Komerclikuma 170. pants paredz, ka kreditors, kurš nevar panākt sava prasījuma apmierināšanu no sabiedrības, var celt prasību sabiedrības labā pret sabiedrības valdes locekļiem, ja viņi nodarījuši sabiedrībai zaudējumus un nav tos atlīdzinājuši.
Saskaņā ar Komerclikumu prasību var celt 5 gadu laikā no prasības tiesību rašanās dienas un kreditora tiesības celt prasību neierobežo arī tas, ka sabiedrība ir atteikusies no prasības pret vainīgo, starp sabiedrību un valdes locekli ir noslēgts izlīgums, kā arī tas, ka zaudējums nodarīts pildot dalībnieku sapulces vai padomes lēmumu.
Šajos laikos, kad parādu piedziņa prasa arvien vairāk pūļu, kreditori novērtētu jebkuru efektīvu papildus līdzekli cīņā ar parādniekiem. Taču, kad Komerclikuma 170. pants ir izmantojams un vai tas nodrošina pietiekami efektīvu aizsardzību, lai kreditoriem būtu interese minētās tiesības izmantot? Manuprāt, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka nekāds brīnumlīdzeklis tas nav, kreditoriem ir vērts paturēt prātā šo pantu, jo var būt situācijas, kad tas tiešām palīdz.
Maksātnespējas situācijas
Komerclikuma 170. pants atļauj kreditoram celt prasību tikai tad, ja viņš “nevar panākt sava prasījuma apmierināšanu no sabiedrības”. Ļoti neskaidrs likuma formulējums, kas visdrīzāk vedina domāt, ka kreditoram tiesā būtu jāpierāda, ka viņš ir spēris visus nepieciešamos soļus, lai piedzītu parādu no sabiedrības, bet sabiedrībai nav nepieciešamo līdzekļu, tātad, prasījuma apmierināšanu nav iespējams panākt. Ir skaidrs, ka šāda situācija pastāv parādnieka maksātnespējas gadījumā. Šeit jāpiemin, ka Maksātnespējas likums nosaka pienākumu administratoram izvērtēt un celt tiesā prasības pret valdes locekļiem par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību sabiedrībai, taču šķiet, ka praksē šo pienākumu administratori ne vienmēr aktīvi pilda. Lai gan oficiāla statistika par to, cik prasību pret valdes locekļiem administratori ir cēluši, nav pieejama, manis aptaujātie speciālisti atzina, ka tas tiek darīts reti un pamatā tikai pašu kreditoru iniciatīvas rezultātā. Tas nozīmē, ka, lai maksātnespējas gadījumā pēc iespējas palielinātu izredzes atgūt parādu, kreditoriem jāatgādina administratoram par minēto pienākumu. Ko darīt, ja administrators atsakās celt prasību pret valdes locekļiem? Ja kreditors joprojām uzskata, ka prasībai pret valdi ir pamats un tādējādi maksātnespējīgā sabiedrība var iegūt papildus līdzekļus parādsaistību atmaksai, likums atļauj pašam kreditoram celt prasību sabiedrības labā, tikai šoreiz kreditoram jārēķinās ar prasības celšanai nepieciešamajiem izdevumiem.
Līdz maksātnespējai
Komerclikuma 170. pantu kreditoriem ir ieteicams apsvērt izmantot arī tad, ja, lai gan pieteikumu tiesai vēl neviens nav iesniedzis, sabiedrība jau ir faktiski maksātnespējīga. Šādā situācijā, ja kreditoram ir skaidrs, ka maksātnespējas lieta sekos un ir pamats domāt, ka prasības celšana pret valdes locekli varētu būt sekmīga, ir ieteicams izvērtēt, vai uzreiz necelt tiesā prasību pret valdes locekli, vienlaicīgi prasību nodrošinot. Kamēr tiks uzsākta maksātnespēja un administratoram būs iespējams izvērtēt vai ir pamats prasības celšanai pret valdi, paies zināms laiks un tad var izrādīties, ka valdes loceklim vairs nav mantas, pret kuru iespējams vērst piedziņu – iesniedzot prasību vēl pirms maksātnespējas lietas ierosināšanas kreditoram var izdoties panākt savām interesēm labvēlīgāku situāciju.
Tai pašā laikā jāatzīst, ka bez bažām par to, ka labvēlīgo tiesas spriedumu pret valdes locekli nevarēs izpildīt, kas daudzus kreditorus noteikti atturēs no lēmuma celt prasību, pašreizējā regulējuma nopietns mīnuss (no kreditoru viedokļa) ir arī tas, ka prasība jebkurā gadījumā tiek celta sabiedrības labā. Proti, labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā jebkura zaudējumu atlīdzība, kas saņemta no valdes locekļa, tiek ieskaitīta sabiedrības norēķinu kontos un kreditors nekādi nevar būt drošs par to, ka viņš rezultātā no sabiedrības kaut ko saņems.
Vai ir iespējams ko uzlabot, lai kreditoru tiesības labāk aizsargātu? Jā – ir pietiekami daudz valstu, tai skaitā Eiropā, kur kreditori var celt prasības pret sabiedrību valdes locekļiem ne tikai tad, ja sabiedrībai vairs nav aktīvu, no kuriem apmierināt kreditoru prasījumus, kā arī pietiekami daudz valstu, kur kreditoriem piešķirtas tiesības celt prasības savā, nevis sabiedrības labā.
Manuprāt, arī Latvijā ir vērts domāt par plašākām kreditoru tiesībām vērsties pret valdes locekļiem, jo zemās korporatīvās pārvaldes kultūras un dažādu citu iemeslu dēļ pašās sabiedrībās nenotiek pietiekama kontrole pār valdes locekļu darbībām.