Izskatās, ka Transatlantijas tirdzniecības līgumu ar ASV šogad varētu izdoties parakstīt tikai tad, ja strīdīgie punkti tiks izņemti no tā laukā

Jau vairākus gadus notiek sarunas par Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju līguma, saīsinājumā saukta TTIP, parakstīšanu. Par spīti šī soļa nozīmīgumam un sākotnēji nospraustajiem termiņiem, izskatās, ka vismaz ASV prezidenta Baraka Obamas valdīšanas laikā šis līgums tā sākotnējā versijā nevar tikt parakstīts. Pretrunu ir pārāk daudz un, citējot Vācijas vicekancleru Zigmāru Gabriēlu, «pietrūkst fantāzijas, kā šis darbs vēl šogad varētu tikt paveikts».

Ja skatās uz eiropiešu viedokļu aptauju rezultātiem, tad redzams, ka Eiropas iedzīvotāju galvenās bažas saistās ar to, ka TTIP varētu vājināt patērētāju tiesības. Lielākā daļa ir sašutusi, ka sarunas par TTIP līdz šim ir turētas slepenībā, bet mazāk par pusi no aptaujātajiem saskata šī līguma noslēgšanas gadījumā priekšrocības savas valsts uzņēmumiem. Ejot vēl lielākā iebildumu detalizācijā, bažas par patērētāju tiesību vājināšanos saistās, piemēram, ar farmācijas industrijas izstrādājumiem. Eiropā, pirms virza kādu šīs nozares produktu tirgū, ir jāuzrāda pārliecinoši pētījumu rezultāti, ka produkts ir nekaitīgs cilvēku veselībai. ASV tik striktu ierobežojumu neesot, tur produkts ir no tirgus jāizņem, ja pierādīts, ka tas ir veselībai kaitīgs. Tāpat eiropiešiem joprojām ir lielas iebildes pret ģenētiski modificētu pārtiku, kā arī iespējamo darbaņēmēju aizsardzības mazināšanos. Nepieņemama šķiet arī amerikāņu prasība par investīciju strīdu izskatīšanu privātās šķīrējtiesās, kurās spriedumiem nav iespējama pārsūdzība, bet uzvar lielos vilcienos tas, kurš spēj vairāk samaksāt – vismaz tāds ir priekšstats par tām.

ES un ASV tirdzniecības līguma caurkrišanas sekas būs tālejošākas par ekonomiku un vājinās transatlantisko partnerību

Līdz ar britu arhi-eiroskeptiķa Naidžela Farāža pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņai ASV pašlaik izskatās, ka politiskais populisms kļūst par vienīgo eksporta preci, kas tiek tirgota pāri Atlantijai bez kādiem tarifiem. Līdz ar to arī protekcionisms un antiglobālisms, ko pārstāv abi džentlmeņi un viņu populistiskie kolēģi vairākās Eiropas valstīs, kļūst par tādu kā jauno globālismu transatlantiskajā telpā.

To var saukt par paradoksu vai absurdu, bet ir skaidrs, ka šis populisma iedarbinātais process draud izvērsties par pretmetu tām transatlantiskajām attiecībām, kuras ar šādu vārdu pazīstam kopš Otrā pasaules kara beigām. Latvijai šīs attiecības ir dzīvīgi svarīgas, jo mūsu interesēs nav Amerikas un Eiropas valstu ieraušanās pašām sevī.

Mēdz teikt, ka cilvēks ir tas, ko viņš ēd. ASV līderis par eiropieti uzēsties, izskatās, negrib

ASV jaunā prezidenta inaugurācijas balles proviantā nebija ne letiņu skābēto kāpostiņu, ne leišu pildītā cūkas kuņģa un droši vien pat ne beļģu miestiņa (varētu pastrīdēties par Briseles kāpostu piederību kādai nācijai, ņemot vērā, ka tie minēti oficiālajā inaugurācijas maltītes ēdienkartē), nebija arī francūžu varžu ķepiņu vai vācu pipardesiņu. No Eiropas pāri okeānam raugoties, Trampa triumfa galds nepārprotami bija klāts defektīvi, jo no vecā kontinenta labumiem tur nebija ne smakas. Donalds Tramps pat nedabūja satauķēt pirkstus ar mūsu šprotēm. Nedabūja, jo negribēja. Vēl trakāk – pirms pāris mēnešiem viņš sociālajos tīklos demonstrēja savu amerikāņa smaidu privātajā lidmašīnā, ar sudraba galda piederumiem knakstoties ap bezformīgu kotleti, kas izķeksēta no blakus stāvošā Kentucky Fried Chicken plastmasas spaiņa, kas turklāt uzstutēts uz laikrakstu čupiņas, tādējādi uzskatāmi demonstrējot ne tikai lojalitāti Amerikas ātrās ēdināšanas un dzīvošanas kultūrai, bet arī norādot uz žurnālistikas vietu pasaules ietekmīgākās valsts līdera vērtību skalā. Internetā atrodamā inaugurācijas lenča ēdienkarte liecina, ka galdi lūzuši no aizokeāna labumiem (no mūsu puses raugoties), sākot ar Amerikas zemes briedinātiem zemesriekstiem un beidzot ar vietējiem Virdžīnijas gaļas lopu sulīgākajiem gabaliem.

