Winiveria Vinoteca ir vinotēka, kurā tirgo vienīgi Gruzijas vīnu; šo vietu mēdz saukt arī par gruzīnu kultūras namu.
Latvijā rudenī ir aktuālas kartupeļu talkas, Gruzijā tā ir vīnogu ievākšana un vīna darīšana. Iespējams, tas, ka mentalitātes ziņā latvieši uzskatāmi par vēsiem, bet gruzīni par karstiem, ir iemesls draudzīgajām un siltajām attiecībām valstu starpā. Lai iegūtu draugus, jā, draugus nevis paziņas, uz Gruziju pietiekot aizbraukt vienu reizi. Winiveria Vinoteca līdzīpašniece Antra Leimane ar draugiem vairākkārt apciemoja Gruziju. Tā kā ikviens ceļojums agri vai vēlu ved uz vīna darītavu, Antrai radās ideja dalīties ar Gruziju arī Latvijā. Lai gan vīns Antrai nešķita vienkāršs produkts, ko tirgot Latvijā, viņa tomēr nolēma riskēt. Iedvesmoja arī jauniegūtais paziņa - erudīts un cienīts gruzīnu vīndaris, kuram pieder Winiveria Gruzijā. Lai vīnu izplatītu, pirmo pusgadu Antra ar domubiedriem meklēja vairumtirdzniecības partnerus, tomēr lielie alkohola tirgotāji nemaz nav bijuši tik pretimnākoši. «Ielauzties ir tik grūti, lielākoties viss notiek uz personīgu kontaktu pamata. Nebijām gatavi savu vīnu kaut kur «piespert» klāt, tas ir pārāk kvalitatīvs,» uzskata Antra. Patlaban Winiveria vīns tomēr ir baudāms viesnīcā Gutenbergs, Vīna studijā, kā arī pašu veidotajā gruzīnu vinotēkā Rīgas klusajā centrā.
Viesmīļu vietā viesu mīles
Antra ar draugiem iegādājās uzņēmumu, kura vietā agrāk atradās vīna veikals. Tagad interjers iekārtots Gruzijai raksturīgā stilā. «Pie mums nav baltu galdautu, sēdvietas iekārtotas tā, lai ikviens justos brīvi un nebūtu jāuztraucas, ar kuru dakšiņu jāpaņem uzkoda,» stāsta Winiveria līdzīpašniece. Kopā ar draugiem vīns tiek degustēts, atlasīts, vērā tiek ņemti arī gruzīnu sadarbības partnera ieteikumi. «Augstu vērtējam viesmīlību un sirsnību, savas viesmīles nudien saucam par visu mīlēm. Winiveria varam pastāstīt ne tikai to, ka vīns ir balts, sarkans, salds, pussauss, stiprāks, vājāks. Katram vīnam ir stāsts, pārzinām reģionu un varam pastāstīt par katru vīn- odziņu,» skaidro A.Leimane. Daudz darba jāvelta stereotipu kliedēšanai par Gruzijas vīniem: «Latvieši vīnu patērē, taču nereti ir snobi un uzskata, ka Eiropas vīns ir vīns, bet pārējā tā saucamā jaunā pasaule ir nu tā... Atšķirībā no latviešiem gruzīni māk lielīties un sevi pasniegt, viņi lepojas, ka pēc arheoloģisko pētījumu liecībām vīns Gruzijas teritorijā darīts jau pirms 6000 gadiem. Saukt Gruziju par jauno pasauli nav pamata. Bieži redzu klienta izbrīnu, ka gruzīniem ir arī sausais vīns, ne tikai saldais kagoriņš». Sākotnēji vinotēkā bija iespēja baudīt vien gruzīnu dzērienus (dažādus vīnus, Borjomi minerālūdeni, vīnogu degvīnu - čaču, arī tarhūnu u.c.), tomēr ar laiku īpašnieki saprata, ka nepieciešamas arī uzkodas. «Gruzīnu virtuve ir specifiska, viņiem nav ne Brī siera, ne vītinātas gaļas,» stāsta Antra, kurai izdevās atrast gruzīnu restorānu, ar ko sadarboties. No restorāna ik dienu tiek piegādātas tipiskas gruzīnu uzkodas - phali, ar valriekstiem pildīti baklažāni, hačapuri, suluguni siers un gada vēsajos mēnešos arī jēra gaļas harčo.
