Runājot par viegli izmantojamām iespējām sevišķi biznesā, angļu valodā ir idioma par augļiem apakšējos zaros (low-hanging fruits).
Varbūt šajos platuma grādos pie visa ir jāpiestrādā vairāk, vai arī tā ir kāda nacionālā augļkopības īpatnība, bet idiomu attiecīgajā sadaļā man zināma ir vienīgi no dienvidu tautas klasikas aizgūtā par skābajām vīnogām, kas ir nebaudāmas tāpēc, ka nav aizsniedzamas.
Ar vai bez folklorizētām līdzībām, bet vieglāk gūstamā peļņa tuvējā Krievijas tirgū kļūst aizvien grūtāk aizsniedzama un Krievijas ekonomisko labumu «vīnogas» līdz ar to – skābākas. No vienas puses tajā ir vainojamas Rietumu sankcijas un atbildes dzēlieni sevišķi eiropiešu pārtikas industrijai, un pārskatāmā nākotnē šai jomā nekas nemainīsies. No otras puses ir Krievijas merkantilā pieeja darījumiem, to krējuma kārtu aizvien izteiktāk cenšoties paturēt pašmāju apritē. Tā tas ir redzams arī tranzīta plūsmās, kas tiek pārvirzītas uz Krievijas pašas ostām. Katrā industrijā tas notiks atšķirīgi, bet pakāpeniska orientēšanās uz citiem preču noieta un pakalpojumu tirgiem pasaules ekonomikas koka augšējos un attālākajos zaros Latvijas biznesam ir gan neizbēgama, gan vēlama. Tas nenozīmē krišanu galējībās, un Krievijas vajadzības un iespējas kā pamatīgi un zemi zari tepat jau vien būs, un pie iespējas tur ir jāplūc, ko nu vien var, tomēr rēķinoties, ka saimnieki tur ir greizsirdīgi un ne obligāti rīkojas pēc racionālās izvēles teorijas pieņēmumiem. Laba ziņa ir Latvijas tirgotāju un ražotāju lobija novērojumi, ka uz vispārējā ekonomisko attiecību krituma fona Latvijas un Krievijas saimnieciskās rosības rādītāji uzlabojas tieši pierobežā, sākot ar Pleskavas apgabalu (DB 05.05.). Saskaņā ar aizsniedzamāko augļu līdzību tā ir normāla tendence, un iepriecinoša tā ir tādā ziņā, ka var tikt uzskatīta par ES līdzšinējās pārrobežas politikas sekmīgu iznākumu. Kad nu krievi līdz ar naftas cenas un rubļa stabilizēšanos atgūst maksātspēju, piemēram, Latvijas farmācija caur saviem izplatītājiem tiks arī līdz Maskavai un tālāk, tomēr pierobežas reģioni Latvijas biznesa apmēriem un veiktspējai šķiet vairāk piemēroti. Jebkurā gadījumā spēkā paliek skaudrā realitāte, ka laikā, kad Rietumu un Krievijas attiecības ir vēsturiski zemākajā punktā pēc Aukstā kara beigām, lietišķo kanālu turēšana vaļā, kā to formulē diplomāti un ārpolitikas eksperti, ir uz pašu šo kanālu laivinieku riska rēķina. Arī tāpēc šādu kanālu vaļā turēšanā ieinteresētajām pusēm Rietumos, sākot ar Vašingtonu, ir lietderīgi piedomāt par savu integrētāku klātbūtni Latvijā, kam lieliski piemērotas ir investīcijas kopēju interešu projektos. Latvijas aizsardzības budžeta celšana tam ir piemērots brīdis, un gan jau, nedaudz piedomājot, atrastos veidi un instrumenti kompetenču pārnesei un partnerībai starp ASV militāro kompleksu un Latvijas drošības un aizsardzības industriju.
