Kā atslogot planētu, taupīt tās resursus un mazināt cilvēku ietekmi uz vidi? Šiem jautājumiem sabiedrības dienaskārtībā ir arvien lielāka nozīme, liekot meklēt jaunas, videi draudzīgas atbildes – atjaunīgas enerģijas ieguves veidus, atkārtoti izmantojamus resursus utt.

Kaut arī jaunie paradumi ir vērtīgi, vēl paies diezgan ilgs laiks, līdz mācēsim no tiem gūt maksimālo labumu un tikt galā ar to nestajiem izaicinājumiem. Bet izaicinājumu risināšanai ļoti svarīgi būs sabiedrības paradumi – piemēram, bateriju un citu bīstamo atkritumu šķirošana, kas tiešā veidā ietekmēs arī ražotāju un tirgotāju paradumus.

Jauns laikmets – jauni paradumi un problēmas

Katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs tādus bīstamus atkritumus kā baterijas izmet sadzīves atkritumos, liecina Latvijas Zaļā punkta reizi divos gados veiktais pētījums pērnā gada nogalē. Neatbilstoši utilizētas baterijas rada draudus ne tikai videi, bet arī cilvēka veselībai – viena pirkstiņbaterija noārdīšanās procesā var saindēt pat vienu kubikmetru augsnes un piesārņot gruntsūdeņus. Savukārt piesārņojums ar augu un ūdens starpniecību var nonākt cilvēku uzturā, izraisot smagas un pat letālas saslimšanas. Taču pirkstiņbaterijas ir tikai viens no videi bīstamo atkritumu veidiem līdzās, piemēram, savu laiku nokalpojušām elektroniskajām cigaretēm jeb saltiem, saules paneļiem un elektroauto akumulatoriem, kuri arvien lielākā apjomā ienāk Latvijas tirgū. Galvenā problēma ir tā, ka ar šo atkritumu savākšanu vien nepietiek, tie būtu arī atbilstoši jāpārstrādā, taču ar vienu otru atkritumu veidu pasaule nemaz īsti tik tālu savās prasmēs nav tikusi.

PPP principa ieviešana varētu dot iespēju pašvaldībai regulēt ne tikai procesus, kas notiek aiz poligona durvīm, bet arī pilsētā

Tā uzskata SIA Getliņi Eko valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns, norādot, ka šobrīd pašvaldībai nav nekādas teikšanas attiecībā uz atkritumu apsaimniekotājiem un arī tarifiem, savukārt publiskās privātās partnerības (PPP) variantā rodas kopuzņēmums, kurā pašvaldībai ir iespēja regulēt procesus, un tas esot ļoti svarīgi. «Pašvaldībai nav arī jāgulda savi finanšu līdzekļi šajā pasākumā, kā arī tai paliek iespēja regulēt tarifu. Es uzskatu, ka PPP būtu viens no optimālajiem risinājumiem tieši Rīgai. Iespējams, pašvaldībai pirms 20 gadiem nevajadzēja pārdot atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu Hoetika, jo tad šobrīd šādi jautājumi nepastāvētu, bet laiku pagriezt atpakaļ nevar. Mēs esam piekrituši būt par publisko partneri, ja tiks izvēlēts PPP variants. Tas ir tikai loģiski, jo ikdienā strādājam ar šiem operatoriem un labi pārzinām nozari. Rīgas domei veidot kādu jaunu struktūru, nebūtu pareizi,» atzīmē I. Stirāns.

Interese par atjaunīgās enerģijas risinājumiem Latvijas uzņēmumos pieaug, neraugoties uz dažādiem izaicinājumiem, kas saistīti ar to ieviešanu.

Turpinot virzīt tehnoloģiskās inovācijas, īstenojot atbalstošu valsts politiku, kā arī padarot zaļo enerģiju pieejamāku un finansiāli izdevīgāku, jau tuvāko gadu laikā pieredzēsim būtiskas pārmaiņas gan patērētāju paradumos, gan uzņēmējdarbības praksē.

Lai pievērstu uzmanību šim un citiem ar atjaunīgo enerģiju saistītiem jautājumiem, ir jāmeklē iespējas, kā par to pastāstīt skaļi un veicināt ideju un pieredzes apmaiņu. Viens no veidiem ir dalība Baltijas Ilgtspējas inovāciju balvā. Izceļot veiksmīgus piemērus un sasniegumus un parādot, kā zaļā enerģija var sniegt pienesumu ne tikai videi, bet arī uzņēmumu konkurētspējai, varam iedrošināt un sniegt motivāciju tiem uzņēmumiem, kuri par to domā, bet vēl nav pieņēmuši lēmumu.

Joprojām nav zināms ne tas, pa kurām mugurām īsti dancos nekustamā īpašuma nodokļa pātaga, ne tas, cik karstasinīgi būs tās deju ritmi.

Nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) reformas cepējiem gadījies to piededzināt. Dūmu ir patiešām daudz, bet diemžēl pagaidām nav nekā, ko galdā celt. Process kopumā izstiepies kā akordeona plēšas. NĪN reformas bļodā tiek maisītas ieceres, kas zaudē aprises, diskusijai brīžiem izplūstot interneta komentāru līmenī, tādējādi ievērojami attālinoties no realitātes, kuru ļoti skaidri taču raksturo iedzīvotāju maciņi. Nodevas katram iedzīvotājam, kurš piesaukts zemesgrāmatas apliecībā, ir neizbēgams liktenis. Šīs sabiedrības daļas skats nākotnē ir neziņā tīts, ja izskanējušo risinājumu diapazons svārstās no atbrīvojuma maksāt par vienīgo mājokli līdz kadastrālo vērtību ievērojamai uzskrūvēšanai. Mudīgi jāmeklē konkrētība, citādi NĪN ļembasts draud vienā mirklī pajukt kā lauku miestā piestājuši parūsējuši karuseļi. Likmes jāspēj ielikt saprātīgos un visiem īpašniekiem skaidri saprotamos un sa-mak-sā-ja-mos rāmjos.

Jūs, visticamāk, pazīstat Tomu un Džeriju – divus ikoniskus animācijas seriāla tēlus. Viņi nepārtraukti cīnās viens ar otru, bet arī nespēj iztikt viens bez otra. Tā ir simbioze, kas nekad nespēs uzplaukt, taču to nevar arī pārtraukt, jo tā sniedz taustāmu labumu. Gluži tāpat kā kaķa un peles spēles starp ASV un Ķīnu.

Divas pasaules lielākās ekonomikas savā starpā konkurē un konfliktē, taču tās arī sadarbojas un veic tirdzniecības darījumus. Galvenie domstarpību un spriedzes avoti starp šiem milžiem ir cilvēktiesību un ģeopolitikas jomā. Tas savukārt ietekmē tirdzniecību un tehnoloģijas.

Liekas, ka vēl nesen ASV un Ķīnas tandēms šķita viens no veiksmīgākajiem starpvalstu sadarbības un valstu attīstības paātrināšanas piemēriem. Tagad, kad katra valsts cenšas iegūt priekšrocības pār otru, izmantojot tarifus, sankcijas, aizliegumus un citus līdzekļus, šī aina šķiet tāla un gandrīz neticama.

Ko dara Toms vai Džerijs, ja viņiem cīņā neveicas? Jā, viņi dodas meklēt sabiedrotos. Tāpat kā ASV un Ķīna - tās cenšas ietekmēt un pārliecināt citas valstis pievienoties tām, piedāvājot dažādus stimulus, palīdzību un dažādu veidu savienības. Dažas, acīmredzot, zem paklāja.

Ēku būvniecība, kā arī to ekspluatācija dzīves ciklā ir būtisks CO2 izmešu avots, kuram laika gaitā būs būtiski jāsamazina sava izmešu pēda. Lai to panāktu, būs nepieciešams ne tikai valsts atbalsts, bet, iespējams, nākotnē arī kādas soda sankcijas — papildu maksājumi.

Tādu ainu iezīmēja diskusija Kā veicināsim ilgtspējīgu būvmateriālu ražošanu un izmantošanu. Lai arī par būtiskākajiem izaicinājumiem ceļā uz klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu Latvijā tiek minēts transports (automašīnas) un lauksaimniecība, tomēr būtiska ietekme attiecībā uz CO2 izmešiem bija, ir un būs ēkām. Tieši tāpēc ilgtspējīgas būvniecības tēma kļūs arvien karstāka. ”Ilgtspējīga būvniecība ir cieši saistīta ar ilgtspējīgiem būvmateriāliem, to racionālu izmantošanu, kas komplektā rada ilgtspējīgas ēkas, vēl jo vairāk, ja būves ir atbildīgas par 40% visas patērētās enerģijas, turklāt ēkas rada 36% ar enerģiju saistīto siltumnīcefekta gāzu emisiju, tajā pašā laikā 75% Eiropas Savienībā esošo ēku nav energoefektīvas, un sagaidāms, ka 2050. gadā joprojām tiks izmantoti 85 - 95% pašreizējo ēku,” uz problēmas lielo multiplikatīvo ietekmi norādīja Latvijas Klimata neitralitātes klasteris 2050 valdes priekšsēdētājs Armands Gūtmanis.

Ja nākamgad plānojat apmeklēt vasaras olimpiskās spēles Tokijā, interesanti būtu pievērst īpašu uzmanību ceļiem.

