Pasteidzoties garām skaistajam skolu izlaidumu laikam, vakardienas skolnieki stāv savas pirmās nopietnās dzīves izvēles priekšā, kādu profesiju apgūt. Kāds jau nolēmis, par ko vēlas kļūt, taču skolēnu aptauju rezultāti liecina, ka vairums skolēnu nespēj izvēlēties sev piemērotāko profesiju, pabeidzot skolu.

Pāris desmit gadus atpakaļ, šiem neizlēmušajiem visbiežāk sastopamais vecāku ieteikums bija apgūt ekonomista vai jurista profesijas. Toreiz tās bija samērā universālas izglītības daudziem amatiem, kurām vēlāk vēl pievienojās IT speciālista profesija. Taču šodien, izvēloties nākotnes profesijas, šāds algoritms vairs nedarbojas. Jo darba tirgus strauji attīstās, un to veicina tehnoloģiju sasniegumi, mainīgā demogrāfija un mainīgās sabiedrības vajadzības.

Tāpēc arī šodien cilvēki pret profesijas izvēli sāk attiekties daudz vieglāk nekā mūsu vecāku un vecvecāku laikos. Vairs nav aktuāls sabiedrībā pieņemtais uzstādījums: viena profesija visai dzīvei. Tā vietā, lai vienā uzņēmumā nostrādātu 20 un vairāk gadus, cilvēki daudz biežāk maina darbavietas un nodarbošanās jomas.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Lai gan tabula rāda pieaugumu, realitāte iezīmējas pavisam cita.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā pēc iecerēto nodokļu izmaiņu apstiprināšanas tiks pie lieka simtnieka ģimenes budžetā, taču aplēses rāda, ka nodevas un inflācija to aprīs četrkārtīgi. Pirms pusgada sarēķinājām, cik vidējā mājsaimniecība samaksā nodokļos, un to izdarījām arī tagad, ievērojot, kādas nodokļu izmaiņas iecerētas, un iznāk, ka nodokļos būs jāsamaksā 102,38 eiro mazāk. Visos aprēķinos tiek izmantota tikai un vienīgi 2023. gada vidējā alga un vidējā pensija. Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kuri saņem vidējo algu pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kuri saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kuri tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Dzīvei nepieciešamā alga jeb minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, 2024.gadā Rīgā ir 1630 eiro bruto, bet reģionos - 1384 eiro bruto, liecina atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma "Figure Baltic Advisory" veiktais šī gada pētījums.

Salīdzinot ar situāciju pērn, dzīvei nepieciešamā alga Rīgā ir pieaugusi, bet reģionos - mainījusies minimāli. 2023.gadā dzīvei nepieciešamā alga Rīgā bija 1501 eiro bruto, bet reģionos - 1397 eiro bruto.

Uzņēmums "Figure Baltic Advisory" aprēķina šo slieksni, ņemot vērā noteiktu pakalpojumu un produktu klāstu. Dzīvei nepieciešamā alga ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni, Rīgā ir 2119 eiro bruto, bet reģionos 1724 eiro bruto, ja abi vecāki pelna un saņem vienādu atalgojumu. Vidējā alga Rīgā šobrīd ir 2286 eiro bruto, bet reģionos - 1590 eiro bruto.

Salīdzinot situāciju kaimiņvalstīs, pētījumā secināts, ka Viļņā dzīvei nepieciešamā alga ir visaugstākā - 2173 eiro bruto, savukārt, Tallinā (Harju apriņķī) tā ir zemākā - 1621 eiro bruto. Salīdzinot ar 2023.gadu, Viļņā vērojams lielāks pieaugums, pērn šis slieksnis bija 1995 eiro bruto, bet pieaugums Tallinā bijis salīdzinoši neliels (1614 eiro bruto 2023.gadā).

