Latvijā nav gadsimtiem ilgas patēriņa kultūras pieredzes, kāda ir rietumvalstīm. Mums nav ētikas robežu, cik tālu var iet, lai ietaupītu, un tas raksturīgs gan uzņēmējiem, gan preču un pakalpojumu pircējiem. Nav izpratnes par to, ka ilgtermiņā svarīga kvalitāte ir finansiāli izdevīgāka nekā iespēja šodien iztērēt par dažiem eiro mazāk, saka Auto asociācijas viceprezidents Ingus Rūtiņš intervijā laikrakstam Diena.
Fragments no intervijas
Pēdējā laikā Valsts ieņēmumu dienests (VID) pievērsies pelēkā sektora apkarošanai tieši automašīnu apkopes un remonta nozarē. Kā jūsu pārstāvētā asociācija vērtē VID rīcību?
VID pārbaudes – tā ir pēdējā aizsardzības līnija. Būtiskāks jautājums ir, kā civilizēt tirgu, lai cilvēki neizvēlētos darboties autoservisu biznesā tikai tāpēc, ka šajā nozarē redz iespēju veidot biznesu, nemaksājot nodokļus. Turklāt runa nav tikai par nodokļu nomaksu. Ir vēl vairāki būtiski jautājumi – par sociālo līdztiesību, respektīvi, vai tiem, kuri nodokļus nemaksā vai maksā daļēji, būtu jāsaņem tas pats sociālais nodrošinājums kā cilvēkiem, kas nodokļus maksā, arī jautājums par autoservisu darba kvalitāti un jautājums par kompetencēm, kas ir cilvēkiem, kuri autoservisos strādā. Vēl viens būtisks jautājums ir godīga konkurence. Valsts mērogā jādiskutē, vai tādā situācijā, kādā atrodas autoservisu tirgus, vispār iespējams runāt par godīgu konkurenci, jo atšķirība cenai tam pakalpojumam, kas aplikts ar nodokļiem, un tam pakalpojumam, par kuru nodokļi netiek maksāti, sasniedz 50%. Mūsu asociācija apgalvo, ka beidzot jāpaskatās uz situāciju kopumā, un es nedomāju, ka atbildīgajās institūcijās strādājošie cilvēki reālo situāciju neizprot, tomēr nekas netiek darīts.
Ja ar VID pasākumiem, jūsuprāt, ir par maz, ko vēl var darīt? Taču ne jau bezgalīgi cerēt uz nozares pašregulāciju?
Lai process izkustētos no vietas, jābūt kādam, kas to stumj, un kādam, kas to velk. VID ir tas, kurš pasākumu stumj, nākot ar slotu aiz muguras un sitot pa nagiem, bet nav neviena, kas velk. Vilkt var tikai sabiedrība, patērētājs, klients, autobraucējs, diemžēl Latvijā sabiedrība ir diezgan nabadzīga, un dominējošais izvēles faktors ir cena. Cilvēkiem bieži patīk piebilst, ka arī kvalitāte ir svarīga, diemžēl dārga lieta ne vienmēr ir kvalitatīva, savukārt lēta lieta, visticamāk, nekad nebūs kvalitatīva.
Tātad iedzīvotāju finansiālās iespējas ir viens no aspektiem. Tomēr tad, kad iedzīvotāji saka ne pārāk labus vārdus valsts pārvaldei un tiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, lielā daļā gadījumu pārmetumi ir pamatoti. Latvijā ir stilīgi nemaksāt nodokļus pat tad, ja ir nauda nodokļu nomaksai un vispār nav nekādu finansiālu problēmu. Attieksmē pret nodokļu nomaksu Latvija ļoti atšķiras ne tikai no Skandināvijas, bet pat no mūsu kaimiņvalsts Igaunijas. Rīgā, braucot sabiedriskajā transportā, var dzirdēt cilvēkus brīvi pārrunājam, kurš cik daudz nav samaksājis nodokļos, ko nopircis bez čeka. Tallinā tādas sarunas sabiedriskajā transportā nav dzirdamas. No Rīgas līdz Tallinai ir tikai 300 km, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidzoši, ka iedzīvotāju attieksme, uzņēmējdarbības vide un ierēdņu domāšana Latvijā un Igaunijā ir ļoti atšķirīga.
Tieši kādu pieredzi Latvija no Igaunijas, jūsuprāt, varētu pārņemt?
Igaunijā ekonomika, salīdzinot ar mūsu valsts ekonomiku, kopumā ir spēcīgāka, valsts budžeta papildināšanas iespējas ir vairāk diversificētas. Latvijā vairāk dominē paļaušanās uz patēriņu un mazāk uz ražošanu. Jāatzīst, ka Igaunijā gan uzņēmēju, gan valsts amatpersonu rīcība precīzāk vērsta uz racionāliem risinājumiem problēmu novēršanai. Turklāt tas nenāk ar normatīvo regulējumu, tas ir domāšanas veids. Igaunijā gan ierēdņiem, gan uzņēmējiem ir izpratne par to, ka labāk strādāt sakārtotā vidē, turklāt uzņēmēji ir gatavi ļoti daudzas lietas risināt nozares iekšienē vienojoties, ieviešot brīvprātīgi veicamus noteikumiem, kas ļauj nozari sakārtot. Mums Latvijā viss, kas ir brīvprātīgi, bet uzliek pienākumu darīt kaut ko vairāk, nešķiet interesanti.
Latvijā autoservisu atrašanās pelēkajā zonā skaidrojama ar to, ka klienti labprāt izvēlas servisu, kas nemaksā visus obligātos nodokļu maksājumus, jo tur ir lētāk, un klientiem vienalga, vai tiek maksāti nodokļi?
Jā, tā ir, turklāt mums Latvijā nav gadsimtiem ilgas patēriņa kultūras pieredzes, kāda ir rietumvalstīm. Mūsu pieredze ir 20 gadu garumā. Var teikt, ka mums patēriņa kultūras vispār nav. Mums nav ētikas robežu, cik tālu var iet, lai ietaupītu, un tas raksturīgs gan uzņēmējiem, gan preču un pakalpojumu pircējiem. Nav izpratnes par to, ka ilgtermiņā svarīga kvalitāte ir finansiāli izdevīgāka nekā iespēja šodien iztērēt par dažiem eiro mazāk.
Jūsuprāt, autoservisi tiešām konkurē tikai ar cenu, nemaz – ar kvalitāti?
Lielā mērā jā, bet ar kvalitāti nedaudz arī. Tomēr, ja cenu atšķirība kļūst ļoti liela, tad gan gandrīz neviens negrib maksāt daudzkārt augstāku cenu pat par labāku kvalitāti.
Plašāk lasiet rakstā Trūkst ētikas robežas, cik tālu drīkst iet, lai taupītu ceturtdienas, 23.aprīļa laikrakstā Diena (8.,9.lpp.)!