Japāņi savu olimpisko spēļu iespēju ir nolēmuši izmantot ļoti mērķtiecīgi – lai runātu par vides un energoefektivitātes jautājumiem un demonstrētu iespaidīgas tehnoloģijas atjaunojamās enerģijas jomā. Viena no tām būs lielceļos iebūvēti saules enerģijas paneļi, kas tuvina Tokiju tās mērķim līdz 2030. gadam 30% no visa enerģijas patēriņa saražot no atjaunojamās enerģijas avotiem. Ja runā par elektrības ražošanu – tieši Saules enerģijai Starptautiskā Enerģētikas aģentūra tuvāko piecu gadu laikā prognozē visstraujāko izaugsmi.

Tas, ko Latvija noteikti var mācīties no japāņiem, ir skaidru, plašai sabiedrībai saprotamu, ilgtermiņa mērķu nospraušana enerģijas ražošanā. Arī tās racionālā patēriņā. Un līdzās politikas dokumentos formulētiem mērķiem enerģētikā nepieciešams vienojošs stāsts par to, kurp un kā Latvija virzās. Stāsts, kas iekļauj visus nozīmīgākos aspektus no ražošanas līdz taupībai, ir nepieciešams, lai gūtu sabiedrības atbalstu un panāktu tās iesaisti.

Piecu padomu izpilde jaunajai valdībai var nest vairāku miljardu eiro vērtu eksporta apjoma pieaugumu vēl šī Saeimas sasaukuma laikā, intervijā Dienas Biznesam pauda Latvijas Eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tiknuss.

Energoneatkarība, zaļais koridors eksportētājiem, investīcijas eksportējošajos uzņēmumos, atbalsts infrastruktūras sakārtošanai un Latvijas veiksmes stāstu valstiska popularizēšana, pēc viņa domām, dos drīzu efektu un palīdzēs ātrāk pārvarēt recesiju.

Fragments no intervijas

Vispirms jāsaprot atskaites punkts. Piemēram, ja paraugāmies uz eksportu kopumā, cik ļoti atpaliekam no Lietuvas? Cik daudz uzņēmumu eksportē, un cik ir lielu eksportētāju?

Latvijā 68% no IKP veido eksports. Lietuviešiem tas ir tuvu pie 83% no IKP. Proti, arī tas, kas ienāk budžetā, vismaz par divām trešdaļām ir saistīts ar eksportējošu uzņēmumu darbību. Tas, cik šeit ieved naudas, ir vienīgais pretsvars importam.Latvijā ir aptuveni 101 tūkstotis ekonomiski aktīvo uzņēmumu, no kuriem seši tūkstoši ir eksportējoši. Tie ir naudas importētāji, tie, kas veido mūsu IKP ieņēmumu daļu. 1800 uzņēmumu no šiem sešiem tūkstošiem veido 60% no kopējā eksporta, tos arī varētu dēvēt par lielajiem. Neviena attīstīta valsts nav radusies bez pamatuzdevuma eksportēt.

Pieaugot atkritumu apjomam, arvien aktuālāks kļūst jautājums, kā ātri un efektīvi nodrošināt atkritumu šķirošanu un to atgriešanu otrreizējā apritē. Viens no plastmasas pārstrādes lielākajiem ierobežojumiem ir tas, vai izdodas savākt pietiekami tīru viena veida atkritumu plūsmu bez citu materiālu piemaisījumiem.

Kamēr tirgotāji un ražotāji ar jauno polimēra nodokli tiek mudināti rūpēties par pārstrādājamu materiālu izmantošanu, atkritumu apsaimniekošanas operatori meklē mūsdienīgus risinājumus un investē, lai paplašinātu šķirošanas iespējas. Vai varēsim paļauties uz robotu spēku, lai sašķirotu to, kas ierindas pilsonim iebiris nepareizajā konteinerā?

Pātaga izrādījusies jaudīgāka par burkānu

Par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu būs jāmaksā arvien vairāk: jaunais nepārstrādājamās plastmasas jeb t. s. polimēra nodoklis, kā to dēvē nozarē, ir labs veids, kā mudināt ražotājus rūpēties par tīrāku materiālu izmantošanu. Polimēra nodokļa ieviešana ir izrādījusies ļoti efektīva iniciatīva. Nodoklis stājās spēkā tikai 1. jūlijā, bet jau šobrīd redzam, ka uzņēmumi cenšas apzināt un sašķirot visu līdz pat sīkākajai plastmasas detaļai, jo katra nepārstrādātā tonna saņem nepatīkami augstā polimēra nodokļa sitienu. Tas ir arī labs pamudinājums ražotājiem uzņemties atbildību par to, ko viņi novieto tirgū, un rūpēties, lai iepakojums veikala plauktā ne tikai glīti izskatītos, bet arī lai to varētu sašķirot un pārstrādāt.

Vides nomaiņa Norvēģijā ar kārtīgu zivju patēriņu un fizisko aktivitāti.