Noslāņošanās notiek ne tikai Latvijas iekšienē, bet arī Eiropas Savienībā kopumā, kur skaidri redzams, ka dažās valstīs darbaspēka atalgojums kļūst lielāks daudz ātrāk nekā Latvijā. Visprecīzākais salīdzinājums ir ar Lietuvu, kur pēc Eurostat datiem 2008. gadā darbaspēka atalgojums bijis tāds pats kā Latvijā, bet 2022. gadā Lietuvas nodarbinātais vidēji saņem par 90 centiem stundā vairāk.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) turpina publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība - stabila valsts, interesējoties par sabiedrības noslāņošanos, ko ievadīja ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos un secinājumu, ka bagātākie Latvijā kļūst bagātāki, bet trūcīgākie - trūcīgāki.

Metodoloģija un izmantotie dati

Eurostat piedāvā visai plaša spektra datu apjomu par atalgojumu dažādās nozarēs, un Dienas Bizness izvēlējās sadaļu, kas neapskata darbaspēka atalgojumu aizsardzībā, valsts pārvaldē un neskar sociālo apdrošināšanu, lai parādītu izmaiņas tieši to darbinieku ikdienā, kuri veido patiesos nodokļu ieņēmumus. Par atskaites punktu Dienas Bizness izvēlējās 2008. gadu, kas ir pēdējais gads pirms globālās finanšu krīzes, un tieši šajā mirklī divu Baltijas valstu – Latvijas un Lietuvas - darbinieku vidējie stundas ieņēmumi ir līdzvērtīgi – 5,9 eiro stundā. Eiropas Savienības vidējais rādītājs 2008. gadā ir 21,6 eiro stundā, bet 2022. gadā - 30,5 eiro stundā. Pieaugums ir par 41%. Vienīgā valsts, kurā šajā periodā piedzīvots darba samaksas kritums, ir Grieķija. Vidējā stundas darba samaksa 14 gadu laikā šajā valstī sarukusi par 14%. Līdztekus tā vēl aizvien ir lielāka nekā Latvijā.

Lietuvas Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrija ierosinājusi valdībai 2025.gadā minimālās mēneša algas likmi paaugstināt par 114 eiro jeb 12% līdz 1038 eiro.

Ierosinājums paredz, ka minimālā stundas alga palielināsies līdz 6,35 eiro no pašreizējiem 5,65 eiro.

Kā norāda ministrija, lēmums ir kompromiss, kas balstīts uz Trīspusējās sadarbības padomē paustajiem viedokļiem, Lietuvas Bankas priekšlikumiem un atjauninātajām ekonomikas prognozēm.

Minimālā mēnešalga Lietuvā pašlaik ir 924 eiro, un tā veido 43% no vidējās bruto algas. Pašlaik minimālā alga Lietuvā ir par 44% lielāka nekā 2021.gadā, kad tā bija 642 eiro. Tas ir straujākais minimālās mēnešalgas pieaugums starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, norāda Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrijā.

Ministrija vēlas izvairīties no pārāk straujas tās paaugstināšanas, jo pārāk augsta minimālā mēnešalga nozīmētu, ka eksportējošo uzņēmumu konkurētspēja pasliktinātos.

Ņemot vērā slikto situāciju valsts budžetā, Igaunijas skolotāji vēlas solidarizēties ar pārējo sabiedrību un saistībā ar algu iesaldēšanu nākamgad, paziņoja Izglītības darbinieku arodbiedrības (EHL) vadītājs Rēmo Voltri.

Viņš teica, ka 24.septembrī notikušas pēdējās EHL sarunas ar izglītības ministri Kristīnu Kallasu. Tajās apstiprināts, ka skolotāju algas nākamgad netiks celtas, tādējādi tās salīdzinājumā ar vidējo algu valstī kļūs mazākas.

Neskatoties uz to, skolotāji nestreikos, lai gan sarunu sākumā šomēnes Voltri solīja, ka skolotāji varētu streikot.

"Pašlaik, ņemot vērā valsts budžeta stāvokli, kas lielā mērā radies, jo Igaunijai ir jāiegulda valsts aizsardzībā, skolotāji vēlas izrādīt solidaritāti ar pārējo sabiedrību," viņš klāstīja.

