Pagājušā gada augustā Latvijas Ārlietu ministrijas politiskais padomnieks Pēteris Veits uz desmit mēnešiem devās civilajā misijā uz Afganistānu, lai kara izmocītajai tautai sniegtu attīstības palīdzību. «Darbs ir ienteresants. Vienmēr ir patīkami redzēt rezultātus un citu prieku. Tas pārņem, » saka Pēteris Veits.
Lielākā daļa latviešu karavīru izvietota vienā bāzē kopā ar norvēģu spēkiem Farjabas provincē pašos Afganistānas ziemeļrietumos pie robežas ar Turkmenistānu. Paralēli militārajai misijai valstī norisinās arī civilā, kuras priekšgalā ir ANO, un Latvija tajā iesaistījās pirms gada augustā. Civilās misijas uzdevums ir piešķirt attīstības palīdzību tur, kur dien attiecīgās valsts karavīri – vispirms jāatrod, kam palīdzība visvairāk vajadzīga, tad jākoordinē projekta īstenošana. Tikai esot uz vietas un tiekoties ar vietējiem, ir iespējams izveidot projekta kritērijus, atzīst Pēteris Veits. Un tam vajadzīgs laiks. «Valstī 30 gadus ir bijis karš, province ir nomaļa, izglītības līmenis ir zems, un viena vajadzība ir lielākā par otru,» stāsta Pēteris Veits.
Eiropas Savienība paredz noteiktu IKP procentu, kas dalībvalstīm jāsniedz attīstības palīdzībai. Ja Latvijas pagājušā gada projekta finansējums bija 25 000 latu, tad norvēģiem tie bija apmēram 17 miljoni ASV dolāru. Taču nelielākam finansējumam ir arī priekšrocības – tā saskaņošanai un īstenošanai nav nepieciešams tik ilgs laiks. Tagad Farjabas provincē latviešiem pievienojušie arī īslandieši, kuri ar mazākām summām projektus realizē ātrāk un risina akūtas vajadzības. «Tas ir nopietns bizness. Daudzi miljardi ASV dolāru gadā,» uzsver Pēteris Veits. Attīstības palīdzības ceļš ejams tiem uzņēmējiem, kas Afganistānā grib izveidot savu biznesu, jo, tikai pakāpeniski iepazīstot valsti, var saprast, ka, par spīti sarežģītajiem apstākļiem, te ir labas uzņēmējdarbības perspektīvas.
Dzīvinošais ūdens
Latvijas atbalstītais projekts, kas tika pabeigts šī gada maijā, ir dzeramā ūdens pievadsistēma, kas apgādā ar ūdeni trīs ciemus. Kalnainajā un tuksnešainajā apvidū ūdens trūkums ir lielākā problēma. Upes ir sezonālas, un cauru gadu pieejamas vien pāris ūdenstilpnes. Pēc ūdens uz kalnu avotiem visbiežāk dodas sievietes un mazas meitenītes, kuras tādēļ nespēj vairs apmeklēt skolu. Pirmkārt, jānodrošina dzeramais ūdens, otrkārt,var sākt domāt par lauksaimniecībai nepieciešamo. Laika apstākļi afgāņus nelutina - pirms pagājušās, salīdzinoši labās vasaras bija sešu gadu sausums, bet, salīdzinājumā ar šīgada postu, šie seši gadi šķiet gluži ciešami. Kad ūdens dabūjams tikai vienā dubļainā peļķē, izpratnes par higiēnu nav nekādas – vienīgā ūdenstilpne tiek izmantota pilnīgi visām vajadzībām. Tāpēc viena no projekta daļām bija izglītošana par elementārām higiēnas normām. Aku urbšana šai situācijā nelīdz, jo lielā daudzuma dēļ tās izžūst, tāpēc vienīgā racionālā izeja bija veidot četrarpus kilometrus garu pievadsistēmu no kalnu avota. Ūdensvadu ievilka franču kompānija, no kuras 1500 darbiniekiem tikai pāris ir ārzemnieki. Projekta uzstādījums ir, ka darbus jārealizē vietējiem, lai radītu jaunas darba vietas un tādējādi attīstītu ekonomiku. Obligāts nosacījums bija, ka vietējiem jāiegulda projektā desmit procentus. Tā kā naudas viņiem nebija, vīri ķērās pie lāpstām un raka grāvjus. Ja savs darbs nav ielikts, tad ar daudz vieglāku roku pēc tam var atteikties no padarītā, nerūpēties par to.
