«Tiek lēsts, ka Briselē nupat dzīvo jau vismaz divi tūkstoši latviešu, un liela daļa no viņiem joprojām turas pie nacionālajām vērtībām,» raksta laikraksts Diena.
No dažiem cilvēkiem deviņdesmito gadu sākumā Briseles latviešu kopiena izaugusi līdz vērā ņemamiem apmēriem. Lielākā daļa no viņiem strādā Eiropas institūcijās, citi atbraukuši dzīvesbiedram līdzi, vēl daudzi ieradušies arī studēt - gan tehniskās zinātnes, gan mūziku. Mazākumā ir privātajā sektorā strādājošie, savukārt «vienkāršo darbu» darītājus faktiski nesastapt, raksturo laikraksts.
Lielā mērā to varot skaidrot ar franču valodas zemo popularitāti Latvijā.
Atšķirībā no latviešu emigrantiem citās valstīs Briselē dzīvojošie tur devušies, lielākoties karjeras izaugsmes iespēju vadīti, un par to, kad atgriezties mājās, īpaši neprāto - visbiežāk varot dzirdēt, ka ne ātrāk par pensijas vecumu. Daudzi uzsverot - Brisele nav vieta, kur braukt aiz izmisuma, jo nepieciešama ļoti nopietna kvalifikācija un augsts profesionālisms, kas tiekot arī attiecīgi atalgots. Arī dzīves dārdzība ir ievērojama.
«Kad Laura Gailīte (31) pēc četrus gadus ilguša diplomātiskā dienesta Baltkrievijā atgriezās Latvijā, viņas vieta Ārlietu ministrijā bija likvidēta. Tā vietā, lai meklētu ierēdņa darbu kādā citā ministrijā, Laura nolēma, ka spers soli nezināmajā - devās uz Briseli bez skaidrības, kur dzīvos un kur strādās. Pati vērtīgākā viņas ceļamaize bija jau iepriekš nokārtotais EPSO tests, bez kura Eiropas institūcijās sākt strādāt nav iespējams. Patlaban Laura strādā Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātā par asistenti un iespēju atgriezties Latvijā pieļauj tikai tad, kad viņas šobrīd desmitgadīgais dēls būs pabeidzis skolu,» raksta Diena.
«Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Ineta Strautiņa (46), tikko kā pabeigusi studijas, devās uz ASV strādāt par audzinātāju bērnu vasaras nometnē. Iekrājusi naudu, viņa vienatnē apceļoja Štatus un gluži nejauši tā vietā, lai Luiziānā apskatītu aligatorus, iepazinās ar beļģi Kurtu Engelenu. Jau divdesmit gadus viņi kopā dzīvo Briselē un ir izaudzinājuši trīs dēlus. Paralēli ģimenei Ineta kāpj pa karjeras kāpnēm - šobrīd viņa ir Eiropas Ekonomiskās un sociālās komisijas (EESK) tulkošanas direkcijas direktora vietniece un uzrauga vairāk nekā 500 tulku darbu. Saviem dēliem Ineta ir iemācījusi Latvijas mīlestību, bet pati neredz apstākļus, pie kuriem vēlētos atgriezties Latvijā,» noskaidrojis laikraksts.
Savukārt, «Kārlim Gertmanim (26) Brisele ir tikai viena no pieturvietām - paguvis studēt un arī strādāt dažādos pasaules kontinentos, viņš joprojām lūkojas pēc jauniem izaicinājumiem un cer tos atrast dzimtajā Latvijā. Savā ziņā ierašanās un iedzīvošanās Beļģijā vairāk bijusi nejaušība, nevis likumsakarība, taču viņš uzskata - nedrīkst pārmest cilvēkiem, kuri no Latvijas aizbraukuši, jo nav bijis iespējams izdzīvot, drīzāk jāuztraucas par «Latvijas smadzenēm», kas aizplūst rietumu virzienā. Lai arī pats jāpieskaita tiem otrajiem, viņš saka - «es pagaidām esmu patriotisks un braukšu atpakaļ».»