Ar paziņojumu, ka, iespējams, varētu tikt atcelta prasība par 10% pirmās iemaksas nepieciešamību kredītiem, kuru vērtība pārsniedz 100 minimālās mēnešalgas, un VID izziņu nepieciešamību, tiek veidots divējāds viedoklis par mūsu ekonomikas turpmāko izaugsmi; kam no tā ir izdevīgums?
No vienas puses, slavējami, jo daudziem klientiem, kuriem šī iespēja tika liegta augsto prasību dēļ pret viņu maksātspēju vai drīzāk pret viņu nomaksātajiem nodokļiem pagātnē, un ne jau banku, bet valdības prasību dēļ, atkal pavērtos izdevība un tas atvieglotu kredītu saņemšanu un arī nekustamo īpašumu pārdošanas apjomu. Ja tiks atcelta prasība par pirmo iemaksu, tas pēc būtības mūsu ekonomikai neko nemainīs, savukārt, ja atcels arī prasību par VID izziņu iesniegšanu bankām, tad gan šis otrais tirdzniecības vilnis sāksies, kurā veidosim un atbalstīsim pārpircējus un „jauno projektu spekulantus” un šādā veidā grausim normālu nekustamo īpašumu tirgus attīstību un individuālo nodokļu sakārtotību, uzņēmēju nodokļu nomaksu un godaprātu attiecībā pret darba ņēmējiem un valsti.
Patlaban banku stingrās prasības pret kredītņēmējiem ir ļoti individuālas. Katra banka pati nosaka savu iekšējo procedūru, prasības un atbildību maksātspējas izvērtēšanā un līdz ar to sava kredītportfeļa nodrošināšanā. Prasība pēc VID izziņām, manuprāt, ir normāla parādība, kas jāatbalsta, mums visiem tas tikai kārtējo reizi atgādina – nodokļi ir jāmaksā. Klients, kuram ir nauda, var iegādāties dzīvokli, bankas ir atvērtas, un veselais saprāts liek attiecīgi rīkoties – maksāt nodokļus, lai nodrošinātu sevi ar īpašumu. Tas, ka bankas vairs nespēj piedāvāt lētus kredītus pasaules ekonomikas iespaidā, protams, daudziem kredītņēmējiem liek akli vērsties daudzās citās „kredītiestādēs”, kas neatbalsta nākotnē nekustamo īpašumu, banku un saimniecības izaugsmi, bet gan vairo parādu piedzinēju kompāniju ienākumus.
Lielai daļai banku kredītportfeļi pašlaik galvenokārt ir nodrošināti ar nekustamajiem īpašumiem, un šajā tirgus situācijā tā ir ļoti smaga krava, kas velk bankas attīstību uz leju. Un, ja vienā brīdī izrādās, ka šo banku rīcībā ir nevis ieguldījumi, bet gan īpašumi, kuru vērtība strauji krītas, tas var likt bankām aktivizēties. Pilsētā būs ļoti daudz vraku, ja tuvākajā laikā tirgus netiks izkustināts, un tas radīs bankām nopietnu triecienu. Banku pamatnodarbošanās ir pārdot naudu, nevis nodarboties ar nekustamo īpašumu tirdzniecību. Piemēram, Pļavnieki un Purvciems būtībā uzskatāmi par vienas otras bankas kredītportfeļa nodrošinājumu, jo principā šie ir īpašumi, kas veido bankas kredītportfeli, kura vērtība pēdējā laikā turklāt nevis ceļas, bet krīt. Ir labi, ja kādam ir 30% tirgus daļas, bet nedrīkst aizmirst, ka šie 30% var vienā brīdī pārvērsties par akmeni kaklā. Tā ir atbildība pret bankas noguldītājiem un akcionāriem.
Apsveicama ir banku attieksme pret vērtēšanas kompānijām un individuālajiem licencētajiem vērtētājiem – beidzot bankas sāk skatīties uz vērtējumiem, salīdzinošajiem objektiem, ātro realizāciju un nākotnes vērtību caur savas perspektīvas prizmu. Ceru, ka bankas šo uzņemto virzienu spēs uzturēt un neatslābs.
