Lai paaugstinātu satiksmes drošību, uz Valmieras šosejas (A3) posmā no Raganas līdz Valmierai (9,26.-65,22. km) uzsākta akustisko ribjoslu izbūve, informē VSIA Latvijas Valsts ceļi.

Darbi notiks pakāpeniski pa posmiem:

Apdzīvotās vietās Straupē, Plācī un Stalbē ribjoslas izbūvēt nav paredzēts, lai nepalielinātos trokšņu līmenis. Darbu zonā tiks ieviesti ātruma ierobežojumi līdz 50 km/h.

Darbus visā posmā plānots pabeigt līdz jūnija sākumam un tos par līguma summu 177 624 eiro veic SIA Limbažu ceļi.

Transportlīdzeklim uzbraucot uz šādas ribjoslas, rodas vibrācijas un troksnis, brīdinot autovadītāju no iebraukšanas pretējā joslā. Ribjosla ir uz autoceļa ass līnijas iefrēzētas aptuveni 10 mm dziļas iedobes ar soli 0,6 m. Pēc iefrēzēšanas horizontālais marķējums uz ass līnijas tiek atjaunots.

2023. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija ceturtajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no dažādu koka mēbeļu eksporta.

To liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija). Mēbeļu rūpniecībai Latvijā bija izcila pagātne. Pašlaik šī ir viena no ļoti svarīgām meža produkcijas ražošanas nozarēm, kurā tiek ražotas preces ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Ja daudzās ekonomikas jomās Latvijai būtu jāmācās no Igaunijas pieredzes, tad mēbeļu ražošanā un eksportā Latvijai būtu jāvadās no izcilā Lietuvas piemēra. Vērtējot Lietuvas izcilos panākumus koka mēbeļu eksportā, svarīga daļa no šiem panākumiem attiecas arī uz Latviju. Latvijā ražotais saplāksnis, kokskaidu un kokšķiedru plātnes, kā arī cita meža nozares produkcija ir neaizstājams pamats Lietuvas izcilajiem panākumiem mēbeļu ražošanā un eksportā. XXI gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā visām rūpniecības nozarēm bija jādarbojas apstākļos, kad ir brīva preču apmaiņa, kas nozīmē brīvu importa preču konkurenci ar Latvijas ražojumiem. Latvijas mēbeļu rūpniecības lielākais izaicinājums bija izmantot Eiropas Savienības dotās iespējas, lai attīstītu mēbeļu eksportu. Tomēr dažādās mēbeļu grupās Latvijas panākumi ir visai atšķirīgi.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2023. gadā katrs desmitais pasaulē pārdotais ēvelētais skujkoku dēlis un dēlītis tika ražots Igaunijā. Savukārt Latvija 2023. gadā bija pasaules līdere apšu un bērza dēļu eksportā.

Grīda ir svarīgs ēku elements, un gadsimtiem ilgi Latvijā grīdu ēkas veidoja no tā paša materiāla, kurš ir zemes virsmā - smiltis vai māls. Koka grīdas bija nepieciešamas gadījumos, kad būve tika celta virs zemes virsmas līmeņa, kad tika celta vairāku stāvu ēka, arī tad, ja būve tika celta uz pāļiem - virs ūdeņiem vai purviem. Latviešu zemnieku sētās dominēja vienstāva apbūve, ēku grīdas bija no māla klona, bet koka grīdas segums plašāk ieviesās tikai 19. gadsimtā. Māju priekštelpas, kas aizņēma mājas lielāko daļu un kurā atradās pavards un dzīvoja saime, pamatnes segums līdz pat 19. gadsimta beigām tika veidots no māla klona. Koka seguma grīdas sākumā parādījās tikai no priekštelpas nodalītajā istabā vai kambaros (Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, Rīga, Jumava, 2021., 79.lpp.).

Starptautiskās risku pārvaldības kompānijas "Coface" publiskotajā Baltijas valstu lielāko uzņēmumu "Top50" reitingā šogad iekļuvuši 27 Lietuvas uzņēmumi, 17 Igaunijas un seši Latvijas uzņēmumi, aģentūru LETA informēja "Coface" pārstāvji.

Kompānijā norāda, ka Latvijas pozīcijas šajā reitingā ir vispieticīgākās un turklāt tās šogad pasliktinājušas - ja iepriekšējos divus gadus Baltijas "Top50" klasificējās astoņi uzņēmumi no Latvijas, tad šajā gadā - par diviem mazāk.

Kopumā Baltijas valstu 50 lielāko uzņēmumu apgrozījums pērn veidoja 74 miljardus eiro, bet peļņa - 2,78 miljardus eiro. Latvijas uzņēmumu pienesums starp Baltijas "Top50" lielākajām kompānijām ir 9,4% apgrozījuma un 10,6% peļņas ziņā.

Igaunija savas pozīcijas šī gada Baltijas "Top50" uzņēmumu reitingā nostiprinājusi un tajā pārstāvēto uzņēmumu skaits ik gadu būtiski pieaug - šogad reitingā iekļuvuši 17 Igaunijas uzņēmumi, pērn - 14, bet 2021.gadā tādu bija tikai 10. Lietuvas uzņēmumu pozīcijas uzņēmumu reitingā ir samērā stabilas - šogad reitingā pārstāvēti 27 uzņēmumi no Lietuvas, pērn - 28, savukārt 2021.gadā - 32.

Pirmdien, 30. martā Latvijā nosēdīsies pēdējais īpašais "airBaltic" reiss no Frankfurtes un Latvijā būs atgriezušies 2276 Latvijas valstspiederīgie, kuri izmantoja Ārlietu ministrijas atbalstu pēc 14. marta, kad Ministru kabinets pieņēma lēmumu par starptautiskās pasažieru satiksmes apturēšanu.

