Pirms nedaudz vairāk kā pusotra gada, kad uzsāku Compensa filiāles atvēršanu Latvijā, viens no būtiskiem faktoriem bija aptuveno polišu cenu aprēķināšana un prognozēšana tuvāko gadu periodam. Tā kā tuvojas brīdis, kad atkal ieviesīsim kārtējo jauno produktu, tas, ko profesionāli sauc par apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanu, atkal ir parādījies Compensa dienas kārtībā.
Apdrošināšana ir savstarpējās solidaritātes princips. Tas ir tad, kad es, kaimiņš un vēl citi domubiedri vienojamies iemaksāt vienādas vai īpašuma vērtībai proporcionālas naudas summas kopējā kasē, no kuras saņemsim naudu gadījumā, ja īpašums tiek sabojāts vai iet bojā. Šī ideja būtībā nav mainījusies kopš agrīnajiem apdrošināšanas attīstības aizmetņiem. Līdzīgus formulējumus var lasīt gan šodienas literatūrā, gan arī četrtūkstoš gadu senajos Babilonijas valdnieka Hamurapi likumos. Tas, kas ir mainījies un faktiski, vēl aizvien turpina mainīties, ir apdrošināšanas cenas jeb prēmijas veidošanās sastāvdaļas un nianses.
Klasiskajā uzņēmējdarbībā viss ir skaidrs. Man ir prece vai pakalpojums, kura izveidošanai esmu iztērējusi zināmu naudas daudzumu. Papildus tam nāk uzņēmuma administrācijas izmaksas un manas saražotās preces pārdošanas izmaksas. Kad to saskaitu kopā, pievienoju lielāku vai mazāku procentu peļņas un cena gatava. Apdrošināšanā ir zināmas paralēles - administratīvās izmaksas arī ir jāiekļauj polises cenā. Latvijā vidēji apdrošināšanas sabiedrības uzturēšanas un algu izmaksām tērē 30% no apdrošināšanas prēmiju summas. Jo lielāka šī proporcija, jo apdrošinātāji var kļūt nerentablāki. Savukārt zelta mērķis ir administratīvajam resursam tērēt starp 15 un 20% no kopējiem ieņēmumiem jeb bruto parakstīto prēmiju summas. Tātad, ja polise maksā 100 latus, tad 15 - 20 lati, ko pircējs samaksās, aizies algām un citām izmaksām. Kur paliek pārējā nauda?
Līdz vienam procentam jeb šajā gadījumā, vienam latam, nonāks Finanšu tirgus kapitāla komisijas rocībā, kas uztur paši sevi un veido Apdrošināto aizsardzības fondu. Iemaksas šajā fondā nonāk pie polišu pircējiem, tad, ja viņu apdrošinātājs bankrotē un ir iestājies apdrošināšanas gadījums. Piemēram, pieļauju, ka to varētu patukšot pa kādam Balvas klientam. Apdrošinātājiem, kas pārdod Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas polises (OCTA) ir papildus atskaitījumi Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja uzturēšanai un Garantiju fondam, tāpat arī vēl 2% no saņemtajām prēmijām Ceļu satiksmes negadījumu novēršanas un profilakses fondam. Pie 100 tūkst.Ls OCTA prēmijas, kas parakstīta 2000 klientiem, OCTA atskaitījumi pārsniedz 4%.
Visam līdz šim uzskaitītajam būtu jābūt mazākajai naudas daļai. Visa pārējā summa ir paredzēta atlīdzību izmaksām. Ja es kā apdrošināšanas kompānija pārdodu apdrošināšanas polisi 100 latu vērtībā par privātmāju, kuras tirgus cena ir 100 tūkstoši latu, tad par katru ieņemto latu esmu uzņēmusies saistības tūkstoš latu vērtībā. Viss ir labi līdz brīdim, kad, piemēram, šī māja tiek apzagta un tiek nozagtas mantas lielākas summas vērtībā nekā izmaksājusi polise. No kurienes ņemt naudu izmaksām?
Pirmkārt, apdrošināšanas kompānijās strādā aktuāri. Viens no viņu uzdevumiem ir prognozēt, cik lielas varētu būt kopējās atlīdzību izmaksas gada laikā. Tas tiek darīts vadoties no dažādiem aprēķiniem, varbūtības teorijām un iespējamām apdrošināšanas gadījumu iestāšanās prognozēm. Tā rezultātā tiek noteikts skaitlis, cik lielām ir jābūt uzņēmuma tehniskajām rezervēm. Izcila portfeļa gadījumā šī summa var būt ap 10% no parakstītās bruto prēmiju summas, bet riskantāka – pat puse jeb 50%. Tas nozīmē, cik lielai summai ir jābūt momentā pieejamai, lai spētu nosegt visas apdrošinātāja uzņemtās saistības. Visus 100 tūkstošus latu par māju, kuras polise maksāja 100 latus.
Te mēs nonākam pie vēl viena būtiska apdrošinātāju mehānisma – pārapdrošināšanas. Tā ir apdrošinātāja papildus nodrošināšanās, gadījumā, ja ir skaidrs, ka tehniskās rezerves fiziski nevar segt visu saistību summu. Pārapdrošināšanu veic divējādi. Var pārapdrošināt visu portfeli – visas uzņemtās saistības, vai arī – konkrētu, pārāk lielu vai ļoti riskantu darījumu. Pārapdrošināšanas summa arī var variēt līdzīgā amplitūdā kā tehniskās rezerves. Pārapdrošinātāji parasti ir milzīgi starptautiski apdrošinātāji ar ļoti, ļoti lielām tehniskajām rezervēm.
Treškārt, ja nauda paliek pāri, tad tā parasti tiek kaut kur ieguldīta. Faktiski, ieguldītas tiek arī tehniskās rezerves. Apdrošinātāju ieguldījumiem ir stingri kritēriji. Piemēram, fondos drīkst ieguldīt tikai 5% no ieguldījuma summas, nekustamajos īpašumos – ne vairāk kā 25% un tā tālāk. Tātad ieguldījumi ir jādiversificē un jāliek dažādos groziņos.
Protams, neviens apdrošinātājs nav labdarības organizācija, tāpēc kaut kad ir jānopelna. Lai to darītu, ir tikai divas iespējas. Var pelnīt no ieguldījumiem un investīcijām. Taču diemžēl pasaulē pēc Lehmans Brothers kraha izraisītajām sekām šādas iespējas ir katastrofāli samazinātas. Otra iespēja vienmēr ir kaut ko samazināt. Tās var būt administrācijas izmaksas vai atlīdzības. Ja samazinās pirmo minēto, tas skars darbiniekus un pakalpojuma pieejamību. Ja samazinās otro – tad drīz vairs nebūs, kas izmanto konkrētās apdrošināšanas sabiedrības pakalpojumus.
Un tad notiek lūk kas, lai sekmīgi konkurētu tirgū un piesaistītu vairāk brīvo līdzekļu tiek pazeminātas cenas uz … tehnisko rezervju un pārapdrošināšanas rēķina. Pie līdzīgiem apdrošināšanas nosacījumiem, man kā klientam, protams, zemāka cena šķiet izdevīgāka. Ja godīgi, tad pie atlīdzības izmaksām nekas traks nenotiek līdz brīdim, kad atlīdzību izmaksu summa kļūst lielāka nekā aktuāru aprēķinātā un rezervēs uzkrātā. Un tad manai lētajai polisei ir divas iespējas. Viena, ka apdrošinātājs aizvien biežāk un nekaunīgāk atsaka atlīdzības, vai otrs - sliktākajā gadījumā – spiests izstāties no tirgus.