Pāršķirstot dažādas publikācijas par pirms Jāņiem pieņemto Satversmes tiesas (ST) spriedumu PVN lietā, kurā pārstāvējām klientu SIA Industriālais termināls, man radās neizpratne par virsrakstā minēto ziņu, ko citēju šī sava bloga virsrakstā. Pārliecinājos, cik viegli ziņa pārvērtusies no nodokļu maksātājiem labvēlīgas par VID labvēlīgu. Patiesībā galvenā atziņa no minētā ST sprieduma ir pavisam cita – trīs gadu atmaksas ierobežojums nodokļu pārmaksām, kas veidojās pirms 2003. gada 1. jūlija, neatbilst Satversmei...
Kopš PVN likuma spēkā stāšanās nodokļu maksātāji varēja atprasīt PVN pārmaksas jebkurā laikā. Tad Saeima grozīja likumu, nosakot, ka kopš 2003. gada 1. jūlija pārmaksas varēs atprasīt tikai par trīs gadu periodu. Jaunais regulējums stājās spēkā pēc trim mēnešiem no tā pasludināšanas dienas.
Tādēļ radās situācija, ka trīs mēnešu laikā daudzi pazaudēja visu uzkrāto (vairāk kā trīs gadus «veco») PVN, paši par to pat nenojaušot. Šāds īss pārejas periods pielīdzināms situācijai, kur Jūsu banka pēkšņi paziņotu, ka Jums trīs mēnešu laikā jāizņem sava nauda; ja nē – tā kļūs par bankas īpašumu. Turklāt banka to paziņotu Latvijas Vēstnesī, ne Jums personiski. VID rīcībā, protams, bija dati par katru konkrētu personu, kam PVN pārmaksa tobrīd (2003. gadā, kad ieviesa trīs gadu ierobežojumu) bija «vecāka» par trim gadiem.
Tas, ka PVN atmaksas trīs gadu ierobežojums ir likumīgs, par ko plaši tikko ziņoja plašsaziņas līdzekļi, pirms ST vēl izrietēja gan no ES PVN direktīvas, gan no nesena Eiropas Savienības tiesas sprieduma. Par to pat nebija strīda. Tāpēc ST lūdzām tikai izvērtēt, vai veids (pārejas periods), kā šo trīs gadu ierobežojumu ieviesa, atbilst Satversmei.
Šī nav Latvijai unikāla situācija. Arī citās valstīs ir ieviests šāds ierobežots PVN atmaksas termiņš. Tādēļ citās valstīs šis jautājums jau smalki izpētīts tiesu prakses līmenī (visvairāk Lielbritānijā, Lordu palātas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos). Tādēļ arī mums Latvijā velosipēds nebija jāizdomā no jauna.
Jā, spriedums ir labvēlīgs vienam konkrētam nodokļu maksātājam. Taču ir izveidots precedents, pa kura ceļu var sekot arī citi, kam atņemta viņu likumīgi piederošā manta. Jāatceras vienīgi, ka šis precedents ir labvēlīgs tiem, kas cietuši no likuma īsā ieviešanas termiņa. Tātad, šis ST spriedums svarīgs un būtu rūpīgi izvērtējams tiem, kam:
1. PVN pārmaksa izveidojās pirms 2003. gada 1. jūlija,
2. jebkādu iemeslu dēļ šo PVN pārmaksu pieprasīja tikai pēc 2003. gada 1. jūlija un VID tādēļ atteica atmaksu, un
3. ja šis VID lēmums ir apstrīdēts.
Šāds spriedums arī, iespējams, palīdzēs daudziem nodokļu maksātājiem arī no cita viedokļa. VID tagad būs jāatmaksā ne vien pats PVN, bet arī procenti un zaudējumi, t.sk. advokātu honorārs. Tādēļ jācer, ka VID bezatbildīgu lēmumu (ar domu, ejiet četrus gadus tiesāties un tad redzēs, kur būsiet Jūs un kur es) kļūs arvien mazāk. Turklāt, VID ierēdņi, iespējams, vairāk padomās arī par tiesību principiem, tādiem kā atbilstība Cilvēktiesību konvencijai un Satversmei, tiesiskā paļāvība, samērīgums, PVN neitralitāte un efektivitāte, utt.
Jāatgādina, ka it īpaši nekustamā īpašuma biznesam salīdzinoši īsā laikā šis ir jau otrais labvēlīgais spriedums. Iepriekšējais bija pagājušajā gadā, kad pēc attiecīgā Augstākās tiesas Senāta sprieduma VID sāka naskāk atmaksāt PVN būvniecības sektoram, jo vairs nevarēja slēpties aiz muļķīgām atrunām, ka nav pārmaksas, ja nav budžetā maksājamā PVN. Kopš tā laika reizēm pat pietiek ar VID lēmuma apstrīdēšanu vien VID Ģenerāldirektores līmenī.
Man pašam ļoti patika ST spriedumā ietvertā atsauce uz Francijas Konstitucionālo padomi, kas ir norādījusi, ka pretrunā ar konstitucionālajām normām nodokļu jomā ir arī tik sarežģīts nodokļu likums, ka vidusmēra cilvēks to nespēj saprast. Kaut nu arī mūsu Finanšu ministrija šo atziņu ievērotu, gatavojot tiesību aktu nodokļu jomā projektus.