Tiesa tirgus būdā
Tā kā, dzīvojot Afganistānā, Pēterim Veitam bija radusies izpratne par vietējiem apstākļiem, otrs viņa uzdevums bija, un joprojām ir, piesaistīt Afganistānai citus donorus. Pusgada darba rezultātā uzsākts tiesu nama un tiesnešu apmācības projekts, jo viens no lielākajiem šķēršļiem Afganistānas ekonomiskās sistēmas izveidei ir tiesu varas nesakārtotība. Joprojām stiprākais ir tas, kam aiz muguras ir vairāk vīru. Strīdu izskatīšanā viena no efektīvākajām aizvien vēl ir tradicionālā sapulču sistēma, kur lēmumu pieņem vecajo padome, bet legālajai tiesu sistēmai nav resursu, naudas un infrastruktūras, līdz ar to ir augsta korupcija. Dažviet tiesas sēdes notiek īrētās tirgus kleķa būdiņās. Tas viss rada situāciju, ka cilvēki vienkārši izvēlas neiet uz tiesu, jo tai nav prestiža. Tiesu nama projektā Eiropa iegulda 80 procentus, Latvija – 20.
Pēteris Veits kā eksperts darbojas arī Japānas projektā, kas ir trešā lielākā donorvalsts, bet tai trūkst cilvēkresursu – ekspertu, kas pazītu dzīvi Afganistānā. Jau iesniegti vairāki projekti, kas gaida japāņu atbildi.
Dzīve konflikta zonā
Vai militārā konflikta klātbūtne Afganistānā jūtama ik uz soļa? Gan militārās, gan civilās misijas dalībnieki dzīvo vienā bāzē un viņu darba jomas nereti pārklājas. Par atrašanos konflikta zonā nemitīgi atgādina dzīve bāzē, kura tiek apsargāta 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā un ir apjozta ar dzeloņstieplēm. Lai gan ar laiku to vairs neredzot. Ikdienas apģērbs ir bruņuveste, pārvietošanās lielākoties notiek konvojā ar bruņumašīnu. Drošības procedūras ir ikdiena, un nepārtraukti nākas dzirdēt par incidentiem gan pašu provincē, gan citur. Pēteris Veits atzīst, ka ar laiku pie tā pieradis, bet, atgriežoties no atvaļinājuma, lidmašīnā gan kāpt negribējies. “Kā pierāda nesenā traģēdija, ko piedzīvoja Latvijas kontingents Afganistānā, konflikta zona paliek konflikta zona. Lai arī ziemeļi tiek uzskatīti par mierīgākiem, mīnas sprāgst un nogalina cilvēkus. Tas ir darbs, ko cilvēki izvēlējušies, bet profesija ietver riskus. Neviens jau to neizvēlas ar domu, ka ar viņu kaut kas var notikt. Mūsu armija ir profesionāla, bet labu profesionāli, tikai trenējoties Ādažos, izveidot nevar. Atsauksmes par mūsu karavīru profesionalitāti ir diezgan augstas,” stāsta Pēteris Veits.
Nosargāt viesi – goda lieta
Kā veidojās kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem? “Kad tavs uzdevums ir darīt labu, cilvēki, protams, kontaktējas ļoti labprāt, bet bieži vien problēma ir būt gana skeptiskam, mācēt pateikt nē un izvērtēt, kur tevi varbūt mēģina izmantot,” atzīst Pēteris Veits. Tomēr beigu beigās lietišķi sausie darba kontakti pārauguši draudzīgos. Afgāņi ir ļoti viesmīlīgi. Ja tu esi viesa statusā, tas aizsargā daudz labāk nekā ieroči. Cilvēkam, kas tevi uzņēmis, ir personīga goda lieta, lai ar tevi nekas nenotiek.
