Baudot iepriecinošo IKP izaugsmi un eksporta rādītājus, var nākties iztrūkties, saņemot pa aukstai šaltij, ko drīzumā var sagādāt atalgojuma jautājums, kas kā nespēj, tā nespēj mēroties spēkiem ar produktivitāti.
Tā rezultātā, rodoties lielākam saspīlējumam darbaspēka tirgū, biznesa izmaksas var atkal kāpt, bet tas ir bīstami, jo tā var zaudēt eksporta tirgu «iekarojumu trofejas». Labvēlīgos ekonomiskos apstākļos algām pieaugot, var nākties saskarties ar to, ka paplašinās šķēres starp darbinieku atalgojumu un darba ražīgumu. Turklāt kopējais spiediens darba tirgū vai, precīzāk, darbinieku tirgū arī pieaug, turklāt sevišķi izteikti reģionos. Varbūt par to vēl nerunā statistika, bet, kā norādīja eksperti ikgadējā DB konferencē Biznesa prognozes 2018, kas norisinājās 8. novembrī, tieši reģionos ir diezgan būtisks mazkvalificētā ārvalstu darbaspēka pieplūdums. Ukraiņi, baltkrievi un citi šī reģiona pārstāvji ieņem mazkvalificētās darbavietas, un varētu domāt, ka tādējādi labāk atalgotos un prestižākos amatus atstāj Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr vēl nav izvērtēts, kā fakts, ka ik gadu darba tirgū legāli un arī nelegāli ieplūst darbaspēks no malas, korelē ar bezdarba līmeni valstī, atalgojumu un kopumā darba tirgus izmaiņām. Tiesa, nereti uzņēmēji sūdzas par to, ka turpinās darbinieku lielā staigāšana, jo nodarbinātie var patiešām brīvāk sākt atļauties uzskrūvēt sev cenu. Ekonomiskās emigrācijas ceļā lielos apmēros samazinoties gan mazkvalificēta, gan kvalificēta darbaspēka un noteiktu kompetenču pārstāvniecībai vietējā darba tirgū, tiek sarežģīts ne tikai jau strādājošo komersantu darbs, bet tas kļūst par reālu šķērsli arī jaunu ražotņu un pakalpojumu kompāniju ienākšanai – sevišķi provincē. Daudzu uzņēmumu realitāte ir darbinieku «medības» tuvu un tālu, dažkārt strādājošos uz un no darba vizinot pat simt kilometru distancē.
Pēc sarunām ar uzņēmējiem gan Vidzemē un Kurzemē, bet jo sevišķi Latgalē šie divi šķēršļi – aizbraukušo radītais robs un konkrētu kompetenču iztrūkums – nereti izskan kā vieni no problēmjautājumiem, uz kuriem netiek un netiek rasta atbilde ne pagasta, ne novada un diemžēl arī ne valsts līmenī. Turklāt visi šie jautājumi ir sajūgti gan ar izglītības sistēmas trūkumiem, tostarp augstskolu programmu atsevišķos gadījumos «muzejisko iedabu», mūžizglītības kūtrumu un galu galā demogrāfijas procesu radītajiem izaicinājumiem. Rīgai ir daudz trūkumu, tomēr tā dažādi ir mūsu valsts vilcējspēks vai, no reģioniem raugoties, cilvēku un biznesa nosūcējs. Arī pašas reģionu pilsētas, salīdzinot pat ar tuvākajām kaimiņvalstīm, varētu būt aktīvākas. Par laimi reģionu pilētās ir augstskolas, kas uztur zināmu tonusu. Par tām runājot, vēlreiz jāpiesauc augstākās izglītības programmu nepieciešamā sazobe ar biznesa vajadzībām – pieprasījumu pēc konkrētām zināšanām tautsaimniecībā pašlaik un nākotnē. Kā konferencē Biznesa prognozes 2018 sacīja Pillar RE Services vadītāja vietnieks Guntars Cauna, nepieciešams steigšus izvērtēt un attīrīt studiju programmas no visām tām, kas automātiski rada bezdarbniekus. No otras puses – izglītības ietekmi nevajag novērtēt par zemu, tieši pretēji, tai jānotīra apsūbējums, lai sabiedrība no jauna var ieraudzīt, ka izglītība – tā ir vērtība.