No 14. marta līdz 30. martam airBaltic veica 21 īpašo reisu no 8 valstīm un kopumā uz Latviju pirmdienas vakarā būs atvesti 2276 cilvēki, Db.lv apstiprināja Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris. "Mūsu uzstādījums bija palīdzēt tiem ceļotājiem, kuri uz ārvalstīm bija izbraukuši līdz brīdim, kad valstī tika izsludināta krīzes situācija, tomēr, neslēpšu, ka situāciju mēģināja izmantot cilvēki, kuri dzīvo un strādā ārzemēs. Mums nav iespēju pārbaudīt, vai katrā konkrētā gadījumā cilvēks bijis tūrisma braucienā, vai arī nolēmis atgriezties Latvijā, jo zaudējis darbu un mājās atrasties šobrīd ir izdevīgāk," sacīja J. Beķeris.

Pašreizējā situācija jau apzināta un par to tiks ziņots valdībā, jo patlaban Ārlietu ministrija pastarpināti risinājusi arī reemigrācijas problēmu, kas, iespējams Covid-19 krīzes laikā var sasināties.

Pagājušajā gadā uzņēmumi nodokļos valsts kopbudžetā samaksājuši 9,86 miljardus eiro, tostarp 3,29 miljardus eiro valsts sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās un 1,72 miljardus eiro iedzīvotāju ienākuma nodoklī, liecina "Lursoft" aprēķini, balstoties uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publiskoto informāciju.

Lielākās nodokļu iemaksas veikuši degvielas tirgotāji, tiesa, mainījies saraksta līderis. Lursoft izpētījis, ka VID administrētajos nodokļos pagājušajā gadā visvairāk samaksājusi SIA "Orlen Latvija" (278,95 miljoni eiro), kas iepriekšējos gados atradās trešajā pozīcijā aiz SIA "Neste Latvija" un SIA "Circle K Latvia".

Otrajā vietā ir "Neste Latvija" ar 202,84 miljoniem eiro, trešajā - "Circle K Latvia" ar 190,72 miljoniem eiro.

Ceturtajā vietā ir SIA "Baltic Sales Network" ar 142,1 miljonu eiro, piektajā vietā - SIA "Philip Morris Latvia" ar 124,77 miljoniem eiro, sestajā vietā - SIA "Pirmas" ar 109,56 miljoniem eiro.

Septītajā vietā ir AS "Amber Latvijas balzams" ar 86,87 miljoniem eiro, astotajā vietā - AS "Latvijas gāze" ar 78,51 miljonu eiro, devītajā vietā - "Neste Oyj" ar 72,95 miljoniem eiro, bet desmitajā vietā - SIA "MV Group Distribution LV" ar 70,74 miljoniem eiro.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad pēc ienākumiem no skaidbetona izstrādājumu eksporta apjoma uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet Latvijas daļa globālajā skaidbetona eksportā sasniedza 2,08%.

Šeit gan ir jāprecizē, ka skaidbetons ir vienkāršots Kombinētās preču nomenklatūras 6808 koda preču grupas apzīmējums. Precīza definīcija atbilstoši kombinētai preču nomenklatūrai ir “paneļi, plātnes, plātnītes, bloki un tamlīdzīgi izstrādājumi no augu šķiedrām, salmiem vai ēveļskaidām, šķeldām, drumslām, zāģu skaidām vai citiem koksnes atkritumiem, kas aglomerēti ar cementu, ģipsi vai citām minerālu saistvielām” .Cilvēce jau izsenis centās atrast celtniecības materiālus, kas varētu uzlabot dažāda veida koksnes vai koksnes šķiedru materiālu īpašības, ugunsdrošību u.c. Viens no senākajiem risinājumiem bija pītas zaru vai cita veida kokšķiedru būves apmest ar māliem.

Kulinārās dotības un apņēmība SIA Perfecto komandai ļāvusi saldu sapni pārvērst uzņēmējdarbībā.

Laikā, kad ekonomika galvenokārt balstās uz principa – saražot pēc iespējas vairāk un lētāk īsā laika posmā, Salmiņu pāris izvēlējās iet citu ceļu – meklēt tīras izejvielas un nekonkurēt ar zemāko cenu. SIA Perfecto dzima neilgi pēc tam, kad Parex bankas sadalīšanas dēļ Haralds Salmiņš nonāca jaunas izvēles priekšā; tā krita par labu savu sapņu īstenošanai. Tagad uzņēmuma paspārnē darbojas astoņi cilvēki un top vairāki veidi našķu, kā arī šķiedrvielas no visneiedomājamākajām zālēm un nezālēm.

Sākuma punkts tirdziņos

Ražošanas vadītāja Lāsma Salmiņa ir entuziasma pilna gastronomijas speciāliste, kurai vienmēr ir paticis eksperimentēt virtuvē. Kādus no viņas radītajiem našķiem, tostarp sēkliņu plācenīšus Lutaušus, pāris pamēģināja tirgot tuvējajā Straupes tirdziņā. Lutauši guva negaidītu atsaucību, un to ražošana pašu mājās turpinājās gada garumā, līdz tur kļuva par šauru. L.Salmiņas darbs arī tagad ir jaunu garšu meklēšana un produktu radīšana. Tie vienmēr atšķirsies ar to, ka netiks izmantoti kviešu milti un mākslīgi saldinātāji vai citi garšu pastiprinātāji.

Rītiņu ģimene Tukumā ir ienācēji, kas nu jau deviņus gadus pastāvīgi uzņem viesus Salmu darbnīcā un muzejā.

«Mūsdienu cilvēki arvien vairāk attālinās no laukiem un lauku vides. Cilvēki vairs nezina, kas ir salmi, ka tie nāk no labības,» secina Kristīne Zihmane-Rītiņa, kas kopā ar vīru Juri no salmiem un siena gatavo skulptūras.

