Ir pagājis vairāk nekā pusotrs gads, kopš Latvija, tāpat kā daudzas citas Eiropas valstis, cīnās ar pieaugušo inflāciju.
Eiropas Centrālā banka pērnā gada 21. jūlijā uzsāka EURIBOR likmju celšanu, cenšoties bremzēt inflācijas kāpumu, tomēr šis lēmums ir radījis arī blakusefektus. Procentu likmju kāpuma rezultātā būtiski palielinājušās kredītu apkalpošanas izmaksas, kā arī neproporcionāli strauji auguši komercbanku sektora peļņas rādītāji. Daudz apviļātais “karstais kartupelis” valsts līmenī šobrīd tiek “risināts” ar likumprojektu par hipotekāro kredītu procentu likmju samazināšanu, bet kā ir patiesībā?
Kurš kuram šauj kājā?
Kredītņēmēji ir pakļauti procentu likmju svārstībām un hipotekārā kredīta prasīgajiem maksājumiem vienlaikus. Kā zināms, EURIBOR ir starptautiski atzīts cenošanas mehānisms kredītiem, savukārt banku pievienotās likmes kredītiem ir pašu banku izvēle un, rūpējoties par ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, bankas var brīvprātīgi samazināt savas pievienotās likmes negaidīti augstas peļņas apstākļos. Lielais jautājums – vai bankām ir šādi jānāk pretī?
Kopumā es uzskatu, ka valdības lēmums par virspeļņas nodevas piemērošanu bankām ir klaja iejaukšanās brīvajā tirgū un tas var potenciāli atstāt vairākas negatīvas sekas, it īpaši kreditēšanas tirgum. Turklāt jauns termins "nodeva", nevis "virspeļņas nodoklis", kas nozīmi būtiski nemaina, raisa jautājumus par valdības mērķiem un vēlmi izvairīties no iespējamas tiesvedības. Esam tikuši tiktāl, ka otrajā lasījumā apstiprināts, ka kredītiestādei būs jāsamaksā nodeva hipotekārā kredīta ņēmējam 30% apmērā no par attiecīgo ceturksni aprēķinātajiem procentu maksājumiem, bet ne vairāk kā divus procentpunktus no periodam noteiktās procentu likmes. Likumprojektā noteiktais atbalsts ietverts plānā uz vienu gadu, kas manī rada pamatotas šaubas par tā ilgtermiņa efektivitāti. Pasākums mērķēts uz īstermiņa atvieglojumu tiem, kuri līgumu noslēguši līdz 2023.gada 31.oktobrim un ja pēdējais kalendāra mēneša laikā aprēķinātais hipotekārā kredīta līguma maksājums pārsniedz 20% no patērētāja kopējiem rīcībā esošiem vidējiem mēneša neto ienākumiem pēdējo sešu mēnešu laikā. Turklāt hipotekārā kredīta atlikums nedrīkst pārsniegt 250 000 eiro. Šī pieeja, manuprāt, nesniegs būtisku ieguvumu un ietekme būs minimāla, nodrošinot vien orientējoši €40 mēnesī jeb nepilnus €500 gadā. Šis risinājums nav pamatots, ņemot vērā kopējo finanšu kontekstu, un tas atspoguļo nepieciešamību pēc rūpīgākas segmentācijas. Uzskatu, ka valdībai būtu jāizvēlas pieeja, kurā tiek prioritizētas reālas situācijas un cilvēku grupas, kuras šobrīd piedzīvo grūtības.Top of Form
Papildinot iepriekš minēto, lēmums ir negatīvs signāls jau esošajiem ārvalstu investoriem, kā arī citiem potenciālajiem finanšu investoriem, kas plāno ienākt Baltijas tirgū, jo arī kaimiņvalsts Igaunija ir ceļā uz līdzīgu lēmumu pieņemšanu, kamēr Lietuvā nodeva jau ieviesta. Paredzu, ka sekas var būt vēl dramatiskākas. Proti, bankas, mēģinot kompensēt jaunos nodokļus, var ieviest papildu komisijas un piesardzīgāk izvērtēt riskus, kas savukārt palielinās kredītu cenas un padarīs tos grūtāk pieejamus noteiktām sabiedrības grupām. Tas var negatīvi ietekmēt gan uzņēmējus, gan privātpersonas, kas plāno aizņemties. Vai nesanāk tā, ka šaujam kājā paši sev?
Potenciālie soļi un veicamās darbības, lai tiktu ārā no krustcelēm
Nebaidos atkārtoti uzsvērt to, ka valdībai būtu vairāk jāsadarbojas ar nozares ekspertiem, uzklausot un ņemot vērā banku un finanšu asociāciju viedokļus. Šis nav īstais brīdis, kad pieņemt pēkšņus, nepārdomātus lēmumus, kas var radīt ilgtermiņa problēmas, bet gan ieviest mērķētus risinājumus, kas dod labumu gan valstij, gan finanšu sektoram. Šajā situācijā efektīvākais veids būtu fokusēties uz garantijas aģentūrām, piemēram, valsts attīstības finanšu institūcijas “ALTUM” lomas un pilnvaru papildināšanu.
