Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.
Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.
Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.
Mediāna tiek aprēķināta, izmantojot pieejamo informāciju no statistiskajiem apsekojumiem un Valsts ieņēmuma dienesta datiem.
Mediāna ir vidējais rādītājs, kas atrodas augošā vai dilstošā secībā sakārtotu darba ņēmēju algu rindas vidū, tas ir, pusei darba ņēmēju algas ir lielākas par mediānu un otrai pusei - mazākas. Tā kā mediānu, salīdzinot ar vidējo aritmētisko darba samaksu, neietekmē ekstremālās darba samaksas vērtības, tā labāk raksturo tipisko atalgojumu.
2021.gada trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa privātajā sektora bija 1280 eiro, un gada laikā tā pieauga par 10,4%. Sabiedriskajā sektorā vidējā darba samaksa bija 1287 eiro, un tās gada pieauguma temps bija nedaudz straujāks - 10,9%. Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga līdz 1260 eiro jeb par 11,9%.
Salīdzinot ar otro ceturksni, privātajā sektorā vidējā darba samaksa pieauga par 5,3%, bet sabiedriskajā un vispārējās valdības sektorā samazinājās - attiecīgi par 0,3% un 0,6%.
Vidējās darba samaksas pārmaiņas ietekmē ne tikai darbinieku algu pieaugums vai samazinājums, bet arī darba tirgus strukturālās pārmaiņas - gada laikā darbību uzsākušie un pārtraukušie uzņēmumi, darbinieku skaita un slodžu izmaiņas, ko 2021.gadā, tāpat kā gadu iepriekš, ietekmēja arī Covid-19 pandēmijas krīze.
Turklāt šī gada trešajā ceturksnī notika būtiskas izmaiņas ar darbaspēku saistīto nodokļu jomā - no 1.jūlija ieviesa minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kā arī beidzās pārejas periods, pēc kura par visiem mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju darbiniekiem darbaspēka nodokļi ir jāmaksā vispārējā kārtībā.
Minēto faktoru ietekme kopumā parādās darba samaksas fonda un pilnas slodzes darbinieku skaita, kuri tiek izmantoti vidējās darba samaksas aprēķiniem, pārmaiņās.
Darba samaksas fonds 2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar pērnā gada trešo ceturksni valstī kopumā pieauga par 11,1% jeb 283,6 miljoniem eiro, algoto darbinieku skaits, pārrēķināts pilnā slodzē, - par 4400 jeb 0,6%.
Gada laikā vidējā darba samaksa visstraujāk pieauga veselības un sociālās aprūpes nozarē - par 24,3%, kur pieauga gan atalgojuma fonds, gan pilnas slodzes darbinieku skaits. Līdzīga tendence bija vērojama arī ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, apstrādes rūpniecībā, tirdzniecībā, informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē.
2021.gada trešajā ceturksnī vidējā darba samaksa mēnesī par pilnas slodzes darbu bija lielāka par vidējo valstī - finanšu un apdrošināšanas darbību nozarē, informācijas un komunikācijas pakalpojumu, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu, veselības un sociālās aprūpes, enerģētikas, valsts pārvaldes, ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes nozarē, kā arī būvniecībā.
Vismazākā vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas bija izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē (855 eiro) un izglītībā (988 eiro).
Vislielākā mēneša vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija Rīgā - 1427 eiro, savukārt viszemākā - Latgalē (912 eiro), kas ir par 36% mazāk nekā valsts galvaspilsētā.
Gada laikā visstraujāk vidējā bruto darba samaksa pieauga Latgalē - par 13%, zemākais pieaugums bija Vidzemē - par 9,5%.
Bruto darba samaksa par vienu nostrādāto stundu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 8,44 eiro, un gada laikā tā pieauga par 4,4% (2020.gada trešajā ceturksnī - 8,09 eiro).
Salīdzinot ar pērnā gada trešo ceturksni, stundas samaksa samazinājās nekustamo īpašumu nozarē (par 4,9%), citu pakalpojumu (ietver sabiedrisko, politisko un citu organizāciju darbību, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remontu, ķīmisko tīrītavu, frizieru, skaistumkopšanas, apbedīšanas un citus pakalpojumus) nozarē (par 4,5%), izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumos (par 4,2%), kā arī būvniecībā (par 0,8%) un apstrādes rūpniecībā (par 0,2%).
Vienas stundas darbaspēka izmaksas, kas ietver gan darba samaksu, gan citus ar darbaspēku saistītos darba devēja izdevumus, gada laikā pieauga no 10,22 līdz 10,64 eiro jeb par 4,0%, ko ietekmēja kopējo darbaspēka izmaksu un nostrādāto stundu kāpums - attiecīgi par 10,6% un 6,3% gada laikā.
AS SEB banka ekonomists Dainis Gašpuitis akcentē, ka ziņas par algu kāpumu ir vienas no lielāko rezonansi raisošajām ziņām ik ceturksni. Vairumam tās liek piedomāt par savu pieredzi un personīgās algas izmaiņas dinamiku. "Nevienu vien pamudina arī mainīt savu vietu darba tirgū, īpaši, ja pārmaiņas rezultējas augstākā algā. Taču, ne visiem darba samaksa tiek pārskatīta katru gadu, bet kolēģu algu pacelšana ietekmē kopējo statistiku. Šobrīd, paaugstinoties inflācijai, vietām parādās jautājums par iespēju algu pārskatīt jau divreiz gadā. Īpaši zemāk atalgotajās profesijās. Tā varētu pastiprināties, ja izveidosies jau noturīgas paaugstinātas inflācijas apstākļi. Tikmēr vidējās algas pieaugumu diktē visai labvēlīgie apstākļi ekonomikā un darbinieku deficīts, īpaši nozarēs, kur jau algu līmenis ir virs valsts vidējā. Šādas tendences tuvāko gadu laikā pat pastiprināsies," komentē D.Gašpuitis.