"Ar nosacījumu, ka mēs saņemsim garantijas turpmākajiem gadiem, lai būtu skaidrs, ka skolotāja profesijas vērtība nav tikai runas, bet gan patiesi atspoguļota uz papīra ar konkrētiem soļiem turpmākajos gados," piebilda Voltri.

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Uzņēmējiem ir ambīcijas, tirgus situācija nav slikta, investoriem naudas netrūkst, lieli valsts un pašvaldību uzņēmumi varētu stimulēt tirgus kapitalizāciju, bet uzņēmējdarbības vides un nodokļu jautājumi pārlieku ietekmē biznesa noskaņojumu kopumā.

Tādi ir ikgadējās Dienas Biznesa trīspusējās diskusijas galvenie secinājumi, kurā piedalījās Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Liene Dubava, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite un Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kas, jūsuprāt, kopš pagājušās vasaras ir būtiski mainījies gada laikā globāli, finanšu tirgos un biznesā kopumā?

Roberts Idelsons: Finanšu tirgos šis gads, globāli raugoties, noteikti ir aizvadīts labi. Lielāko uzņēmumu akciju indeksi ir auguši. Izaugsme sasniedz 20% un vairāk. Ievērojot augošos riskus, ir bijušas arī svārstības. Arī procentu likmes sāk krist, un visā pasaulē kopumā tas nozīmē, ka nauda nedaudz paliek lētāka. Ekonomikā kopumā šobrīd arī nav notikušas lielas izmaiņas, un būtiska recesija nav novērota – ne Eiropā, ne ASV. Kopējā paradigma ir, ka viss ir labi. Turpinām investēt, indeksi aug, aizņēmēju kredītspēja ir laba. Ko nesīs atlikusī gada daļa – redzēsim! Rudens vienmēr ir tāds nenoteiktības laiks.

Iedzīvotāju ienākumi visās trīs Baltijas valstu galvaspilsētās pēdējo trīs gadu laikā ir palielinājušies - kopš 2021. gada gan Rīgā, gan Viļņā un Tallinā ievērojami augusi vidējā darba alga, tomēr šis pieaugums nav bijis vienmērīgs, norāda Swedbank.

Vērtējot ienākumus pēc nodokļu nomaksas un pieņemot, ka ģimenē ir divi bērni un abi vecāki pelna vidējo algu galvaspilsētā, visbūtiskākais kāpums pēdējo trīs gadu laikā bijis Viļņā – tur alga “uz rokas” kļuvusi par 42% lielāka. Tikmēr Rīgā attiecīgs neto algas pieaugums ar diviem reģistrētiem apgādājamajiem bijis 29%, bet Tallinā tas bijis vismērenākais – 24%. Taču kopumā Rīgas ģimenēm joprojām jārēķinās ar zemākajiem vidējiem ienākumiem Baltijas galvaspilsētu vidū, vienlaikus sadzīvojot ne ar tām zemākajām izmaksām.

Ģimenes rīcībā esošos ienākumus ietekmē ne vien alga “uz rokas”, bet arī pabalsts par bērniem, kas katrā valstī tiek piešķirts vecākiem. Arī šajā jomā Lietuva saglabā līdera pozīciju Baltijā – tur ikmēneša pabalsts par diviem bērniem ir 192 eiro, Igaunijā 160 eiro, bet Latvijā 100 eiro. Tiesa gan, Lietuvā šis pabalsts pilnībā aizstāj iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādājamo, kas Latvijā strādājošajiem tiek piemērots ikmēneša ietvaros pie algas izmaksas un Igaunijā reizi gadā kā pārmaksātā nodokļa atmaksa pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas. Rezultātā ienākumu apmērs, kas paliek ģimenes rīcībā pēc ģimenes valsts pabalsta saņemšanas un darbaspēka nodokļu nomaksas, Tallinā, Viļņā un Rīgā būtiski atšķiras – attiecīgi 3576 eiro, 3127 eiro un 2655 eiro.