Šobrīd «Salmu darbnīca» ir Rītiņu pāra pilna laika nodarbošanās, lai gan abiem ir citas profesijas: Juris iepriekš vairāk nekā 25 gadus pavadījis, strādājot televīzijā, bet Kristīne ir zinātniece. Viņa stāsta, ka arī salmu lietu izveide ir vesela zinātne. Tēlu izveide ir radošs process, bet par tehnisko pusi vienmēr ir jādomā līdz: «Kā tu salmus paņemsi, ar kuru galu sāksi. Katras figūras izveidei ir sava tehnoloģiskā puse. Ja mēs veidojam kolekcijas vienā eksemplārā mūsu muzeja papildināšanai, tad var variēt, izmantot arī sarežģītākus paņēmienus. Tām figūrām, ko veidojam vairumā, ir ļoti svarīgi saprast, kādā veidā to darīt. Tiek veikta laika uzskaite, cik minūtēs ko var izdarīt. Protams, tas ir roku darbs un mums tas ir ļoti svarīgi - ekonomēt laiku un darbu padarīt pēc iespējas tehniski vienkāršāku, jo jābūt ir arī rezultātam». Visus izmantotos materiālus meistari ievāc paši savās pļavās un laukos. Nopirkt labu, kvalitatīvu materiālu ir grūti, tam ir jābūt pareizi uzglabātam, smaržīgam, bez piejaukuma.

Pēc Siguldas novada pašvaldības vadības rīkojuma ir sagatavots iepirkums un uzsākta dokumentu izstrāde finansējuma saņemšanai, lai pašvaldības esošos īpašumos atteiktos no gāzes apkures.

Pāreja uz granulu apkures katliem notiks tajās pašvaldības ēkās, kuras nav pieslēgtas centralizētajai apkurei, un šobrīd apkures nodrošināšanai tiek izmantota gāze.

“Šobrīd, kad gan pašvaldības, gan ikvienas ģimenes maciņu daudz vairāk tukšo energokrīze un, tuvojoties ziemai, varam sagaidīt izmaksu kulmināciju, ir svarīgi rīkoties, nevis cerēt uz brīnumu! Lai rīkotos valstiski, mazinot mūsu kopējo atkarību no gāzes, kā arī kliedētu neziņu par to, vai apkure būs un tam sekos adekvāti rēķini, nevis kosmiskas izmaksas, mēs pieņemam lēmumu meklēt alternatīvu apkurei,” skaidro Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics.

Šobrīd pašvaldības īpašuma saimniecībā ir 14 objekti un ēkas, kuros apkure notiek individuāli, izmantojot gāzes apkures katlus. Lai nodrošinātu pašvaldības ēku simtprocentīgu neatkarību no gāzes apkures, ir sagatavoti dokumenti iepirkumu procedūrai papildu granulu katlu izbūvei.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

VAS "Latvijas Valsts ceļi" noslēguši līgumu ar SIA "Via" par akustisko svītru jeb ribjoslu ierīkošanu uz Bauskas šosejas (A7) posmā no Rīgas apvedceļa A5 (Salaspils-Babīte) līdz Bauskai (20,60.-84,50. km) par līgumcenu 203 tūkstoši eiro (ar PVN), informē VAS "Latvijas Valsts ceļi".

Ir izsludināts arī iepirkums par ribjoslu ierīkošanu uz Valmieras šosejas (A3) posmā no Raganas līdz Valmierai, patlaban ir atvērti tajā saņemtie piedāvājumi un notiek vērtēšana. Uz abiem šiem ceļiem ribjoslas tiks ierīkotas par valsts budžeta papildu 75 miljonu eiro finansējumu.

Transportlīdzeklim uzbraucot uz šādas ribjoslas, rodas vibrācijas un troksnis, brīdinot autovadītāju no iebraukšanas pretējā joslā. Ribjosla ir uz autoceļa ass līnijas iefrēzētas aptuveni 10 mm dziļas iedobes ar soli 0,6 m. Pēc iefrēzēšanas horizontālais marķējums uz ass līnijas tiek atjaunots.

Šogad ribjoslas seguma atjaunošanas ietvaros uz galvenajiem autoceļiem vēl ir ierīkotas:

Šorīt uz plkst.6.30 apledojums vietām Latgalē, Zemgalē un Vidzemē apgrūtina braukšanu pa valsts galvenajiem un reģionālajiem autoceļiem.

Slidenos ceļa posmus kaisa ar pretslīdes materiāliem. Lai uzlabotu braukšanas apstākļus, ceļu uzturēšanas darbos iesaistītas 63 VAS Latvijas autoceļu uzturētājs ziemas dienesta tehnikas vienības.

Apgrūtināti braukšanas apstākļi uz valsts galvenajiem autoceļiem ir:

• Vidzemes šoseja (A2) no Vangažiem līdz Augšlīgatnei, no Virešiem līdz Veclaicenei;

• Valmieras šoseja (A3) no Raganas līdz Braslas tiltam

• Daugavpils šosejas (A6) no Skrīveriem līdz Nīcgalei;

• Jelgavas šoseja (A8) no Olaines līdz Meitenei;

• Liepājas šoseja (A9) no Kaģiem līdz Apšupes krustojumam;

• autoceļš Jēkabpils-Rēzekne-Ludza-Krievijas robeža (Terehova) (A12) Visa maršruta garumā;

Ekonomisko lietu tiesa 25. maijā skaidrojumus un pierādījumus no aizskartās mantas īpašnieka uzskatīja par nebūtiskiem, tiesāšanās laikā netika izvērtēti arī papildus pierādījumi, kā rezultātā 4. jūnijā tā lēma par aptuveni 1,28 miljonu eiro konfiskāciju uzņēmumam Sarmal Oil Ltd.

Dienas Bizness aprīlī jau rakstīja par šo lietu, kas līdz iztiesāšanai, salīdzinoši ar citiem gadījumiem, nonāca ātrāk nekā parasti un šobrīd ir kļuvusi par vienu no pirmajiem publiskajiem precedentiem naudas konfiskācijas lietās, kuras lielā skaitā pēc Finanšu izlūkošanas dienesta iniciatīvas veidotas likvidējamo banku klientiem.