Atkāpjoties no transatlantisko attiecību seriāla, der paklausīties, ar kādām domām aizokeāna vēju pieņemšanos spēkā sagaida mūsu lauksaimnieki

Brīvās tirdzniecības līgumus gan ar Ameriku, gan Kanādu Eiropai rokas parakstīt te niez, te neniez. Šajā procesā bieži tās ir Eiropas Savienības iekšējās problēmas un nesaskaņas, kas pa laikam iztecina tinti uz līgumu projektiem gan attiecībā uz Transatlantiskās tirdzniecības līguma un investīciju partnerības (TTIP), gan Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) parakstīšanu. Lielu daļu spekulāciju par abiem līgumiem rada necenšanās līgumu jēgu skaidrot saprotamā valodā. Turklāt augsne dažādu pieņēmumu plūdiem bijusi sevišķi pateicīga – gan Brexit zemestrīce britu salās, gan ASV prezidenta priekšvēlēšanu populisma orģijas. Sviesta rozīti šai saldi sāļajai kūkai uzlika beļģi, reģionu parlamentiem bloķējot CETA, tādējādi sasienot rokas Beļģijas valdībai tās centienos atbalstīt līguma parakstīšanu. CETA savā ziņā ir sētas vārtiņi, pa kuriem ienākot, būtu lielākas iespējas atdarīt arī TTIP smagnējās durvis. Ekonomisti gaida to mirkli, kamēr vides organizācijas šo durvju eņģu čīkstēšanu dzird ļaunākajos murgos.

Brīvajā tirgū notiek arī atbildīgas rīcībpolitikas aprite, tāpēc tirgu bremzēt ir bīstami un tuvredzīgi

Globalizācijas pretinieki ir atraduši peramo zēnu – brīvo tirgu, uz ko izgāzt dažādi motivēto vilšanos. Tāpēc ir arī protesti pret brīvās tirdzniecības līgumiem (BTL), no kuriem CETA jeb ES līgums ar Kanādu gandrīz nenotika, bet ES-ASV līgums jeb TTIP acīmredzot ir «uzlikts uz ledus». Un viņpus Atlantijas elektorāta noskaņojuma dēļ abi prezidenta amata pretendenti ir atšķirīgā pakāpē, tomēr negatīvi noskaņoti pret pašreizējās administrācijas pavērsienu uz Āziju, kā iemiesojums ir BTL ar Klusā okeāna zemēm jeb TPP.

Šī situācija vismaz divu iemeslu dēļ ir paradoksāla. Pirmkārt, «antiglobālisti» uz saviem pasākumiem braukā kā tādi majakovski – pāri robežām ar paceltu galvu bez vīzām vai ar salīdzinoši elementārām ceļošanas procedūrām un ar lētajām aviosabiedrībām, kas ir globalizācijas tiešākais auglis. Viņi saziņā lieto Ķīnā ražotas Amerikas viedierīces ar Korejas, Vācijas un vēl sazin kādas izcelsmes sastāvdaļām un ģērbjas džinsās no Bangladešā austas Pakistānas kokvilnas, kas šūta Turcijā vai Brazīlijā. Par vidējā «antiglobālista» patēriņa paradumiem, lai cik apspēlēts arī nebūtu «antipatēriņš», jau vispār nerunāsim.

Latvija saskaras ar būtisku globālās ārējās vides nenoteiktību. Ir daudz dažādu faktoru, kas to veicina: plaisas pasaules kārtībā, kāda tā bija izveidojusies pēc aukstā kara, straujas klimata un tehnoloģiju pārmaiņas, pastāvīga urbanizācija un ekonomiskās aktivitātes ģeogrāfiskā koncentrācija, demogrāfiskās pārmaiņas un populisms.

Tie ir tikai daži no galvenajiem faktoriem, tāpēc grūti noformulēt nākotnē gaidāmo pārmaiņu bāzes scenāriju. Tomēr ārējo vidi veido un arī turpmāk veidos vairākas ilgāka termiņa tendences, kas politikas veidotājiem ļauj izdarīt svarīgus secinājumus. Šī raksta mērķis ir aplūkot atsevišķas globālās tendences, kuras varētu ietekmēt Latviju, un piedāvāt atbilstošus politikas pasākumus, ko nenāksies nožēlot.