Mēdz teikt, ka cilvēka veselīgai esamībai svarīgi, ja ik pa laikam izdodas lauzt rutīnu. Viens no mūsdienās pašiem ierastākajiem veidiem, kā to mēģināt daudzmaz kontrolēti, bez lieliem pārdzīvojumiem izdarīt, ir atvaļinājums. Tā laikā attiecīgi var ieplānot ceļojumu, piemēram, uz kādu citu valsti, kas pēc definīcijas piesola vides nomaiņu. Nepilnas stundas lidojuma attālumā no Latvijas atrodas Norvēģija – milzum skaista valsts. Dzīvošanās pa fjordiem un dabas takām ierindas letiņam, kas vairāk vai mazāk pieradis pie mūsu valsts plakanības, var izvērsties par īstenu eksotiku.

Viena no lietām, ko, iespējams, vajadzētu pamēģināt katram, kurš kādreiz rokā paņēmis makšķerkātu, ir cope fjordā. Ja laiks ir labs, tad tas, vai ķeras vai ne, pat nav tik svarīgi. Vienā mierā var baudīt šīs valsts dabas grandiozitāti. Tomēr parasti gan ir tā, ka ķeras! Tas visu procesu padara vēl neaizmirstamāku.

Bieži valda uzskats, ka energoefektivitāte ir kas tāds, ko ir uzspiedusi Eiropas Savienība, bet patiesībā aiz šī jēdziena slēpjas daudz kas vairāk.

Tas izskanēja DB sadarbībā ar AS Latvenergo un Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldi rīkotajā konferencē, kas bija veltīta energoefektivitātes paaugstināšanai Latvijā.

«Jautājums šodien vairs nav par to, kurš tautsaimniecības sektors piedalīsies energoefektivitātes pasākumos. Jautājums ir par to, kā to darīt,» perspektīvu, konferenci atklājot, iezīmēja Dagnija Blumberga, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, piebilstot, ka veiksmīgs uzņēmējs Latvijā jau tagad aktīvi iesaistās gan likumdošanas izstrādē, gan cenšas būt konkurētspējīgs, videi draudzīgs un atrast ekonomiski pamatotus risinājumus. «Problemātiski ir tie gadījumi, kad uzņēmējs sakās visu par energoefektivitāti zinām, lai gan patiesībā viņa zināšanas un izpratne ir visai ierobežotas. Ir reizes, kad energoefektivitātes pasākumiem pat nevajag nekādas sevišķas investīcijas, jo ne vienmēr ir jāpērk kas jauns, reizēm pietiek pārveidot jau esošo. Tas, kas ir svarīgi, lai būtu izveidotas energoefektivitātes līmeņatzīmes un varētu mācīties no efektīvākajiem piemēriem,»norāda D. Blumberga.

Jāvērtē banku atbildība par savu klientu darbībām; ar laiku tām var nākties samierināties ar nodokļu administrēšanas funkciju apjoma palielināšanos, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Lielie nodokļu parādi valsts kabatā parasti neatgriežas. Ņemot vērā troksni ap banku klientu skrupulozo anketēšanu (tas gan vairāk attiecas uz koruptīvu darījumu izskaušanu) un bankām uzlikto pienākumu kļūt vērīgākām, grūti iedomāties, kā bankām tomēr paslīd garām to klientu būtisko problēmu simptomi, kas vēlāk summējas pat desmitos miljonu mērāmos nesamaksātos nodokļos. Šo problēmu var vērtēt arī kontekstā ar šā gada aprīlī ieviestajām prasībām, ar kurām noteikts, ka kredītiestādēm Valsts ieņēmumu dienestam (VID) jāsniedz informācija par aizdomīgiem darījumiem un klientu anketēšanas uzsākšanu, kurās tiek «medītas» politiski nozīmīgas personas un ar tiem saistītie cilvēki. Rodas jautājums, vai un kādā mērā būtu vērtējama arī banku atbildība, kuras apkalpojušas, piemēram, arī lielos nodokļu nemaksātājus? DB skaidro, vai bankām vajadzētu ieviest stingrākus kontroles mehānismus, lai identificētu to klientu apdraudējumus valsts finanšu interesēm, piemēram, nodokļu parāda veidā, jo visi lielie nodokļu parādnieki vienlaikus ir arī kādas bankas klienti.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), pārbaudot importa pārtikas produktu sastāvu, konstatējis, ka atšķirību uzturvērtībā nav. Laboratoriski atšķirības faktiski neuzrādās. Produktu marķējumi gan atklāj diskriminācijas devu, jo importa ražotāji mēdz izmantot atšķirīgas kvalitātes izejvielas dažādiem tirgiem paredzētos izstrādājumos.

Piemēram, Latvijas veikaliem atsūtītā produktā ir pievienota palmu eļļa, bet Vācijas tirdzniecības vietu plauktos atrodamā identiska produkta sastāvā palmu eļļas vietā ir kakao sviests. Vai tiešām pie vainas reģionālās garšas īpatnības, kā to iepriekš skaidrojuši lielie pārtikas koncerni? Nē. Būtībā PVD ir konstatējis to, ka zeme ir apaļa, jo Latvijas un citu mūsu reģiona valstu pircējiem nekas no tā nav jaunums.