Kā nenoskaidroti līdzekļi kļūst par noziedzīgiem 

Uzņēmuma Sarmal Oil Ltd lieta par, iespējams, nenoskaidrotas izcelsmes līdzekļu konfiskāciju tūdaļ...

Steidzinātā prāvā ātrs nolēmums

Kā iepriekš Dienas Biznesam pauda Sarman Oil Ltd pārstāvis, zvērināts advokāts Kristaps Andersons. Sarmal Oil Ltd ir likvidējamās AS ABLV banka kreditors, par kura kontu FID interesi izrādīja 2020. gadā. Tā paša gada 31. augustā uzņēmuma līdzekļus FID iesaldēja, vēlāk lietu nosūtot uz policiju, kas, kā ierasts, ierosināja kriminālprocesu un uzlika naudai arestu.

Tālāk, redzot, ka noziedzīgu nodarījumu tik viegli atrast neizdosies vai, visticamāk, neizdosies atrast nemaz, lietā tiek izdalīts process par mantas konfiskāciju. Un tas viss šajā gadījumā noticis ļoti īsā laikā. K. Andersons izteica aizdomas par to, vai FID aizdomu pārbaude vispār ir notikusi izmeklēšanas laikā, jo atbildība par lietas apstākļu pārbaudi burtiski tikusi pārlikta uz tiesas pleciem. Proti, Sarmal Oil Ltd. sākotnēji iesniegtie skaidrojumi bija krieviski un angliski, izmeklēšana pieprasīja tos latviski, bet, kamēr tulkojums tika gatavots, lietu nodeva tiesai. Tulkotie materiāli tiesai iesniegti, tomēr nav tikuši izvērtēti.

Visi pārmetumi balansē uz ticamības robežas. Proti, konfiskācijas pamats ir aizdomas, ka manta iegūta noziedzīgi, bet noziegums nav pierādīts. Procesa virzītājam un daļēji arī tiesai, bez jebkāda saprātīga skaidrojuma aizdomīgi ir tas, ka patiesā labuma guvējs pusgadu atvērtajā kontā neveic darījumus. Sanāk amizanta situācija – ja tu atver kontu, slēdz darījumus un saņem naudu – slikti! Neslēdz darījumus un nesaņem naudu – atkal slikti! Diemžēl arī tiesa nespēj objektīvi pateikt, kā darījumu neveikšana kontā pierāda, ka vēlāk saņemtie naudas līdzekļi par reāli notikušiem darījumiem būtu atzīstami par noziedzīgi iegūtiem. Kā būtu bijis pareizi rīkoties, lai nerastos šādas nepamatotas aizdomas par taviem nodomiem?

Konfiscē uz aizdomu pamata

Izmeklēšana balstās uz to, ka 2016. gada 20. septembrī likvidējamā ABLV Bank uzņēmumam ir atvērts norēķinu konts, bet darījumi tajā veikti tikai laikā no 2017. gada 11. oktobra līdz 2018. gada 9. februārim, pie kam tie izmeklētājai šķituši aizdomīgi un bez ekonomiska pamatojuma.

Izmeklēšana norādījusi neatbilstības izrakstītajos rēķinos un norēķinu kārtībā. Pēc būtības tās ir lietas, kuras varētu likt skaidrot, tomēr pirmstiesas procesā tas nav darīts, jo, kā norāda advokāts, laikam nav būtiski pierādīt noziedzīga nodarījuma esamību un līdzekļu saistību ar šo noziedzīgo nodarījumu, bet gan konfiscēt līdzekļus uz pieņēmumu pamata.

Tiesas nolēmuma motīvu daļa apšauba konta atvēršanas Latvijā ekonomisko pamatotību, jo uzņēmuma darbība pamatā esot Gruzijā, Krievijā. Atzīst lielo vairumu izmeklēšanas secinājumu par aizdomīgām darbībām uzņēmuma kontos, papildus norādot dažādas aizdomu detaļas, piemēram, aizdomīgi, ka sadarbības partneriem nav interneta vietņu tiesa lemj naudu konfiscēt. Par aizdomu pamatojumu der FID norāde, ka Sarmal Oil Ltd. sadarbības partneri ir uzņēmumi ar čaulas pazīmēm. Tiesa konstatē, ka uzņēmumam nav materiāli tehniskās bāzes uzņēmējdarbības veikšanai un pieder tikai nauda. Pēc būtības tiesā nav nekā cita kā vien fakta legālā prezumpcija par to, ka nauda, iespējams, ir noziedzīgi iegūta.

Būs pārsūdzība

Advokāts K. Andersons Dienas Biznesam apgalvoja, ka pārsūdzība apgabaltiesā būs, jo tiesa savā lēmumā ir pretrunīga un pēc būtības "kopē izmeklētāju aizdomas", kas savukārt kopējusi FID aizdomas.

"Rodas sajūta, ka vari skaidrot ko un kā gribi, taču FID un procesa virzītājas pieņēmumus un šaubas novērst nevarēs. Var sniegt daudz un dažādus pierādījumus par notikušiem darījumiem, preču piegādes un transportēšanas dokumentus, bet procesa virzītājs vienmēr pateiks - "ziniet, ar to nepietiek, lai novērstu šaubas par līdzekļu izcelsmi". Iespējams, ar laiku izkristalizēsies kritēriji, kādi dokumenti un pierādījumi būs pietiekami, lai 21.gadsimtā pamatotu klienta tiesības atvērt kontu Latvijā vai jebkurā citā bankā pēc patikas, ja uzticamies tieši šai bankai. Diemžēl, arī tiesa savā lēmumā nonāk dažādās pretrunās, kas, acīmredzot, būs jāpārvērtē augstākas instances tiesai," sacīja K. Andersons.