Publiskajā vidē un daudzos Latvijas uzņēmumos ir aktuāli runāt par darbinieku labbūtību, taču, nezinot, ko tas īsti nozīmē, šo jēdzienu var pārprast.

Svarīgi ņemt vērā, ka ikviena cilvēka labbūtību jeb to, kā mēs jūtamies par savu dzīvi, veido vairākas komponentes – karjeras labbūtība, proti, vai un cik ļoti mums patīk tas, ar ko ikdienā nodarbojamies, sociālā labbūtība jeb tas, vai mūsu dzīvē ir jēgpilnas attiecības ģimenē, ar kolēģiem un draugiem, finansiālā labbūtība, kas plašākus komentārus neprasa, kā arī fiziskā un arī kopienas labbūtība, kas parāda, cik labi jūtamies vietā, kurā dzīvojam. Finansiālā labbūtība ir cieši saistīta ar dzīvei nepieciešamo algu (living wage) un, lai gan tā nav pati svarīgākā no visām komponentēm, tiklīdz cilvēks nesaņem pietiekami, finansiālais aspekts kļūst par dominējošo, jo prātu nodarbina jautājums, vai man pietiks naudas. Starptautiskie dati liecina, ka cilvēki par naudas jautājumiem raizējas aptuveni 13 stundas mēnesī. Ņemot vērā, ka labbūtību veido vairākas komponentes, rodas jautājums - vai darba devējs var palīdzēt visās?

Valdībai vēl būs jālemj par atalgojumu publiskajā sektorā, jo tas vairs nedrīkst augt tādā tempā kā līdz šim, otrdien valdības sēdē sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Premjere sacīja, ka ir sadzirdēti gan Latvijas Bankas, gan Latvijas Darba devēju konfederācijas izteiktie brīdinājumi, ka straujais publiskā sektora algu pieaugums izraisa algu kāpumu arī privātajā sektorā, samazinot ekonomikas konkurētspēju.

Siliņa sacīja, ka valdībai būs jāatrod problēmas risinājums, sabalansējot publiskā sektora atalgojuma kāpumu ar privāto sektoru, kā arī ar kopējo budžeta situāciju. "Mēs esam aizskrējuši ar vēlmi palielināt algas un pielīdzināt tās Eiropas līmenim," izteicās Siliņa.

Preses konferencē pēc valdības sēdes Siliņa sacīja, ka kopumā valsts pārvaldē tēriņi būs jāpārskata. Sākotnēji tie varētu būt uz kancelejas preču izdevumu un dažādu pakalpojumu izmaksu rēķina, taču ministrijām dots uzdevums pārskatīt savus izdevumus par "nopietnu procentu".

Daudzu automobiļu īpašniekiem, kas nav izmantojuši sertificētu auto dīleru servisu pakalpojumus, ir priekšstats, ka remonts tur noteikti izmaksās dārgāk. Taču bieži vien tas ir tikai mīts.

Manā profesionālajā pieredzē bieži nākas saskarties ar situācijām, kad klienti, veicot pēcgarantijas remontu, sākotnēji vēršas tā sauktajā “pelēkajā servisā”, bet pēc tam pieprasa auto remonta tāmi arī no mums. Gala rezultāts viņiem bieži vien ir pārsteigums, jo autorizētā servisa piedāvātā summa izrādās zemāka. Tas ir īpaši raksturīgi sarežģītākiem remontdarbiem.

Jautāsiet – kā tas iespējams, ja autorizētajos servisos darba stundas izmaksas var būt divas vai pat trīs reizes augstākas nekā “pelēkajos servisos”?

Normstundas pret virsstundām

Atbilde ir vienkārša – “pelēkie servisi” piedāvājumā norāda remonta kopējo summu, bet autorizētie servisi veic remontu saskaņā ar ražotāja noteiktajām normstundām katram darbam. “Pelēkā servisa” mehāniķis savā aprēķinā vadās pēc pieredzes, aptuveni novērtējot, cik ilgs laiks būs nepieciešams remontdarbiem. Autorizētajā servisā šādi aprēķini nav nepieciešami, jo ražotājs jau ir noteicis precīzas normstundas.