Manuprāt, šie secinājumi vairāk noderīgi tāpēc, ka ļoti labi iezīmē paradoksu, ar ko nākas apzināti vai neapzināti sadzīvot katram ēdējam Latvijā, Eiropā un visā globalizētajā zemeslodē. Tādi dienesti kā PVD un līdzīgi mēra kvalitāti, kuru var izteikt mērvienībās un skaitļos. Arī pircēja mēle vairs nav rādītājs, jo to gadu gaitā industrijas pātaga pieradinājusi pakļauties vienas vai otras garšas niansēm. Jo sevišķi pārtikas ražošanā ir arī «neredzamā» kvalitāte, kuru pagaidām uzraugošo iestāžu līmenī nespējam ne definēt, ne izmērīt. Cik vērtīga patiesībā ir maize, kuras cepšanā izmantoti, piemēram, ar glifosāta palīdzību žāvēti graudi? Muļķīgs jautājums? Naivs? Nē, tas ir nevis muļķīgs jautājums, bet globāls jautājums. Un glifosāts vai mononātrija glutamāts ir tikai simbols, jo netrūkst arī citu vielu, ar kurām patērētāju organismus aktīvi apgādā globālā pārtikas industrija. Dienesti aizrādīs, ka rūpīgi seko līdzi tam, lai tiktu ievērotas normas. Ja nelielu viena vai otra nāvēkļa devu pārtika satur, tas ir legāli un atbalstāmi, jo norma taču pārsniegta netiek. Kamēr pasaules kārtība ir šāda, pircējam nekas cits neatliek kā vismaz censties pārtiku iegādāties atbildīgi pret savu veselību, augsni, ūdeni, sabiedrību un pasauli kopumā.

Forums uzņēmējiem Vai bizness šodien var atļauties NEbūt energoefektīvs? 10. oktobrī bija apmeklēts gan no valsts, gan uzņēmēju puses, un abas puses domāja vienā virzienā

Motormuzeja konferenču zāli bija pārpildījuši 170 apstrādes ražošanas uzņēmēji, un, kā informēja valsts attīstības finanšu institūcijā Altum, interese bijusi plašāka, tādēļ paredzams, ka līdzīgi forumi un konferences notiks vēl. Forumu atklāja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, tas liecina ne tikai par interesi, bet arī par skaidru vēlmi uzņēmējiem un valdībai strādāt kopā. Pasākumu rīkoja Altum, EM, LTRK un EK, šādi apliecinot gatavību darboties vienoti. Motivācija darbam ir pietiekama, jo Eiropas Savienības budžets energoefektivitātei un klimata pārmaiņu politikai naudu nežēlos, tikai jāprot būs paņemt.

Pēdējā laikā redzama satraucoša aina, kas faktiski netieši aicina sākt īstenot valsts budžeta konsolidācijas pasākumus, ja vien būtiski nepieaugs ieņēmumi

Lai arī politiķi turpina dižoties ar valsts budžeta plāna izpildes un pat pārpildes greznajām spalvām, tomēr šī gada pirmie seši mēneši uzrāda 122 miljonus eiro lielu valsts pamatbudžeta ieņēmumu kritumu salīdzinājumā ar analogu laiku pērn, skatoties pēc naudas plūsmas. Ir par ko aizdomāties, IKP tak pieaug un nodokļos iekasējam vairāk, bet valsts pamatbudžetā naudas ir mazāk nekā pērn. Kaut kas neticams! Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka IKP Latvijā gada laikā par 2,1% pieaudzis, lai arī tādi dzinējspēki kā būvniecība un tranzītbizness nevar lepoties ar augšupeju. Turklāt arī VID dati rāda, ka šā gada pirmajos mēnešos darba ņēmēju skaits, par kuriem tiek maksāti valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi, ir bijis mazāks nekā 2015. gadā. Vai sarkano lampiņu valdības panelī nedeg pārāk daudz? Vai tas ir trauksmes zvans pirms krīzes vai pie vainas bijis ES struktūrfondu pārrāvums?

Nedrīkst pret visiem cilvēkiem, kuri Krievijā ir veiksmīgi attīstījuši biznesu, attiekties kā pret noziedzniekiem (iekļaut sankciju sarakstos), kuri veicinājuši, atbalstījuši pašreizējo režīmu un tā iebrukumu Ukrainā, jo tas neatbilst patiesībai.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Krievijas opozīcijas (Sojuz pravih sil) politiķis Leonīds Gozmans, kurš bija apcietināts par savu pozīciju – iestāšanos pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas ilgst jau gadu.

Kāpēc Krievijas biznesa elites vidū nav vienprātības, daži atbalsta vai klusē, bet citi neatbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet nenosoda to? Vai tie, kas nosoda karu Krievijā, vienkārši nezaudēs savu biznesu?