AML tiesāšanās ķēķis

Dienas Bizness jau iepriekš rakstīja, ka visa pamatā ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma proliferācijas novēršanas (NILLTPFN) likums, atsevišķi panti Kriminālprocesa likumā un Krimināllikumā, kas 2019. gada nogalē tika pielāgoti tieši naudas konfiskācijas vajadzībām. Proti, pierādīšanas nasta tika pārlikta uz aizskartās mantas īpašnieku. Normālā kārtībā par noziedzīgu nodarījumu – to pierāda valsts un apsūdzētais aizstāvas. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu procesa gadījumā patiesa apsūdzētā nemaz nav. Ir tikai aizdomas par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem un aizskartās mantas īpašnieks, tas, kura nauda ir iesaldēta, bet iespējamais noziegums tiek nodalīts pavisam citā procesā. Secīgi, to pat nav nozīmes pierādīt, ja naudu ir iespējams paņemt atsevišķi. Līdz ar procesu sadalīšanu pāri paliek tikai aizdomas, kas likumos ir ieviestas kā pietiekams pamats konfiscēšanai, bet vaina par noziedzīgu nodarījumu ir otršķirīgs mērķis.

Visa ķeza sākās vēl 2018. gadā, kad Latvijai tika izteikti konkrēti pārmetumi par nepietiekamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu pieskatīšanu. FID vadībā stājās Ilze Znotiņa un tika sagatavota vesela likumu izmaiņu pakete, kas summāri sāka strādāt līdz ar šā gada 1. janvāri. I. Znotiņa ir piedalījusies praktiski visu saistīto likumu izmaiņās, bijusi klāt Saeimas komisiju sēdēs, nereti atgādinājusi deputātiem, ka nenobalsojot par konkrētām izmaiņām Latvija nonāks "pelēkajā zonā".

Šā gada sākumā NILLTPFN likums tika atvērts atkārtoti, jo ar premjera frāzi - "riskos balstīts banku darbs" vien nekas nesanāk. Nauda no Latvijas tirgus turas atstatu, jo cilvēki, kuriem tā pieder labi saprot, ka nav nekas jāpārkāpj, lai tā tiktu atņemta. Likuma izmaiņu debašu laikā I. Znotiņa uz deputātu Gati Eglīti izdarīja līdzīgu spiedienu, kā bija pieradusi pēdējos divos gados rīkoties ar Juridiskās komisijas un Krimināltiesību apakškomisijas deputātiem. Proti, deputāti, kas mēģina sakārtot noteikumus vai kaut ko saprast citādi ir naudas atmazgātāju pārstāvji. G. Eglītis iesniedza sūdzību tiesā par goda un cieņas aizskaršanu, bet vēlāk 23. aprīlī tikās ar I. Znotiņu tiešās debatēs ziņu portālā Delfi.lv. No visas sarunas, kas bija visnotaļ asa, uz tiesvedību ir attiecināms viens I. Znotiņas retorisks jautājums: "Vai Jūs tiešām domājat, ka konkrētie tiesneši, kas pieņem lēmumus par mantas arestu, izmeklētāji, izmeklēšanas iestāžu vadītāji, prokurori, un tiesneši pēc tam, kad viņi skatās jau konfiskācijas lietas, visi tik vienoti noziedzīgi iecerējuši Latvijas budžetu līdz izsīkumam?".

Ievērojot, ka pati I. Znotiņa ir vadījusi Latvijas tiesnešu apmācības apskatāmajā jautājumā, zina visu likumdošanu un ir praktiskais šīs likumdošanas radītājs, lai arī balsojuši ir deputāti, nepārprotams ir viens fakts. Nav runa par taisnīgumu, jo tiesiskums jau ir pakārtots, runa ir par budžetu. Tiesneši rīkojas adekvāti, kā likums to paredz – ja "ir aizdomas" un nav "ticamu skaidrojumu", tad līdzekļus konfiscē. Aizdomu kritēriji ir definēti FID vadlīnijās, bet skaidrojumi ticamības kritērijiem ir meklējami vien izmeklētāju un tiesnešu sirdsapziņā. Sarmal Oil Ltd. Lieta labi parāda šīs sistēmas kļūmi. Proti, noziegums nav atklāts un sods personai neseko, ir atņemti līdzekļi, bet pierādījumi par to, ka tie tiešām ir noziedzīgi iegūtu, no tiesas lēmuma neseko.

Pirmo reizi 74 diasporas pārstāvju biznesa idejas sākušas dalību Latvijas Investīciju attīstības aģentūras (LIAA) pirmsinkubācijas un inkubācijas programmā, lai tās noslīpētu par eksportspējīgām, inovatīvām precēm vai pakalpojumiem, kas spētu mērogoties ar pasaules ražojumiem.

Martā izsludinot jaunu dalībnieku uzņemšanu LIAA biznesa ideju kalvēs – inkubatoros – pirmo reizi tika uzrunāta Latvijas diaspora ārvalstīs, aicinot pieteikties tiešsaistes pirmsinkubācijas vai inkubācijas programmai. "Mūsu rīcībā ir pasaules līmeņa programma, kura ir veidota, iedvesmojoties no jaunuzņēmumu biznesa kultūras un darba metodoloģijas, un ir praksē pārbaudīta vairāku gadu garumā. Tāpēc bija vēlme ar to dalīties arī ārpus Latvijas robežām, dodot iespēju tautiešiem jebkurā pasaules vietā sākt biznesu Latvijā, tādējādi uzturot īpašo saiti ar dzimteni," saka Arta Krūze, Latvijas Investīciju attīstības aģentūras (LIAA) Diasporas koordinatore ekonomikas jautājumos.

Pasaulei atgūstoties no Covid-19 šoka, reālāki atkal kļūst sapņi par ceļojumiem uz dažādām pasaules vietām.

Par savu līdzšinējo ceļošanas pieredzi - līdz Covid-19 uzliesmojumam - biznesa portālam db.lv stāsta "KPMG" Latvijā vadošā partnere Armine Movsisjana.

Jaunajā dzīves realitātē pirms jebkuru ceļošanas plānu īstenošanas gan nepieciešams ņemt vērā noteiktos ierobežojumus un Covid-19 statistiku.

Spilgtākais gadījums ceļošanas pieredzē, kas vienmēr paliks atmiņā?

