Atkāpjoties no transatlantisko attiecību seriāla, der paklausīties, ar kādām domām aizokeāna vēju pieņemšanos spēkā sagaida mūsu lauksaimnieki
Brīvās tirdzniecības līgumus gan ar Ameriku, gan Kanādu Eiropai rokas parakstīt te niez, te neniez. Šajā procesā bieži tās ir Eiropas Savienības iekšējās problēmas un nesaskaņas, kas pa laikam iztecina tinti uz līgumu projektiem gan attiecībā uz Transatlantiskās tirdzniecības līguma un investīciju partnerības (TTIP), gan Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA) parakstīšanu. Lielu daļu spekulāciju par abiem līgumiem rada necenšanās līgumu jēgu skaidrot saprotamā valodā. Turklāt augsne dažādu pieņēmumu plūdiem bijusi sevišķi pateicīga – gan Brexit zemestrīce britu salās, gan ASV prezidenta priekšvēlēšanu populisma orģijas. Sviesta rozīti šai saldi sāļajai kūkai uzlika beļģi, reģionu parlamentiem bloķējot CETA, tādējādi sasienot rokas Beļģijas valdībai tās centienos atbalstīt līguma parakstīšanu. CETA savā ziņā ir sētas vārtiņi, pa kuriem ienākot, būtu lielākas iespējas atdarīt arī TTIP smagnējās durvis. Ekonomisti gaida to mirkli, kamēr vides organizācijas šo durvju eņģu čīkstēšanu dzird ļaunākajos murgos.
Atkāpjoties no transatlantisko attiecību seriāla, der paklausīties, ar kādām domām aizokeāna vēju pieņemšanos spēkā sagaida mūsu lauksaimnieki. Vai nepastāv bīstamība, ka lētā aizokeāna produkcija neizgrūdīs no plauktiem pašmāju produktus? Līdz ar CETA un TTIP pārtikas piegādes ķēdes, par kuru saīsināšanu daudz diskutēts, kļūs vēl nepieredzēti garas. Vai tas vienlīdzīgi notiks abos virzienos, varam tikai minēt. Un nav jau tādu tirgu, kur katram jaunam ražotājam vispirms nebūtu jāuzvar cīniņā ar elkoņiem. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, kas pārstāv vairāk nekā 14 tūkstošu pašmāju lauksaimnieku intereses, palikusi pie nostājas, ka «ir savi plusi un savi mīnusi». Latvijai kā mazam spēlētājam ES dalībvalstu vidū CETA varētu nozīmēt arī konkurences saasināšanos kopējā ES tirgū. Ieguvēji varētu būt piensaimnieki, paveroties jaunām eksporta iespējām. Savukārt konkurence apkaklīti varētu spiest gaļas nozarei. Nule Latvijas Cūku audzētāju asociācijas saceltais troksnis par Spānijas cūkgaļu, kas masveidā ievesta Latvijā, no veikalu plauktiem izspiežot vietējo produkciju, var kalpot kā kārtējais mājiens par to, kādas izmaiņas piedzīvo mūsu tirgus, saņemot šādus lētus «impulsus» no ārvalstīm. Tirdzniecības barjerām krītot, svarīgi no kājām nenogāzt Latvijai būtiskas nozares, kurām jānodrošina pat zināma aizsardzība no šādas brīvās tirdzniecības. Vai to risinās norunātā kvotu noteikšana daļai produkcijas, un kā tā rezultātā starp ES dalībvalstīm sadalīs, piemēram, jau pieminēto lēto cūkgaļu, ierindojas starp tiem jautājumus, kurus vajadzētu pārbaudīt praksē.
Nenoliedzami, draudzēties vajag, bet, norobežojoties no politisku rokasspiedienu sniegšanas pāri okeānam, jāgūst drošības sajūta par to, ka ražotāji abās okeāna pusēs varēs konkurēt kā līdzvērtīgi. Arī to, vai Latvija nebūs zvirbulis pie vanagu pusdienu galda, rādīs praktiskā pieredze.