Tieši šādu jautājumu jau paspējušas uzdod Lietuvas un Igaunijas sabiedrības, prognozējot, ka banku peļņa valstīs var pamatīgi pārsniegt ikgadējos rezultātus. Galvenais iemesls ir procentu ienākumu kāpums, ko diktē lielais mainīgo likmju īpatsvars un Eiropas Centrālās bankas lēmumi par procentu likmju palielināšanu.
Baltijā jezga ap iespējamo banku lielo peļņu sākās pirms vairākām nedēļām Lietuvā, kur prognozējot, ka bankas kopumā nopelnīs miljardu eiro, kas ir pat trīs reizes vairāk nekā parasti. Radās doma aplikt šo virspeļņu ap papildu pagaidu nodokli vai nodevu. Lietuvas Bankas valdes priekšsēdētājs Ģedimins Šimkus nacionālajiem medijiem ir paudis, ka milzīgas virspeļņas gadījumā principā atbalsta nodokļa ieviešanu. Lietuvas finanšu ministre Gintare Skaiste nodokļa ieviešanu pamato ar to, ka banku peļņa nav pamatota ar pašu banku lēmumiem.
Proti, bankas neizbēgami nopelnīs daudz, jo ECB ceļ likmes un iedzīvotājiem jāmaksā lielāki procentu maksājumi. Lietuvieši arī atgādināja, ka komercbanku kredītprocentu likmes Baltijā ir vienas no augstākajām Eiropas Savienībā, kur neizbēgami seko jautājums: “Par ko mums tāds sods?” Starp citu, Ģ. Šimkus ierosinājis dot iespēju iedzīvotājiem veidot uzkrājumus, iepērkot valdības emitētās obligācijas. Lietuvā, kur šāda ideja par solidaritātes maksājumu parādījās, to pieņemšanas gadījumā plāno izmantot valsts aizsardzības stiprināšanai. Ir arī citi piedāvājumi, piemēram, banku šā gada virspeļņu izmantot kā iespēju palielināt iemaksu likmi nodrošinājumu fondā, tā stiprinot banku sektoru kopumā.
Tas, kas izceļams no Lietuvas diskusijām, ir fakts, ka tieši Baltijā un Somijā dominē mainīgās procentu likmes, bet citviet Eiropā vairāk izvēlas fiksētās likmes, kas nozīmē, ka kopumā Eiropai šī problēma var nebūt tik aktuāla, lai par to lemtu Eiropas Komisijas, Parlamenta vai Padomes līmenī. Igaunijas Centrālās bankas prezidents Madis Millers ideju par banku ārkārtas peļņas aplikšanu ar nodokli jau nosodījis vietējā presē, kā arī sociālajā tīklā Twitter.
Proti, šāds solis var padarīt naudas noguldīšanu un aizdošanu klientiem mazāk izdevīgu nākotnē. M. Millers uzsver, ka tieši patlaban ir pamatota iespēja jautāt baņķieriem par to, vai iespējams samazināt kredītprocentu likmes un palielināt noguldījumu procentus. Runājot par Latviju, vispirms ir jābūt skaidrībai par peļņas apmēriem. Pērnā gada pirmajos trīs ceturkšņos banku peļņa, attiecinot pret 2021. gadu, pat bija samazinājusies, tomēr atbilstoši Latvijas Bankas sniegtajai informācijai tieši pēdējais ceturksnis izrādījās izšķirošais.
“Saskaņā ar operatīvajiem datiem Latvijā aktīvi darbojošās komercbankas 2022. gadu noslēdza ar 279 milj. eiro peļņu, t.i., par 27,9 milj. eiro jeb 11% vairāk nekā 2021. gadā. To galvenokārt ietekmēja tīro procentu ienākumu kāpums (74 milj. eiro jeb 21%) līdz ar procentu likmju straujo pieaugumu, kas attiecīgi palielināja ienākumus no kredītiem, no kuriem lielākā daļa ir ar mainīgu likmi. Jāņem vērā, ka, lai arī mazākā mērā, procentu ienākumu pieaugumu ietekmē arī augstais likvīdo aktīvu atlikums centrālajā bankā, jo arī par tiem komercbankas šobrīd saņem procentu ienākumus,” Dienas Biznesu informēja Latvijas Bankā.
Seko, ka pagaidām Latvijas komercbanku virspeļņa būtu pielīdzināma vismaz četrkāršotam pērnā gada pēdējā ceturkšņa pienesumam, kas nepārsniedz 120 miljonus eiro. Pieticīgi vērtējot, komercbanku peļņa 2023. gadā būtu vismaz 400 miljoni eiro. Uzsvēršu, ka šī ir prognožu grīda, nevis griesti, jo ECB likmes ceļ tikpat nadzīgi kā latiņas augstlēcējiem olimpiskajās spēlēs un kredītus paņēmušie jau šobrīd sūrojas par pamatīgu maksājuma pieaugumu. Latvijas Bankas pozīcija patlaban līdzinās Igaunijas Bankas viedoklim par banku virspeļņu un balstās uz peļņas novērtējumu. Kapitāla atdeves rādītājs Latvijas komercbanku sektorā nav būtiski audzis – no 10,9% līdz 11,3%.
Latvijas Bankas nostāja ir: “Mūsuprāt, būtiskākais aspekts komercbanku finanšu rādītāju kontekstā ir to iesaiste un devums Latvijas ekonomikas attīstībā.” Proti, tautsaimniecībai jo īpaši šobrīd ir vajadzīga pieejama kreditēšana investīcijām.
Pēc LB datiem kreditēšana Latvijā ir bijusi pārliecinoši starp dārgākajām eiro zonā, un kredītu apjoms pret ekonomiku ir starp zemākajiem, un līdz ar eiro procentu likmju kāpumu automātiski ir kāpušas kredītu likmes. Turklāt LB norāda, ka procentu likmju kāpuma pārnese uz noguldījumu likmēm nav notikusi un tas apgrūtina monetārās politikas īstenošanu.
Noslēdzot debates, ir jautājums: ja Baltijas komercbankas vēlas saglabāt augstas peļņas maržas, izsniedzot kredītus, tad kāds labums no tām, izņemot pārskaitījumu nodrošināšanu par komunālajiem pakalpojumiem un debeta karšu tirdzniecību par 5 eiro gabalā? Latvijas Banka mūsu sabiedrības mērķu sasniegšanai plāno aktivizēt konkurenci tirgū, proti, būs jauni spēlētāji, sekmēt prognozējamu un reģionāli konkurētspējīgu biznesa vidi un regulāri runāt ar nozari.
Pagaidām, kamēr reālu sarunu panākumu vēl nav, atliek citēt Latvijas Bankas pārstāvi Jāni Silakalnu: “Banku sektors nodrošina asinsriti ekonomikā. Diemžēl jau ilgstoši Latvijas ekonomikā ir mazasinība. Latvijas Banka kā vienu no saviem prioritārajiem darbības virzieniem ir noteikusi kreditēšanas atgūšanos!” Gala secinājums: pagaidām bez risinājuma paliek jautājums par to, kas notiek ar kredītņēmējiem, kuri nespēj nomaksāt augošos procentus par esošajiem kredītiem. Tādu būs, iespējams, daudz!