Attīstīto valstu vidusslāņa negatīvais viedoklis par globalizāciju

Pēdējā Eiropas un ASV vēlēšanu ciklā kandidāti ar nacionālistisku noskaņojumu un negatīvu viedokli par globalizāciju guva nozīmīgu sabiedrības atbalstu vai pat tika ievēlēti amatā. Visspilgtākais piemērs ir Donalda Dž. Trampa (Donald J. Trump) ievēlēšana ASV prezidenta amatā, sabiedrībai atbalstot viņa aicinājumu īstenot nacionālistiskāku ekonomisko politiku un solījumu pārskatīt svarīgāko ASV parakstīto tirdzniecības līgumu nosacījumus. Trampa administrācija jau izstājusies no Klusā okeāna reģiona partnerības (TPP), apturējusi sarunas par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) ar Eiropas Savienību (ES), kā arī pārskata Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīguma (NAFTA) noteikumus.

Lai kādas izmaiņas arī notiktu Baltajā namā, divpusējai ekonomiskajai sadarbībai ar Eiropu tās īstermiņā neko labu nesola, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Tikko kā esam izskalojuši kodīgas ziepes no acīm pēc ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma (BTL) ziepju operas pēdējā cēliena ar nosaukumu «Valonija pret visiem», tā dienaskārtībā līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām šodien atgriežas transatlantiskais BTL jeb TTIP, kas jebkurā scenārijā būs šausmu filma. Pēc elektorāta pieprasījuma iespējamo scenāriju autori galējai izvēlei ir iesnieguši divus nākamo četru gadu ASV ekonomiskās politikas scenārijus.

Donalda Trampa variants ir pēc «Kapeņu stāstiņu» motīviem – arī dzīvie BTL mirst, ASV starptautiskajā tirdzniecībā iestājas veļu laiks, kurā ekonomiskā rosība gan turpināsies, bet ar pagātnes rēgiem blakus katram darījumam par to, «kā bija, kad bija». Hilarijas Klintones starptautiskās tirdzniecības scenārijs savukārt ir pamatīgi aizguvis no «Frankenšteina». Tajā jau topošie BTL dienas gaismu neierauga, attiecības ar Eiropas un Klusā okeāna partneriem tiek sadiegtas no vecajām sastāvdaļām un tās kustina elektrificējošā apziņa, ka varēja būt vēl sliktāk.

2016. gads apliecina, ka tik rāmi un mierīgi kā iepriekšējos gados dzīve vairs nerit, sava nākotne ir jāizcīna tiklab globāli, kā šeit uz vietas – Latvijā

Gads ir praktiski beidzies, un ir laiks savilkt bilanci. Raugoties lokāli, viena no lielākajām nejēdzībām, ko valdošā koalīcija izstrādāja šā gada pēdējā brīdī, bija nesaprotamā raustīšanās ar mikrouzņēmuma nodokli un obligātajām sociālajām iemaksām, tādējādi sējot pilnīgi nepamatotu nemieru gana lielā daļā Latvijas iedzīvotāju. Arī pastāsti par to, ka šogad beidzot tiks pilnvērtīgi iedarbinātas ES fondu programmas, izrādījās tukšas pasakas – vilcināšanās turpinājās. Toties šis gads iezīmējās ar jaunām, nebijušām normām, kas, iespējams, ievada vēl lielāku nodokļu revolūciju nākamajos gados Latvijā. Žagari ir nopelnīti arī par Junkera plāna neizmantošanu savā labā – tas joprojām mums ir kā mednis kokā, kurš kļūst arvien treknāks, diemžēl – ne Latvijai. Nav vērts izskaistināt situāciju un par šo visu pirmssvētku laikā nerunāt, jo īpaši tāpēc, ka arī ārējie apstākļi gādā par gana lieliem izaicinājumiem un pieaugošu nedrošības sajūtu.

Teroristu izsekošanā un ķeršanā gūtās prasmes noder arī biznesa drošībai un banku regulējumu ievērošanai

Nerezidentu apkalpošana ir un paliks svarīga Latvijas banku biznesa niša, kas nosaka nepieciešamību pēc augstākajiem naudas atmazgāšanas novēršanas un terorisma finansēšanas novēršanas standartiem šai sektorā. Nesen šim uzdevumam Latvijā ir piesaistīts ASV bijušais superspiegs Džozefs Kofers Bleks (Joseph Cofer Black), kas ir ievērojams ar savu svarīgo lomu bēdīgi slavenā terorista Karlosa Šakāļa notveršanā. Viņš arī vadīja CIP Pretterorisma centru pēc 1998. gadā izsludinātā «kara pret al Qaeda». Šogad novembrī Dž. K. Bleks tika ievēlēts par Baltic International Bank (BIB) padomes locekli.

