Nav bērnu, nav rūpju un naudas pietiek – to pēcindustriālajā laikmetā zina daudzi un tā arī dzīvo. Šodienas lēmumi demogrāfijas jautājumos noteiks ne tikai to, kāda Latvija būs, bet arī to, vai paliks tikai nosaukums, vai tā būs vispār.
Proti, demogrāfijas jautājums nav par ideoloģijām, valsts pārvaldes formām vai politikām. Tas ir hamletisks jautājums – būt vai nebūt? Ir robeža, kad bezrūpīgs miers vienmērīgā uzdzīvē nozīmē beigas.
Nepielūdzamā statistika
Statistikas dati rāda nepielūdzamu ainu: 1987. gadā piedzima 42 135 bērni, bet 2023. gadā – vairs tikai 14 490, un nav vairs šaubu, ka 2024. gada skaitlis būs vēl mazāks. Datiem pievienojot mirstības rādītājus un migrācijas bilanci, iegūstam vien iedzīvotāju skaita sarukuma datus. Pie ārējiem iemesliem nosacīti var minēt tikai lielo finanšu krīzi. Tomēr arī te bija liela daļa iekšējo iemeslu, tostarp tas, ka valsts pārvalde izdevumu samazinājumu lielā mērā pārcēla uz jauno vecāku pleciem un neieviesa elementārāko aizsardzību ģimenēm ar bērniem. Rezultātā krīzes laikā Latviju pameta vairāki simti tūkstošu cilvēku ar visiem bērniem, kuri ceļ citu valstu ekonomikas un nākotni. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju. 2023. gada nogalē iedzīvotāju skaits bija vairs tikai 1,88 miljoni – tas ir aptuveni 1950. gada līmenis. Proti, 36 gados izgaisuši teju 0,8 miljoni jeb 34,5% iedzīvotāju. Šādi turpinot, aiznākamajai politiķu paaudzei pārvaldāmo skaits būs tik niecīgs, ka vajadzēs pašiem slaucīt ietves, ja cilvēku iztrūkumu neaizpildīs citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Arī šādā notikumu attīstības scenārijā par Latviju, kāda tā ir pašlaik, jau pēc pusgadsimta var būt ļoti problemātiski runāt – ja titulnācija nonāk mazākumā un teritoriju pārsvarā apdzīvo citi, tad arī balsošanas rezultāti var būt citādi. Pašreizējai demogrāfijas bedrei, kas kļūst arvien pamanāmāka, seko visas iespējamās problēmas – samazinās iekšējais patēriņš, aug cenas, nav pietiekams uzņēmējdarbībai nepieciešamais darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Visbeidzot nav vērtību, kuras politiķi varētu pārdalīt, un atliek tikai aizņemties. Mums jāsāk sevi atražot un nodrošināt. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem ilgstoši un plaši tiek lietots arguments «naudas ir tik, cik ir», tā visu atstājot nākamajam deputātu sasaukumam.
Apgādnieks un alga
Kopumā dižķezas galvenais iemesls ir valsts pārvaldes attieksme pret ģimenēm ar bērniem, kas bija labvēlīga vien atsevišķos laika posmos – deviņdesmito gadu pašā sākumā, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pastāvēšanas laikā, un daži uzlabojumi tika panākti ar tā saucamo Demogrāfijas ultimātu un Demogrāfijas lietu centra iniciatīvām. Pārējā laikā bērnu skaita samazināšanās ir bijusi vien iespēja Labklājības ministrijai pārdalīt ietaupītos līdzekļus citiem mērķiem.
Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns norāda uz vienkāršu aksiomu: jo vairāk ģimenē bērnu, jo uz lielāku personu skaitu jāsadala alga. Tas nozīmē, ka vienāda atalgojuma apstākļos ir absolūti atšķirīgs nabadzības risks. Proti, ja cilvēka alga mēnesī ir 1000 eiro, tad uz viņu vienu pašu tas nav daudz, bet arī nav maz. Savukārt, ja apgādībā ir viens bērns, tad, to pašu tūkstoti dalot uz pusēm, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli ir 500 eiro mēnesī. Ja ir divi bērni, tad 333 eiro. Pat cilvēks ar 2000 eiro lielu mēneša ienākumu ar trīs apgādājamajiem bērniem uz vienu mājsaimniecības locekli vidēji varēs tērēt tikai 500 eiro.Ja bērniem abi vecāki ir darbspējīgi un katrs no viņiem nopelna to pašu tūkstoti, tad situācija neapšaubāmi ir labāka, tomēr tik un tā ienākums uz mājsaimniecības locekli arī šajā gadījumā būs augstāks mājsaimniecībai, kurā nav bērnu. Un te ir jautājumi par tikko spēkā stājušos nodokļu reformas ietekmi uz nevienlīdzību starp ģimenēm ar bērniem. Mazo ienākumu saņēmēji arī pilnībā nespēj izmantot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliekamo minimumu par apgādībā esošu bērnu (250 × 3 = 750 eiro, bet alga ir 1000 eiro).
