Līdz ar Lietuvas Seima atbalstu likuma grozījumiem, kas nepieciešami Ignalinas atomelektrostacijas (AES) nacionālā investora Lithuanian Electricity Organisation dibināšanai, var tikt uzsākts darbs pie jaunā reaktora būvniecības projekta un tā attīstīšanas.
Ignalinas projekts ir viennozīmīgi pozitīvs Latvijai gan no ekonomiskā, gan ekoloģiskā skatu punkta. Turklāt šis projekts Baltijas valstīm nodrošinās lielāku energoneatkarību. AES atbilst visiem mūsdienās izvirzītajiem kritērijiem, kādi šobrīd pasaulē ir izstrādāti attiecībā uz dabas aizsardzības prasībām. AES kā elektroenerģijas ražotājs nodara vismazāko kaitējumu videi salīdzinājumā ar visiem pārējiem – tām nav izmešu, un tās neizdala CO2, kamēr ogļu staciju blakusprodukts ir izdedžu kaudzes, kuras kaut kur nepieciešams uzglabāt. Ja mēs paskatāmies uz Igaunijas piemēru, tad redzam, ka no degakmeņa, ko izmanto Igaunijas termoelektrostacijā pie Peipusa ezera, apkārtne ir neatgriezeniski cietusi un tās apvidū ir novērojams piesārņojums.
Uzskatu, ka elektroenerģijas ražošanai un tās patērēšanai ir globāls raksturs. Jo lielāka energosistēma, jo lielāka var būt vienas vienības jauda elektrostacijā, jo mazākas 1kWh izmaksas. Ja mēs vēlamies samazināt gan elektroenerģijas izmaksas, gan arī kaitīgo izmešu daudzumu un ieekonomēt kurināmā daudzumu, to var panākt, tikai vairākām valstīm kooperējoties, ceļot lielas jaudas stacijas ar lielu vienības īpatnējo jaudu. Kā piemēru var minēt Ignalīnas AES, kuras ražotās elektroenerģijas vienas kWh izmaksas brīdī, kad strādāja četri turboģeneratori, bija gandrīz divas reizes mazākas nekā tad, kad stacijā tika darbināts viens turboģenerators. Ignalīnas jaunajā projektā viens turboģenerators strādās ar 1600 MW jaudu, kamēr līdzšinējam turboģeneratoram jauda ir 750 MWh. Līdz ar to 1kWh ražošanas izmaksas būs krietni mazākas.
Elektroenerģija kā prece nav nekas tāds, ko var uzglabāt veikala plauktā, veidojot rezervi. Glabāšana prasa lielus izdevumus. Uzglabāšanu pašreiz var realizēt Lietuvā, kur ir šādas tehnoloģijas (Krunio hidroakumulējošā stacija), savukārt Latvijā un Igaunijā mums ir jāsaražo vai jāimportē tāds daudzums elektroenerģijas, kāds tiek patērēts attiecīgajā brīdī. Ja saražotā un importētā elektroenerģija neatbilst patērētajai, tad tas var izraisīt elektroenerģijas kvalitātes pazemināšanos, bet, strādājot lielā apvienotā energosistēmā, tas var radīt arī elektrotīkla pārslodzi atsevišķos tā šķēlumos.
Līdz ko mēs ceļam mazu staciju ar nelielu jaudu, rodas problēma, kā nodrošināt tās rentabilitāti. Pāris gadu laikā Latvijā sāks darboties brīvā tirgus principi arī elektroenerģijas jomā, kurā konkurences cīņā uzvarēs lētākais piedāvājums. Pirks no tā, kam ir zemākā cena. Tās stacijas, kuru jaudas ir mazākas par 400 MW, nevarēs būt konkurētspējīgas. Līdz ar to šādām stacijām vajadzēs nodrošināt savu eksistenci, tikai balstoties uz obligāto iepirkumu. Tāds obligātais iepirkums sadārdzinās elektroenerģijas cenu gala patērētājam.
Baltijas valstu iesaistīšanās Ignalīnas AES projektā paredzēta, katrai no valstīm saņemot noteiktu daļu akciju, kas tām dotu tiesības uz proporcionālu daļu no saražotās elektroenerģijas. Tomēr jāatzīmē, ka AES darbības traucējumu gadījumā valstīm tiks uzlikts pienākums proporcionāli uzņemties arī avārijas rezervju nodrošinājumu. Šāda prasība varētu būt izdevīga Latvijai, jo gadījumā, ja jaunā Ignalīnas AES pārtrauktu enerģijas ražošanu, Igaunijai nāktos iepirkt avārijas rezerves no Latvijas. Atsakoties no šāda avārijas rezerves jaudu iepirkuma, Igaunijā būtu jāatslēdz daļa no gala patērētājiem. Latvijā avārijas rezerves tiek nodrošinātas ar Daugavas kaskādes hidrostacijām (1500 MW), kuru izmantošana nav iespējama vienīgi Daugavas palu laikā.
Šodien mazo elektroenerģijas ražotāju saražotā elektroenerģija gadā, kura balstās uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, nav lielāka par 2% no kopējā patēriņa. Tas ir pārāk nenozīmīgs procents, lai ietekmētu brīvo tirgu. Igaunija būs spiesta slēgt degakmens elektrostacijas, kurās nevar samazināt CO2 un izmešu daudzumu. Latvijā ir paredzēts celt jaunu 400 MW staciju Kurzemē. Būtu apsverams šāds kooperācijas piemērs: Latvijā vajadzīga elektrostacija ar 400 MW jaudu, bet, piesaistot Igauniju kā partneri, varētu tās jaudu palielināt līdz 800 MW. Protams, šādas elektrostacijas elektroenerģijas 1kWh ražošanas izmaksas būtu zemākas.
Ekonomiski izdevīgu AES projektu patstāvīgi nevar realizēt neviena no Baltijas valstīm. Ja katra valsts vēlētos celt savu AES ar mazāku jaudu, piem. 600 MW, tad to saražotās 1 kWh izmaksas būtu ievērojami augstākas. Šajā sakarā, pirmkārt, mums ir jāatzīst, ka elektroenerģijas ražošanai ir globāls raksturs. Otrkārt, mums jāražo elektroenerģija, kuras ražošanas pašizmaksa ir konkurētspējīga tirgū. Tuvākā nākotnē Baltijā tiks izveidoti savienojumi ar Poliju un Zviedriju. Līdz ar to mums jābūt gataviem konkurēt ar elektroenerģijas cenām brīva tirgus apstākļos.