Izlasot laikrakstā Dienas Bizness publicētajā rakstā "Lauku attīstībai vairāk naudas" ("Dienas Bizness", 2007. gada 26. septembris) paustās bažas par atbalsta līdzekļu pārdali no ražošanas par labu lauku attīstībai, vēlētos sniegt dažus skaidrojumus par publikācijā minētajiem faktiem, lai lasītājiem būtu pareizs priekšstats par Lauku attīstības programmā paredzētajiem pasākumiem.
Pirmkārt, rakstā vairākkārt minēts, ka jau tuvākajos gados tiks samazināts atbalsts ražojošajiem lauksaimniekiem par labu lauku attīstībai. Gribu uzsvērt, ka nozarei paredzētais finansējums nemainīsies un netiks pārdalīts līdz pat šī plānošanas perioda beigām - 2013. gadam. To nosaka valdības apstiprinātā lauku attīstības stratēģija līdz 2013. gadam. Tātad šajā gadījumā nav pamata runāt par strauju "noteikumu" maiņu lauksaimniecības nozarē, bet gan par ilgākā termiņā plānojamām pārmaiņām Eiropas Kopienas līmenī kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) vidējā termiņa pārskata jeb tā saucamās "veselības pārbaudes" rezultātā.
Kā zināms, tiešmaksājumi Eiropas Savienībā tiek arvien vairāk atdalīti no ražošanas. Tas nozīmē arī to - ja tā turpināsies, arī Latvijā nākotnē varētu veidoties situācija, kad par zemes appļaušanu tiek maksātas nepamatoti dāsnas subsīdijas, tādējādi mākslīgi ceļot arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenu. Šādu tendenci nevar atbalstīt, jo tas nozīmē, ka lielākie ieguvēji no šādas politikas būtu neražojošie zemes īpašnieki. Taču ne visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme Latvijā pieder lauksaimniekiem. Tālab Eiropas Komisija jau "veselības pārbaudes" laikā (īpaši to attiecinot uz vecajām dalībvalstīm) piedāvā arvien lielākus resursus novirzīt no tiešmaksājumiem uz lauku attīstību, un tā ir vērtējama kā pozitīva tendence. Arī Latvijas pieredze rāda, ka lielākā daļa no lauku attīstībai paredzētajiem maksājumiem par platībām nonāk tieši ražojošo lauksaimnieku rīcībā. Pat, ja arī sāk parādīties tendence, ka nauda aiziet citiem mērķiem , dalībvalstij ir iespēja reaģēt uz šādu problēmu lauku attīstības programmas ietvaros. Savukārt tiešmaksājumu politikā to izdarīt tik veikli nav iespējams, jo to regulē Eiropas Padomes regulas.
Atcerēsimies kaut vai nesenās izmaiņas, kuras ierosināju veikt attiecībā uz mazāk labvēlīgo apvidu, lopu blīvumu un bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas sistēmas uzlabošanu. Šie ir spilgti piemēri tam, kā dalībvalsts lauku attīstības politikā var pati pieņemt operatīvus lēmumus par atbalsta novirzīšanu pareizajās sliedēs.
Vēlreiz uzsveru, ka šībrīža situācijā ražojošie lauksaimnieki nekādi nav apdalīti, jo tieši ražotājiem ir lielas priekšrocības. Konkrēti - Lauku attīstības programmas 2007. - 2013. gadam tā saucamās pirmās ass finansējuma lielākā daļa ir atvēlēta ražošanas attīstībai un investīcijām. Lielā mērā to var attiecināt arī uz otrās ass pasākumiem un daļēji uz atsevišķiem trešās ass pasākumiem (kas aizņem tikai 20% no Lauku attīstības programmas), piemēram, atbalsts biogāzes ražotājiem.
Šobrīd pretnostatīt ražojošos lauksaimniekus un Lauku attīstības programmu nav objektīvi un korekti. Gan 2004. - 2006. gada periodā, tā arī pēc 2007. gada vairāk nekā 70% no visiem līdzekļiem ir pieejami ražojošajiem lauksaimniekiem. Jau sen vairs Eiropā un citviet pasaulē lauksaimniecības politika nav iedomājama bez lauku attīstības dimensijas, tāpēc ir naivi un nepamatoti kādam lauksaimniekam iedomāties, ka visi nodokļu maksātāju līdzekļi pienāktos tikai un vienīgi viņam. Bet uzskatīt, ka vairāk nekā 70% ir nekas, laikam tomēr ir gana pārsteidzīgi.
Otrkārt, komentējot apgalvojumus par atbalsta apjoma samazinājumu, varu teikt, ka vienmēr esam iestājušies par to, lai kopējā lauksaimniecības politika Eiropas Savienības dalībvalstīs būtu vienāda. Tas attiecas arī uz finansējuma pārdali par labu lauku attīstībai. Iecere lauksaimniecības politiku padarīt liberālāku un uz plašāku lauku attīstību vērstu ir saistīta ar zemkopības tirgus liberalizāciju visā pasaulē. Jāņem vērā, ka lauksaimniecība, tāpat kā jebkura cita nozare, ir bizness. Bet biznesā pamazām jāvienādo spēles noteikumi visiem, ja vien tam nav īpaši spēcīgi no ekonomiskā un politiskā viedokļa pamatojami argumenti.
Treškārt, Latvijas pozīcija Eiropā vienmēr ir bijusi tāda, ka visiem aprēķiniem jābalstās nevis uz vēsturiskiem rādītājiem, bet gan uz šodienas situāciju un jāņem vērā lauksaimnieku reālā darbība tagadnē. Tas nodrošina, ka piešķirtais atbalsts nekļūst par vienkāršu lauku "sociālo maksājumu" vai subsīdiju "pļaušanas biznesam".
Un visbeidzot- pārdalot atbalsta naudu no tiešmaksājumiem ( KLP 1.pīlārs) uz lauku attīstības pasākumiem (KLP 2.pīlārs) iegūst gan ražojošie lauksaimnieki, gan citi lauku uzņēmēji.