Vienkāršie jautājumi, plānojot mazuli
Vai jaunie cilvēki vēlēsies mazuli, kurš prasīs vecāku rūpes, pacietību un finansiālus ieguldījumus, jo īpaši pirmajos trijos gados, bet kopumā vismaz 20 dzīves gados? Turklāt apzinīgu vecāku dzīve būs «piesieta» jaundzimušajam pirmos viņa dzīves gadus, vienlaikus samierinoties ar rocības mazināšanos. Tas ir jautājums, kuru uzdod katra ģimene, kurā plāno nākamo bērnu, un bērnus ģimenes mūsdienās plāno. Svarīgāk ir saprast, vai uz šo jautājumu ir atbilde. Ko teikt un kā šādā situācijā ģimeni ar vienu bērnu motivēt, lai viņiem būtu otrais, varbūt trešais un ceturtais? Atbilde visiem ir zināma – ar katru nākamo būs vairāk rūpju un mazāk naudas iztikai. Un to viens otram jaunie arī saka. Četru mazu bērnu ģimenē ir skaidrs, ka apgādniekam jāuztur pieci, jo vienam jāpaliek mājās. Kādai jābūt algai, lai tas būtu iespējams? Ar 1800 eiro pēc nodokļu nomaksas īsti nepietiek, bet tas ir vairāk nekā vidējā alga valstī. Un kāda ir situācija, ja nu šai vairāku bērnu ģimenei, kur viens no vecākiem ir strādājošs, ir vēl hipotekārais kredīts, kurš ņemts mājokļa iegādei? Un kas notiek brīdī, ja vienīgais strādājošais ģimenē kādu iemeslu dēļ zaudē darbu?
Valstiskās atbildes un tikumi
Atbilžu meklējumi uz šiem jautājumiem ir katrā ģimenē, kas plāno nākotni un bērnus. Atkarībā no ienākumiem daudziem dažādu iemeslu dēļ «nesanāk» plānot otro vai trešo, bet praktiski vairums apstājas pie ceturtā. Piecu un sešu bērnu ģimenes ir retums. Par sociālā nodrošinājuma pabalstu pensijas vietā kā sodu tām sievietēm, kuras atļāvušās vairākus bērnus, ir atsevišķs darbastāža stāsts.
Valstiski vajag veidot drošības spilvenus dažādām dzīves situācijām, lai sniegtu atbildes uz kritiskajiem jautājumiem, kas nav nekāda raķešu zinātne, bet gan vienkāršas materiālas lietas – bērnudārzi tuvākajā apkaimē, jaunāko klašu skolēnu nokļūšana mājās pēc nodarbībām, interešu izglītības nodrošināšana u. c. Jaunajiem vecākiem nepieciešamas atbildes gan par laika, gan naudas resursiem. Mēs esam demokrātiska sabiedrība un pieļaujam, ka daļa izvēlas dzīvot bez rūpēm par nākamo paaudzi, bet tad ir jāparedz atbildes tiem, kuri bērnus vēlas un ir gatavi to uzņemties. Jāatrod līdzsvars starp šīm divām sabiedrības daļām. Ne tikai valstiski lēmumi, bet arī sabiedriski jābeidz izslēgt no aprites tos, kuriem bērni ir. Diemžēl ir novērota attieksme – teātrī ar bērniem nedrīkst, kafejnīcā ar suni drīkst, bet bērni nav gaidīti, koncerts tikai pieaugušajiem. Interesanti, ka 30 gadu vecs jaunietis, kuram ir pastāvīgas attiecības, bērnu kontekstā atbild: nav sava mājokļa, bet īres dzīvoklis paņem pietiekami daudz no algas un palikt vienam strādājošam tomēr ir zināms risks. Viņaprāt, sava mājokļa un zemes pleķa trūkums padara par pasaules pilsoni, kurš īsti nevienai zemei (valstij) nav «piesiets». Ja trīsdesmitgadīgi jaunieši ir bez mājokļa un iespējām paņemt kredītu dzimtenē, visnotaļ iespējams, ka viņi aizbrauks darbu meklēt citviet un kredītu mājoklim, arī visticamāk, paņems kādā citā valstī un viņu bērni būs papildinājums citas zemes tautsaimniecībai, nevis Latvijai.
Prezidenti prasa rīcību
Ja pašreizējie politiskās dzīves noteicēji neko nedarīs vai – vēl vairāk – neatradīs risinājumus, kā mainīt situāciju, diemžēl vārda «ilgtspēja» lietošana attiecībā uz Latviju kā latviešu valsti būs jāuzskata par nepamatotu. Apsveicami, ka demogrāfijas negatīvo tendenču novēršanai, apturēšanai ir pievērsies Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, taču tikai ar pamudinājumiem valdībai un to veidojošajām politiskajām partijām te vairs nekas nav līdzams. Lai titulnācija Latvijā nenonāktu mazākumā vai vispār nepaliktu bez tās, beidzot jāmaina valsts attieksme pret ģimenēm ar bērniem. E. Rinkēvičs nav no prezidentiem pirmais, kurš uz to norāda. 2011. gada 20. maijā tābrīža valsts prezidents Valdis Zatlers Latvijas Pašvaldību savienības kongresā norādīja uz divām problēmām, ar kurām pašvaldībām nākas saskarties. Pirmā – ar demogrāfiju saistītos izaicinājumus nevarēs atrisināt tikai ar likumiem un pabalstiem vien. Svarīga ir vide, kurā dzīvo iedzīvotāji, un lielu lomu tās sakārtošanā veic tieši pašvaldības. V. Zatlers atgādināja, ka divas apņemšanās – «katram bērnam bērnudārzu» un «neviens skolēns ārpus skolas» – ir izpildāmi mērķi ģimeņu atbalstam. Secinājums ir skarbs: prezidenti jau var runāt, mudināt, aicināt, bet pēc runām būtu jāseko rīcībai un rezultātiem. Mainās Saeimas, valdības un prezidenti. Mainās politikas, likumdevēju centieni un prioritātes. Demogrāfija jāizsludina pāri visām politikām un prioritātēm, pāri valdību maiņām un partiju koalīcijām. Tad, iespējams, pēc dekādes manīsim, ka jaundzimušie vismaz aizstāj mirušos. Tad varēsim teikt, ka Latvija būs.