Es ļoti rūpīgi esmu plānojusi ceļojumus, lai tie būtu spilgtiem iespaidiem bagāti. Mani trīs neaizmirstamākie ceļojumi ir bijuši uz Parīzi, Sicīliju un Islandi.

Ceļojumā uz Parīzi devos kopā ar draugiem un kursabiedriem, kur svinējām 2000. gada sagaidīšanu. Lēmums par braucienu tika pieņemts diezgan vēlu un viesnīcas par saprātīgu cenu atrast vairs nebija iespējams, tāpēc nolēmām nakšņot autobusā. Izrādījās, ka Jaungada naktī Parīzes centrs satiksmei bija slēgts un autobuss bija jāatstāj stāvvietā vienā no pilsētas mikrorajoniem. Jauno gadu mēs sagaidījām Eifeļa torņa pakājē ar neaizmirstamu salūtu. Pēc aptuveni trīs stundu svinēšanas sākās ceļš starp līksmojošiem francūžiem uz vienīgo atvērto metro pieturu – gar Elizejas laukiem, Parīzes Dievmātes katedrāli un tiltiem pār Sēnu.

Vienota klientu apkalpošana, iestādes un procesu efektivitāte, draudzīga un izaugsmi veicinoša vide, brīva informācijas apmaiņa, sadarbība un radošums – tā ir tikai daļa no izstrādātā Latvijas valsts Nākotnes biroja koncepta priekšrocībām. Ko īsti grib valsts, un kas to realizēs, un kā tas izskatīsies dabā?

Lai saprastu, kādēļ valsts biroji vairs nevar būt klasiskie kabineti ar rakstāmgaldu un krēslu un kas īsti tuvāko piecu gadu laikā pamazām taps to vietā, Dienas Bizness uz sarunu aicināja Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski un VAS Valsts nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētāju Andri Vārnu. Abu organizāciju sinerģijā savijas pasūtītāja vēlmes un valsts praktiskās iespējas.

Fragments no intervijas, kas publicēta 19. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Kāpēc kaut kas ir jāmaina valsts ierēdņu darba vidē?

J.Citskovskis.: Jebkurā darba vietā ir vēlme sasniegt maksimāli labāko darba rezultātu, un tā tas ir arī valsts pārvaldē. Būtiska loma darba procesā ir tieši darba videi. Tas, ka vide ir jāmaina, parādās darbinieku aptaujās. Valsts kanceleja pērn veica visu valsts iestāžu iesaistes pētījumu, un secinājām, ka tas ir nepieciešams.

Jaunā koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatības mazināšanai Krīzes vadības padomes un valdības kopsēdē nolemts, ka no šā gada 17.marta uz ārkārtas situācijas laiku līdz 14.aprīlim tiek apturēti visi starptautiskie avio, dzelzceļa, jūras un autobusu pasažieru pārvadājumi, kā arī tiks slēgta valsts ārējā robeža.

Ierobežojumi netiks attiecināti uz kravu pārvadājumiem.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) sestdien žurnālistiem skaidroja, ka pilnībā fiziskai kustībai tiks slēgta Eiropas Savienības (ES) ārējā robeža, bet robeža ar Igauniju un Lietuvu pati par sevi nebūs slēgta, tomēr arī uz tām nevar būt organizētu pārvadājumu. Uz to norādīja arī satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP), vēlreiz paskaidrojot, ka sauszemes robežas ar ES paliek atvērtas, izņemot starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem, vienlaikus cilvēkiem ir jārēķinās, ka arī kaimiņvalstis nosaka dažādus ierobežojumus. Savukārt ārējās robežas tiks slēgtas, vēlreiz uzsvēra ministrs.

Tai pat laikā Kariņš skaidroja, ka Latvijas valstspiederīgajiem būs brīva iespēja atgriezties Latvijā, savukārt Latvijā esošajiem ārzemniekiem atgriezties dzimtenē. Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) apliecinājis, ka valstspiederīgajiem un ārzemniekiem ar pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā atļauts atgriezties, un ārzemniekiem atļauts izceļot no Latvijas.

DNB Latvijas filiāles vadītāja Svetlana Kočerova sevi droši var saukt par “gandrīz norvēģieti”. Viņas darba vieta jau vairāk kā 10 gadus ir DNB Bank ASA Latvijas filiālē, un tieši šeit viņas karjera izaugusi no koordinatora līdz pat filiāles vadītājai. Šobrīd DNB Rīgas filiālē strādā ciešā sadarbība ar Norvēģijas organizāciju un nodarbina vairāk kā 400 darbinieku, kas ik dienu pavada Norvēģijas darba vidē, Rīgā. Sarunā atskatījāmies uz DNB Latvijas filiāles izaugsmes lēcienu pēdējā gada laikā, darbinieku labbūtību, kā arī to, kā 24 stundās paspēt visu – darbu, ģimeni, doktora grādu un izbrīvēt mirkli arī sev.

DNB Latvijas filiālē ir pagājis ļoti jaudīgs gads. Ar kādām sajūtām un plāniem tu pagājušajā gadā atsāki strādāt jaunajā amatā, un kādas ir sajūtas šī gada noslēgumā?

