Tā ir ideja, kas caurstrāvo Latvijas Futbola federācijas (LFF) izstrādāto stratēģiju. Futbols ir ne tikai spēle, dažiem tā ir dzīve, bet kopumā tā ir vide, kas ļauj gūt patiesas emocijas, attīstīties un piedzīvot neiedomājamas lietas.
Tā intervijā Dienas Biznesam norāda LFF izpilddirektors Edgars Pukinsks, kurš federācijā strādā nu jau desmit gadus. Nākamā gada pavasarī ir gaidāmas LFF prezidenta vēlēšanas, kas nesīs pārmaiņas, jo šā brīža prezidents Guntis Indriksons ir paziņojis, ka, visticamāk, uz amatu vairs nekandidēs. E. Pukinsks ir pārliecināts, ka pārmaiņas nāks par labu un viens no jautājumiem, kas jāatrisina, ir saistīts ar futbola reputāciju. Ar jaunām asinīm un seju to uzlabot būs vieglāk.
Fragments no intervijas:
Kāds noskaņojums šobrīd valda futbola saimē?
Ir ļoti sarežģīti atbildēt uz šo jautājumu, jo futbola saimniecība ir liela un krāsaina. Ir lielie klubi, kuriem ir izveidota sava jaunatnes sistēma, kuri spēlē virslīgā, piemēram, Metta, Liepāja, Jelgava. Tajā pašā laikā ir virkne mazu klubu un organizāciju. Tāpēc pateikt «vidējo temperatūru palātā» ir sarežģīti. No sportiskā viedokļa raugoties, noskaņa ir ne visai pozitīva, jo sasniegumi nacionālās izlases līmenī šobrīd nevienu neapmierina, tostarp arī LFF. Tomēr darbs, ko veicam, un pārmaiņas, ko plānojam ieviest, dod cerību, ka lietas mainīsies uz labo pusi. Ir daudz interesantu sarunu par nākamgad pavasarī gaidāmajām LFF prezidenta vēlēšanām. Nevar teikt, ka šobrīd par situāciju futbolā kāds ļoti sēro, taču tajā pašā laikā neviens nav sajūsmā par to, kur esam.
Ar kādām sajūtām tiek gaidītas vēlēšanas?
Uzskatu, ka jebkuras pārmaiņas būs pozitīvas, jo tie apgriezieni un kurss, kas ir uzņemts, liecina par to, ka pēkšņi nav iespējams krahs, kad mēs attopamies vēl lielākā bedrē, nekā esam savulaik bijuši. Jautājums ir par to, kas būs tie cilvēki, kuri reāli kandidēs uz LFF prezidenta amatu. Šobrīd publiski ir zināmi divi vārdi – Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs un iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Aizkulisēs tiek piesaukti vēl daži uzvārdi, tāpēc domāju, ka parādīsies vēl kandidāti un ažiotāža pieaugs. Esmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš ienāks, nesīs labas pārmaiņas. Lielākā sāpe Latvijas futbolā šobrīd ir reputācijas jautājums. Ienākot jaunam prezidentam, primāri tā ir jāuzlabo un jāparāda, kas patiesībā notiek futbolā. Ar jaunām asinīm un seju to būs vieglāk izdarīt. Otrs sāpīgais jautājums ir saistīts ar stadiona nepieciešamību, pēc tam nāk sportiskie sasniegumi. Lai gan būtībā visi šie jautājumi ir cieši saistīti.
Latvijā pagaidām nav īsta nacionālā stadiona futbolam, kurā varētu aizvadīt starptautiskas spēles. Vai ir domāts, kā labot situāciju?
Teorētiski šāds stadions eksistē, praksē – diemžēl ne. Tas ir Daugavas stadions. Ir tikai loģiski, ka vienā objektā sadzīvo vairāki sporta veidi, tomēr, no futbola prizmas, tam ir zināmi trūkumi. Eiropas Savienības ierobežojumi iegrožo mūsu iespējas veikt visus nepieciešamos uzlabojumus, lai mēs būtu pārliecināti, ka Daugavas stadionā izlases varēs spēlēt futbolu. Pagaidām viss liecina, ka stadions atbildīs vismaz trešajai no četrām kategorijām. Tomēr tam būtu jāatbilst ceturtajai kategorijai, lai izlase tur varētu spēlēt. UEFA eksperti izvērtēs tehnisko projektu un pateiks, kas ir jāuzlabo, lai tur varētu aizvadīt izlases spēles. Sajūta, ka vairāk tur būsim, nekā nebūsim, ir. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar arhitektiem, viņi ņēma vērā gan mūsu rekomendācijas, gan UEFA prasības. Sāpīgākais jautājums, kas palicis, karājoties gaisā, ir par jumtu. Iespējams, tas varētu nosegt atsevišķas stadiona zonas, būtiski ir sagaidīt atbildes no UEFA, vai to apmierina šādi starprisinājumi. Uz Daugavas stadionu mēs liekam lielas cerības.
Vai arī pats spēlējat futbolu?
Spēlēju futbolu jau ļoti ilgi. Reizēm ir sajūta, ka saplūst kopā un vairs nevar izšķirt, kas ir hobijs un kas ir darbs. Skaties futbolu, klausies futbolu, runā par futbolu, strādā futbolā, bet, kad padomā, saproti, ka patiesībā esi pateicīgs, ka visur ir futbols, jo vari darīt nopietnas lietas «nenopietnā» lietā. Pateicoties futbolam, ieguvu iespēju studēt, piemēram, Francijā, ASV un citur, kas deva man nepieciešamo pieredzi.
Visu interviju Tā nav tikai spēle lasiet 29. septembra laikrakstā Dienas Bizness.
TEV VARĒTU INTERESĒT ARĪ: