«Terminu «šantažēja» teicāt jūs nevis es.»
Tā uz Latvijas Radio jautājumu, vai Antonovu ģimene Latvijā ir šantažēta, lai finansētu airBaltic, atbildēja Latvijas Krājbankas bijušā īpašnieka Vladimira Antonova tēvs - Krievijas baņķieris Aleksandrs Antonovs.
Viņš vēlreiz apliecināja: «Izskatījās tas tā. Tie depozīti, kas bija Krājbankā no dažādām organizācijām, varēja aiziet no Krājbankas uz tām bankām, kas būtu gatavas dot kredītu airBaltic.»
Taču Antonovs neatklāja spiedienu izdarījušo cilvēku vārdus, vien teica, ka tie esot bijuši cienījami cilvēki, politiķi. «Kāpēc, es nevēlos,» viņš teica, jautāts atklāt, kuri bija iesaistītie cilvēki.
V. Antonova tēvs arī stāstīja, ka, spriežot pēc visa, šiem cilvēkiem joprojām Latvijā ir liela ietekme. «Valdībā viņu, manuprāt, nav, neesmu Latvijas pilsonis,» viņš sacīja.
Runājot par naudas pazušanu no Krājbankas, A. Antonovs laikrakstam Diena iepriekš stāstīja: «Bankas organisms ir uzbūvēts tā, ka bez pēdām izzagt no tās naudu - vēl jo vairāk summas, kas tika sauktas, ir nereāli.»
«Varu pateikt, no kā tas sākās, jo tika veikti noteikti soļi, kurus var vērtēt kā prudenciālo prasību pārkāpumu. 2008. gada krīzes fonā, kad bija cietusi visas banku sistēmas likviditāte un arī LK, vienlaikus notika procesi, kas ir saistīti ar lielu sistēmveidojošu uzņēmumu darbību, piemēram, airBaltic. Kompānija airBaltic tolaik atradās ļoti intensīvas - pareizāk gan būtu teikt ekstensīvas - attīstības posmā. Uz līzinga tika pirktas lidmašīnas, tika palielināts personāls, airBaltic apguva jaunus maršrutus. Vienlaikus kompānija līdz zināmai pakāpei darbojās kā diskaunters. Proti, lai piesaistītu pasažieru plūsmu, biļetes tika tirgotas ārkārtīgi lēti, kas radīja operacionālus zaudējumus. Mēs to sapratām, jo pie mums vērsās ar piedāvājumiem kreditēt šo kompāniju. Cik es to zinu, mēs neizrādījām īpašu entuziasmu tūlīt kreditēt. Taču tajā laikā Latvijā tolaik pietiekami autoritatīvu cilvēku darbību rezultātā mēs bijām spiesti sākt airBaltic kreditēšanu, jo bažījāmies, ka no bankas tiks izņemti nozīmīga apjoma depozīti, kas krīzes laikā nebūtu labi,» atzinis baņķieris.
«Turklāt kredīta apjoma summa nemitīgi auga, jo vajadzēja kompensēt operacionālos zaudējumus, vajadzēja fondēt kompānijas attīstību. Mēs atdūrāmies pret normatīvu, kas ierobežoja apjomu vienam aizņēmējam. Turklāt regulators, saprotot, ka mēs finansējam aizņēmēju, kura finansiālais stāvoklis nav sevišķi labs, bankai lika izveidot papildu rezerves. Bet tas nozīmē vēl vairāk samazināt bankas kapitālu, kas draudēja ar to, ka mēs nokristu līdz līmenim, kad tiek pārkāpts kapitāla pietiekamības normatīvs. Vērsāmies pie regulatora, lai uz mums attiecina īpašu politiku, ņemot vērā mūsu bankas attiecības ar tādu sistēmveidojušu aizņēmēju, kāds ir airBaltic. Taču sapratni neradām. Vēl vairāk, mums pateica, ja turpināsim vēl vairāk kreditēt airBaltic, bankas darbībai tiks uzlikti ierobežojumi. Rezultātā bijām spiesti airBaltic finansēt no cita avota, bet ar bankas naudu. Tas ir - mēs veicām fiduciāros darījumus, kuri galarezultātā atgriezās airBaltic bilancē, bet no citiem avotiem, citiem aizņēmējiem. Ārpusbankas aizdevējiem, bet tā bija bankas nauda. Lūk, šo naudu tagad uzskata par izvestu no bankus. Tika palielinātas banku pamatkapitāla prasības, un mēs pēc šādas pašas shēmas palielinājām arī bankas kapitālu, lai mums būtu iespēja ievērot normatīvus,» viņš skaidrojis.