Pagājušā gada janvārī man bija liels prieks atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un atsākt strādāt DNB. Iesākumā mans uzdevums bija nodrošināt filiāles veiksmīgu turpmāko darbību, sakārtot iekšējos procesus, pielietojot LEAN metodi, kas arī ir mana specialitāte un doktora darba tēma. Šajā laikā man bija skaidrs, ka Rīgas filiāle var daudz, un ar šo pārliecību arī gāju uz priekšu, kopā ar komandu ieviesām vērienīgas pārmaiņas iekšējā kultūrā un procesos, vienlaikus pārliecinot mūsu vadītājus Norvēģijā, ka esam spēcīgs atbalsts. Būtiski bija arī veidot DNB kā laba darba devēja tēlu Latvijā, jo, atšķirībā no Norvēģijas, kur DNB ir vislielākā un atpazīstamākā banka valstī, un ikviens darbinieks ļoti labi apzinās organizāciju, kurā strādā, Latvijā šīs atpazīstamības un sajūtas bija jārada un jāattīsta. Pavasarī Norvēģijas DNB bija gatavi pie mums, Latvijā, atvērt papildu nodaļas, tāpēc jau vasarā sākās aktīvas izaugsmes posms, kad ik mēnesi mūsu darbinieku skaits sāka pieaugt. Atskatoties varu teikt, ka kopumā šis ir bijis straujas izaugsmes gads ar lielu fokusu uz skandināvu darba kultūru un vērtībām, par ko ļoti priecājos, jo tas norāda uz to, ka kopā mēs varam daudz, arī mainīties. Rīgā ir daudz spējīgu profesionāļu, izcilu vadītāju un mūsu komandas darbs patiesi ir rezultatīvs, pateicoties visu faktoru svstarpējai mijiedarbībai.

Pēc pārdoto dzīvokļu darījumu summas pagājušajā gadā lielākie attīstītāji Latvijā bija "Bonava Latvija", "YIT Latvija" un "Merks", liecina nekustamā īpašuma konsultāciju kompānijas "Colliers" apkopotie dati.

Uzņēmuma jaunākajā dzīvojamo platību tirgus pārskatā secināts, ka "Bonava Latvija" jau ceturto gadu pēc kārtas sasniegusi lielāko jauno dzīvokļu pārdošanas apjomu, savukārt "YIT Latvija" izdevies sasniegt lielāko pārdoto dzīvokļu skaitu gadā.

Lielāko attīstītāju TOP 10:

"Top 3" attīstītāju "Bonava Latvija", "YIT Latvija" un "Merks" tirgus daļa 2022.gadā ir attiecīgi 13%, 11% un 7%, salīdzinot ar 15%, 5% un 4% gadu iepriekš. "Bonava Latvija", "YIT Latvija" un "Merks" un arī "Kaamos" arī 2022.gadā turpināja aktīvi paplašināt savus zemes gabalu portfeļus, norāda "Colliers" Konsultāciju pakalpojumu direktore Agija Vērdiņa.

Vienas formulas, kā turpmāk strādāsim, nav, katram uzņēmumam jāatrod sava pieeja. Visticamāk neatradīsim arī miljons iemeslu, kāpēc birojs izkonkurēs darbu mājās, taču iemeslu noteikti ir gana daudz – gan uzņēmumu, gan darba ņēmēju pusē.

Kāpēc uzņēmumi vēlas atgriezties birojos?

Pirms pandēmijas daudzi uzņēmumi domāja un veidoja savu iekšējo kultūru tā, lai darbinieks pēc iespējas vairāk laiku pavadīja birojā, nevis otrādāk. Veidoja modernus birojus, jaunas darba vides un apaudzēja tās ar dažādiem pasākumiem un izglītošanās iespējām. Viņi domāja kā darbiniekus piesaistīt, iesaistīt darba un ārpus darba aktivitātēs. Attiecīgi ir pamats domāt, ka vienā brīdī, kad apstākļi būs labvēlīgi, šie uzņēmumi mēģinās atkal radīt vidi darbiniekiem, lai viņi gribētu nākt uz darbu klātienē. Birojā darbiniekiem būs viss nepieciešamais, lai varētu efektīvāk, labāk, patīkamāk strādāt, nevis censties palikt mājās. Birojs paliks uzņēmuma saimnieciskās darbības centrā, un, domājot uz priekšdienām, darbinieki tiks virzīti uz šo centru.

2023. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no saliekamo koka ēku eksporta, liecina Starptautiskā tirdzniecības centra (International Trade Center – ITC) apkopotā statistika, kuru atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija.

Aiz igauņiem un lietuviešiem

Pasaules lielākā saliekamo koka ēku eksportētāja 2023. gadā bija Igaunija, kura eksportēja mēbeles par 390 miljoniem eiro. Igaunijas daļa globālajā saliekamo koka ēku tirgū 2023. gadā bija 20,9%. Otrajā vietā ar 169 miljoniem eiro (9,0% no kopējā pasaules eksporta) bija Lietuva, bet trešajā vietā ar 146 miljoniem eiro (7,8% no kopējā pasaules eksporta) bija Polija. Pasaules saliekamo koka ēku eksportētāju augšgalā 2023. gadā bija arī Kanāda (7,1% no kopējā pasaules eksporta), Vācija (5,3% no kopējā pasaules eksporta), Beļģija (4,6% no kopējā pasaules eksporta) un Čehija (4,6% no kopējā pasaules eksporta). Latvijas ienākumi no saliekamo koka ēku eksporta 2023. gadā bija 70,8 miljoni eiro (3,8% no kopējā pasaules eksporta), un tas nodrošināja Latvijai astoto vietu pasaulē. Pēc ienākumiem no saliekamo koka ēku eksporta 2023. gadā Latvija apsteidza Austriju (3,5% no kopējā pasaules eksporta), Zviedriju (3,5% no kopējā pasaules eksporta), Ķīnu (3,4% no kopējā pasaules eksporta), Nīderlandi (3,2% no kopējā pasaules eksporta) un Somiju (3,1% no kopējā pasaules eksporta).

To rāda Pasaules tirdzniecības centra (World Trade Center) apkopotā statistika.2022. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc skujkoku stabu, pāļu un mietu eksporta kopējā apjoma. Latvija eksportēja 69,4 tūkstošus tonnu šo izstrādājumu, bet Polija - 67,9 tūkstošus tonnu, trešajā vietā pasaulē ar eksportētiem 35,7 tūkstošiem tonnu pāļu bija Baltkrievija, Igaunija ( 14,5 tūkstoši tonnu), Lietuva ( 13,4 tūkstoši tonnu). Savukārt pasaules otrajā desmitā bija Krievija, Vācija, Ķīna, Francija, Brazīlija, Hondurasa, Gvatemala, Austrija, Īrija un Dānija. Precīzi preču grupa, kurā Latvija ir tik augstā vietā pasaulē, ir skujkoku stīpu klūgas, šķeltas kārtis, koka pāļi, mieti un stabi, nosmailināti, bet gareniski nezāģēti, koka nūjas, rupji tēstas, bet nav virpotas, liektas vai citādi apdarinātas, piemērotas pastaigu spieķu, lietussargu, instrumentu rokturu vai tamlīdzīgu izstrādājumu izgatavošanai. Lielāko īpatsvaru no trijotnes - stabi, pāļi un mieti - veido tieši mieti.