Tādēļ, lai novērstu nevajadzīgu slogu kredītu ņēmējiem, valdībai būtu jākoncentrējas uz konkrētām mērķauditorijām un grupām, kurām patiešām ir nepieciešama palīdzība, nevis jāplāno atbalsta piešķiršanu pēc “helikoptera principa”. Valstij nevajadzētu tēlot Robinu Hudu, atņemot “bagātajām bankām” un iedodot atlaidi visiem “cietējiem” bez pārdomātas un izsvērtas argumentācijas. Atbalsts visiem ir populāra pieeja, bet patiesībā tā ir valsts līdzekļu izšķērdēšana, turklāt šādi pasākumi var radīt nepietiekamu stimulu cilvēkiem reālās situācijās. Pilnīgi noteikti būtu nepieciešama rūpīgāka politikas izstrāde.
Ja mēs analizējam statistiku un ieklausāmies finanšu nozares teiktajā, tad patiesībā mēs runājam par ļoti, ļoti nelielu cilvēku daļu. Pēdējo 3 mēnešu laikā aptuveni 3,5 tūkstoši kredītņēmēju ir vērsušies bankās ar iesniegumu par ikmēneša kredīta maksājumu vai likmju pārskatīšanu, no kuriem reālas maksātspējas grūtības fiksētas vien 57 gadījumos (Finanšu nozares asociācijas apkopotie dati). Turklāt Latvijas Bankas dati par mājokļu kredītu situāciju rāda, ka visbiežāk kredīta atlikums Latvijā nepārsniedz 50 tūkstošus eiro, jo agrāk izsniegtie aizdevumi ir jau daļēji atmaksāti. Redzam arī to, ka kreditēšana Latvijā nav apstājusies – pēdējo sešu mēnešu banku izsniegto mājokļa kredītu apjoms ir pieaudzis par aptuveni 3%.
Kad varam gaidīt EURIBOR likmju kritumu?
Runājot par EURIBOR likmēm, kas, protams, attiecas arī uz alternatīvās finansēšanas nozari, lieti noder atgādināt ekonomikas galveno sakarību – likmes kāpj un krīt. Mūsu nozarei ir divas labas ziņas. Pirmkārt, uz alternatīvās finansēšanas nozares kredītu procentiem EURIBOR likmes neatstāja tik lielu ietekmi kā uz hipotekārajiem banku kredītiem. Otrkārt, pašlaik jau esam tuvu EURIBOR maksimālajai atzīmei, pēdējā ECB padomes sēdē pirmo reizi nu jau ilgākā laika periodā netika pieņemts lēmums par EURIBOR likmes celšanu. Prognozes par EURIBOR likmju samazināšanos ir optimistiskas, bet tās būtu jāuztver uzmanīgi un ar vēsu prātu, ņemot vērā globālos notikumus. Prognozējot EURIBOR likmju izmaiņas, esmu ļoti optimistisks par situācijas attīstību pie nosacījuma, ja nepiedzīvosim jaunus ģeopolitiskos satricinājumus vai kādu citu neplānotu krīzi. Paredzu, ka, sākot no nākamā gada 3. ceturkšņa, likmes varētu samazināties par aptuveni 0,25%. Atkārtoti jāuzsver, ka ātrums, ar kādu tas notiks, var mainīties atkarībā no dažādiem faktoriem. Ir jāsaprot arī tas, ka 7 līdz 10 gadu laikā mēs, iespējams, neatgriezīsimies pie tāda paša procentu likmju līmeņa, kāds bija pirms diviem gadiem, kad procentu likmes bija negatīvas.
Alternatīvās finansēšanas lauks – piesardzīgs, bet stabils
Pēdējā laika ekonomiskā situācija ir tiešā veidā ietekmējusi arī alternatīvo finansētāju darbības rezultātus – situācijas stabilizācija uzņēmējdarbībā un pieprasījuma pieaugums pēc resursiem un finansējuma veicinājis arī mūsu izaugsmi. Lai gan situācija nav no vienkāršajām, tā ir radījusi iespēju nostiprināt alternatīvo finansētāju kā būtisku finanšu sektora dalībnieku lomu. Kopā ar “ERST Finance” esmu bijis liecinieks šī sektora straujai izaugsmei Latvijā, tādēļ nebaidos apgalvot, ka alternatīvie finansētāji vairs nav mazs nišas tirgus, mēs kļūstam par pamata izvēli daudziem uzņēmējiem. Banku vilcināšanās un attieksme radījusi situāciju, kur tās pašas sev “šauj kājā”. Uz šī fona mēs absolūti dabiskā veidā izceļamies ar personalizētu pieeju katram uzņēmējdarbības veicējam un ievērojami ātrāku finanšu pakalpojumu pieejamību, turklāt mēs esam atvērti jauninājumiem un koncentrējamies uz uzņēmumu izaugsmi, kas ļauj piedāvāt pārdomātus un personalizētus finanšu risinājumus.