Vidējā alga pirms nodokļu samaksas Lietuvā pērn sasniedza 2014 eiro mēnesī, kas ir par 225 eiro jeb 12,6% vairāk nekā 2022.gadā, liecina otrdien publiskotie Valsts datu aģentūras provizoriskie dati.

Vidējā mēnešalga pēc nodokļu samaksas Lietuvā pērn bija 1249,1 eiro, kas ir par 11,4 % jeb 128 eiro vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Reālā alga Lietuvā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieauga par 2,1%, jo pērn joprojām bija augsta inflācija, patēriņa cenu indeksam sasniedzot 9,1%.

Minimālās mēneša darba algas, valsts līmeņa amatpersonu, tiesnešu, ierēdņu un budžeta iestāžu darbinieku pamatalgas pieaugums un citi iemesli ietekmēja darba samaksas izmaiņas valstī.

Labklājības ministrija (LM) iecerējusi mainīt līdzšinējo kārtību, kādā tiek noteikta minimālā alga, plānojot tās apmēru pārskatīt katru gadu.

Kopš šī gada sākuma minimālā alga ir 700 eiro, kas pagājušajā gadā tika paaugstināta no 620 eiro. LM ir izstrādājusi jaunu noteikumu projektu "Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība", kas paredz atteikties no līdzšinējās kārtības un jaunajā regulējumā ietvert Eiropas Savienības (ES) direktīvā par adekvātām minimālajām algām noteiktās prasības.

Paredzēts, ka ministrija reizi gadā izstrādās priekšlikumus par minimālās mēneša darba algas apmēru nākamajam gadam, ņemot vērā virkni datu, tostarp atsauces vērtību.

Lai nodrošinātu optimālu, tautsaimniecības un reģionālās attīstības situācijai atbilstošu minimālās mēneša darba algas kāpumu, LM izstrādātajā noteikumu projektā tika iestrādāta atsauces vērtība 45% apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķinātās vidējās bruto darba samaksas par pēdējo pieejamo ceturksni.

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) ik gadu apkopo informāciju par profesiju vidējām stundu tarifa likmēm. Apkopojums ietver visas profesiju klasifikatorā iekļautās profesijas – sākot no ražošanas darbiniekiem līdz pat juristiem un IT speciālistiem. Lai gan VID ir norādījis, ka šai informācijai ir informatīvs raksturs, tā nereti tiek ņemta vērā publiskā sektora iepirkumos, piemēram, lai plānotu attiecīgajam projektam nepieciešamo budžetu.

Problēma iezīmējas tajā, ka VID apkopojumā iekļautās vidējās stundu likmes virknei profesiju krietni atšķiras no reālajām tirgus likmēm, turklāt, netiek ņemts vērā, ka katru amatu iespējams iedalīt vairākus līmeņos. Saskaitot kopā vidējo likmi, ko saņem asistents, kas palīdz īstenot standarta projektus, un likmi, ko saņem advancēts speciālists, mēs neiegūstam objektīvu izpratni par tirgus situāciju.

Kāpēc saskaņā ar VID datiem, piemēram, programmatūras arhitekta vidējā stundas likme ir 21 eiro, bet realitātē šāda speciālista darbs izmaksā līdz 70 eiro stundā, atkarībā no viņa pieredzes un prasmēm un zemākā summa ir tipiska speciālistam bez jebkādas iepriekšējas pieredzes. Kā veidojusies VID aprēķinos minētā programmētāja likme 17 eiro, kas ir vairākas reizes mazāka par reālo tirgus likmi? Un cik tad īsti būtu jāmaksā pasūtītājam?

2022.gadā labāk atalgotā profesiju grupa bija ārsti, kuru mēneša vidējā bruto darba samaksa, pārrēķināta pilnā slodzē, bija 4 805 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Darba samaksas struktūras apsekojuma dati.

Starp labāk atalgotajām profesiju grupām ierindojas arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas vadītāji (4 259 eiro), kuģu un gaisa kuģu vadītāji un tehniskie speciālisti (3 564 eiro).