Uzskatu, ka ne jau šie 10% ietekmēs situāciju tirgū, bet gan VID izziņu pieprasīšanas nepieciešamība. Protams, cilvēkam nav tendence krāt, sakrāt un skatīties gaišajā nākotnē, ka pēc pieciem vai desmit gadiem varēšu nopirkt dzīvokli, bet šos piecus vai desmit gadus kaut kur vēl jādzīvo, tātad jāīrē. Bankām jādod iespēja individuāli izvērtēt katra klienta maksātspēju un uzlikt par prasību pašfinansēt 10 vai 30 %, izvērtējot kredītvēsturi, nodokļu nomaksas, vecumu, pieredzi u.tml. Bankai jādod iespēja pašai uzņemties atbildību par sava kredītportfeļa nodrošināšanu.
Vienīgais jautājums, kurš man rodas: vai tiešām šī nodokļu maksāšanas kultūras veicināšana mūsu valstī par obligātu prasību bija jāuzliek bankām?
Pretinflācijas plāns savā būtībā ir kara lauka ķirurģija: jo valdība izvēlas nevis ārstēt pirkstu, bet gan nocirst visu roku. Lai nevajadzētu pievērsties specifisko problēmu risināšanai, valdība izvēlas apturēt visu sfēru pilnībā. Tikpat labi, ja mūsu valdība uzskata nekustamo īpašumu pārdošanu par galveno inflācijas ģenerētāju, varu pateikt priekšā – ja valdība uzskata, ka galvenais inflācijas iemesls ir nekustamā īpašuma sektors, tad es vēlētos atzīmēt, piemēram, naftas biznesu. Protams, tas skanēs ironiski, bet varbūt tad sāksim ierobežot to, cik litru degvielas drīkst pirkt katrs braucējs, jo degvielas patēriņš taču ir pietiekams inflācijas dzinulis, piemēram, 30 litri mēnesī uz vienu automobili?
Arī noteikums par nopirktā īpašuma tālāku pārdošanu nedarbojas atbilstoši tā idejiskajam mērķim. Mūsu pētījumi rāda, ka jauna ģimene, bieži vien iegādājoties īpašumu, pārvērtē vajadzību pēc lielākas platības un nolemj dzīvokli mainīt pēc 2 - 4 gadiem pēc pirkuma izdarīšanas. Un sanāk, ka arī viņiem ir jāmaksā šis valdības noteiktais ienākumu nodoklis par darījumu, lai gan viņi nebūt nav spekulanti. Tāpat ieteiktu pārskatīt pirkšanas-pārdošanas procesu, ar nodokļiem apliekot pašus objektus. Jo tagad mēs visu tirgu novirzām uz gala patērētāju. Vajadzētu būt vienam mājoklim, kurā īpašnieks ir deklarējies, savukārt par pārējiem būtu jāmaksā nodokļi. Tas padarītu nekustamo īpašumu sfēru ļoti neinteresantu spekulantiem. Vajag operēt ar nodokļiem, nevis iemaksām vai izziņām.
