Latvijā neiegūstam ne naftu, ne gāzi, tāpēc valsts budžetā naudas trūkst un nevaram apmierināt visas iedzīvotāju vajadzības. Šādu tikko darbu uzsākuša ministra skaidrojumu es dzirdēju Latvijas Radio.
Jā, derīgo izrakteņu Latvijā ir pamaz, taču tāpēc ir ļoti racionāli jāizmanto tie resursi, kas mums ir, un jārada apstākļi, lai uzņēmēji un valsts, kas iekasē nodokļus, no tiem gūtu maksimālu labumu.
Pietiekami nozīmīga Latvijas eksportprece ir metāllūžņi. Piemēram, nozares līderis un viens no lielākajiem uzņēmumiem valstī «Tolmets», pēc provizoriskiem datiem, 2018. gadā realizēja aptuveni 700 tūkstošus tonnu lūžņu, bet eksporta apjoms bija vairāk nekā 126 miljoni eiro.
Lūžņus lielākoties (aptuveni 99%) eksportējam, jo Latvijā pēc «Liepājas metalurga» darbības apturēšanas pārstrādā ļoti nelielu to daļu. Eksportējam uz valstīm, kurās ir attīstīta metalurģija – uz Turciju, Dienvidkoreju, Ķīnu, ASV. Arī uz Zviedriju, Somiju, Vāciju un citām Eiropas Savienības valstīm.
Lai gan cilvēkiem bieži vien šķiet, ka lūžņus tikai savācam un kraujam konteineros, patiesībā notiek to būtiska apstrāde – šķirošana, attīrīšana, smalcināšana. Respektīvi, šī produkcija iegūst pievienoto vērtību. Piemēram, uzņēmums attīra atkritumus, kas pirms gadiem 10 – 30 tika noglabāti atkritumu poligonos, un iegūst metālu, kas kļūst par pieprasītu eksportpreci.
Metāllūžņu krājumi Latvijā nav neierobežoti. Pašlaik metāla lūžņi faktiski nekur dabā nemētājas, īpašnieki tos agrāk vai vēlāk nodod pārstrādei. Taču aplami būtu arī prognozēt šī resursa izbeigšanos, jo nepārtraukti tiek atjaunota sadzīves tehnika, transportlīdzekļi, rūpnieciskās iekārtas. Metāllūžņu tirgus Latvijā ir stabils - aptuveni 300 – 350 tūkstošu tonnu gadā. Uzņēmuma «Tolmets» daļa tajā vidēji ir ap 80 procentiem. Nozarei izejvielu pietiks arī turpmāk, lai gan gaidīt lūžņu iepirkšanas un eksporta apjoma būtisku palielināšanos arī nav pamata.
Piebildīšu, ka apjomu svārstības nosaka arī cenas pasaules tirgū. 2018. gadā tās svārstījās 30 procentu robežās, kas ir diezgan daudz. Ja maksimālā cena bija ap 350 ASV dolāriem par tonnu, tad izmaiņas bija aptuveni 100 dolāru amplitūdā. Tāpēc uzņēmumi «sliktos» laikos lūžņus mēdz uzkrāt, lai tos pārdotu tad, kad cenas ir augstākas. Līdzīgi rīkojas arī privātpersonas un uzņēmēji. Ir bijuši gadījumi, kad laikā, kad pasaulē ir ļoti zemas metāllūžņu cenas, to nodošanas apjoms Latvijā nokrītas pat līdz 200 000 tonnu jeb par vienu trešo daļu.
Lielu palīdzību eksporta apjoma palielināšanai nozare no valsts negaida, taču vienu gan vēlamies - stingrāk apkarot nelegālos lūžņu pieņemšanas punktus, kas nemaksā nodokļus un kropļo konkurenci. Diemžēl nākas secināt, ka īpaši krāsainajiem metāliem nelegālā tirgus daļa tiešām ir liela – virs 50 procentiem. Dārgāko metālu grupās – piemēram, vara lūžņiem – tā varētu būt pat ap 80 procentu.
Protams, ka uzņēmumiem, kas godīgi maksā nodokļus, ir ļoti grūti konkurēt ar nelegālajiem iepircējiem, kas tos nemaksā. Savukārt iedzīvotāji nodod metāllūžņus nelegālajiem uzņēmējiem tāpēc, ka tad nav jāmaksā 10 procentu iedzīvotāju ienākuma nodoklis un peļņa ir lielāka. Iepircēji no iedzīvotājiem krāsainos metāllūžņus iepērk par skaidru naudu, šos darījumus nereģistrē, tad lūžņus pārformē, aizved pārdot uz Lietuvu vai Poliju, kur IIN likme attiecīgi ir 5 un 2 procenti, un pretī atkal iegūst skaidru naudu, jo tur tas ir atļauts. IIN likmes vienādošana ar Lietuvu būtiski samazinātu vēlmi šādi izvest metāllūžņus ārpus Latvijas.
Šogad metāllūžņu iepircējiem tiek prasīts finanšu nodrošinājums. Tas neapšaubāmi ir pozitīvi, taču nevar izslēgt, ka daļa mazo pieņemšanas laukumu, nespējot realizēt jaunās prasības, aizies nelegālajā sektorā, tādējādi palielinot tā darbības apjomus.
Taču pagaidām valsts cīņa pret šo nelegālo sektoru nav nesusi lielākus panākumus kā vēršanās pret «pagrīdes» alkohola un tabakas tirdzniecību. Nelegālās metāla pieņemšanas vietas var atrast, un gadījumā, ja, piemēram, zemes īpašniekiem uzliktu jūtamus sodus, diezin vai kāds vēlreiz ļautu zemi izmantot šādam rūpalam. Protams, ir nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, taču tas ir izdarāms, un valsts spēkos ir panākt, ka visi lūžņi tiek eksportēti legāli, tiek samaksāti visi nodokļi.
Ienākumu palielināšana no metāllūžņu eksporta neatrisinās naftas un gāzes iegulu trūkuma problēmu, taču ieņēmumus valsts budžetā palielinās gan. Vienlaikus tiks nodrošināta godīga konkurence. To arī sagaidām no jaunās valdības.