Filmas, mūzika
Winiveria īpašnieki savu lolojumu sauc arī par gruzīnu kultūras namu - no Gruzijas tiek vesti jaunākie mūzikas ierak- sti, arī filmas, kuras nereti tiek izrādītas uz projektora. Interesenti zvana un jautā, kuras vietas Gruzijā būtu noteikti jāapskata, pēc ceļojumiem organizē bilžu vakarus. «Vēlamies, lai ikviens jūtas nepiespiesti un brīvi,» skaidro Antra un piebilst, ka vinotēkā tiek rīkoti ne vien izklaidējoši, bet arī izglītojoši pasākumi: «Pirms valodu referenduma nolēmām salikt punktiņus uz «i», uzaicinājām draugus un klientus piedalīties diskusiju vakarā. Piedalījās arī sfēras eksperti. Vien divos naktī oficiāli pārtraucām diskusiju, turpinājām neformālākā gaisotnē. Uzskatu, ka mēs veicinām arī domāšanu, ne vien iedzeršanu.» Vīns ir Gruzijas kultūras neatdalāma sastāvdaļa, vietējie to neuztver kā alkoholu, bet kā daļu no pašu būtības. Tbilisi centrā atrodamā valdnieces Tamāras statuja, kurai vienā rokā vīna piala, otrā - zobens, izsaka gruzīnu būtību: draugus viņi cienā, bet naidniekus kauj. Pasēdēšanas parasti ieilgstot, tosti ievelkas filozofiska rakstura esejās. Nereti viesi Winiveria ir gruzīnu studenti, kuriem pietrūkst māju atmosfēras.
Cukura ēra beigusies
Antru apbēdina fakts, ka veikalos iespējams iegādāties Gruzijai raksturīgos vīnus, kuri ražoti Bulgārijā vai Spānijā. Vinotēkas īpašniekiem nereti nākas atbildēt uz jautājumu, kāpēc vīns ir dārgs. «Pirmkārt, tirgus ir salīdzinoši neliels, ražotnēs saliktas jaunas iekārtas un nevar atdot vīnu par pašizmaksu. Otrkārt - ceļš, jo Krievija Gruzijai ir ciet, krava ceļo ar auto caur Turciju un Grieķiju uz Latviju, citreiz pāri Melnajai jūrai ar kuģi, pēc tam ar mašīnu,» skaidro A.Leimane. Vīns ir cimperlīgs un jutīgs pret temperatūras svārstībām, tāpēc aukstas ziemas un karstas vasaras vīna transportēšanai nav labvēlīgas. To, ka vīna darīšanas procesā cukurs klāt bērts netiek, Antra zina nešaubīgi - vīndaris stāstījis, ka pirms kāda laika tas vēl bērts, tomēr pilnībā šī prakse izsīkusi, kad kāds vietējais iekrita, sākta krimināllieta. Nākotnes mērķis ir arvien plašāk attīstīt vairumtirdzniecību. Antra cer uz lielāku pretimnākšanu no VID puses, ar kuru viņai gadījusies ne viena vien saķeršanās: «Kā mazais uzņēmējs nejūtu pilnīgi nekādu pretimnākšanu no VID, kas ir tik represīvs, ka tā vietā, lai iedziļinātos situācijā, seko vien burtam.» Vīna baudītājiem viņa iesaka neizturēties vīzdegunīgi, bet mācīties mēģināt. «Smalki ir dzert to, kas garšo, un nevienam nav tiesību par to vīpsnāt,» smaida Antra.