Uzņēmumu dalībnieku strīdos zaudētāji ceļ investīciju strīda pretenzijas pret Latvijas valsti, jo citus sava īpašuma tiesību aizsardzības instrumentus nesaskata.
Par to liecina pēdējo mēnešu arvien pieaugoša tendence, kad Latvijas valsts ir saņēmusi pretenzijas no trijiem ārvalstu uzņēmējiem par viņu kā konkrētu uzņēmumu dalībnieku interešu aizskaršanu. Proti, Valsts kanceleja pagājušās nedēļas nogalē publiskoja ziņu, ka 14. oktobrī investīciju pretenziju valdībai pieteikuši Uzbekistānas uzņēmēji Akbars Abdulajevs (Akbar Abdullaev) un Eljors Junusovs (Elyor Yunusov), norādot, ka ar viltotiem dokumentiem notikusi viesnīcu Royal Square Hotel & Suites un Garden Palace Hotel prettiesiska atņemšana. Turklāt Uzbekistānas uzņēmēji pauž satraukumu, uzskatot, ka prettiesiskā viesnīcu biznesa atņemšanā ir iesaistītas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra, kā arī tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas. DB jau rakstīja, ka šovasar– investīciju strīda prasības, ko premjeram un tieslietu ministram iesniegusi SIA Winergy (dalībnieks – Igaunijas Wind One) un Vācijas investors Bertolts Fliks, ir uzskatāmas kā starptautiskās arbitrāžas pirmā fāze, kurā sešu mēnešu laikā valstij ir iespēja vienoties ar strīdnieku vai arī jau laikus sākt gatavoties starptautiskajai arbitrāžai. Nav izslēgts, ka Latvijas valsts līdzīga rakstura investīciju strīdu pieteikumus nesaņems arī turpmāk.
Neredz citus argumentus
Nedaudz pārsteidz fakts, ka tikai Bertoltam Flikam ir reāls strīds ar Latvijas valsti kā nacionālās aviokompānijas līdzīpašniekiem, pārējos gadījumos ar valsti nav nekāda tieša sakara. Proti, Uzbekistānas uzņēmējiem A. Abdulajevam un E. Junusovam ir pretenzijas pret Gulamu Mohamedu Gulami, savukārt Igaunijas investoram Andrusam Petersonam (SIA Winergy ) ir strīds ar Norvik banku par komercķīlu izmantošanu. Kā atzina viens no ārvalstu investoru pārstāvjiem, šie precedenti ir pierādījums tam, ka citus instrumentus, kā nodrošināt savu interešu ievērošanu Latvijā, daļa investoru vienkārši neredzot. Ar šādām prasībām pret Latvijas valsti varot kaut kā piespiest valsts vadību risināt investoriem svarīgos tiesību aizsardzības jautājumus. Latvijas vietējā kapitāla uzņēmējiem gan šādā veidā – ar investīciju strīda pretenziju – nav iespēju aizstāvēt savas intereses.
Trīs uzdevumi
Valsts kancelejas direktora palīgs starptautiskajos jautājumos Ivars Mēkons norāda, ka investīciju pretenzijas ir rādītājs ārvalstu investīciju videi valstī – tas ir viens no būtiskākajiem identifikatoriem, ka valstī investīciju vide nav droša un sakārtota. «No tā izrietošie riski ir nepārprotami – zaudēta ārvalstu uzņēmēju uzticība, nepiesaistītas investīcijas, neradītas darbavietas, zaudēta iespēja ekonomikas attīstībai, iespējams starptautisko (Doing Bussiness) reitingu kritums u.c. Investīciju aizsardzības līgumi ir starptautiska mēroga apliecinājums no valsts valstij par godprātīgu sadarbību,» uzsver I.Mēkons. Viņaprāt šajā jomā darāmā ir daudz un jāstrādā trīs virzienos.
«Pirmais – UR pieeja no «pastkastītes» funkcijas uz jautājuma analīzi pēc būtības,» norāda I. Mēkons. Viņaprāt, svarīgāk ir nodrošināt godīgu uzņēmējdarbību, nevis «pasteigties» ar kādu formālu ierakstu un visus strīdus nodot citām institūcijām, piemēram, tiesām vai tiesībaizsardzības iestādēm. «Otrs – jāstiprina sadarbība starp UR un tiesībaizsardzības iestādēm, jo laika gaitā acīmredzami izveidojies zināms pieredzes kopums par apstākļiem, kas veicina reiderismu un par reiderisma shēmām,» piedāvā I. Mēkons. Trešais virziens – jārealizē ideja par specializētas komerctiesas izveidi. «Ir svarīgi, ka operatīvi var atrisināt akcionāru savstarpējos strīdus,» piedāvā I. Mēkons.