Darba samaksas struktūras apsekojums tiek veikts reizi četros gados visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pēc vienotas metodoloģijas, kas nodrošina salīdzināmus atalgojuma rādītājus.

Pārdevēji, kas pārdod dažādas preces (izņemot pārtiku) ielās, stadionos, kinoteātros, teātros un citās sabiedriskās vietās, vidēji mēnesī saņēma 598 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas ir zemākais rādītājs starp visām profesiju grupām. Mazāk atalgoti bija arī bērnu pieskatītāji un skolotāju palīgi (754 eiro), pārtikas produktu sagatavošanas palīgstrādnieki (755 eiro), apģērbu izgatavotāji (756 eiro) un māju, viesnīcu un biroju apkopēji un to palīgi, kuriem mēneša alga bija 801 eiro pirms nodokļu apmaksas.

Pašlaik pieejamie starptautiskie statistikas dati liecina, ka patiesībai neatbilst informācija par to, ka Latvijas veselības nozare tiek nepietiekami finansēta.

Kopējie izdevumi Latvijas veselības nozarē ir atbilstoši un pat lielāki par Latvijas ekonomiskās attīstības un bagātības līmeni. Tomēr statistikas datu analīze liecina, ka ir pēdējais laiks uzdot stingri pamatotus jautājumus, vai veselības nozares finansējuma izlietojums atbilst mērķim - uzlabot sabiedrības veselību - un vai tas ir sabiedrības interesēs.

Turpinās darbs pie 2025. gada valsts budžeta projekta aprisēm. Diemžēl tā vietā, lai apspriestu jautājumu, vai visi pašreizējie valsts izdevumi ir adekvāti, vai starp izdevumiem nav pozīcijas, kas ir klaji izšķērdīgas, vai Latvijas sabiedrība vispār spēj samaksāt par politiķu iecerētajiem valsts naudas tēriņiem utt., tiek piedāvāti tikai vairāki nodokļu palielinājuma scenāriji. Pirms sākt palielināt nodokļus, vajadzētu izvērtēt, kurās pozīcijās valsts izdevumi ir neadekvāti lieli, un pirms lemt par nodokļu palielinājumu, vispirms vajadzētu atteikties no izšķērdīgiem tēriņiem.

Ja šī Saeimas sasaukuma laikā nodokļu izmaiņas tiks ieviestas, tad tas notiks šogad, intervijā Latvijas Radio sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Viņa atgādināja, ka valdošie politiķi ir devuši solījumu nodokļus pārskatīt vienu reizi Saeimas sasaukuma laikā, un tieši patlaban potenciālās izmaiņas tiek vērtētas.

Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes darba grupa strādā kopā gan ar uzņēmējiem, gan darba devējiem, gan ārvalstu investoriem, gan valsts pārvaldes iestādēm, un 31.maijā būs gatavs piedāvājums, solīja premjere.

Viņa uzsvēra, ka konkrēta nodokļu izmaiņu piedāvājuma pagaidām vēl nav, bet tas tiks meklēts. "Prasības ir ļoti dažādas - no pilnīgas nodokļu samazināšanas līdz dažādām citādām izmaiņām, bet šobrīd nav gatavs piedāvājums un ir pāragri spriest par kaut kādu nodokļu paaugstināšanu," sacīja Siliņa.

SEB bankas pētījums rāda, ka aptuveni 27% sieviešu Latvijā uzkrājumu nav*. Turklāt, sievietes, kuras veic uzkrājumus, biežāk domā par citiem, piemēram, krāj saviem bērniem, nevis savai finansiālajai neatkarībai. Sievietes bieži vien arī ieguldījumu riska izvēlē ir piesardzīgākas, taču neatbilstoša riska izvēle var novest pie tā, ka atdeve no ieguldījumiem ilgtermiņā būs mazāka.

Lai kļūtu finansiāli neatkarīgām, sievietēm ir jāpieņem lēmumi par uzkrājumu veidošanu, brīvo līdzekļu ieguldīšanu un dažkārt arī jāuzņemas atbilstošs risks.