Latvija -otrajā vietā pasaulē

Kopumā, atbilstoši Zemkopības ministrijas apkopotajai statistikai, 2021. gadā koku mieti un tamlīdzīga produkcija veidoja 0,9%, bet 2022. gadā – 0,6% no visa Latvijas meža nozares produkcijas kopējā eksporta naudas izteiksmē. Līdz pat 2021. gadam pasaulē lielākā koka mietu eksportētāja bija Polija. Savukārt galvenie Polijas mietu pircēji bija Čehijas un Slovākijas uzņēmumi. Kopš 2021. gada Polijas skujkoku mietu eksports uz Čehiju un Slovākiju praktiski ir izbeidzies, un tieši tas ļāva Latvijai apsteigt Poliju pēc pāļu eksporta. Latvijas mietu eksporta apjoms pēdējo divdesmit gadu laikā pakāpeniski palielinājās, pieaugot vairāk nekā 4 reizes. 2021. gadā Latvija pēc ienākumiem no mietu eksporta (31,6 miljoni eiro) bija pirmajā vietā pasaulē, un Latvijas daļa globālajā mietu, stabu un pāļu tirgū bija 19,76%. Savukārt 2022. gadā Latvija pēc ienākumiem no mietu, stabu un pāļu eksporta (24,6 miljoni eiro) bija otrajā vietā pasaulē, atpaliekot tikai no Polijas. 2022. gadā naudas izteiksmē Latvijas daļa globālajā pāļu tirgū 2022. gadā bija 16,5 %, bet Polijas daļa globālajā mietu, stabu, pāļu tirgū bija 21,4%. 2022. gadā trešajā vietā ar 10,9% lielu daļu no kopējā skujkoku pāļu eksporta bija Kanāda. Nozīmīga daļa globālajā skujkoku mietu eksportā ir arī Nīderlandei, Ukrainai, Francijai, Gvatemalai, Zviedrijai, Krievijai, Hondurasai, Gajānai, Portugālei, Dānijai un Austrijai.

Līdz šim biežāk Covid-19 uzliesmojumi bijuši tieši darba vietās, un, ņemot vērā, ka Latvijā saslimstība ar Covid-19 ir strauji pieaugusi, Veselības ministrija (VM) aicina valsts un pašvaldības iestādes, kā arī privātos uzņēmumus, ja tas ir iespējams, darbu organizēt attālināti.

Lai darba devējiem būtu skaidras norādes, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir atjaunojis ieteikumus darba devējiem. Šobrīd būtiski ir izvērtēt, kuri darbinieki var strādāt attālināti, un atgriezties pie šīs darba formas, ko daudzi īstenoja pavasarī. Otrs virziens - veicināt kolektīva atbildību - nepieļaut slimu darbinieku atrašanos darba vietā un pēc iespējas mazināt darbinieku savstarpējos klātienes kontaktus, informē ministrijas pārstāve Anna Strapcāne.

Lai samazinātu iespējamību Covid-19 izplatībai darba vietās, speciālisti šobrīd aicina atgriezties pie attālinātā darba, piemēram, no mājām. Šī ir forma, ko daudzi izmantoja pavasarī, tāpēc VM mudina atgriezties pie iepriekš izstrādātās kārtības. Turklāt, šo formu vajadzētu izmantot arī dažādu ražošanas uzņēmumu, tirdzniecības un citu līdzīgu vietu administrācijas darbiniekiem.

Koksnes izmantošanu būvniecībā Latvijā bremzē vēsturiski stereotipi, normatīvie akti un valstisku stimulu trūkums sava resursa pilnvērtīgākai izmantošanai pašu zemē.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koka izmantošanu būvniecībā Latvijā un ārzemēs. Latvijā ir publiskās ēkas, ražotnes, noliktavas, infrastruktūras celtnes, kuras būvētas no koka, taču tādu ir salīdzinoši maz, labāka situācija ir ar privātmājām.

Ražojam, bet patērē ārzemnieki

“Latvijā ražo koka mājas, bet tās pārdod ārzemēs, praktiski visā pasaulē, jo grūti iedomāties kādu vietu, kur nebūtu Latvijā izgatavoto māju,” skaidro biedrības Zaļās mājas izpilddirektors Kristaps Ceplis. Latvijā ir uzņēmumi, kuri spēj saražot, Latvijā ir resursi (koksne), no kā saražot, bet produkcija nonāk ārzemēs. “Latvijā nav nekādu motivējošu rīku, lai būvētu koka ēkas, un ir liela vēsturiska stereotipu ietekme attiecībā par koka ēku ugunsdrošību. Cilvēkiem ir stereotips, ka koks pūst, vērpjas, deg, bet, ja izmantosim betonu un minerālus, visas problēmas būs atrisinātas, neiedziļinoties tajās blaknēs, kas mēdz būt visa veida būvēs,” skaidro koka ēku būvniecības uzņēmuma vadītājs Krists Slokenbergs. Viņš norāda, ka ne no valsts, ne arī pašvaldību puses nav neviena instrumenta, kas stimulētu būvēt ēkas no koka. “Labā ziņa, ka koka būvju skaits Latvijā tomēr pieaug, jo mīti par koku pirms gadiem desmit bija daudz ietekmīgāki, vienlaikus pieauguma temps ir pārāk lēns,” tā K. Slokenbergs.