Diskusija par to, vai sabiedrībai būtu jārāda informācija, cik pelna valsts maizē strādājošie, ir sadrumstalojusies sīkās drupačās, kamēr netiek atbildēts būtiskākais jautājums par pašu principu – atvieglot pieeju šiem datiem vai to nedarīt. Iet uz atklātību vai palikt pašreizējā daļējā «aizklātībā». Valsts skatās uz pirkstiem katram sīkuzņēmējam un pat šmakovkas gatavotājam, bet savā «virtuvē» negrib nevienu tā īsti ielaist. Piemēram, Aglonas maizes muzeja vadītāja Vija Kudiņa, kurai ir licence stiprā alkohola ražošanai, uzskata, ka drakonisko prasību dēļ viņa varētu no tās atteikties, lai gan pēdējā laika modes dzēriens šmakovka labi papildina lauku uzņēmējas tūrisma produktu piedāvājumu. Valsts tērē resursus, lai regulāri inspicētu V. Kudiņas šmakovkas «ražotni». Vai tā nav blusu dīdīšana, kamēr apkārt skraida ēnu ekonomikas trakie suņi, kuri būtu pelnījuši lielāku valsts enerģiju to izķeršanā?
Atgriežoties pie atalgojuma, jāuzsver, ka runa ir par visu valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, ne tikai amatpersonām (izņēmums saprāta robežās varētu būt drošības iestādes un valsts kapitālsabiedrības). Pirms vairākiem gadiem informāciju par algām, kas tiek maksātas no nodokļu maksātāju kabatām, nopludināja Latvijas Universitātes matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns, ko tolaik pazinām kā Neo. Viņš tika sunīts, tomēr tas izrāva aizsprostu visatļautībai atalgojuma noteikšanā. Tā rezultātā amatpersonu vārdus un atalgojumu liek atklāt likums. Tomēr pašlaik Saeima svārstās starp vārdu un uzvārdu slēpšanu līdz to nodošanai pilnīgā atklātībā, apsverot iespēju publicēt ne tikai amatpersonu, bet visu valsts maizi ēdošo algas. Iespējams, arī no tām institūcijām, kuras pašlaik skar sevišķs regulējums (piemēram, Valsts prezidenta kanceleja). Pašlaik gan šī iestāde ir paraugs citām institūcijām, kā datus slēpt un iet pret caurspīdīgumu, piesedzoties ar normatīviem.
Būtiskākais, ko sniedz atklātības paplašināšana, ir sabiedrības rokās ieliktā izsekojamība saviem nodokļu maksājumiem vismaz tik daudz, cik tas attiecas uz amatpersonu un citu valsts un pašvaldību darbinieku atalgojumu. Tāpēc nevajag šo diskusiju reducēt līdz skolotājiem vai specifiskiem pabalstiem, jo runa ir par principu. Nevar pastāvēt atklātība, kuru balsta centieni kaut ko tomēr apslēpt. Lai sekmētu caurskatāmību valsts un pašvaldību budžeta izlietojumā, izslēgtu pa draugam, par blatu vai par kādiem pakalpojumiem uzzīmētas algas vai piemaksas, valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atalgojums ir jānoliek uz sabiedrības pusdienu galda. Informācijai ir jābūt rokas stiepiena attālumā. Tāpēc jaunos atklātības asniņus Saeimai nevajadzētu nocirst ar datu aizsardzības kapli, kā to jau paguvusi paveikt Valsts prezidenta kanceleja, atsakoties no amatpersonu vārdu un uzvārdu un konkrētu algu publicēšanas. Jādomā, ka mūsu valstī, kurā ir svarīgi veicināt godprātīgu nodokļu nomaksu, sabiedrības tiesības zināt savas naudas izlietojumu ir svarīgākas par patrepē sarunātām algām partijas interešu vai politiskās karjeras vārdā.
