Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Ko par to saka banku analītiķi?
Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:
COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.
Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.
Vienlaikus ir skaidrs 2021. gadā mājsaimniecību ienākumi Latvijā ir pieauguši, tajā skaitā arī vienreizējo pabalstu dēļ. Un ir gana daudz nozares, kuras COVID-19 pandēmija nav būtiski ietekmējusi. Piemēram, informācijas un komunikācijas pakalpojumos vidējā alga ir augusi par 7,3% salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni, apstrādes rūpniecībā par 8,5% un tirdzniecībā par 11,7%. Tomēr visstraujāk algas ir kāpušas veselības aprūpe, kur vidējā darba samaksa otrajā ceturksnī palielinājusies par 35,1%. Tā rezultātā šobrīd veidojas ļoti liela atšķirība starp algu pieaugumu privātajā sektorā un sabiedriskajā sektorā, lai gan lielu daļu no algu kāpuma veselības nozarē veido piemaksas par darbu COVID-19 pandēmijā.
Lai arī Latvijas ekonomika šī gada otrajā ceturksnī ir atgriezusies pirms COVID-19 līmenī, taču algu līmenis vispārējās valdības sektorā ir jau par 14% lielāks nekā pirms COVID-19 pandēmijas. Valsts nozīme un izdevumu īpatsvars ekonomikā parasti pieaug krīzēs, savukārt, ekonomikai atkopjoties un krīzes atbalstam mazinoties, valsts loma ekonomikā mazinās. Taču ministriju gandrīz 1,7 miljardu papildus finansējuma pieprasījumi nākamā gada valsts budžetā rāda, ka ir liels spiediens algu kāpumu turpināt. Šobrīd Eiropā ir atcelti fiskālie ierobežojumi, tādēļ algu kāpums sabiedriskajā sektorā var turpināties. Tomēr vidējā termiņā ir jācer, ka ekonomikas izaugsme spēs noķert līdzšinējo algu pieaugumu, jo pretējā gadījumā turpmākajos gados mūs gaida diezgan sarežģītas politikas izvēles. Vai nu algām sabiedriskajā sektorā būs jāaug ievērojami lēnāk nekā šobrīd vai arī būs jādomā, kā tās finansēt, iespējams, ceļot nodokļus.
Algu spiediens gan turpināsies arī privātajā sektorā. Neskatoties uz spēkā esošajiem ierobežojumiem un joprojām augsto bezdarba līmeni, darbaspēka trūkums atkal kļūst par nozīmīgu izaugsmi ierobežojošu faktoru gandrīz visās nozarēs. Piemēram, pakalpojumu nozarē jau šobrīd ir grūtības atrast darbiniekus, lai arī bezdarba līmenis Latvijā ir 7,9%. Tas liek domāt, ka bezdarba rezerves varētu būt mazākas nekā šķiet, taču patieso situāciju darba tirgū būs iespējams pilnībā novērtēt tikai pēc visu ierobežojumu, kā arī valsts atbalsta pasākumu atcelšanas.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists:
Atalgojums Latvijas ekonomikā aug apbrīnojami strauji, šis process arvien savdabīgāk izskatās citu makro rādītāju kontekstā. Sagaidāms, ka uzvirmos bažas par konkurētspēju un ekonomikas pārkaršanu. Tik straujš darbaspēka izmaksu kāpums nenoliedzami rada riskus, taču ļoti svarīgi ir arī tā sniegtie ieguvumi - iespējas piesaistīt darbiniekus no ārzemēm, veicināt ekonomisko emigrantu atgriešanos, kā arī veicināt ražīguma kāpumu.
Algu kāpums gada griezumā ir paātrinājies pat pret 1. ceturkšņa straujo tempu, pieaugot no 9,5% līdz 10,2% un sasniedzot 1237 eiro mēnesī. Pandēmijas laikā dažādus makro rādītājus, jo īpaši cenu, bet arī algu līmeni ir vērts salīdzināt ar situāciju pirms diviem gadiem, lai “izrediģētu” ārā ierobežojumu radītās īslaicīgās svārstības. Salīdzinājumā ar 2019. gada 2. ceturksni algu līmenis ir audzis par 15,9%, kas nozīmē, ka vidējās algas pirktspēja kāpusi par ~14%, kaut arī reālais IKP šajā periodā pieaudzis apmēram par procentu (tas vēl tiks precizēts).
Algu fonds gada griezumā audzis vēl straujāk par vidējo algu, par 14,7%, jo palielinājās strādājošo skaits. Divu gadu laikā algu fonds jeb kopējā summa, ko darba devēji izmaksājuši darbiniekiem un ar to saistītie nodokļi, ir kāpusi lēnāk par vidējo mēneša algu, taču kāpums vienalga ir ļoti ievērojams, sasniedzot 11%. Tas ir laika nogrieznis, kad cenu līmenis mainījās ļoti maz, tas 2021. gada 2. ceturksnī attiecībā pret 2019. gada 2. ceturksni pieauga par 1,9%.