Valdībai būtu jāievieš korekcijas nodokļu politikas jomā. Turklāt īpašumus vajadzētu klasificēt, jo pašreiz, pērkot dzīvokli jaunajā projektā, personai jau tiek reģistrēti četri īpašumi: zemes domājamā daļa, divas garāžas un pats dzīvoklis. Līdz ar to rodas problēmas ar paaugstinātās maksas reģistrāciju citiem īpašumiem, jo trīs īpašumu norma ir izpildīta. Un absurdākais iestājas mirklī, kad, reģistrējot šos trīs īpašumus, klientam tomēr jāpiedāvā reģistrēt kā ceturto vai trešo, protams, to īpašumu, kur klientam nav tik lielas izmaksas. Klasificējot īpašumus, varētu nošķirt to kategorijas, jo tad dzīvokļu īpašumtiesību uzskaite neietekmētu, piemēram, trīs garāžu atrašanos īpašumā. Līdz ko tiek iegādāti divi dzīvokļi, no kuriem vienā īpašnieks ir deklarējies, savukārt otrā ne, un ir skaidri redzams, ka šis otrs dzīvoklis nav domāts paša lietošanai, tā vajadzētu ieviest paaugstināto gada nodokļu maksājumu. Par otro dzīvokli vajadzētu maksāt ikgadēju nodokli, un šis būtu tas pamatotais ierobežojums. Agrāk jau valsts budžetam gāja garām iespaidīgas summas, nekustamā īpašuma nodoklis 2% apmērā netika maksāts no tirgus vērtības, bet gan no kadastrālās. Vajag nevis pacelt nodokli, bet gan piemērot to rādītājam, ar kuru manipulēt nav iespējams – kadastrālajai vērtībai. Mums ļoti zemā līmenī ir nodokļu maksāšanas kultūra, jo vēl joprojām izteikti darbojas postpadomju domāšana. Maksājot nodokļus, visi mēs arī dzīvotu atbilstoši savam ienākumu līmenim. Pieļauju, ka šos pretinflācijas nosacījumus varētu daļēji atcelt, bet tikai aizstājot ar korekcijām nodokļos, un vēl noteikti papildu filtra funkciju labi pildītu jaunais kredītu reģistrs, kas ļautu bankām objektīvāk izvērtēt to, kam un vai vispār dot aizdevumu.
Celtniecībā visu laiku tika likts neadekvāts sadārdzinājums. Lielākie cietēji ir tās ģimenes, kas vēlas iegādāties nekustamo īpašumu un nav spekulanti. Cietīs un, protams, jau cieš arī būvnieki. Jau tas vien, ka mums valstī tiek celts dārgākais tilts pasaulē, liecina, kā mums tiek veidotas cenas. Piemērs varētu būt Merka un vietējo būvnieku piedāvātā cena par mūsu Gaismas pili, par kuras starpību, varētu, piemēram, visiem valsts bērnunamiem jumtus salabot, ja ne vēl uzcelt kādu daudzumu jaunus. Būvniecībā ir pienācis kvalitātes laiks. Kvantitāte ir beigusies. Ir vajadzīga apkalpošana, garantijas, pēcpārdošanas serviss. Visi bija tendēti uz peļņu ar domu, ka pēc manis kaut vai ūdens plūdi, cerams, ka tas vairs neturpināsies
Ir jārēķinās ar sekām, kuras mūs piemeklējušas pēc ilggadējas cenu celšanās. Ekonomika ir cikliska, tāpēc nav nekas traks, ka pēc ilgāka kāpuma mūs piemeklē šāds posms, kurš bez lejupslīdes nav iespējams. Šo visu mēs varējām prognozēt, jo cena nepārtraukti nevar pieaugt. Līdz šim attīstītāji un nekustamo īpašumu tirgotāji bija visi – skolotāji, santehniķi, ārsti un atslēdznieki. Atslēdznieks, kurš bija pievērsies nekustamo īpašumu tirdzniecībai, nu atkal būs atslēdznieks, ārsts atkal ārstēs, bet skolotāji varēs pievērsties bērnu izglītošanai. Īstu profesionāļu nozarē ir ļoti maz, un viņi tad arī paliks. Arī IKP rādītājs mums pārsvarā balstījās uz būvniecības kāpumu, jo nopietnas rūpniecības un eksporta Latvijai nav. Tāpēc tagad mēs varēsim sēdēt uz tā, ko esam pa iepriekšējiem gadiem nopelnījuši. Tuvākā gada laikā nekas spožs mūs negaida, ja nedomājam mainīties paši. Tirgus ieviesīs savas korekcijas un nekutamo īpašumu bizness, cerams, turpinās attīstīties.