“Zeme ir interesanta, un cilvēki atstāja pozitīvāku iespaidu, nekā biju gaidījis. Dažkārt biju pārsteigts par to, cik mēs esam līdzīgi. Te ir tās pašas problēmas, kurām mēs šeit izgājām cauri pirms pārdesmit gadiem, tāpat mentalitāte ir līdzīga tiem, kas atbrīvojušies no padomju ietekmes,” saka Pēteris Veits. Kopā ar viņu civilajā misijā uz Afganistānu devās arī divi Latvijas policisti, kuru uzdevums bija apmācīt Afganistānas iekšlietu struktūras, lai viņi spētu uzturēt kārtību tad, kad militārā misija valstī būs beigusies. Latviešu policistiem, kuriem vēl svaigā atmiņā dažādas nebūšanas, ar afgāņiem atrast kontaktu ir vieglāk. Mūsējie vēl atceras, kā ir tad, kad nevar aizbraukt uz izsaukumu, jo nav mašīnas vai benzīna.
Labākais amats – tulks
Dzīve Afganistānas galvaspilsētā un dažādās provincēs ir ļoti atšķirīga gan drošības, gan sadzīves apstākļu ziņā. Kabula ir metropole, gluži rietumnieciskā izpratnē – joprojām var redzēt, ka tā cietusi karos, ir neatjaunotas mājas, bet tāpat ir ne mazums mums tik pazīstamo padomju blokmāju, tiek celtas jaunas spoguļu, alumīnija ēkas. Kabulā vide ir ļoti internacionāla – tur misijā sabraukuši cilvēki no visas pasaules, un viņiem izveidoti gan eiropeiski restorāni, gan milzīgi stikloti iepirkšanās centri. Farjabas provinces centrs Maimana ir neliela (70 tūkstoši iedzīvotāju) pilsēta. Ēzelīšu tur ir vairāk nekā mašīnu (arī par taksometriem kalpo ēzelīši, kas izrotāti ar mākslīgām rozēm), bet citādi tā pilnīgi atbilst mūsu priekšstatam par rajona centru. Arī sabiedrības pārvalde ir līdzīga kā Latvijā, cita lieta, ka tā vēl īsti nav iestrādājusies. Valsts ierēdnis, piemēram, tiesnesis, mēnesī saņem 50 – 70 dolārus, bet maizes klaips maksā dolāru un graudu cena pašlaik ir divreiz augstāka nekā Latvijā. Ģimenes ir lielas, vienā mājā (visbiežāk kleķa būdā) pāris istabās pie vecākiem dzīvo četri dēli ar visām sievām un bērniem - tad galus kopā savilkt ir vieglāk. Arī bargajās ziemās, kad sals sasniedz pat mīnus 35 grādu atzīmi, lielākā bariņā vieglāk piesildīt telpas. Labas darba izredzes ir tiem afgāņiem, kas iemācījušies angļu valodu. Lielākoties pamatiedzīvotāji prot puštunu un uzbeku valodu, angļu valodas pratēju ir maz, un tulka amats ir ļoti pieprasīts. Afgāņu jaunajiem cilvēkiem tas ir ļoti izdevīgs amats, jo viņi saņem vismaz desmit reizes vairāk nekā tiesneši un spēj uzturēt visu plašo ģimeni. Tulka darba prestižs ir līdzīgs tam, kāds Latvijā 90. gadu sākumā bija darbam starptautiskā organizācijā.