Ir vairākas nozīmīgas barjeras, kas sievietēm ir jāpārvar ceļā uz savu finansiālo neatkarību. Tas ir zemāks atalgojums – sieviešu vidējā stundas alga ir zemāka visos izglītības līmeņos, visās nozarēs un amatu grupās. Vidējais atalgojums stundā sievietēm 2022. gadā bija par 17,1% mazāks nekā vidējais atalgojums vīriešiem (ES vidēji šis rādītājs bija 12,7%)**.

No iepriekš minētā izriet mazāks uzkrājums pensijas kapitālā, kā arī mazāk līdzekļu citu uzkrājumu un ieguldījumu veikšanai. Sievietēm daudz biežāk ir jāpārvar sabiedrības stereotipi, lai izlauztos līdz vadošiem amatiem, proti, izglītībā un karjerā ir jāiegulda vairāk laika un naudas. Šo faktoru saasina došanās bērnu kopšanas atvaļinājumā. Visbeidzot, sievietēm allaž ir jāpatur prātā “plāns B” gadījumā, ja viņas paliek par savu bērnu galvenajām uzturētājām. Tomēr neskatoties uz visām šīm barjerām, nav cita ceļa finansiālas neatkarības gūšanai, kā sākt ar pakāpenisku uzkrājuma veidošanu.

Šogad “Užavas alus” svin savu 30 darba gadu jubileju. “Neskatoties uz sarežģīto ekonomisko situāciju, savā jubilejas gadā aktīvi strādājam pie jaunu garšu izveides un augstu kvalitātes standartu saglabāšanas,” informē uzņēmums.

“Sagaidot 30. jubilejas gadu, esam arī veikuši nopietnus ieguldījumus alus darītavas attīstībā, uzstādot jaunu ražošanas līniju un paplašinot noliktavu. Tādējādi esam sagatavojušie arī lielāku apjomu eksportam uz Lielbritāniju. Ceram, ka arī turpmāk attīstība būs aktīva un varēsim nodrošināt ar darbu Ventspils novada iedzīvotājus,” komentē “Užavas alus” dibinātājs un valdes loceklis Uldis Pumpurs.

Stāstot par uzņēmuma attīstības plāniem, U.Pumpurs uzsver: “Vidējā alga valstī ir palielinājusies par 12,9%. Vēlamies, lai arī mums būtu iespēja pacelt algu saviem darbiniekiem, neatpaliekot no citiem Latvijas uzņēmumiem, taču tam ir nepieciešami papildu finanšu resursi. Tas arī ir viens no būtiskiem iemesliem, kura dēļ maijā pieaugs “Užavas alus” produktu cenas.”

Finanšu ministrijas piedāvātās izmaiņas darbaspēka nodokļu likmē un minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada ne bez iemesla izpelnījušās ne mazums kritiku.

No vienas puses ir pozitīvi, ka paaugstināsies minimālā alga un valdība domā par risinājumiem darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai, bet no otras puses – izvēlētie risinājumi nav vērtējami kā optimālākie, kas tiešām radītu viennozīmīgus ieguvumus visiem darba ņēmējiem, uzlabotu situāciju darba tirgū un palīdzētu arī eksportspējīgajām nozarēm uzlabot savu konkurētspēju.

Jāatgādina, ka septembra sākumā finanšu ministrs Arvils Ašeradens informēja, ka no nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, paaugstināt minimālo algu un veikt pārdali starp 1. un 2. pensiju fondu. Lai gan teorētiski tas izklausās pozitīvi, ne viss ir tik labi un rožaini, kā sākumā varētu šķist. Patiesībā piedāvātās reformas darbaspēku nodokļos drīzāk vērtējams kā koks ar diviem apdegušiem galiem, kas ar laiku var sāpīgi atspēlēties gan darba ņēmējiem, gan pensionāriem, gan arī Latvijas uzņēmumu konkurētspējas kritumā.