Jau no pašreiz valdošās krīzes pirmsākumiem, ik pa laikam no ierēdņiem un politiķiem dzirdami izteicieni par to, ka nodarbinātība ir mūsu valsts prioritāte un to nepieciešams veicināt. Taču vēl joprojām neesmu sapratusi, kā to iespējams izdarīt, ja valstī sarūk ekonomiskā aktivitāte, bankrotē uzņēmumi un valsts pārvalde masveidā atlaiž darbiniekus. Konkrētus un pārliecinošus risinājumus nesniedz neviens no valsts pārvaldes pārstāvjiem.
Šobrīd visnotaļ atzīstamu mērķi – nodarbinātības veicināšanu, var izvirzīt tikai tad, ja nodarbinātība netiek uztverta kā ar valsts ekonomisko situāciju saistīta parādība. Domāju, ka valsts pārvaldes cilvēki labi saprot, ka nodarbinātība ir ekonomiskās aktivitātes vai pasivitātes tiešas sekas un šie procesi ir cieši saistīti. Diemžēl šobrīd ekonomiskā situācija, lai veicinātu nodarbinātību, ir nelabvēlīga, piemēram, pēdējās izmaiņas nodokļu politikā, bet valsts vadītāji izliekas to neredzam.
Ja valstī sarūk naudas apjoms, cilvēki nevar atļauties iegādāties preces, ko pārdod un ražo uzņēmumi. Līdz ar to naudas kļūst mazāk arī uzņēmumiem, un tie ir spiesti samazināt savus izdevumus, tajā skaitā arī atlaist darbiniekus. Jo vairāk atlaistu darbinieku, kuri paliek bez finanšu resursiem, jo mazāk viņi var iegādāties uzņēmumu saražotās preces, jo vairāk uzņēmumu ir spiesti samazināt savu darbību vai bankrotē un atkal atlaiž darbiniekus. Tas ir apburtais loks, kur situācija strauji progresē un uzņem apgriezienus.
Varam pārmest Nodarbinātības Valsts aģentūrai (NVA) nelietderīgi iztērētos līdzekļus, jo šobrīd tiešām ir bezjēdzīgi apmācīt cilvēkus jauniem arodiem, ja valstī šādi darbinieki un viņu pakalpojumi nevienam nav vajadzīgi. Tai pat laikā, manuprāt, tikpat bezjēdzīgi ir prasīt no NVA šajā situācijā kaut ko būtiski mainīt. Viņu spēkos nav palielināt naudas daudzumu valstī, dibināt jaunus uzņēmumus un radīt darba vietas. Tas drīzāk ir Latvijas bankas un Ministru kabineta spēkos, mainot monetāro politiku, īpaši atbalstot eksporta un ražojošos uzņēmumus.
Dažādi eksperti arī izsaka prognozes par drīzumā gaidāmajiem krīzes beigu termiņiem. Man nav īsti skaidrs, uz ko un kādiem argumentiem balstās šīs optimistiskās prognozes. Būtu interesanti aplūkot šo ekspertu prognozes pirms gada vai diviem, cik tās ir precīzas! Šķiet, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka absolūti lielākā daļa no tām nav piepildījušās.
Daži no iepriekš minētajiem ekspertiem apgalvo, ka uzlabosies pirktspēja ārvalstīs un mūsu eksportētājiem labāk veiksies ar pārdošanu. Tomēr Latvijā eksportējošu uzņēmumu ir salīdzinoši maz. Vai tas varēs tik spēcīgi izmainīt situāciju, lai prognozētu labākus laikus jau pēc gada vai diviem? Pagaidām valsts ekonomiskajā politikā neredzu nekādas reālas aktivitātes, kas varētu kalpot par pamatu ekspertu izteiktajām prognozēm.
Manuprāt, politiķiem, ierēdņiem un dažādiem ekspertiem nevajadzētu maldināt cilvēkus, ka pašreizējā politika var ko nozīmīgu darīt nodarbinātības celšanai. Tāpat nevajadzētu mānīt sevi, ka to izdarīs viena valsts organizācija, kura pēc savas būtības var tikai nedaudz mazināt bezdarbnieku problēmas un izmisumu.