Sievietes nestrādāt nevar
Afgāņu sieviešu ģērbšanās stils pilsētās un laukos atšķiras. Ja pilsētnieces ir līdzīgas mūsu sievietēm – ģērbtas biksēs vai lietišķā kostīmā, tad laukos joprojām pārsvarā valkā tradicionālos tērpus ar aizklātām sejām, bet, ja viņas strādā oficiālās iestādēs, tad darba vietā tērpjas lietišķā stilā. Tomēr afgāņiem tradicionālie tērpi ir tik dabiski un pieņemti, ka viņi nesaprot, kāpēc kāds no malas viņiem cenšas uztiept citādo.
Sievietēm darba iespējas ir salīdzinoši ierobežotākas, arī nepilnīgās izglītības dēļ. Pārsvarā viņas darbojas tradicionālajās jomās, lielākoties ar rokdarbiem, taču ir arī dažas uzņēmējas. Tomēr nestrādāt sievietes īsti nevar, jo kara gadi jūtami samazinājuši vīriešu skaitu valstī un kādam ģimene ir jāuztur. Bagātās afgāņu ģimenes savas meitas skolo ārzemēs, un viņas ieņem augstus amatus valsts pārvaldē.
Afgāņu bērniem pamatizglītību apmaksā valsts. Bet kā piespiest viņus mācīties, ja skola ir bez jumta, pēc desmitiem rītā mācīties ir par karstu? Ja ģimenē sagādāt iztiku ir pārāk grūti, tiek iesaistīti bērni, kuru skolas gaitas ar to arī beidzas, atņemot iespēju kādreiz iegūt labāk apmaksātu darbu. Tomēr kopumā izglītoto skaits palielinās, jo īpaši sieviešu vidū.
Ko sēt magoņu vietā?
Farjabas provincē ir samērā maz magoņu lauku, šogad tā pat tika atzīta par poppie free* reģionu, taču tas nenozīmē, ka tur nav atrodama neviena pati magone. Gaisa pārlidojumu laikā konstatēts, ka magoņu ir samērā maz. Ziemeļos narkotiku ražošana samazinās, taču dienvidos palielinās, un kopējā raža šogad visticamāk būs tāda pati kā pērn. Visā valstī cilvēki ir iesaistīti šajā biznesā, un lielākā problēma ir atrast, ar ko to aizstāt. Magoņu biznesa vietā nedrīkst atstāt tukšumu, jo tajā iesaistīti ne tikai ļaunie vīri ar šautenēm, bet arī paši nabadzīgākie un ievainojamākie sabiedrības slāņi. Ja viņiem vairs nebūs iespējas nopelnīt, viņi sāks ieklausīties tajā, ko saka talibi.
Tūristiem vēl jānogaida
Pēteris Veits atzīst, ka ceļot uz Afganistānu nav pilnīgi neiespējami, tomēr ceļot gribētājiem iesaka vēl kādu brīdi nogaidīt. Afganistānā ir viesojušās pat pāris amerikāņu grupas, par spīti tam, ka šī nācija drošības ziņā ir piesardzīgāka par citām. Valsts ir liela, un provinču ir daudz. Piemēram, Banjāna, kur talibi saspridzināja Budas statujas, ir viena no skaistākajām vietām, un tur jau pieejami profesionāli tūrisma pakalpojumi. Lielākoties gan tos izmanto palīdzības organizāciju pārstāvji. Banjānas attīstības palīdzības sniedzēji ir izvērtējuši, ka provinces galvenais ekonomiskais produkts varētu būt tūrisms. Aizmetņi ir, bet kā līdz turienei nokļūt? Nevienam nevarētu ieteikt – kāp lidmašīnā un droši dodies ceļā. Kabulā bīstamība arvien palielinās, bet civilās lidmašīnas lido tikai uz turieni. Risks ir arī tas, ka izmocītajā valstī ir ļoti augsts noziedzības līmenis, un ne vienam vien var gribēties atņemt tev piederošās lietas. Pēteris Veits uzsver, ka, pat neņemot vērā drošību, nevar cerēt, ka pašlaik, starptautiskajām misijām pametot valsti, viss labi beigtos. Ekonomiskais atspēriena punkts ir pārāk vājš. Ir jāatjauno cilvēkresursi.