Jautājums ir ne tikai par to, vai uzņēmējiem, kuri kritizē karu, netiks atņemti uzņēmumi (aktīvi), kurus viņi daudzus gadus ir lolojuši, bet arī tas, vai tie netiks iznīcināti. Tāpat kā uzņēmējiem citās pasaules valstīs, arī Krievijas uzņēmējiem ir atbildības apziņa par saviem darbiniekiem, par viņu radīto rūpnīcu, veikalu. Es nedomāju, ka ir daudz uzņēmēju, kas apzināti atbalstītu karu. Gluži pretēji - bizness mīl mieru, nevis karu. Jā, varbūt ir cilvēki, kas gūst labumu no kara, jo karš viņiem ir izdevīgs, bet es nedomāju, ka šī kategorija veido ievērojamu uzņēmēju daļu. Daudzi uzņēmēji šādā situācijā dod priekšroku klusēšanai un vienkārši publiski neizpauž savu negatīvo attieksmi pret karu. Galu galā aktīva pretkara nostājas izpaušana var novest pie īpašuma konfiskācijas vai gadu gaitā radītā iznīcināšanas.

Fiksā politiķu ideja par papildus nodokli finanšu sistēmai ir vienkārša kā reizrēķins un saprotama ir tās reibinošā burvība, taču pamatu pamatos tā ir kļūdaina un ilgtermiņā – bīstama. Tā “sit” pa lielāko un vērtīgāko Latvijas attīstības dzinējspēku – jaunajiem uzņēmējiem, jo demonstrē, ka tā saucamā “pārdales ekonomika” aizvien vēl ir un būs dienas kārtībā.

Saprotu, ka mani kā uzņēmēju caur banku sistēmu agri vai vēlu sasniegs visas šīs “brīnišķīgās” idejas – banku nodoklis, hipotekāro kredītu likmju regulēšana un citas – tāpēc vēlos identificēt dažas dziļas problēmas Latvijas ekonomikā, kurām patiešām būtu jāpievērš uzmanība. Jo pašlaik izskatās, ka daži politiķi paši ir noticējuši šai maldugunij, ka daudzās likstās esot vainojamas vienīgi bankas.

Blata ekonomikas sekas

30 gadu laikā, kopš esmu tieši un netieši bijis iesaistīts Latvijas komercbanku sistēmā (gan kā bankas vadītājs, kā investors, biznesa pārdevējs un daudzu banku klients) ne reizi neesmu manījis, ka Latvijas finanšu sistēmā būtu noteikti kādi ierobežojumi jaunu spēlētāju ienākšanai. Latvijā ir strādājušas franču, somu, vācu un citu valstu bankas, taču tās pašas ir savu biznesu pārdevušas un šeit nav palikušas. Iemesli tam bijuši dažādi, taču viens no būtiskākajiem – nevēlēšanās piedalīties tā saucamajā “blata biznesā”, kas balstās ar valsti saistīta kapitāla un vērtību pārdalē. Pārdales fāze ir dabiska parādība, valstij atgūstot neatkarību un uzsākot saimniekot pašai, taču Latvijā šī brutālā un infantilā pieeja “biznesam” diemžēl ieilga. Shēmas, kuru rezultātā daži kļuva par jaunbagātniekiem, pašas par sevi nav nekāda traģēdija, ja vien valsts spēj virzīties tālāk – veidojot reālus, globāli konkurējošus un augošus biznesus. Ja shēmošana ieilgst (un Latvijā tā aizvien vēl turpinās), tam neizbēgami velkas līdzi virkne bremzējošu, patiesībā, valsti pamatīgi indējošu, blakņu – korupcija, ēnu ekonomika, sadarbība ar diktatoriskiem režīmiem, kas nokauj reālas uzņēmējdarbības garu. Jo viss minētais nozīmē vieglāku un ātrāku peļņu, – te izšķirošs faktors nav konkurētspēja, bet bieza āda un blats tieši tādās pat izpausmēs, kādu daļa no mums to atceras no padomju laika.

Uz bažu radara atgriezušies daži būtiski temati, par kuriem runāja arī pirms pandēmijas.

1. Uzmanība atkal uz riskiem

Maijā pasaules finanšu tirgos tomēr sākusi iezagties zināma nepārliecība. Uz bažu radara atgriezušies daži būtiski temati, par kuriem runāja arī pirms pandēmijas. Viens no tiem ir ASV un Ķīnas attiecības, kuras kļūst arvien saspīlētākas.