Eiropas Komisija (EK) otrdien piekāpusies Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un atteikusies no paātrinātās ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma apstiprināšanas procedūras, nododot to ratificēšanai nacionālajiem parlamentiem.

Sākotnējā vienošanās tika panākta jau 2013.gada oktobrī, un tolaik EK to nosauca par "vēsturisku sasniegumu transatlantiskajai ekonomikai" un par atspēriena punktu brīvās tirdzniecības līguma slēgšanai ar ASV.

Plānots, ka ES un Kanāda līgumu parakstīs oktobrī, kad tā galīgo tekstu būs apstiprinājušas abas puses. Sākotnēji EK uzstāja, ka līgums, kas pazīstams kā CETA, jāratificē tikai Eiropas Parlamentā, bet no dalībvalstu puses pietiek vienīgi ar apstiprinājumu ministru līmenī.

Ar šo nostāju dalībvalstu līderus EK prezidents Žans Klods Junkers iepazīstināja pagājušajā nedēļā.

Taču daudzu dalībvalstu valdības, saskaroties ar pieaugošu sabiedrības pretestību gan CETA, gan jo īpaši brīvās tirdzniecības līgumam ar ASV (TTIP), paudušas viedokli, ka līgums jāapstiprina arī to nacionālajos parlamentos.

Pagājušā nedēļā biedrības Zemnieku saeima valdes locekle un KS Mūsmāju dārzeņi priekšsēdētāja Edīte Strazdiņa Briselē piedalījās COPA-COGECA un Eiropas Komisijas darba grupā: Starptautiskie aspekti lauksaimniecībā, kur tika diskutēts par Eiropas Savienības un ārējiem tirdzniecības līgumiem līdz 2025.gadam.

Šobrīd Eiropas Savienība ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Kanādu (CETA), Vjetnamu un sarunu procesā ir līgums ar ASV (TTIP), Taizemi, Filipīnām, Indonēziju. Saistībā ar Kanādas un ASV līgumiem, tiek prognozēts papildus pieprasījums piena pārstrādes produktiem un cūkgaļai, līdz ar to arī cenu kāpums. Tomēr, pēc ekspertu atzinuma, ievērojams cenu samazinājums tiek prognozēts liellopu gaļai, tāpat risks ir arī putnu un aitu gaļai, augļiem un rapša sēklām.

E. Strazdiņa skaidro: «Kas attiecas uz situāciju Latvijā, diezgan smaga ietekme tiek paredzēta gaļas liellopu audzētājiem, savukārt piena lopkopībā ir pienācis laiks uzelpot, ar nosacījumu, ja piens kā izejviela netiek eksportēts, bet uz vietas tiek radīts produkts ar pievienoto vērtību. Noklausoties ekspertu kopsavilkumu par turpmāko situāciju lauksaimniecībā, un zinot, ka daudzi zemnieki piena krīzes laikā pārorientējās uz liellopu audzēšanu, kolēģis no Lietuvas piecēlās un lūdza Eiropas Komisijas pārstāvjus uzrakstīt oficiālu vēstuli zemniekiem Lietuvā ar ziņojumu: «Atvainojiet, tā nu ir sanācis, ka jums nav nākotnes, nav izdzīvošanas iespējas.»»

ASV izsludinātie metālu ievedmuitas tarifi, pat ja Eiropas Savienība šobrīd vēl bauda izņēmuma stāvokli, ir uzbrukums brīvajai tirdzniecībai un pēc būtības tirdzniecības kara priekšvēstnesis, par ko vismaz Eiropā neviens bez drebuļiem negrib domāt.

ASV ievedmuitas tarifus izsuldināja it kā nacionālās drošības vārdā, taču faktiskā situācija ir tāda, ka pasaulē jau labu laiku ir tērauda pārprodukcija. Pirms diviem gadiem G20 samitā pasaules varenie plānoja attiecīgas darba grupas izveidi, lai tērauda pārprodukcijas problēmu risinātu, bet iznākums tai bijis, acīmredzot, līdzīgs kā ar daudzām darba grupām Latvijā, proti, bez taustāma rezultāta.

ASV noteiktie ievedmuitas tarifi pirmām kārtām bijuši mērķēti pret Ķīnu, kuras dempinga cenas un pārprodukcija īpaši negatīvi ietekmējušas kopējo tirgu. Tiesa, pavēršoties tagad šīm tērauda plūsmām pret Eiropu, šejienes metālu ražotājiem arī situācija neuzlabojas. Nevar arī aizmirst, ka ķīnieši savulaik masīvi finansējuši ASV deficītu, uzpērkot ASV valsts parādzīmes. Ja nu ķīnieši sadusmotos un nolemtu atbildēt ar pretreakciju, šīs parādzīmes iemetot tirgū, pasaules ekonomika nonāktu vēl nebijušās turbulencēs un visai nopietnās problēmās.