Sistēma jāpilnveido
«Skaidrs, ka uzņēmēji vēlas aizsargāt savas intereses un meklē visus iespējamos instrumentus, ar ko panākt labvēlīgu lēmumu. Investīciju strīds pret Latvijas valsti ir tikai viens no šiem rīkiem,» savu taisnību meklējošo investoru situāciju skaidro LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Viņš gan nezinot minēto gadījumu detaļas un nevarot tos izvērtēt. «Gribu redzēt, ar ko šie strīdi pret Latvijas valsti beigsies, paši piemēri ir pietiekami skaļi un norāda uz to, ka kopumā sistēma jāpilnveido,» secina J. Endziņš. Viņš uzskata, ka reiderisma «caurumi» ar grozījumiem Komerclikumā, kas stājās spēkā 1. jūlijā, ir aizlāpīti. «Drīzāk redzam sekas tam, ka tik ilgi nevarēja Latvijā izdarīt grozījumus Komerclikumā par to, ka dalībnieku maiņai ir nepieciešams zvērināta notāra paraksts, kaut arī problēma tika identificēta jau pirms vairākiem gadiem,» atgādina J. Endziņš. Viņaprāt, bez normatīviem ir svarīga arī tiesībaizsardzības iestāžu efektivitāte un šajā kontekstā – tās kapacitāte. «Noziedzīgi nodarījumi būs arī tad, ja «caurumu» normatīvos nebūs, taču sodam par šādiem nodarījumiem ir jābūt neizbēgamam – reālam cietumsodam,» tā J. Endziņš.
VIEDOKLIS
Blēži jūtas nesodīti
Bijušais iekšlietu ministrs un Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs Māris Gulbis:
Dalībnieku strīdi ir bijuši, ir un būs, taču šādu uzņēmumu Latvijā nav ļoti daudz. Arī uzņēmumu nozagšana ir fakts, tomēr tādu gadījumu skaits ir ļoti mazs. Šajos gadījumos vismaz publiski nav dzirdēts par aizturētiem uzņēmumu nozadzējiem – izpildītājiem un par šo darbu pasūtītājiem un tiem piespriestajiem sodiem. Ja policijas izmeklēšanas rezultātā netiek celtas apsūdzības izpildītājiem un vēl jo vairāk organizatoriem, tad veidojas tiesiskais nihilisms. Tas nozīmē, ka faktiski Latvijā tiesiskums ir tikai uz papīra. Tā vietā, lai risinātu jautājumus par policijas izmeklēšanas efektivitāti, no 1. jūlija tiek izveidota naudas ādere zvērinātiem notāriem, pie kuriem jādodas ir visiem, kas maina kapitāldaļas. Faktiski 98,9% godīgo cilvēku tiek apgrūtināta dzīve dažu blēžu un valsts tiesībaizsardzības iestāžu mazspējas dēļ.
VIEDOKLIS
Par kļūdām maksāsim visi
Bijušais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs, profesors dr.iur. Ringolds Balodis:
Reālie uzņēmumu sagrābšanas gadījumi no ārpuses ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Pamatā tie ir tie, kur iesaistās tiesībaizsardzības struktūras. Tās skaļās reiderisma lietas, kas rotā plašsaziņas līdzekļu pirmās lapaspuses reiderisma jēdzienā ietver arī dalībnieku strīdus un savstarpējo attiecību kārtošanas rezultātā radušos situāciju. Piemēri nebūt nav tālu jāmeklē – airBaltic īpašnieku (Latvijas valsts un M.B. Flika) strīds. Konkrētais dalībnieku strīds tranzītbiznesa gigantos noveda pie prakses maiņas, kas pieļauj izdarīt izmaiņas un pieteikt dalībnieku reģistrāciju faktiski jebkuram, nevis kā pirms tam - dalībnieku sastāva (īpatsvara) izmaiņas varēja pieteikt tikai konkrētās sabiedrības valde. Rezultātā šis «durtiņas» sāka izmantot arī citi veikli darboņi, kā rezultātā arī parādījās reāli uzņēmumu vai to kapitāldaļu nozagšanas gadījumi. Tas, ka ārvalstu investori šobrīd jebkuru savu strīdu ar citu dalībnieku sāk pārvērst par investīciju strīdu ar Latvijas valsti, ir tiesībaizsardzības iestāžu darba neefektivitātes rezultāts. Protams nav mazsvarīgs arī tas, ka uzņēmēji sajutuši, ka Tieslietu ministrijā uzklausa strīdniekus un tādejādi var panākt spiedienu uz Uzņēmuma reģistra notāriem ir liela kļūda. Zinot ka šāda prakse pastāv atliek vien pirmajam nokļūt līdz Tieslietu ministrijai. Sanāk, ka svarīgākais Latvijā ir nevis juridiska argumentācija komercstrīdos, bet ātrums ar kādu jāaizkļūst līdz augstām amatpersonām. Tā ir riskanta prakse un par šādu rezultātu var nākties atbildēt nodokļu maksātājiem. Domāju, ka iespējams risinājums būtu UR pievienošana tiesu varai, kas novērstu šādu politisku iejaukšanos.