ASV politiķu vidū izskanējusi eksperimentālā ideja par ASV parāda "atcelšanu", ko tur Ķīna (tā savas rezerves nobāzē galvenokārt ASV obligācijās). Daži politikas komentētāji to pat salīdzinājuši ar kaut ko līdzīgu kara pieteikšanai. ASV vadība paudusi milzīgu neapmierinātību, ka Ķīnas apsolītā ASV preču pirkšana nenotiek tik strauji. Piemēram, "Bloomberg" ziņo, ka ASV un Ķīnas attiecības izskatās sliktākās kopš 1979. gada. Tāpat ASV prezidents Donalds Tramps solījis cieši "skatīties" uz Ņujorkas biržā kotētajām Ķīnas kompānijām. Tiek arī runāts par to, ka ASV valdība grib panākt Ķīnas uzņēmumu izņemšanu no ASV piegāžu ķēdēm. Piemēram, piektdien ASV jau lēma, ka Ķīnas Huawei rada draudus ASV drošībai, un tā vairs nepiegādās tai vajadzīgos mikročipus. Augusi ASV un Ķīnas konfrontācija arī gandrīz visos citos iespējamos jautājumos.

Saeimas deputāts Romāns Mežeckis ir vērsies ar iesniegumu KNAB, kurā lūdz pārbaudīt laikraksta «Dienas Bizness» 21. maija publikācijā «Maksātnespējas administratori plāno nolaupīt 400 miljonus» pausto informāciju par valsts institūciju pārstāvju rīcības prettiesiskumu

Tāpat viņš ir lūdzis noskaidrot, vai valsts amatpersonas ar savu darbību vai bezdarbību nav rīkojušās tādu ekonomisku grupu interesēs, kas ir ieinteresētas ABLV Bank novešanā līdz maksātnespējai. Savukārt Saeimas Budžeta komisija skata likumprojektu, kas skar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes ievēlēšanu, kuru premjers raksturoja kā «bīstamu un aizdomīgu». 12. Saeimas deputāts Romāns Mežeckis skaidro, kāpēc nolēmis vērsties pie KNAB.

Romāns Mežeckis

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Premjers Māris Kučinskis Rīta Panorāmā izteicās, ka «sliktākais, kas varētu būt, būtu ABLV Bank maksātnespējas ierosināšana citādā veidā». Premjers paziņoja, ka ir nolēmis vērsties pie koalīcijas partijām, prasot apturēt likuma izmaiņas, kas ļautu Saeimai lemt par visu FKTK padomes locekļu apstiprināšanu un atlaišanu, un piedāvātās izmaiņas viņam šķiet stipri «nesagatavotas un bīstamas». Iepriekš pirmdienas intervijā «Dienas Biznesam» bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds tieši tās raksturoja kā spiediena instrumentu uz FKTK. Kā jūs vērtējat šo premjera soli?

Mūsdienu globalizētā un arvien lielākā mērā uz interneta tehnoloģijām bāzētā pasaule uzņēmumiem nepārprotami sniedz daudz iespēju. Dažādi procesi un cilvēki kā tādi šādā pasaulē var būt daudz sasniedzamāki no gandrīz jebkura planētas stūra.

Šajā pašā laikā notiekošais sev līdzi nes nozīmīgus jaunus riskus. Būtībā daži tehnoloģiju grandi gandrīz pilnībā kontrolē mūsdienu interneta vidi. Tas arī nozīmē, ka, gribot to vai negribot, apzinoties to vai neapzinoties, daudzi ir, iespējams, jau pārmērīgi kļuvuši atkarīgi no dažiem lielajiem šīs jomas līderiem. Attiecīgi no to labvēlības vai kaut vai vienkāršas nerīkošanās var būt atkarīga veselu uzņēmumu dzīve. Nav arī tā, ka šai atkarībai īsti būtu kāda daudzmaz reāla jēdzīga alternatīva. Faktiski mūsdienu pasaulē ir vien daži tehnoloģiju un interneta durvju sargi, kuru darbības tad attiecīgi arī nosaka to, kas vispār notiek šajā vidē. Tam tādējādi ir liela ietekme arī uz veselu kaudzi cilvēku un citu uzņēmumu dzīvi un informācijas telpu kā tādu.

Sociālajiem uzņēmumiem ir nozīmīga loma, jo tie palīdz gūt ienākumus cilvēkiem, kuri iepriekš bijuši valsts aprūpē, piemēram, saņemot bezdarbnieku pabalstu, tā uzskata Rumānijas sociālā uzņēmuma MBQ līdzdibinātājs Andrei M. Džordžesku (Andrei M. Georgescu).

Uzņēmums piedāvā romu mākslinieku darbus, un tam ir izdevies savu produkciju nogādāt IKEA plauktos. Romu minoritātei Rumānijā ir daudz problēmu, un lielākā no tām ir diskriminācija, jo īpaši institucionāla diskriminācija. Ar savu darbību MBQ cenšas pret to cīnīties. Vairāk par sociālā uzņēmuma izaicinājumiem viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas

Ar ko nodarbojas MBQ?

MBQ sākās no romu antropologa un aktīvista Čipriana Nekula (Ciprian Necula) atklāsmes, ka viņa vectēvs bija kalējs un viņš vienmēr sevi uzskatījis par cilvēku, kurš nāk no romu kalēju ģimenes. Taču, kad viņa vectēvs nomira, viņš saprata, ka nav nekā, kas viņu vieno ar šo tradīciju, jo ne viņš pats, ne viņa tēvs nav kalējs. Arvien ir ļoti izplatīts, ka lielākā daļa romu Rumānijā lielā mērā saista sevi ar amatnieku grupu, no kuras tie nāk. Saprotot, ka amatprasmes iznīkst un līdz ar to pazūd arī liela daļa no identitātes, viņš sāka domāt, ko varētu darīt, lai mainītu šo situāciju. 2010. un 2011. gadā tika veikts plaša mēroga pētījums par tradicionālo romu mākslu. Tas parādīja, ka lielākā problēma ir tirgus nepieejamība. Pētnieki prasīja jaunākajiem amatnieku ģimenes dalībniekiem, vai viņi ir ieinteresēti mācīties vecāku prasmes, un viņi galvenokārt atbildēja noliedzoši, jo saistībā ar problēmām piekļūt tirgum viņi nevarētu no tā izdzīvot. Tā 2011. gadā tika radīts zīmols Mesteshukar ButiQ ar mērķi romu mākslu piedāvāt tiešsaistes platformā, izveidojot tādu kā tirdziņu, kur cilvēki var pasūtīt produktus, un piedaloties dažādās izstādēs. Diemžēl pēc diviem gadiem šī pieeja «nomira», jo atbilde no tirgus nebija tik laba, kā cerēts. Cilvēki nebija un arvien nav ieinteresēti pirkt tradicionālos produktus, jo tie neiederas modernajā dzīvesveidā. Es tolaik strādāju pie viņiem, organizēju pasākumus, un viņi man piedāvāja pārņemt šo ideju. Es iesaistījos idejas pārdzimšanas brīdī 2013. gadā.

Vai roboti ir mūsu draugi vai ienaidnieki; vai tie palīdzēs vai radīs šķēršļus; vai jāgatavojas cīņai vai kopīgam darbam; vai mēs piedzīvosim sadursmi vai varēsim sadarboties; vai pret robotiem būtu jācīnās vai tie jāizmanto, lai gūtu labumu?

Par šiem un citiem jautājumiem diskutēja tehnoloģiju eksperti un praktiķi diskusijā “Robotu ēras sākums - roboti mūsu draugi vai ienaidnieki?”.

Tie rada pārdomas ne tikai mūsu ikdienas dzīvē, bet domājot arī par uzņēmumu attīstību - proti, vai nākotnē vispār ir iespējama veiksmīga uzņēmējdarbība, bez ciešas sazobes ar tehnoloģijām? Arvien pārliecinošāk izskan atbilde - “nē”.

Tehnoloģiju eksperti paredz, ka 2050. gadā būs izteikta tehnoloģiju dominance darba vietās, mākslīgais intelekts un gudrie asistenti būs ļoti tuvi mūsu kolēģi, es pat vēlētos teikt - biznesa partneri. Viss būs “vieds”, saslēgts un datu virzīts (data driven). Darba vide un laiks kļūs arvien plūstošāks, jo daži darbinieki būs virtuāli, daži - pilna laika, daži būs boti, un mēs visi strādāsim nefiksētas darba stundas.

Pulksteņi vīriešiem pieejami dažādos stilos un ar dažādām funkcionalitātēm, atspoguļojot gan ikdienas praktiskumu, gan izsmalcinātu eleganci. No sportiskiem līdz klasiskiem modeļiem – katrs vīrietis var atrast tieši to, kas vislabāk atbilst viņa dzīvesstilam un personībai.

https://220.lv/lv/apgerbi-apavi-aksesuari/aksesuari-viriesiem/viriesu-pulksteni

Klasiskie pulksteņi

Klasiskie pulksteņi ir izturējuši laika pārbaudījumu. Tie simbolizē eleganci un izsmalcinātību. Šie pulksteņi bieži tiek izvēlēti svarīgiem notikumiem vai kā dāvana nozīmīgos dzīves notikumos.

Tos izceļ vienkāršs dizains un funkcionalitāte. Parasti tie ir aprīkoti ar ādas siksniņu vai metāla rokassprādzi. Klasiskais pulkstenis var papildināt jebkuru stilu, padarot to par universālu aksesuāru.

Sporta pulksteņi

Sporta pulksteņi ir izstrādāti, ņemot vērā tā nēsātāja aktīvo dzīvesveidu. Tie ir noturīgi pret ūdeni, triecieniem un skrāpējumiem. Bieži aprīkoti ar papildus funkcijām kā hronometrs, kompass un barometrs, tie atbilst vajadzībām dažādās sporta aktivitātēs.