Algu fonda pieaugums divu gadu laikā ir bijis lēnāks par algu kāpumu, jo šī gada pavasarī vēl bija mazs strādājošo skaits dažās nozarēs ar zemu vidējo atalgojumu – tostarp, viesnīcu un restorānu nozarē. Taču nav šaubu, ka darbinieku atalgošanas kopējās izmaksas uzņēmumiem ir augušas. Varētu domāt, ka Latvijas ekonomika kļūst par uzņēmējdarbības elli, no kuras bēg investori. Taču neizskatās, ka tā būtu, piemēram, LIAA ziņo par strauju ārvalstu investīciju kāpumu šogad uz jau augstas pērnā gada bāzes. Turklāt nav runas tikai par ārvalstu investīcijām, pērn kopējie ieguldījumi pamatlīdzekļos veidoja augstāko attiecību pret IKP (23,7%) kopš 2012. gada.
Šobrīd jo īpaši strauji aug algas sabiedriskajā sektorā, tās gada laikā augušas par 13,4%, bet organizācijās, kuras galvenokārt finansē valsts budžets pat vēl straujāk (+14,8%). Varētu domāt, ka valsts vieglprātīgi dzen augšup atalgojumu, pastiprinot konkurētspējas problēmas. Taču šīs atšķirības galvenokārt nosaka samaksas kāpums divās nozarēs, kurās līdz šim alga bijusi neatbilstoši zema prasītajai kvalifikācijai. Veselībā un sociālajā aprūpē algas augušas par fantastiskiem 35,1%, bet izglītībā par 12,4%. Starptautiskajai konkurencei pakļautajās nozarēs algu kāpums ir lēnāks, piemēram, apstrādes rūpniecībā 8,5%, informācijā un sakaros 7,3%, profesionālajos pakalpojumos 3,1%, transportā 7,5%, viesnīcu un restorānu nozarē 7,3%. Nav gan šaubu, ka ilgākā laikā algu kāpums nosauktajās nozarēs ietekmēs arī eksportētāju izmaksas. Vērtējot ietekmi uz konkurētspēju, jāņem vērā tas, ka algas par nostrādāto stundu gada laikā ir augušas lēnāk par vidējo algu – par 4,6%, jo ir palielinājies vidējā darbinieka nostrādātais laiks.
Algu kāpums tiešām var radīt konkurētspējas izaicinājumus, taču ne visām nozarēm un ne visiem uzņēmumiem. Jā, daļa uzņēmumu spiesti izstāties no spēles, piemēram, tas notiek ar tehnoloģiski salīdzinoši vājiem eksporta nozaru uzņēmumiem. Taču tas padara viņu darbiniekus pieejamus citiem. Vai arī šie uzņēmumi aiziet nebūtībā līdz ar paaudžu maiņu, bet šajos uzņēmumos kādreiz strādājošo bērni jau strādā mašīnbūves un elektronikas, ķīmijas vai biznesa pakalpojumu uzņēmumos. Iespējams, ka algu kāpums veicinās vietējā kapitāla uzņēmumu īpatsvara samazināšanās. Ekonomikas struktūras maiņas un lielo investīciju projektu izcelsme signalizē, ka izaugsmes lokomotīve šobrīd nepārprotami ir ārvalstu kapitāla uzņēmumi. Par laimi, starp dinamiskākajām nozarēm ir vairākas nacionālā kapitāla dominētas, pirmkārt, elektronika, ķīmija un farmācija.
Agnese Buceniece, Swedbank vecākā ekonomiste
Ekonomikas aktivitāte otrajā ceturksnī strauji atguvās, un ekonomikas apjoms pārsniedza pirms pandēmijas līmeni. Tai pat laikā darba tirgus atkopšanās notiek daudz gausāk. Bezdarba līmenis rūk, bet līdz pirms krīzes līmenim vēl nav aizsniedzies. Arī nodarbināto rindas ir kļuvušas retākas. Neskatoties uz to, algu izaugsmes tempi šogad uzrāda sen nepiedzīvotus apmērus.
CSP dati rāda, ka vidējā bruto mēnešalga otrajā ceturksnī bija par 115 eiro jeb 10.2% lielāka nekā pirms gada, sasniedzot 1237 eiro. Iepriekš šādi tempi tika novēroti vien pirms vairāk nekā 13 gadiem. Otrajā ceturksnī pavisam neliela loma bija bāzes efektiem. Tomēr galvenie iemesli straujajam algu izrāvienam šī gada pirmajā pusē ir minimālās algas kāpums, algu celšana sabiedriskajā sektorā, kā arī nodarbinātības struktūras maiņa.
Minimālās algas kāpuma efektu varam redzēt, ja salīdzinām bruto algu pieauguma tempus Latgalē un Rīgas apkārtnē. Latgalē, kur algas ir mazākas, tās šogad aug straujāk (+13%) nekā Rīgā vai valstī kopumā.
