Beļģi aizver vēstniecības Baltijā un citviet Eiropā; līdzīgi plāno rīkoties arī citi, Latviju ieskaitot
Budžeta jostas savilkšana piespiedu kārtā Beļģijai liek ķerties pie vēstniecību skaita samazināšanas, kas gan tuvākā vai tālākā nākotnē visdrīzāk būtu noticis jebkurā gadījumā, saka Beļģijas Karalistes vēstnieks Latvijā Franks Arnautss.
Latvijā mēs sakām, ka «Brisele liek šo» un «Brisele liek to», bet kā to saka pašā Beļģijā?
Mēs tādā gadījumā sakām «ES», «Komisija» utt.
Tātad tagad ES un Komisija jūsu Briselei saka, ka par šādu valsts parādu un budžeta deficītu, kāds tas ir pašlaik, jums draud sods, un iznākumā tiek slēgta vēstniecība arī Latvijā. Pareizi?
Tā ir – novembrī mēs saņēmām Komisijas brīdinājumu sakārtot savu saimniecību, sevišķi valsts parādu. Ja līdz martam Beļģija neiekļausies ES Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijos, tad nokļūsim EK ciešā uzraudzībā, tāpēc valdība ir izdarījusi tiešām skarbus lēmumus. Praktiski tas nozīmē, ka visām federālajām ministrijām ir jāveic savu budžetu samazināšana par 20%.
Ko tas nozīmē jūsu diplomātijā – ka beļģi aiziet no Baltijas?
Tas būtu par stipru teikts. Tomēr ikvienai federālajai ministrijai ir jāveic 20% ietaupījumu, un tādu apjomu nevar sasniegt ar kosmētiskiem pasākumiem vien. Ārlietu ministrijas gadījumā tas nozīmē dažādu taupības pasākumu kopumu, un viens no tiem ir daudzu vēstniecību slēgšana. Sākumā plānoja slēgt 33 vēstniecības, bet galu galā vienojās, ka varētu pietikt ar 18. Lielākā daļa no tām ir ģenerālkonsulāti un vēstniecības Eiropas valstīs, ieskaitot Baltijas valstis. Bet tas ir ļoti vērienīgs pasākums, un nekādā ziņā nav pret Baltiju vai kaut kā tā. Tas sakrīt ar mūsu ārpolitikas pārvērtēšanu vispār – vai vēstniecības Eiropā tiešām ir nepieciešamas?
Tad šis ir kārtējais gadījums, kad krīze paātrina neizbēgamo un arī nepieciešamo? Jo arī Latvija plāno slēgt dažas no savām Eiropas vēstniecībām.
Jā, tas ir arī iznākums līdzšinējai diskusijai starp divām diplomātijas skolām. Viena saka, ka dalībvalstu ministri jau tāpat satiekas Briselē ik mēnesi, un tad vēl ir arī neoficiālas tikšanās. Latvijā ES prezidentūras laikā Rīgā vien būs 260 šādu neformālu tikšanos, un tad vēl arī formālās, kā arī simtiem tikšanos Briselē un Strasbūrā. Ja politiķi un izpildvara sadarbojas tik intensīvi, tad kam gan vēl divpusējās vēstniecības? Tāpēc vēstniecību loma ir mazinājusies vai katrā ziņā mainījusies.
Diplomātijas vecā skola savukārt argumentē, ka tik dramatiski nav. Mums ir jāveido Eiropas struktūra un nākotne kopā, un, lai gan tā vairs nav ārpolitika klasiskā izpratnē – tā vairāk ir Eiropas iekšpolitika, diplomātija ir nepieciešama. Jā, politiķi un ministri tiekas Briselē un citur, tomēr viņiem nav daudz laika padziļinātām diskusijām un analīzei, un tikai divpusējās vēstniecības gana daudz laika var veltīt sarunām ar vietējiem ekspertiem un politikas veidotājiem un diskutēt par mūsu kopējiem jautājumiem fonā visam tam, kas galu galā īstenojas kā valdību un ES politika. Tāpēc divpusējās vēstniecības tomēr var palīdzēt veidot šo politiku, kas tiek formulēta nacionālajās galvaspilsētās un beigās materializējas Briselē, šīm vēstniecībām Eiropā tiek paredzēta loma arī nākotnē.
Šī ir diskusija, kas vēl nav noslēgusies, un tā notiek faktiski visās Eiropas galvaspilsētās.
Visu interviju Ārpolitika pāriet iekšpolitikā lasiet ceturtdienas, 22. janvāra, laikrakstā Dienas Bizness (3. lpp.)!