Viņaprāt, kāpums kļūs arvien jūtamāks arī krīzes skartajās nozarēs - darbinieku trūkuma dēļ, gan arī nostabilizēsies darbības apstākļi. Pandēmija ir likusi palielināt algas veselības jomā, kur algu pieaugums ir bijis visstraujākais – 24,3%. Algu pieaugums valsts sektorā, gan minimālās algas kāpums būs svarīgs faktors vidējās samaksas pieaugumā arī 2022. gadā. Nepatīkami ir redzēt izglītības zemās pozīcijas, kas norāda uz nepieciešamību steidzami un būtiski celt algas un reizē arī motivāciju nozarē strādājošajiem, lai saglabātos pamatotas cerības uz pozitīvām ekonomikas perspektīvām.
D.Gašpuitis piezīmē, ka pandēmija ir ietekmējusi darba samaksas struktūru – pieaugot lielo algu saņēmēju un samazinoties zemo algu saņēmēju skaitam, kas ir vairojis nevienlīdzību. Straujajam algu kāpumam turpina cieši sekot inflācija. Tomēr, šķiet, ka tā nespēs panākt vidējās pirktspējas krišanos, kaut pieaugs to darbinieku skaits, kam algu kāpums nespēs nokompensēt cenu kāpumu, īpaši nesaudzējot tos, kam ienākumi ir zemi un paliks nemainīgi.
Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda - vidējās algas izmaiņas parasti ir galvenā ziņa. Taču vidējais darba ņēmējs nesaņem vidējo algu. "Ja vien nav pilnīga vienlīdzība, tad vidējā alga ir lielāka par to, ko saņem cilvēki, kas algu spektrā ir tieši vidū. Tas nereti rada sarežģījumus darba devējiem, jo var būt grūti izskaidrot, ka alga zem aritmētiski vidējā vēl nenozīmē, ka cilvēks pieder vājāk atalgoto cilvēku pusei. Tāpēc psiholoģiski svarīga ir ziņa, ka algu mediāna šķērsojusi 1000 eiro slieksni, vēl pirms ceturkšņa tā bija 960, bet pirms gada – 917 eiro. Jāatzīst gan, ka “visvidējākā” darbinieka alga “uz rokas” 3.ceturksnī bija tikai 749 eiro," norāda ekonomists.
"Samaksa par nostrādāto stundu ir augusi par 4,4%, tikai nedaudz vairāk par inflāciju 3.ceturksnī (3,8%). Varētu bilst, ka cilvēki ir bijuši spiesti strādāt vairāk, lai gūtu jel kādu pirktspējas kāpumu. Taču ir acīmredzami, ka lēnais stundas likmes pieaugums daļēji atspoguļo faktiski nostrādātā darba laika oficiālu atzīšanu. Brīdī, kad ir jāmaksā VSAOI vismaz no minimālās pilnas slodzes algas, mazinās motivācija neuzrādīt visu nostrādāto laiku. Zīmīgi, ka CSP vēstī par ievērojamu (par 4-5%) stundas likmes samazināšanos vairākās nozarēs, kurā varētu būt augsts ēnu ekonomikas īpatsvars – viesnīcas un restorāni, nozare “citi pakalpojumi” (galvenokārt pakalpojumi, kurus privātpersonām sniedz mazie uzņēmumi), nekustamie īpašumi. Tātad minimālās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas nenoliedzami ir ļoti skarbs politikas instruments ar ievērojamiem trūkumiem, tiešām varētu būt samazinājis ēnu ekonomiku," secina P.Strautiņš.
Skatoties nozaru dalījumā, turpinās lielisks atalgojuma kāpums medicīnā (26,3%). Iespējams, ka nozarē ienākumi joprojām nav pietiekami lieli, lai darba piedāvājums mūsu valstī būtu konkurētspējīgs ar citu zemju sniegtajām iespējām. Taču nozarē strādājošajiem nebūtu pamata sūdzēties, ka nodokļu maksātāji par viņiem vispār nerūpējas un politiķi nepilda nevienu solījumu - piecu gadu laikā algas medicīnā ir vairāk nekā divkāršojušās.
P.Strautiņš norāda, ka ļoti pievilcīgs un arī līdzīgs (attiecīgi 13,7% un 13,9%) ir algu kāpums divās eksporta nozarēs, kuras sekmīgi šķeļ globālo krīžu viļņus un pamazām kļūst par galveno ekonomikas izaugsmes virzītāju – programmēšanā un profesionālajos pakalpojumos. Pēdējos piecos gados atalgojums abās nozarēs audzis apmēram par divām trešdaļām. Zīmīgi, ka programmētāju atalgojums ir pārsniedzis banku sektora vidējo. Savukārt profesionālo pakalpojumu nozares sektorā, kas visvairāk saistīts ar eksportu (centrālo biroju darbība un konsultācijas), vidējā alga sasniegusi gandrīz 2000 eiro, piecos gados augot par 93%. Skatoties sīkākā nozaru dalījumā, izcils algu kāpums (24,3%) ir bijis arī ūdens transportā, acīmredzot saistībā ar pandēmijas radīto milzu pieprasījumu pēc jūrniekiem.