Algas aug strauji gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā. Privātajā sektorā vidējā alga auga par 9%, kas bija vien nedaudz lēnāk nekā gada sākumā. Savukārt sabiedriskajā sektorā algas izaugsmes temps kļuva straujāks un sasniedza 13.4%. To galvenokārt veicināja algu celšana veselības aprūpē un izglītībā strādājošajiem darbiniekiem.
Pandēmijas un saistīto ierobežojumu ietekmē no darba tirgus galvenokārt pazuda mazāk apmaksātas darba vietas. Attiecīgi vidējās algas aprēķinā pieauga lielāku algu īpatsvars. Iepriekš dīkstāvē esošajiem darbiniekiem atgriežoties darba tirgū, nodarbinātības struktūra tuvosies tās pirms krīzes izskatam. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ privātajā sektorā jau redzējām nedaudz mērenāku algu kāpumu. Tomēr, visdrīzāk, tas sāks būtiskāk ierobežot algu pieauguma tempu šī gada otrajā pusē vai pat nākamgad. Tas būs atkarīgs no tā, cik liels un ilgs būs vīrusa trešais vilnis un kā tas ietekmēs iespējas strādāt.
Lai gan nodarbināto skaits otrajā ceturksnī bija par vairāk nekā 3% mazāks nekā pirms gada, nodarbināto skaits, kas izteikts pilnas slodzes vienībās, pieauga par aptuveni 4%. Tas nozīmē, ka straujāk par strādājošo skaitu, auga nostrādāto stundu skaits. Likumsakarīgi audzis ir arī algu fonds. Spēcīgais 14.7% kāpums nav pārsteidzošs, ņemot vērā pērnā gada zemo līmeni. Tomēr tas nav tikai bāzes efekts, algu fonds ir sasniedzis jaunu rekordu.
Gan minimālās algas efekts, gan algu palielināšana valsts sektorā, gan pandēmijas radītie darba tirgus struktūras efekti ir vairāk vai mazāk pārejoši, un tie kļūs mazāk nozīmīgi vai izzudīs nākamā gada laikā. Tai pat laikā ekonomikas atveseļošanās radīs aizvien lielāku pieprasījumu pēc darbiniekiem. Redzam, ka pandēmijas karstumā aizmirstais darbaspēka trūkums ir atsācis strauji augt un liek atkal par sevi runāt. Lai gan brīvas darba rokas ir, iedzīvotāji, vai nu vēl nevēlas atgriezties darba tirgū vai arī to prasmes neatbilst tam, ko meklē darba devēji. Ņemot vērā, neiepriecinošās demogrāfiskās tendences, darbaspēka trūkums tuvākajos gados tikai saasināsies un turpinās veicināt strauju algu kāpumu. Gaidām, ka algu izaugsme šogad būs vidēji 9% apmērā. Nākamgad tā joprojām būs strauja, bet nedaudz lēnāka – ap 8%.
Dainis Gašpuitis, SEB bankas ekonomists:
2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa sasniedza 1237 eiro, gada laikā augot par 10,2%. Ekonomikas atjaunošanās ir likusi būtiski palielināt algu fondu, tam pieaugot par 14,7%, kā arī palielinājies pilnas slodzes darbinieku skaits - +4,1%. Algu spiediens ir atjaunojies un turpmāk saglabāsies paaugstināts. Jāņem vērā gan, ka 2. ceturkšņa kāpums izceļas uz visai pieklusinātās izaugsmes pērn. Tādēļ turpmākajos ceturkšņos pieauguma temps nedaudz pierims. Tomēr tas joprojām saglabāsies svārstoties pie 7,5%.
Darba tirgū lielāku virsroku atkal sāks ņemt darbinieki, iegūstot iespējas arī “izsist” labākus atalgojuma nosacījumus. Algu pieaugums ir vērojams arī visvairāk cietušajās nozarēs, kas spiestas domāt ne tikai par darbinieku noturēšanu, bet arī to atgriešanu darba vietā. Pārmaiņas darba tirgus nosacījumos arī nozīmē, ka noteiktas daļas darbinieku atgriešanās būs ilgstošāka. Tas skar neskaidrību un ietekmi saistībā ar epidemioloģisko situāciju, gan strukturālajiem pārkārtojumiem darba vidē, kas sašaurina darbinieku pieejamību. Tāpēc vakanču skaits augs, bet atsaucība uz mazāk atalgotajām ies mazumā.
Vidējās algas pieaugums joprojām apsteigs inflāciju un kopumā pirktspēja uzlabosies. Taču atšķirīgais temps nozarēs un tas, ka ne visi piedzīvo ikgadēju pieaugumu, saasinās sabiedrības neapmierinātību pret augošajām cenām. Bet pieaugošo izmaksu dēļ, uzņēmēji meklēs veidus kā efektivizēt darbu un, protams, arī ceļus kā pacelt cenas saviem pakalpojumiem un precēm.
